Sveicināts ciemiņs
Tev ir jāreģistrējas pirms vari ko šeit publicēt.

Lietotājvārds
  

Atslēgas vārds
  





Meklēt forumā

(Īpaša meklēšana)

Foruma statistika
» Biedri: 6
» Jaunākais biedrs: Ilgmārs
» Foruma virtenes: 116
» Foruma ieraksti: 434

Pilna statistika

Lietotāji tiešsaistē
Šeit ir 11 lietotāji tiešsaistē.
» 0 biedrs(i) | 11 ciemiņš(i)

Pēdējā virtene
Dienas dziesma
Forums: Mūzika
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2020-11-30 22:37
» Pēdējās atbildes: 53
» Skati: 23'775
The China Syndrome
Forums: Filmas
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2020-11-30 19:20
» Pēdējās atbildes: 2
» Skati: 30
[LV|EU] Tornis 5 sezona
Forums: ArmA3
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2020-11-30 18:42
» Pēdējās atbildes: 2
» Skati: 16
Lībija
Forums: Starptautiski notikumi
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2020-11-26 15:31
» Pēdējās atbildes: 3
» Skati: 1'347
Arma3 iesācējiem
Forums: ArmA3
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2020-11-21 21:19
» Pēdējās atbildes: 9
» Skati: 3'631
Ojārs Vācietis
Forums: Grāmatas, literatūra un valoda
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2020-11-12 13:17
» Pēdējās atbildes: 0
» Skati: 30
sertifikāti
Forums: Datortehnika un programmatūra
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2020-11-09 18:34
» Pēdējās atbildes: 0
» Skati: 169
Anekdotes
Forums: Grāmatas, literatūra un valoda
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2020-11-04 15:18
» Pēdējās atbildes: 0
» Skati: 53
Filosofija
Forums: Cita māksla un kultūra
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2020-11-02 19:59
» Pēdējās atbildes: 6
» Skati: 2'724
Roberts Gobziņš
Forums: Mūzika
Pēdējā ziņa no: hobbit_lv
2020-11-01 15:36
» Pēdējās atbildes: 1
» Skati: 101

 
  [LV|EU] Tornis 5 sezona
Publicējis: Forumotajs - 2020-11-30 16:49 - Forums: ArmA3 - Atbildes (2)

Līdz ar visu servera lielo problēmu novēršanu un mums tagad Liberation_RX.Altis iet tīri jautri, bet vel līdz pilnai atbrivošanai vel tālu. Bet gribas jau padomāt par nākamo sezonu. Un viens no ieteikumiem ir: Vindicta (Alpha): https://vindicta-team.github.io/Vindicta...setup.html

Drukāt

  The China Syndrome
Publicējis: hobbit_lv - 2020-11-12 16:26 - Forums: Filmas - Atbildes (2)

"The China Syndrome", jeb filma par avāriju AES vēl pirms Černobiļa bija kļuvusi par trendu links

Ironiski, ka filmas pirmizrāde notika 12 dienas pirms reālas kodolavārijas Pensilvānijas štatā Three Mile Island accident

Drukāt

  Ojārs Vācietis
Publicējis: Forumotajs - 2020-11-12 13:17 - Forums: Grāmatas, literatūra un valoda - Nav atbilžu

Ojārs Vācietis. Dzejnieks, kurš neļāva sevi pazīt

Linda Kusiņa-Šulce

12:47, 28. novembris 2018

Par Ojāru Vācieti viss ir zināms. Viņa dzīves gaita precīzi dokumentēta no dzimšanas līdz nāves dienai – dzimis Trapenē 1933. gada 13. novembrī, kalpa – rentnieka ģimenē, dzeju sācis rakstīt un tā publicēta jau skolas laikā, beidzis Filoloģijas fakultāti, taču nav ieguvis diplomu neveiksmīgas prakses (un savas spītības) dēļ, kopš 1956. gada precējies ar dzejnieci Ludmilu Azarovu, saņēmis republikas Komjaunatnes prēmiju un PSRS Tautas dzejnieka nosaukumu (pēc tam, kad gadiem tika turēts īsā saitē un pusbadā dzelošās dzejas dēļ), vēlāk – arī PSRS Valsts prēmiju. Miris divas nedēļas pēc savas 50 gadu jubilejas sarīkojuma.

Vācietis ir ticis daudzkārt intervēts un intervijās bijis gana atklāts, rakstījis daudz vēstuļu draugiem un kolēģiem, milzīgs to apjoms saglabāts un publicēts. Turklāt īsi pēc dzejnieka pāragrās nāves visi, kuriem bija saistība ar dzejnieku kaut tikai vienas intervijas apjomā, tika lūgti uzrakstīt savas atmiņas par viņu, arī šie atmiņu stāsti ir apkopoti un publicēti atmiņu grāmatā “Visums, sirds un tāpat”. Šķiet, tas ir vienīgais šāds gadījums Latvijas literatūras vēsturē.

Par Ojāru Vācieti nekas nav zināms.

“Nu jau trešo mēnesi es sāku no sākuma un rakstu par Ojāru. Atmesto sākumu žūksnis kļūst arvien biezāks, īstais nerodas. Tas ir jo neizprotamāk tāpēc, ka esmu taču Ojāru pazinusi gandrīz visu savu mūžu. Vienkārši jāpastāsta, kādu es viņu pazinu.

Nu tad kādu es viņu pazinu?

Un pēkšņi kā sitiens pakrūtē – nepazinu. Ojārs nemaz neļāva sevi pazīt. Līdz galam atvērts viņš bija vienīgi dzejā.”

Tā neilgi pēc Ojāra Vācieša nāves raksta dzejniece Vizma Belševica, kas bija viena no Ojāra Vācieša tuvākajiem draugiem.

Tas ir motīvs, kurš dažādos variantos atkārtojas daudzu draugu, kolēģu, paziņu atmiņās par dzejnieku – parasti ne tik tieši, ne tik tīrā izpratnes radītā smeldzē, dažbrīd ar aizvainojuma, citbrīd – ar uzjautrinājuma pieskaņu. Īpaši brīžos, kad dzejnieks bija klusītiņām un nemanāmi notinies no kārtējās sirsnīgās pasēdēšanas draugu lokā.

Visi sarunājas, asprātības lido kā badmintona bumbiņas, vēl nepavisam nav vēls, taču paskaties apkārt – priekšnamā mētājas sarīkojumā sadāvinātie ziedi, bet melnā berete no pakaramā priekšnamā pazudusi un līdz ar to – arī pats valkātājs. Pa angļu modei, ne no viena neatvadoties. No klātiem galdiem pēc dzejas lasījumiem, no draugu viesībām, no Jāņu ugunskura. Pat no restorāna Ojārs Vācietis reiz pamanījies nozust.

Palicēji, zudības pamanot, jau ap pusnakti panikā zvana Vizmai Belševicai: “Vizma, vai tu nevari mūs izpestīt? Mēs sēžam “Tallinā”. Ojārs mūs uzlūdza un pazuda. Bet nauda bija tikai viņam, mums nav.” Kad jau teju sacelti kājās naudīgākie rakstnieki, vācot kolekti restorānā iesprostoto pestīšanai, noskaidrojas – draugs Ojārs promejot rēķinu samaksājis. “Nepietika viņiem prāta iedomāties, ka Ojārs aiziet korekti,” raksta Vizma Belševica.

