Bernārs Sordē

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Bernārs Sordē

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 23 Nov 2014 13:50

http://www.lsm.lv/lv/raksts/zinju-anali ... i.a107019/

Bernārs Sordē: Esmu norūpējies par pasaules konfliktu
2014.11.22, 13:33
Autori: Ina Strazdiņa, Latvijas Radio korespondente Briselē

"Pēdējo notikumu attīstība pasaulē liecina par cīņu starp impērijām,” secina franču domātājs, filozofs un rakstnieks Bernārs Sordē. Viņš analizē un vēro procesus Ukrainā, kursu, kādu ietur Eiropas Savienība (ES), piemēram, cenšoties parakstīt brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV, un kurš šajos lēmumos ir ieguvējs, kurš zaudētājs. "Eiropa ir ASV un Krievijas impēriju konflikta objekts un arīdzan potenciālais upuris,” uzskata Bernārs Sordē.

Ina Strazdiņa (I.S.): Jūs sacījāt, ka jūs nodarbina cīņa starp divām impērijām.
Bernārs Sordē (B.S.): Mēs redzam cīņu, kas notiek starp impērijām, kuras cenšas atplaukt. No vienas puses ir ASV, kas tiecas atgūt vadošo lomu pasaulē, kontrolēt Eiropu un paplašināt to – ne tikai Ukrainas, bet arī Gruzijas, Turcijas un Turcijas ietekmē esošo Āzijas valstu virzienā, lai aptvertu tās teritorijas, kur atrodas ASV militārās bāzes. Arī ES – ASV sarunas par tirdzniecības un investīciju līgumu liecina par ASV vēlmi aizvien ciešāk kontrolēt Eiropu. ASV nepatīk, ka Vācija un Francija pārdod Krievijai ieročus. Francija nevēlas pārāk dziļi iesaistīties NATO (kā zināms, Šarla de Golla laikā Francija izstājās no NATO). ASV kaitina Vācijas vēlme veidot priviliģētas attiecības ar Krieviju.
No otras puses ir Krievija. Krievija bija cerējusi piedalīties Eiropas paplašināšanās procesā. Gorbačova sarunas ar Vāciju par Vācijas apvienošanu, akcepts Baltijas valstu un Ukrainas neatkarībai, Dienvidslāvijas sadalīšanai... Tas lika Krievijai cerēt, ka varēs būt pilntiesīga Eiropas procesu dalībniece. Tika izveidota divpusēja partnerība ar NATO un ES, t. sk. Krievijai iegūstot iespēju piedalīties dažādās Eiropas Komisijas zinātnes programmās. Tagad Krievija lielā mērā savas vainas dēļ ir zaudējusi ilūziju būt par daļu no Eiropas. Savukārt Eiropa aizvien vairāk pakļaujas ASV spiedienam un kontrolei.
Ņemot vērā šo divu impēriju sadursmi, ir izveidojusies ļoti bīstama situācija, kas potenciāli var novest pie pasaules kara. Un tieši Eiropa ir ASV un Krievijas impēriju konflikta objekts un arīdzan potenciālais upuris.
Pasaules mēroga konfliktu var veicināt Krievijas kā BRICS [Brazil, Russia, India, China, South Africa] locekles centieni pārliecināt strauji augošās ekonomikas (kurām, starp citu, nepatīk šis apzīmējums), ka tās tikušas kolonizētas un nepieciešams emancipēties. Krievijai vēl neizdodas pārliecināt visas BRICS valstis, taču ideja par BRICS valūtas fondu jau ir piepildījusies.
Krievijas izpratnē līdz ar padomju komunisma sabrukumu sākās Rietumu kolonizācija.
Krievijā sāka ieplūst un dominēt ASV un Eiropas idejas, kas ne vienmēr bija labas un vājināja Krieviju. Vājināja arī tāpēc, ka Krievija neprata izmantot visas rekomendācijas savas specifiskās, uz derīgo izrakteņu ieguvi tendētās ekonomikas struktūras dēļ.
Esmu ļoti norūpējies par iespējamu pasaules konfliktu, jo 20. gadsimta vēsture liecina par to, ka tieši vilšanās un pazemojums bijis kara cēlonis.
Francija zaudēja Elzasu un Lotringu [1870. gada franču – prūšu karā – I. S.], sekoja Pirmais pasaules karš, un Francija tiecās atgūt šo reģionu.
Man ir patiesas bažas par to, ka Krievija šobrīd sirgst ar Versaļas sindromu, un mums būs ļoti daudz jāstrādā, lai neļautu Krievijai justies "apzagtai” un pārliecinātu Krieviju par pretējo.
Krievijas vilšanās varētu izrādīties ļoti liela. Tagad labāk saprotu, kāpēc Gorbačovs bija tik augstu novērtēts ārpus Krievijas un vienlaikus neieredzēts pašā Krievijā.
Man ir draugi Krievijā, kas strādā valsts sektorā. Ļoti gudri cilvēki, kam nebija ilūziju par padomju ekonomiskās sistēmas dzīvot(ne)spēju. Viņi saprot privatizācijas procesa nepieciešamību, taču vēlas kontrolēt to, lai privatizācijas rezultātā tiktu saglabāta nacionālā ekonomika. Viņi cenšas atjaunot un stimulēt zinātni, veidot zinātnes parkus. Šie cilvēki uzskata, ka Krievijas attīstību veicinās dalība citā ekonomikas sistēmā, kas nav kapitālisms, bet gan ekonomika, kas sniedz vairāk labuma cilvēkiem un nebalstās uz militāro sektoru, kā tas bija PSRS (un kas tagad diemžēl atkārtojas). Šiem krievu draugiem ir aktuāli tie paši jautājumi, par ko runā pārstāvji no Bērklija un Prinstonas Universitātēm ASV, kurus es satieku pāris reizes gadā.
Es vēlētos aicināt ikvienu domāt ilgtermiņā. Mums ir jātiek vaļā no 20. gadsimta loģikas un jāveido pasaule, kas nebalstās uz militāri industriālā kompleksa attīstību.