    Un ne jau tikai no privātām viesībām vien Ojārs Vācietis bēga.

Šīs bēgšanas draugi ar smaidu vai paķircināšanu piedeva. Daudz nopietnākas sekas bija bēgšanai no lekcijām tādēļ, ka ir skaists rudens vai zeltaina atvasara un lieliski rakstās dzejoļi. Vai arī no oficiāliem pasākumiem, kurus Ojārs Vācietis nav varējis ieredzēt ne acu galā.

Imants Ziedonis atcerējās kādu literātu braucienu uz Kalnu Kabardiju, kad Ojārs nav vis devies kopā ar delegāciju kalnos, bet gan, pārkāpdams visus viesošanās likumus, palika viesnīcā kārtējā vientulības lēkmē.

“Šīs vientulības lēkmes traucēja viņam, liedza, neļāva, turēja ciet – ierasties svinīgajās sanāksmēs, atbildīgās sapulcēs, viesu pieņemšanas reizēs, pat Rakstnieku savienības kongresos. Gandrīz vai bezkaunīgi izaicinoša ignorance,” raksta Ziedonis, atceroties, kā kopā ar Ojku bēdzis no Ļeņingradas televīzijas uzņemšanas zāles, “kopā ar viņu noķerts un tad kopā lasījis dzejoļus draudzības pārrraidē mums nepatīkamā himniskā kontekstā – ar ostas ceļamkrāniem, jūru un kaijām, un citiem patētiskiem trafaretiem”.

Diemžēl diezgan bieži gadījās, ka dzejnieks pievīla arī savus lasītājus, neieradās uz dzejas lasījumiem un tikšanās reizēm. “Taču neviens par to nesūdzējās,” atceras Daina Avotiņa. “Pieviltie īsu brīdi skuma, tad piedeva dzejniekam un nepacietīgi gaidīja jaunu grāmatu un jaunu tikšanos.”

Kad Ojāram Vācietim uznāca vientulības lēkme, viņš pazuda no radariem. Neatnesa solītos dzejoļus “Karogam” vai “Padomju Jaunatnei”, nerādījās darbā redakcijā, viņa telefons – gluži pretēji Bulgakova romānam “Meistars un Margarita”, kuru Vācietis iztulkoja, lai pierādītu, ka var, – nevis atbildēja tukšā dzīvoklī, bet gan neatsaucās dzīvoklī, kurā bija jābūt vismaz trim cilvēkiem. Un dēls Žanis, kā arī dzīves draudzene Ļuda tika norīkoti sargāt mājas durvis, nelaižot nevienu nepiederošu iekšā.

Patiesībā, rīkojot Vācieša 50. jubilejas svinības, daļa organizatoru bažījās, daļa ironizēja, ka viņš pilnīgi noteikti neatnāks.

Jā, ko tad mēs īsti zinām par vienu no latviešu 20. gadsimta dzejas grandiem?
Īsta padomju cilvēka sāpīgā vilšanās

Rakstos un intervijās vēlāk dzīvē Ojārs Vācietis teiks, ka viņa dzīve īsti sākusies pēckara periodā un ir tā notikumu apzīmogota. “Mūsu (es runāju par savu paaudzi) laiks ir, teiksim, no 1941. līdz šim — 1962. gadam. Šī laika hronoloģiju visi zina. Gar ausīm tā aizšvīkstēt nevarēja, ar vieglu pieskaršanos iztikt arī ne,” viņš rakstīja “Karogā” 1962. gadā.

Bet atkāpsimies pavisam tālā pagātnē. Nākamā dzejnieka māte Berta Vāciete savās atmiņās par vecāko dēlu (trīs gadus vēlāk piedzima Ojāra brālis Imants) raksta šādi: “…Visu gribēja redzēt un saprast pats. Dziesmas no dziesmu grāmatas ātri iemācījās visas. Jau triju gadu vecumā viņš dziedāja kopā ar ģimeni. Tajos laikos nebija radio, bet patafons kādās mājās bija. Ojāram patika. Viņš varēja ilgi sēdēt vienatnē un klausīties vienu un to pašu plati.”

Kara laikā, kā stāstījis draugam rakstniekam Jānim Plotniekam, gandrīz sakāvies ar kādu vācu kareivi, kurš Vāciešu mājas pagalmā šaudījis baložus. Kopā ar mazo brāli saķēruši veselu lērumu peļu, lai uzšūtu mātei kažoku, jo viņai nav bijis siltu drēbju, ko vilkt mugurā.

Kaut arī vecāki lieguši runāt ar vācu kareivjiem, turējies kopā ar ungāru karavīriem, kuri pie viņiem bijuši nometināti – turklāt īsti nepārkāpjot aizliegumu, jo tie nebija vācieši -, un tādā veidā gluži labi iemācījies vācu valodu.

Un tad – skola, kur Ojāram patika, tā atceras gan māte, gan skolasbiedri un skolotāji. Tiesa, kā nu kurš priekšmets: ķīmiju viņš nav īsti ieredzējis, gluži tāpat kā matemātiku, tādēļ šajos priekšmetos labas atzīmes skolotāji varēja ielikt ja nu tikai tādēļ, ka viņiem patika jaunais, dedzīgais skolēns.

Turpretī ģeogrāfija un ģeoloģija Ojāru Vācieti patiesi aizrāva, viņš pat prātoja par ģeogrāfijas studijām un vēlāk visu mūžu skolasbiedram un draugam Gunāram Grāvim lūdza no ceļojumiem dāvanai vest vest akmeņus (un vīnu “Muskat”, “Malaga” un “Cinandali”, kurus Rīgā nevarēja dabūt…).

Padevusies un patikusi esot arī latīņu valoda, kura tobrīd vēl bija skolas programmā. Pats gan vēlāk teica, ka vārdus nācies iekalt un laika gaitā nelietošanas dēļ latīņu valoda aizmirsusies, taču esot sajūta – valoda ieslēpusies kaut kur smadzenēs (mūsdienās teiktu: zemapziņā) un palīdz apgūt citas svešvalodas.

Jau studiju gados ar latīņu valodu saistās kāds Ojāra Vācieša izlēciens, kuram mazliet citos apstākļos varēja būt skarbas sekas. Vēl ir dzīvs Staļins, kad kādā latīņu valodas stundā marksisma komunisma teorijas nogurdinātais jaunais, lecīgais dzejnieks pajautā latīņu valodas pasniedzējai Annai Rātai:

    “Sakiet, lūdzu, kā Cicerons vērtē Staļina valodniecības jautājumus?”

Nekaunīgais students tiek palūgts iziet no auditorijas, un pasniedzēja vēršas pie palikušajiem, jautājot, kurš ir komsorgs. “Nevaram taču trauslajai, nervozajai sievietei gāzt kā ar bomi pa pieri un teikt, ka viņa pati tikko mūsu grupas komjaunatnes sekretāru izdzinusi aiz durvīm,” ne bez patikas epizodi atceras Jānis Plotnieks.