I.S.: Vēl augustā Latvijas inteliģences pārstāvji nosūtīja vēstuli Vācijas kanclerei Angelai Merkelei ar lūgumu atbalstīt NATO bāzu izveidošanu Latvijā. Vai bāzes būtu miera risinājums?
B.S.: Šo jautājumu var apskatīt no īstermiņa un no ilgtermiņa skatupunkta.
Īstermiņā raugoties, es saprotu vēstulē paustās bažas un satraukumu un atbalstu vēstules autorus. Bet mana pārliecība ir, ka Eiropai vajadzētu būt pašai spējīgai nodrošināt savu militāro aizsardzību, lai nekļūtu par upuri abām impērijām. Eiropai, tām valstīm, kam ir militārās spējas (Francijai, Apvienotajai Karalistei, Vācijai) būtu jāsargā Baltijas reģions. Es arī uzskatu, ka Eiropai būtu jānodrošina kopēja ārējās robežas sargāšana. Par kopīgu ES robežsardzi runāju ar Latvijas amatpersonām jau 2001. gadā. Tas būtu varējis kļūt par autonomas Eiropas aizsardzības politikas aizsākumu, kas, iespējams, ļautu raudzīties citādāk uz NATO militāro bāžu klātbūtni.
Raugoties uz jautājumu ilgtermiņā, es vēlos aicināt domāt par citu nākotni, kas nebalstītos uz militāri industriālā kompleksa attīstību. Esmu paudis savas idejas par šo nākotni savās grāmatās, esejās un intervijās. Mana pieeja ir "dzīves ekonomikas” pieeja, kas liek uztvert pasauli kā "ķermeni”, kura "orgāni” ir valstis. Katrai valstij ir sava loma un specifiskas vajadzības. Nevar apmierināt tikai vēderu, jārūpējas arī par sirdi...
Ir jāizgudro jauna doma, un ar šo jautājumu es arī esmu nodarbināts.