Ojārs Vācietis ir komjaunatnes sekretārs jau kopš vidusskolas. Ticīgs komjaunietis, pārliecināts par sociālistisko iekārtu. Vēstulē literatūras skolotājai Gaujienas skolas laikā par kādu skolasbiedreni raksta, “kādreiz nevajadzīgi kautrīgās, naivās un draiskulīgās Gaidas vietā ir nopietna, saprātīga, ļoti aktīva komjauniete – uguns, kā mēdz sacīt”.

Un ko vērts ir teksts citā vēstulē par to, kā kapitālistiskā sistēma ies bojā, jo “mēs esam stiprāki par mūsu pretinieku, to atzinuši ne vien mūsu draugi, bet pats pretinieks”. Jauneklīgā naivumā Ojārs Vācietis pamato, ka karu vairs nekad nebūs, jo “komunisti pret komunistiem nekaros un jādomā, ka cilvēki vispār kļūs prātīgāki un atzīs, ka savu taisnību ar pretinieka nosišanu vien pierādīt nevarēs”.

Ieskanas arī pa ēverģēlīgai notij un padomju iekārta tiek pavilkta uz zoba. Tā Dubultu Jaunrades namā 1959. gadā jaunā, talantīgā, daudzsološā dzejnieka Ojāra Vācieša istabiņas durvis kādu laiku rotājis uzraksts “Plkst. 11.00 saimnieks aizbrauca uz Rīgu pildīt savu padomju pilsoņa svēto pienākumu. Istabu nacionalizēt uz laiku var, tikai, lūdzu, nesadauzīt termosu un nekurināt kamīnu ar magnetofonu.”

Un ir brīži, kad Vācietis paša ģimenē redz, kā sistēma sit savējos. Viņa tēvam – tās šķiras pārstāvim, kuru taču sociālisms solījies aizsargāt – arvien biežāk rodas nesaskaņas ar kolhoza priekšsēdētāju.

Turpmākajos gados arvien biežāk, arvien asāk, tiesa, iesākumā vienīgi caur dzejas prizmu Vācietis sāk kritizēt ne pašu iekārtu, bet padomju dzīves reālijas – šķiet, vairākus gadus viņam patiešām ir sajūta, ka dzīvi iespējams mainīt, uzlabot, ka sistēma ir laba, bet dažādu apstākļu dēļ tajā ir trūkumi, kuri jānovērš.

Kaut gan 1963. gadā noticis Latvijas kompartijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra Augusta Vosa referāts, kurā Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Māris Čaklais, Cecīlija Dinere, Monta Kroma, Ēvalds Vilks ir nosunīti, pierakstīti neuzticamajiem un nolikti uz radošām bremzēm, Vācietis vēl nezaudē pārliecību, ka viss var mainīties uz labu.

“Plēnuma pareizie lēmumi tika sagrozīti līdz absurdam, meklējošo un kļūdošos vietā “uzpeldēja” nemeklējošie un nekļūdošies,” raksta Vācietis vēstulē Jānim Sudrabkalnam 1964. gadā. Gadu vēlāk viņš iestāsies komunistiskajā partijā, un ne jau lai grautu to no iekšienes, kā, tagad izrādās, tik daudzi padomju laikā darījuši. Vācietis organiski nebūtu varējis pievienoties kam tādam, kam neticēja. Tātad cerēja nevis sagraut, bet mainīt un uzlabot.

Vēl pēc gada iznāk Ojāra Vācieša piektais dzejoļu krājums “Elpa”. Lasītāji to saprata pilnīgi pareizi: tas bija protests, aicinājums uz rīcību, nesamierināšanos ar cenzūru un patiesības uzskaistināšanu. Ir patiess brīnums, ka krājumu izdodas sakārtot un tas nonāk drukā pat bez lieliem iebildumiem no glavļita – sīkumus, kurus autoram prasīja pielabot, tiesa, viņš nelaboja, bet vienkārši izņēma “augšām” netīkamos dzejoļus pavisam.

“Elpa” tik un tā sanāca apjomīgāka nekā dzejas grāmatām bija pieņemts un saņēma lasītāju mīlestību un pozitīvas kritikas atsauksmes, turklāt pavēra dzejniekam ceļu pie trimdas latviešiem, kur arī tika atzinīgi novērtēta.

Neticami, taču “neuzticamajam” dzejniekam piešķīra LPSR Valsts prēmiju! “Mēs redakcijā gavilējām, it kā paši būtu šo prēmiju saņēmuši,” atceras Daina Avotiņa.

Un tad nāk 1968. gads. Prāgas pavasaris un padomju tanki Čehijas galvaspilsētas ielās. Vācietis deg. Kaunā. Izmisumā. Sašutumā. Acu priekšā sabrūk viss, kam viņš ticējis. Daudz sāpīgāk nekā tad, kad nomira Staļins un dažus mēnešus vēlāk PSKP CK aparāts “attīrījās” no Berijas un Ježova, kā arī paziņoja par personības kulta beigām. Nu jau ir uzkrāta dzīves pieredze, nobružājies jaunības naivums, un dzejnieks ir spiests saprast un atzīt – tas, ko viņš uzskatījis par atsevišķu cilvēku tuvredzību vai stulbumu, ir režīma dabiska un nemaināma sastāvdaļa.

Ojāra un Ludmilas krustmeita, kas tobrīd vēl nebija pazīstamās īsfilmas “Tās dullās Paulīnes dēļ” režisore Vija Beinerte, bet gluži vienkārši Vija, vēl pusaudze, kam tomēr dzejnieks ik pa brīdim zvanīja, lai nolasītu savus jaunākos dzejoļus, atceras tā laika sajūtu zibšņus un mēģina ieraudzīt arī to, kas aiz tiem.

“Šovasar pārlasīju Ojāra 1968. gada augustā rakstīto un viņa dzīves laikā nepublicēto dzeju. Varu viņš salīdzina ar bezdvēseles būtnēm: “Nepiedzimušas dvēseles novecojušā miesā, nevienai dzimšanai jūs par vecmāti nederat. Jūs tikai abortam derat. Un jūsu tieksme pēc varas ir tieksme pēc vairošanās – vairot nepiedzimušas dvēseles.” Un tad vēl viņa Čehoslovākijas cikls. Protams, viņš nebija muļķis, lai nestu tos sešpadsmit dzejoļus uz redakciju. Bet viņš nevarēja neizlikt uz papīra savu spalgo sāpi, citādi izmisums viņu būtu saplosījis. Jā, tas bija izmisuma kliedziens. Ludmila stāstīja, ka vienu dzejoli – “Kastaņu diena” – viņš aiznesa gan, bet atnesa atpakaļ, jo no viņa pieprasīja mazu labojumu: izsvītrot divus vārdus – “tanki” un “čehi”.”

Ojārs Vācietis vēl nodzīvos 15 gadus, taču šķiet – šis ir brīdis, kad kāda viņa daļa mirst. Ideālisms? Ticība labajam? Diezin vai, arī nākamo gadu darbos Vācietis dzirksteļo. Viņš nevar nebūt ideālists, taču ko tas nozīmē, saprotot, ka ideāli nekad nevar iemiesoties tajā realitātē, kura tev atvēlēta?