I.S.: Jūs esat ass kapitālisma kritiķis. Kur šodienas pasaulē saredzat tā vājos punktus?
B.S.: Šobrīd pasaulē ir diva veida kapitālismi, no kuriem būtu jāatbrīvojas. Pirmo es dēvēju par "multinacionālo kompāniju kapitālismu”, to vada ASV, un valstis šajā kapitālismā nenosaka neko. Otrs ir kapitālisms, ko joprojām kontrolē politiskā sistēma valstī, un to pārstāv Ķīna, Krievija, u.c. Pirmais kapitālisms, kas emancipējies no valsts, dēvē to otro par mežonīgo vai arī oligarhu kapitālismu. Taču Rietumos, t.sk. ASV, ir tie paši oligarhi, tikai viņus valsts vairs nekontrolē, jo viņi valsti ir iznīcinājuši.
Abu kapitālismu konflikts ir vērā ņemams. Rietumi ilgu laiku aplaudēja Putinam, bet tagad saprot, ka Putina kapitālisms ir šķērslis. Rietumi gribētu, lai Krievijas oligarhi pievienotos emancipētā kapitālisma klubam. Vai tas ir iespējams? – visdrīzāk nē, jo Krievija un Ķīna stipri iejaucas vietējo oligarhu darbībā.
Ļaudis, kas vīlušies Rietumu kapitālismā, vērš skatu uz Austrumu kapitālismu, prasot "stipru valsti” un "stingru roku”. Tas savukārt ved pie autoritārisma. Pretruna starp demokrātiju un kapitālismu (vai tas būtu Rietumu, vai Austrumu) ir iedēstīta jau saknē. Rietumu kapitālisms ir pārāk optimistiski noskaņots. Tam vajadzētu drīzāk saprast, ka pasaule attīstās citā virzienā, kas nebūs kapitālisms, bet gan "dzīves ekonomika”. Tā skar planētas dzīvi visā tās pilnībā un nozīmē cita veida lauksaimniecību, izglītību, pētniecību, amatniecību.
"Dzīves ekonomikai” veltīts viens no maniem jaunākajiem manuskriptiem. Es labprāt par to runātu atsevišķi kādā no nākamajām intervijām.
Mēs šobrīd piedzīvojam "industriālās ēras” beigu posmu un jaunas ēras sākumu; tajā cilvēks būs nesaraujami saistīts ar savu vidi, kur viņu vairs neuzskatīs par strādnieku, bet gan pētnieku un sava amata meistaru. Nedrīkst turpināt tādu nevienlīdzības vairošanu kā šobrīd, ražojot miljardierus Rietumos un Austrumos. Tas var radīt eksploziju; un tas it visur rada vajadzību pēc autoritāras varas vai arī vienkārši nedemokrātiska procesa. Visas pazīmes liecina par to, ka jāveido jauna pasaule, jāatgūst vara no multinacionālām kompānijām vai autoritārām valdībām. Jāatgūst neatkarība arī no tām jaunajām tehnoloģijām, kas neatbilst mūsu gribai. Industrializācija ved pie robotizācijas, robotizācija – pie verdzības, ko rada un vairo patērēšanā balstītā ekonomika. Ja tā turpināsim, tad viss cilvēka potenciāls tiks iznīcināts. Ir jāatgūst gudrība un tieši kolektīvā gudrība, kas ļauj rast kopādzīvošanas risinājumus. Konfliktu risināšana ar militārām metodēm ir jāaizliedz.
Kā Austrumu, tā Rietumu kapitālisma sistēmas ved uz nekurieni, jo attālina cilvēkus no lēmumu pieņemšanas.
Ar kibernētiķa acīm to nav grūti saskatīt. Esmu pētījis dzīvo šūnu kibernētiku, vēlēdamies to transponēt ekonomikas sistēmā, taču tas ir neiespējami, ja vien mēs nevēlamies nogalināt visas šūnas organismā... Pašreizējai sistēmai nav nekāda sakara ar dzīvi; viņa to iznīcina.
Šīs un citas manos darbos minētās idejas ir daudzu gadu darba rezultāts, jo idejām ir jānobriest. Es domāju, ka pašreizējās sistēmas noriets gaidāms ap 2025. gadu. Vēlos uzsvērt, ka ar Eiropas mainīšanu vien nepietiks; jādomā globāli. Daudzi grib glābt pasauli un kapitālismu. Piemēram, franču ekonomists Tomā Piketī (Thomas Picketty) aicina ieviest pasaules mēroga nodokli kapitālam. Man ir cits viedoklis, cita pieeja. Es uzskatu, ka jāmeklē loģika, kas mūs atbrīvos no finansializācijas, aizstājot to ar solidaritāti. Tas nozīmē, ka, piemēram, brīvu preču apmaiņas (brīvās tirdzniecības) vietā būtu jānodrošina brīva zināšanu un prasmju apmaiņa. Pasaule būtu jāveido kā liels pētniecības centrs, kas ļautu attīstīt talantus pasaules mērogā. Pasaule, manā skatījumā, būtu jāveido kā kompanjonāža[1].