Tad atliek, kā dzejnieks pats saka kādā intervijā, dedzināt sevi kā sveci no abiem galiem: “Šajā ziņā dzīve man neko nav iemācījusi. Baidīties sadegt – manuprāt, tas nozīmē vispār nedegt.”
…kā no abiem galiem deg…

1963. gada septembrī laikraksts “Latvija” nodrukā īsu ziņu ar virsrakstu “Ojārs Vācietis depresijā”, kur raksta, ka sakarā ar režīma bargajiem rājieniem smaga depresijā nokļuvis padomju latvieša jaunās paaudzes spējīgākais dzejnieks Ojārs Vācietis. “Viņš meklē mierinājumu alkoholismā un šai vasarā bija bīstami saindējies, tā ka radās steidzama vajadzība pēc ārsta palīdzības,” aprāda ziņas autors.

Vai Ojārs Vācietis bija alkoholiķis? Īsā atbilde – nē, nebija. Dzeršanas dēļ Vācietis nenokavēja nevienu pienākumu, nevienu sarīkojumu. Neviens no tuvākajiem dzejnieka līdzgaitniekiem un draugiem nav stāstījis par tiktāl piedzērušos Vācieti, kurš nesaprastu, ko viņš dara, kur nu vēl būtu pa krogiem meklējams un mājās vedams.

Dzejnieka dēls Žanis Vācietis atceras – arī tajos trūcīgajos laikos, kad izvēle veikalos bija niecīga, turklāt vēl drukāšanās aizlieguma dēļ arī naudas nereti trūka, tēvs bijis visai izvēlīgs alkohola lietotājs.

Garā atbilde ir nesalīdzināmi sarežģītāka. Jo, protams, Ojārs Vācietis lietoja alkoholu, un iespējams, vairāk, nekā viņam tas būtu veselīgi. Režisors Aivars Freimanis, atceroties tikšanās reizes Ojāra un Ludmilas dzīvoklī Altonavas ielā, atceras – ne reizi vien ticis dzerts, un uzskata – alkohols Ojāru bendēja.

“Iedzēris viņš kļuva drūms, reizēm pat izmisis, atklājās arī izmisuma cēloņi: tā vai cita dzejoļa drukāšanas aizliegums, cenzūras izkropļojumi, augsta ranga partijas darbinieku visatļautība, nosaucot dzejnieku par buržuāzisko nacionālistu vai kontrrevolucionāru,” raksta Freimanis.

Vizma Belševica atmiņās raksta, ka “Ojārs strādāja tik daudz un tik drausmīgos spriegumos, ka smadzenes vajadzēja izslēgt mākslīgi”. Reizēm derēja arī šņabis, tomēr Vācieša mīļākais dzēriens bija viegls vīns. Turklāt īpaši viņam patika pasēdēt Spilves lidostas kafejnīcā – gan parunāties ar draugiem tajos brīžos, kad vispār gribējās draugus satikt, gan paēst, gan iemalkot vīnu. Tieši iemalkot.

Vācietis nedzēra pudelēm, pat ne glāzēm. Vīns bija sarunas sastāvdaļa. Sākumā – ar draugiem. Vēlāk diemžēl arvien biežāk sarunas ar sevi pašu, savu radošo garu, bez kura neviens dzejolis tapt nevar.

Daina Avotiņa atceras gadījumu, kas, šķiet, ļoti labi raksturo gan dzejnieku pašu, gan viņa veselības stāvokli un attieksmi pret alkoholu. Proti, kādā no saviem kārtējiem plaušu karsoņiem – tos Ojārs Vācietis pamanījās noķert katru gadu, reizēm pat pa diviem sezonas laikā, un līdz pat viņa nepiedodami īsās dzīves galam tā arī neizdevās atklāt, kas šādai regulārai smagai slimošanai bija par iemeslu un to novērst – pie abu kopīgās draudzenes atnāca izmisusi Ļuda.

Ar augstu temperatūru dzīvodams mājās, Ojārs Vācietis negulēja vis gultā, bet gan sēdēja pie galda un rakstīja. Tiesa, dzēra ārsta parakstītās tabletes, taču… ūdens vietā uzdzēra tām vīnu.

Tā nebija ne pirmā, ne vienīgā reize. Savās vēstulēs jau 50. gados Vācietis regulāri sūdzas par veselību – ar humoru, kā stāvēdams pāri slimībai, un droši vien tieši tā arī dzejnieks jutās, ka nedrīkst sliktajai pašsajūtai padoties.

“Jauns ir arī fakts, ka tuvojas ieskaites, bet es sava veselības stāvokļa dēļ nekādi iešvunkoties nevaru – angīna ir atstājusi sekas, un pašreizējais Rīgas klimats ir drausmīgs – slapjš, drēgns, līst, migla – nu speciāls laiks, lai dabūtu diloni, dizentēriju vai ko tamlīdzīgu. [..] Šņabīti man noliegts dzert uz visstingrāko – iznāca kautiņš ar padziļinātu galvas kontūziju. Smēķēt arī it kā nedrīkstot, bet es pārliecināju sevi, ka velns nav tik melns, kā to mālē, un pastiprināti kūpinu.”

    Papirosi “Belomorkanal” kā Vācieša neatņemama dzīves sastāvdaļa sastopami teju visos atmiņu stāstos.

Un tas, kā dzejnieks spītējis slimībai, neguļot, kad viņam noteikts gultas režīms, un dziedot, kad tas uz visstingrāko aizliegts, arī ir gluži vai regulārs refrēns citādi nepavisam ne vienmuļā dzīves gājumā.

Tātad reize, kad uzticamā Ludmila izmisumā sadumpojās, nebija vienīgā, kad Vācietis “ārstējās” ar vīna palīdzību. Taču toreiz acīmredzot dzīvesbiedrenes mērs bija pilns, un, kā atceras Daina Avotiņa, viņa spērusi izmisuma soli – lūgusi draudzenei uz pāris dienām patvērumu viņas Ikšķiles mājā.

“Mums nebija jābrauc pat stundu, taču šis laiks likās garš kā mūžība,” atceras Avotiņa. “Es pat ieminējos: -Varbūt nākamajā stacijā kāp ārā un atgriezies?

Taču saņēmu stingru atbildi: – Nē! Ja ārstu parakstītās zāles nepalīdz un ja Ojārs neklausa, viņam ir vajadzīga šāda apdomas injekcija.”

Ludmila, iespējams, būtu noturējusies ilgāk, taču Daina Avotiņa Ojāra izmisīgos zvanus, meklējot sievu, kura visu mūžu bija arī domubiedrs, draugs un atbalsts, izturēja tikai trīs dienas. Dzejnieks zvanīja katru dienu, būdams pārliecināts, ka ir sievu zaudējis uz visiem laikiem un nesaprazdams, kā tālāk dzīvot.

“Trešajā dienā es vairs nespēju izturēt viņu abu mocīšanos un lūdzu, lai Ludmila atgriežas savās mājās. Pirms tam piezvanīju Ojāram un vaļsirdīgi pateicu, ka Ļuda ir pie manis un drīz brauks mājās, ja viņš apsolīs dzīvot kaut mazliet prātīgāk un normālāk,” atceras Avotiņa.