*

[1] Kompanjonāža (fr. val. compagnonage) – praktisks ar dažādiem amatniecības veidiem saistītu zināšanu un identitātes pēctecības nodrošināšanas tīkls – unikāla sistēma Francijā, kurā mūsdienās iesaistīti gandrīz 45 000 cilvēku. Kompanjonāža iekļauta Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā (UNESCO Latvijas Nacionālā komiteja).
Kompanjonāža ir amata brālība, kas radusies līdz ar katedrāļu būvnieku centieniem iegūt neatkarību no katedrāļu celtniecības finansētājiem. Tai raksturīga brīva zināšanu un prasmju apmaiņa, amata meistars savas zināšanas un prasmes nodod zellim par brīvu, tādējādi atdodot sabiedrībai to, ko pats pirms tam saņēmis, būdams māceklis; amata brālības ietvaros tiek nodotas ne tikai zināšanas un prasmes, bet arī vērtības un dzīves forma.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Bernārs Sordē

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 23 Nov 2014 14:14

http://www.lsm.lv/lv/raksts/esejas/arpu ... te.a72640/
Lielā mobilitāte
19. decembris 2013, 18:55 | Esejas
Autori: Bernārs Sordē (Bernard Sordet) , Domātājs, mākslinieks, pasniedzējs.

Piedāvājam vienpadsmito no trīspadsmit Bernāra Sordē rakstiem, kuros autors rosina mūs domāt un diskutēt par „Iespējamo Eiropu" – kādu mēs to vēlētos redzēt. Autors rakstos iztirzā pasaulē un sabiedrībā notiekošās izmaiņas jeb sociodinamiku un saskata potenciālu jauna – solidāras autonomijas vitālās enerģijas – laikmeta atnākšanai, kas pieliks punktu pašreizējai, postindustriālās finansializācijas ērai. Raksti iepriekš nekur nav publicēti.
Komunikāciju un transporta attīstība veicinājusi dažādu aktivitāšu centru izaugsmi, vienlaicīgi hipertrofējot tos. Šī „attīstība" balstās infrastruktūras koncentrācijā un monopolā, kas ļauj samazināt attālumus un pārvaldīt arvien plašākas laiktelpas. Disnejlenda kļūst par klientu piegādes zonu, vilinot apmeklētājus no dažādām zemēm un kontinentiem, lai vienlaikus nodrošinot ienesīgumu, turpinātu attīstīties. Šodien cilvēki ir nepārtrauktā kustībā; viņi vairs nevar cerēt uz vietējām vajadzībām pielāgotu infrastruktūras tīklu; cilvēku plūsmai jāveicina faraonisku infrastruktūras projektu attīstība, kas izraisa migrāciju – sākumā īslaicīgu un pēc tam – pastāvīgu. Agrāk produkcija slīdēja pa rūpnīcas konveijera lenti, strādniekam paliekot savā postenī; tagad arvien biežāk cilvēki pārvietojas – vispārējas mobilitātes garā, bet produkcija stāv uz vietas. Tas ne vienmēr nozīmē darba un dzīves apstākļu uzlabošanos. Cilvēkiem pavēlēts būt nepārtrauktā kustībā, dzīties pakaļ infrastruktūras objektiem cerībā gūt tiem pieeju, ja vien finanses to atļauj; viņi nedrīkst veidot pastāvīgas saites ar savu dzīves vietu. Saites tiek veidotas tikai ar infrastruktūras objektiem un uz zināmu laiku, kamēr cilvēkus un objektus vēl nav skāris nolietojums un tie ir konkurētspējīgi un produktīvi. Izaugsme pasaulē notiek, galvenokārt, pateicoties pārmērīgām hipertrofijām, kas vairo Finanšu vadošo darboņu – nepārtrauktas cilvēku un produktu kustības organizatoru – migrāciju, un, pateicoties loģistikai, kas ļauj atpelnīt hipertrofijās ieguldīto. Pasaule tādējādi ir lemta hipertrofijās balstītai izaugsmei; tās labiekārtojums līdz ar to kļūst arvien kroplāks, jo to nosaka ienesīgumu, konkurētspēju un produktivitāti veicinošas satiksmes un sakaru sistēmas, kas ļauj samērā īsā laikā gūt peļņu no ieguldītā un veikt hipertrofēto būvju renovāciju. Teritoriju labiekārtošana iekļauj renovācijas perspektīvu, lai būtu brīva telpa spekulācijai, t. sk. ar nekustamo īpašumu.
Pilsētu infrastruktūras objektu, arī apvedceļu būve seko izaugsmei un nosaka cilvēku moblitāti un ar to saistītos izdevumus. Tiek veicināta spekulācija, ražošanas vai pakalpojumu uzņēmumiem arvien biežāk pelnot no uzņēmuma mītnes pārdošanas pilsētas centrā un tās pārcelšanas uz perifēriju. Varam secināt, ka komunikāciju attīstība veicinājusi spekulēšanu, kas der Finansēm, izrīkojot un paverdzinot cilvēkus. Cilvēki to izjūt vai katru dienu, taču Sistēmu nevaino. Viņi nesaprot, ka globalizācija, kas rada Sistēmu vienīgi sev pašai, pakļauj viņus Brauna kustībai, sagraujot visas sociālās struktūras – no ģimenes līdz sabiedrībai un pat pasaulei – un tādējādi apdraudot Dzīvību, nemaz neminot neatgriezenisku vides piesārņošanu un izpostīšanu. Tiek sarautas cilvēku solidaritātes saites ar pasauli; var vien sevi mierināt ar sasniedzamību sociālajos tīklos (Facebook, Twitter...), kas ļauj emancipēties un izvairīties no Finanšu nenoteiktās tieksmes ieviest sev tīkamu sociālās organizācijas formu kārtības, efektivitātes un drošības