Gadiem ejot, Vācietis arvien retāk satikās ar draugiem, arvien mazāk viņi zināja par dzejnieka ikdienas dzīvi, domām un kaitēm. Taču ziņas par smagām slimībām vēstulēs turpinājās, un 1983. gada vasarā – savā pēdējā – 0jārs Vācietis vēstulē Vijai Kaņepei ironizē: “Galīgi nosprāgt (manai ārstei par brīnumu pat) man neizdevās. Tagad draud nosacīti mūžīga dzīvošana.
Bruņinieks baltā zirgā

Īpaša stāsta vērtas ir Ojāra Vācieša attiecības ar daiļo dzimumu no pašas bērnības līdz nāves stundai. Daina Avotiņa, kura ir ne tikai Vācieša draudzene vēlākos gados, bet arī novadniece un pat skolasbiedre, tiesa, ne gluži vienā laikā, atceras, kā skarbajos pēckara gados Ojārs aizrāvies ar viņas māsu Ausmu.

Aizraušanās bijusi tik platoniska, ka tās objekts par to vispār nekad neko nav uzzinājis. Taču, lai pasargātu klusi iemīļoto meiteni no dažādām nepavisam ne iedomātām briesmām, kas varēja gadīties nomaļās takās pēckara gados, Ojārs katru dienu pēc skolas Ausmu nemanīts pavadījis līdz pat mājām, bruņots ar smagu rungu.

Vēlāk par Vācieša bruņnieciskumu un spēju aizrauties uzjautrinājās viņa dzejas skolotāja Mirdza Ķempe: “Tu, Ojār, tīģerēn! Negrauz meiteņu sirdis, kā jauns suņuks grauž rīta tupeles!” “Tīģerēns” bija dzejas patroneses iemīļots mīļvārdiņš jaunajam aizbilstamajam – vismaz līdz brīdim, kad abu attiecības atsala, jo aizbilstamais vairs nevēlējās sekot aizbildnes noteikumiem un ieteikumiem.

    Dzejniece Marta Bārbale atceras, ka Ojārs savas impulsīvās, aizrautīgās, neaprēķināmās iedabas dēļ nodarījis pārestību ne vienai vien meitenei.

Drīzāk gan, tiesa, iedomātu pārestību, jo neko solīt nevienai jaunajam dzejniekam nenāca ne prātā. Viņš atnāca, savaldzināja un aizgāja. Neatskatoties. “”Kad es kādreiz Ojāram jautāju: kā tu tā vari, tik viegli?”- viņš man strupi attrauca: “Vai tu domā, ka tas ir viegli? Nekas nav viegli!”,” atmiņās rakstīja Bārbale.

Ojārs Vācietis jaunībā ir bijis valdzinošs gan savas labās humora izjūtas, gan dabiskās un izkoptās inteliģences dēļ, gan arī tādēļ, ka viņa vieglums, atbrīvotība, visa izturēšanās liecināja par daudz labāku aprindu audzināšanu nekā lauku zēnam, rentnieka dēlam, varēja piemist.

Ābrams Kleckins, prātojot par Vācieša harismu, retoriski jautā: “Vai kāds, kas nepieder pie kara laika bērnu paaudzes, var iedomāties, kāda apņēmība un neatlaidība bija vajadzīga viņa izcelsmes jaunietim, lai izveidotu sevi par inteliģentu cilvēku?”

Arī citai kolēģei Olgai Lisovskai jaunais, aizrautīgais, ar dabisku inteliģenci apveltītais kursabiedrs bija iekritis sirdī. “Mēs, toreizējās meitenes, mīlējām Ojāru. Nē, ne jau tā, jo, kā teica Vizma, kura jau savos jaunajos gados bija velnišķīgi gudra, – iemīlēties labākajā dzejniekā nu gan nav nekāds prāta darbs… Bez tam mēs zinājām, ka viņam ir Ļuda, un, ak, arī tikumi bija pulka citādi! Slaida, tumšām, biezām bizēm, punktainā blūzītē, – tāda viņa aizgāja Ojāram blakus zem Raiņa liepām. Skaista jau ir, es domāju, bet vai nu Ojārs nevarēja izvēlēties kādu no mūsu dzejniecēm? Nezināju jau toreiz, ka arī Ļuda raksta,” atminējās Lisovska vēlāk, jau Vācietim mūžībā aizgājušam esot.

Taču daiļajam dzimumam Ojārs Vācietis pievērsis uzmanību arī vēlāk, kad viņi jau sen bija kopā ar Ludmilu. Tiesa gan, tikpat platoniski kā agrajā jaunībā. Daina Avotiņa atceras, ka Vācietis vienmēr bija aizrāvies ar kādu jaunu, daiļu būtni, un savas jūtas arī nepavisam nav slēpis no Ludmilas, kura par tām “tikai mīļi pasmaidīja”.

Jaunībā izslavēts par siržu lauzēju, vēlākos gados Vācietis mokoši mulsis, kad rakstnieku izbraucienos kolēģi ķircinājuši pazīstamas un nepazīstamas meitenes. “Vai nu tā vajag?” – šad un tad pārmetoši iejautājies. Bruņnieciskuma instinkts nav izdeldējams. Tomēr arī pašam Vācietim paticis draugus pavilkt uz zoba, un pat ļoti!

Klasisks ir stāsts par Madonnas fotogrāfiju Ojāra darbistabā. Tā Madonna gan bija vēl nevainīgāka par visām citām mūzām, – runa ir par Viju, Ludmilas māsīcas Dzidras meitu un abu dzejnieku krustmeitu. Kāds no izcilā fotomākslinieka Jāņa Gleizda uzņemtiem Vijas portretiem Vācietim tik ļoti iepaticies, ka viņš tam ne tikai veltījis eseju, bet arī novietojis to plauktā, kas pa kreisi no rakstāmgalda, un tam līdzās nolicis mazu svečturīti.

Tiem, kas daudznozīmīgi krekšķinājuši vai uzdevuši muļķīgus jautājumus, Ojārs teicis: tā ir mana Madonna. Un aizdedzinājis svecīti.

Uzjautrinādamies par draugu reakciju, vēlāk viņš rakstīja Vijai vēstulē: “Neviens subjekts, pie manis pabūdams, nevar tikt Tavai fotogrāfijai garām. Katrs savas samaitātības robežās. Dažs tikai blenž (pareizāk sakot, izliekas, ka tikai blenž). Dažs pablenž un tad pētī, kā es šinī situācijā uzvedīšos un ir dikti neapmierināts, ka es, savukārt, izliekos neredzam, ka viņam niez un kur viņam niez.

Mans režisors (vēl joprojām neesošam scenārijam) teica, ka tagad viņam viss ir skaidrs. Tā ir visu (gandrīz) režisoru tāda rituāla sacīšana, kad skaidra nav nekā. Tā arī izrādījās.

Vienu manu draugu Tavs tēls noveda gandrīz panikā: viņš ar izmisumu skatījās uz Ļudu, nevarēdams samierināties ne ar faktu, ka viena sieviete var ciest otras fotogrāfiju pie sienas, ne arī ar to, ka viņam šī varēšana jācieš.

Vārdu sakot, Tu, arī nebūdama šeit, radi veselu dramaturģiju. Ar to es gribu sacīt, ka pasaules teātrim nekāda krīze nedraud, vienīgi dramaturgi ir apidiotizējušies un taisa lugas no nekā un nepieraksta tās, kuras pilnīgi gatavā veidā eksistē turpat blakus.

Un vēl iekš šitās situācijas ir zemteksts, ka es patiešām nezinu – kāpēc Tu man esi tur vajadzīgs, bet zinu toties, ka vajadzīgs esi. Pie tam tādā pakāpē, kad komentāri atkrīt. Un ievads jābeidz, jo citādi netiks pie iztirzājuma.”

Vija piebilst, ka vēstulē pieminētais režisors ir Gunārs Piesis, kurš 70. gados kopā ar Ojāru strādāja pie filmas projekta, kas tā arī netika īstenots. Bet draugs dramaturgs ir Gunārs Priede, kurš tolaik bija itin biežs viesis Altonavas ielas mājā.

    Ojāra Vācieša jūsma un arī draudzība tās objektiem kaut ko maksāja. Nekā nepiedienīga: tā maksāja laiku un dažkārt naktsmieru.

Jo Vācietim patika vai drīzāk, šķiet, bija nepieciešams savu dzeju kādam norunāt. Īpaši, protams, brīžos, kad viņu nedrukāja, taču arī tad, kad drukāja un slavēja, uz vakara un nakts robežas mēdza atskanēt telefona zvans Olgas Lisovskas, Māras Misiņas, Dainas Avotiņas, krustmeitas Vijas dzīvoklī, un dzejnieks vienā elpas vilcienā aptuveni stundu runāja savu dzeju, lai tad ar strupu “paldies!” atvadītos un noliktu klausuli.

Ne vērtējumu, ne uzslavas viņš negaidīja, – Vācietim iekšā bija nekļūdīgs kvalitātes barometrs, kurš noteica, cik labs vai slikts ir katrs viņa dzejolis, nekādām iebildēm, piebildēm vai labojumiem viņa pasaulē nebija vietas. Galu galā par labiem iekšējais kritiķis atzina tikai aptuveni divus dzejoļus no katra desmita, pārējie pabaroja papīrgrozu…

Dzeju Vācietis lasīja tādēļ, ka viņam bija nepieciešami cilvēki – arī brīžos, kad viņš nevienu nevēlējās satikt, ne ar kādu runāties. Taču viņam bija jāzina, ka viņā kāds klausās un šim cilvēkam tas vajadzīgs. “Līdz šim laikam nesaprotu, kā viņš tad izturēja, nenosmaka tajā bezgaisa, bezcilvēku tukšumā,” sāpīgi atzīst Ābrams Kleckins.

Patiesībā dzejoļi gan naktīs tika lasīti ne tikai daiļā dzimuma pārstāvēm, bet arī draugiem vīriešiem, turklāt daiļā dzimuma pārstāvēm nepavisam vienmēr nebija jābūt klasiskā nozīmē daiļām, lai iepatiktos romantiskajam dzejniekam.

Kādu laiku starp Vācieša jūsmas objektiem bija iekļuvusi kāda Maskavas izdevniecības “Sovetskij Pisateļ” redaktore Ludmila Osipova. Viņa patiesi un sirsnīgi rūpējusies par latviešu grāmatu tulkošanu un izdošanu krievu valodā, protams, arī par paša Ojāra dzeju – līdzīgi kā mūsdienās paraugtulkojumi angļu valodā paver ceļu grāmatām citās Eiropas valodās, tā padomju gados neatsverams bija tulkojums krieviski – tikai pēc tā padomijas republikas varēja iepazīt viena otras dzejoļus.

Atšķirībā no daudzām Vācieša mūzām, Ludmila Osipova nebija ne ļoti jauna, ne klasiski skaista. Teju galvastiesu garāka par dzejnieku, skaļa gan uzvedībā, gan skaļu balsi. Taču ikreiz, kad redaktore ieradās Rīgā, Vācietis satraukts zvanīja uz Rakstnieku savienību un pārbaudīja, vai viešņa tiks uzņemta ar atbilstošu cieņu un vai viņai tiks nodrošināta ērta viesnīca.

Savās mājās Ojārs Vācietis arī draugus izguldīja retumis, bet viesus no citām republikām – nekad.

Un tam bija iemesls.
Beidzot – mājas!

Stāsts par Vāciešu ģimeni nav atraujams no stāsta par Altonavas ielas dzīvokli, kur nu atrodas Vācieša muzejs. Nodibinājuši ģimeni, Ojārs un Ļuda dzīvojuši Maskavas ielā, Ļudas mammas vienistabas dzīvoklī. Abi jaunie – vienīgajā istabā, Ļudas mamma – norobežotā virtuves kaktiņā. Un, kad 1958. gadā piedzima mazais Žanis, Ļuda sapratusi, ka dzīvoklītī starp mēbelēm bērnam nebūs, kur staigāt.

Savukārt pašam Vācietim visu jaunību sāpēja sirds par to, ka viņam kā puišelim bērnībā nekad nav bijis savu māju, stāsta dzejnieka muzeja vadītāja Ieva Ķīse. Arī vēlāk – internāts, kopmītne, īrētas istabiņas…

Kad Vācietim bija iznākuši divi dzejas krājumi, Latvijas Rakstnieku savienība viņiem piešķīra dzīvokli, kurā pirms tam bija dzīvojusi Branku ģimene. Tā bija viena no radošās savienības priekšrocībām tolaik – tai bija savs fonds, un viņi virzīja kandidātus dzīvokļu saņemšanai. Uzzinājis, kur un kāds dzīvoklis iedots, Vācietis aizrakstījis vēstuli skolas draugam Gunāram Grāvim, ka LRS viņam iedevusi “dzīvokli, tik lielu kā hipodroms”.

Būdams vidzemnieks, Vācietis līdz ienākšanai Altonavas ielā Pārdaugavu tikpat kā nepazina. Ludmila vēlāk atcerējusies, ka viņi pirmo reizi ienākuši pagalmā sniegotā ziemas dienā – mājas priekšā tobrīd augusi kupla, milzīga sudrabegle, aiz mājas sarmotajā ērkšķogu krūmā rosījušies sarkankrūtīši, un viss kopā radījis siltuma sajūtu.

Māja turpmāk līdz pat Vācieša nāvei būs viņa cietoksnis, viņa pils. Diezgan trūcīgi mēbelēta pils, jo naudas dzejniekam biežāk nebija, nekā bija. Sešdesmitajos gados kādā brīdī izdevniecībā “Liesma” iebrāzies galīgi satraukts Imants Ziedonis – nekādi sirdsdraugi ar Vācieti viņi nav bijuši, taču tieši Ziedonis pamanījis, ka Vācieša aizliegums publicēties ir novedis dzejnieka ģimeni trūkumā: “Vai tu zini, Daina, ka Oika, Ļuda un viņu mazais Žanis pārtiek no kartupeļa un siļķes astes? Mums noteikti jāizdod viņa grāmata! Dzejoļu Ojāram ir tāda kaudze kā Himalaji, ja ne vēl lielāka.”

Grāmatas Ojāra darbistabā krāvās kaudzē, – plauktu tām nebija. Mēbeļu bija maz. Toties, kā atceras draugi, viss, kas bija, bija pamatīgs. Aivars Kalve, kurš pie Vācieša ciemojies gan tikai vienreiz, gatavojot interviju, atceras: “Šķiet, Ojārs savā tuvumā nav cietis sīkus priekšmetus. Ja grāmatas, tad kalns, ja krūze – tad pamatīga, un, ja galds, tad drošs, uz kura var atspiesties abiem elkoņiem.”
Un tukšajās dzīvokļa vietās krājās markas, sērkociņu kastīšu etiķetes, akmeņi, paša izgrieztās sniegpārslas, un, kā atklājās jau pēc dzejnieka nāves – smalki izzīmētas mandalas…

Turklāt mājas abiem dzejniekiem bija arī kā bāze, kur atgriezties. Ojāra un Ludmilas pastaigas ir leģendāras, šķiet, par tām zina pat tie, kuri par dzejnieku neko citu nezina. “No govīm līdz govīm”, proti, līdz vietai pašā Pārdaugavas nomalē, kur vēl 60., 70. un 80. gados bija sastopami lopiņi.

Pastaigas bija garas, desmit, 15, lāgiem pat 20 kilometrus garas. Un tajās gāja divatā – Ojārs un Ludmila. Žanis netika ņemts līdzi, viņš palika mājās. Nereti – viens pats, jo arī Žaņa vecmamma, Ludmilas mamma, mazdēla agrīnajā bērnībā strādāja.
Tēvi un dēli

Ojāra Vācieša dēls šobrīd ir desmit gadus vecāks nekā Ojārs nāves gadā. Abiem nav nekādas ārējas līdzības, un arī iekšēji Žanis Vācietis jūtas līdzīgāks vectēvam, nekā tēvam. Dzeju nelasa. Ojārs Vācietis dzīves laikā Reinim Ādmīdiņam uz jautājumu, kā audzina dēlu, smiedamies atteicis – nekā! Savukārt uz nākamo jautājumu, kādas ir abu attiecības, Vācietis padomājis un atbildējis: “Rakstīšanu viņš laikam pārāk augstu nevērtē, bet mēs esam draugi.”

Šodien Žanis Vācietis piekrīt tēva sacītajam – neatceroties nekādus “audzināšanas pasākumus”, pārrunas par dzīves jēgu, rāšanu vai sodus. Patiesībā ar tēvu sarunāties vispār iznācis diezgan maz, jo ziemā pa dienu viens bija skolā, otrs – darbā vai garajā pastaigā, savukārt vasarās Žanis sūtīts pie vecvecākiem uz laukiem. Kamēr pavisam mazs – no sniega līdz sniegam. Skolas pirmajos gados – uz visu vasaras brīvlaiku.

Arī skolā nekādu īpašu attieksmi pret sevi tēva dzejoļu dēļ nav izjutis, klasē lielākajai daļai bijuši inteliģenti vecāki – ārsti, skolotāji, diplomāti. Tiesa, ar vēstures skolotāju Maigu Plotnieci gan bieži izcēlušies konflikti, tā sakot, “uz Vācieša bāzes”. Proti, Maiga Plotniece bijusi pirmā, šķirtā sieva rakstniekam Jānim Plotniekam, kurš no jaunības cieši draudzējies ar Vācieti. Taču nekādi citādi tēva dzejnieka darbs uz dēlu nav atspoguļojies.

Draugu atmiņas glabā mazliet citu stāstu. Uzjautrinātā intonācijā Ojārs Vācietis reiz stāstījis Imantam Auziņam – Žanis atnācis mājās no skolas un tēvam tieši pajautājis: “Tēt, saki patiesību – tu esi tautas ienaidnieks vai ne?”

Atbildi vēsture diemžēl nav saglabājusi, taču skaidrs, ka par tēvu grēkiem dēlam šad un tad ciest ir nācies. No otras puses, tēva paziņu loks bija tik plašs, tostarp ārzemēs, ka no tā nāca arī kāds labums kā vienam, tā otram – dēls, kurš mācījās angļu valodu, palīdzēja tēvam tikt galā ar nesaprotamajiem uzrakstiem uz ārzemju vēstulēm, savukārt tēvs, saslimdinājis dēlu ar kolekcionēšanas māniju vismaz marku jomā, dalījies guvumā no aploksnēm. Un vēl iemācījis Žani spēlēt šahu.

Un uz visu mūžu, iespējams, pavisam netieši, ar savu klātbūtni un nostāju vien, iedvesis dziļu mīlestību pret tīru, skaistu latviešu valodu. Un to dzimtenes mīlestību, kuru Vācietis varēja paust tikai dzejoļos, bet nekad nevarēja ne cerēt, ne pat tikai iedomāties, ka Latvija varētu būt brīva, Žanis Vācietis ir nesis tālāk, piedaloties janvāra barikādēs, jau 1991. gadā iestājoties Zemessardzē un vēlāk kļūstot par NBS virsnieku.

https://www.la.lv/ojars-vacietis-dzejnie...sevi-pazit

Drukāt

  sertifikāti
Publicējis: Forumotajs - 2020-11-09 18:34 - Forums: Datortehnika un programmatūra - Nav atbilžu

Tehniski ir tā ka mūsdienās vajag https protokolu. Un visiem kas mēģina likt ar rokām sertifikātus, tas var izlikties kā nebeidzams murgs. Bet pateicoties Let's Encrypt - Free SSL/TLS Certificates letsencrypt.org tas ir kluvis pavisam īpaši viegli pateicoties https://certbot.eff.org/ un viņa python pieslēgumam. Un Voila kubele.tk ir https://kubele.tk

Kods:
apt install certbot python-certbot-apache;
certbot --apache

vai pa vienam domainam

Kods:
certbot --apache -d your-domain.com -d www.your-domain.com

un tad laiku pa laikam nedrīkst aizmirst ievadīt cron darbu, kas atjauno sertifikātu, ja tā lietošanas laiks ir zem 30 dienām.

Kods:
--renew-hook "systemctl reload apache2"
iekš cron
Kods:
/etc/cron.d/certbot
kurā ir sekojošais ieraksts:
/etc/cron.d/certbot
Kods:
0 */12 * * * root test -x /usr/bin/certbot -a \! -d /run/systemd/system && perl -e 'sleep int(rand(43200))' && certbot -q renew --renew-hook "systemctl reload apache2"

Lai pārbaudītu vari izmantot
Kods:
--dry-run
ar slēdzīti:
Kods:
certbot renew --dry-run
Un ja nav kļūdas, tas nozīme, ka viss strādā lieliski.

Iedvesmojos no: https://linuxhint.com/setup_free_ssl_cer...he_debian/

Drukāt

  Anekdotes
Publicējis: Forumotajs - 2020-11-04 15:18 - Forums: Grāmatas, literatūra un valoda - Nav atbilžu

***



Atšķirībā no britu zinātniekiem īru zinātnieki neko vairs neizgudro kopš tā brīža, kad viņiem izdevās izgudrot īru viskiju.



***



Šovakar tev jāliekas gulēt ātrāk. Rīt atkal viss lidos pilnīgā pakaļā, un pilotam ir labi jāizguļas.



***



Vīrs piedāvāja sievai seksu piecatā, lai izdotos ar viņu vienoties par seksu trijatā.



***



Vācijas kanclere Merkele atbraukusi uz slimnīcu apraudzīt Navaļniju. Cita starpā Merkele pavaicā:



– Kā jūs izgājāt no komas?



Navaļnijs:



– Gulēju komā, ērti, silti, klusu. Te pa radio sāka dziedāt Stass Mihailovs. Piecēlos un izslēdzu radio.



***



Mūsdienu dietologi uzskata, ka viss, ko var ēst, ir kaitīgs.



***


Sieva apsveica mani dzimšanas dienā un novēlēja panākumus personiskajā un ģimenes dzīvē. Nez pārteicās vai ir kaut ko uzošņājusi?



***



– Svēto tēv, es caurām dienām galvā dzirdu balsi, kura saka, kas man jādara. Vai mani būtu apsēduši dēmoni?



– Nē, mans dēls, tu vienkārši esi precējies.



***



Vai zināt, kā psihoterapeitu var atšķirt no citiem vīriešiem?



Vajag visus vīriešus nosēdināt vienā rindā un gar rindu likt noiet kailai sievietei. Visi vīrieši vēros sievieti, bet psihoterapeits – viņu reakciju.    



***



– Piedodiet, tā kā jūs esat bez maskas, mēs jūs nevaram apkalpot!



– Bet man maskas nav līdzi!



– Bet jūs to varat nopirkt mūsu veikalā!



– Bet kā es varu nopirkt masku, ja bez maskas jūs mani nevarat apkalpot?  



***



– Vai tu klasiku klausies?



– Nē, tur nekā jauna nav.



***



Tiem, kas sūdzas, ka darbā viņus nepaaugstina, būtu jāliek aiz auss, ka Roberts Truhiljo jau 17 gadus spēlē grupā Metallica, bet joprojām ir basists.  



***



Tā kā valdība nevar paaugstināt pensijas, tad paaugstina vismaz pensijas vecumu.



***



Nabadzībai tomēr ir viens pluss – nav jābaidās no vecuma, jo tu droši vien līdz tam nenodzīvosi.



***



Pie zobārsta kabineta briesmīga rinda. Lai gan briesmīgi ir nevis rindā, bet kabinetā.



***



– Man, lūdzu, vienu kafiju.



– Ar kofeīnu?



– Jā. Un vienu kakao ar kokaīnu.



***



Divas lietas nav iespējams piemānīt – laiku un sievu, ar kuru kopā nodzīvoti desmit gadi.



***



Piecgadīgā meitiņa mājās ēd vakariņas un saka mātei:



– Paldies, mammu, man ļoti garšoja. Man ir žēl Signīti no mūsu bērnudārza grupas. Viņa nekad nedabū garšīgi paēst.



Māte:



– Kāpēc tu domā, ka Signīte nekad nedabū garšīgi paēst?



Meitiņa:



– Viņas mamma mūsu bērnudārzā strādā par pavāri.



***



Senāk es adrenalīnu ķēru, skatoties šausmu filmas. Tagad, kad vecums tuvojas, es tā vairs  nedaru, tagad man adrenalīna līmeņa paaugstināšanai pilnīgi pietiek ar to sadaļu lasīšanu zāļu instrukcijās, kurās aprakstītas to iespējamās blaknes.     



***



Kad vecpuiša draugi nolēma viņu iepazīstināt ar vientuļu sievieti, viņš necerēja ieraudzīt graciozu stirnu, taču arī begemotu, kurš baidījās no potēm, nebija gaidījis. 



***



Īstās vērtības ir mīlestība, ģimene, draudzība, veselība, laime, godīgums…



Bet mūžīgās vērtības ir svešas sievietes, alus, pornofilmas, makšķerēšana, čomi, dīvāns, televizors…  



***



Vispirms vēlētāji mēnesi smejas par vēlēšanu rezultātiem, bet pēc tam vēlēšanu rezultāti četrus gadus smejas par vēlētājiem.



***



Ārsts pacientam:



– Kā jūtaties?



Pacients:



– Slikti, dakter. Tagad es pat tos ēdienus, kurus jūs man aizliedzāt ēst, ēdu bez baudas.



***



Pacients ārstam:



– Dakter, man kļūst sliktāk…



Ārsts:



– Jums vienkārši nauda beidzas.



***



Reiz vienam medniekam medībās lācis ar nagiem saskrāpēja muguru un ar lūpukrāsu sasmērēja kreklu.



***



Izmeklētājs pratina reketieri:



– Naudu izspiedāt?



Reketieris:



– Nu, izspiedu…



Izmeklētājs:



– Daudz izspiedāt?



Reketieris:



– Kā to lai saka…



Izmeklētājs:




– Diviem pietiks?

Drukāt

  Roberts Gobziņš
Publicējis: Forumotajs - 2020-11-01 14:46 - Forums: Mūzika - Atbildes (1)

Drukāt

  [LV|EU] Tornis 4 sezona
Publicējis: spelmanis - 2020-10-18 23:49 - Forums: ArmA3 - Atbildes (8)

Nu sākas viņa ar linux64 servera iznākšanu un klūdu palaižot Overtrow.

Bet lai nenolaistu rokas, uzlikām BECTI 0.95 https://steamcommunity.com/sharedfiles/f...=192891753 BECTI 0.97 - Altis, kas vislabāk iet bez jebkādiem modiem Smile. Sākumā gan izmēģinājām, ar standarta modu paku, kas nāca sagatavota no overtrow, bet karte nenema pretī, bijājot gan scenārija mehāniku, gan modu darbību. Bet palaižot bez modiem, izdevās iegūt daudz maz spēlējamu vaniļas versiju Smile

Un patiesība jau ir tāda ka ar šo palaišanu tika pirmo reizi sekmīgi darbināts linux64 serveris.



Attached File(s)
.log   server_console_7214.log (Size: 4,19 KB / Downloads: 20)
Drukāt

  Tornis.lv
Publicējis: Forumotajs - 2020-10-12 17:29 - Forums: Mūzika - Atbildes (2)

Ir tāda leģendāra "pagrīdes" mūzikas cienītāju kopa kopš 1990-tajiem gadiem.
http://www.tornis.lv/
https://tornis.bandcamp.com/
Youtube.com tornis.lv kanāls https://www.youtube.com/channel/UCiT9XoU...jKMHal0efw

Galvenais pārsteigums, ka viņš ir dzīvs Wink

Drukāt

  Pieturzīmes
Publicējis: Forumotajs - 2020-09-11 14:45 - Forums: Grāmatas, literatūra un valoda - Nav atbilžu

Pieturzīmes ir pirmais valodas podkāsts Latvijā. Runāsim, diskutēsim, dalīsimies un domāsim latviski par latvisko. Pieturzīmes cilvēkos, grāmatās un valodā. Pieturzīmes Latvijā. Kādas ir Tavas Latvijas pieturzīmes? Aiga Veckalne ir valodniece un tulkotāja, kurai valoda ir ne tikai izglītība, bet arī aizraušanās, darbs un vaļasprieks. Ikdienā viņa strādā Ventspils Augstskolā, kur arī studē doktorantūrā, bet brīvajā laikā vada valodas podkāstu “Pieturzīmes” un dažādus valodas seminārus. Ja vēlies atbalstīt "Pieturzīmes", to var izdarīt šeit: https://www.buymeacoffee.com/pieturzimes

https://anchor.fm/pieturzimes

https://we.fo/1502082851

https://linktr.ee/pieturzimes

Drukāt

  vārdi
Publicējis: Forumotajs - 2020-09-01 23:35 - Forums: Grāmatas, literatūra un valoda - Nav atbilžu

tercis -'lišķīgs cilvēks', terga, tergava - 'tērzēt'.

Drukāt