vārdā. Cilvēki paši iemācās likt lietā komunikācijas ieročus, lai atbrīvotos no Finanšu impērijas. Ir pienācis brīdis, kad ar virtuālu pašorganizēšanos, cilvēki mēģinās gāzt Finanses un tās spekulantus.Finanses, kas ir vairāk virtuālas, nekā reālas, pateicoties bezjēgas un bezrobežu spekulācijām, sastapsies ar virtuāli atjaunotas, sašutušas cilvēces pretestību. Un pretestība gūs virsroku, ja pratīs atgūt un no jauna cilvēciskot Sabiedrību, kas nozīmē, atslēgt to no tīkla, kas veido pakļautību Sistēmas hipertrofijām. Finanšu karadarbība pret Cilvēci notiek divos veidos: kontrolējot satiksmes ceļus un sakaru līdzekļus un attiecīgo teritorijas iekārtojumu. Progress netiks pamests novārtā, tas tiks „iekarots" – „Occupy Wall Street" nozīmē. Tā nav atgriešanās Viduslaikos. Nāk jauns laikmets – solidāras autonomijas vitālās enerģijas laikmets, kas ļaus cilvēcei progresēt. Tā nav tehniskas dabas revolūcija, kā daudzi paredzēja, vēloties pasaudzēt Sistēmu; tā ir dzīves formas un dzīves telpas labiekārtošanas revolūcija. Vairs nebūs organizētas nemitīgas pārcelšanās, vai arī tās notiks reti – tad, ja cilvēks pats, nevis Finanses, to vēlēsies. Demokrātija nozīmē saglabāt un izplatīt Dzīvi – iespējami tālu, dziļi, kā asins plūsmu kapilāros; zināšanu un prasmju pielietojums it visur ir enciklopēdiski plašs un brīvs un veido Kopējo Labumu. Var saprast Sistēmas vadoņu paniskās bailes noslīkt savā propagandā, pietiekami neanalizējot industrializētās globalizācijas (teilorisma vai lean menedžmenta) regresīvos aspektus. Valdošie nezina, ko iesākt ar pilnīgi nepiemērotām, novecojušām organizācijas metodēm, kas ļāva tikt pie varas ar ad hoc institūciju palīdzību. Šīs metodes lika kārtot un pārkārtot dzīves telpas un plūsmas, pilnībā ignorējot sākotnējās ieceres. Tām bija jāpierāda uzticība Finansēm, un nu tās ir diskreditētas, atzītas par nehumānām. Dzīves formas revolūcija ne tikai pārveidos, bet apšaubīs metožu būtību. Ir vajadzīgas metodes, kas rada pavisam citu dzīves telpas iekārtojumu un atšķirīgu jaunu tehnoloģiju pielietojumu. Cilvēki pāries no virtuālā uz reālo, iekārtojot telpu kā dzīves formu, kas sakņojas dabā, domās un darbībā, pagātnē, tagadnē un nākotnē. Talantiem sadarbojoties, cilvēki veidos Sabiedrību bez hierarhijas. Sociālie tīkli ietver cilvēka, dabas un tehnoloģiju komponenti; pār pēdējo cilvēks būs noteicējs, balstoties savā pētnieka, amata meistara un radītāja būtībā. Vēlme būt kopā un savstarpējs atbalsts neļaus cilvēku atkal padarīt par līdzekli. Patiesībā, jāsāk ar izpratni par pilsoņu Kopienas sociālo uzbūvi, un tad – jārada jauna sociālo tīklu koncepcija, nevis otrādi, ļaujot Finansēm būt par noteicējām. Cilvēks atgūs veselumu, spēju pretoties tehnoloģijām, pār kuru nebeidzamo „jaunradi" viņš nebija noteicējs. Labiekārtot dzīves telpu nozīmē mācīties radīt tehnoloģijas, lietot un attīstīt tās. Nekā kopīga ar agrāk iepazīto un ienīsto. Agrāk pasaules struktūru, lai tā būtu vieglāk uztverama, veidoja hipertrofēti infrastruktūras objekti ar apdzīvotām ietekmes zonām; tagad cilvēki prot veidot kaut ko cilvēcīgu – „sadarbību pilsoņu Kopienā", – lai vairs nekļūtu par savas jaunrades vergiem, bet gan noteicējiem pār jaunradi, kura veidos „cilvēka-dabas būtnes" laiktelpu struktūru. Sabiedrība ir sociāla „zināšanu un prasmju" transcendence. Tā vairs nav patērēšana ikdienas soļa atvieglošanai; Sabiedrība nozīmē saistību ar Dzīvi un agrāk par apgrūtinājumu uzskatīto pienākumu uzņemšanos. Dzīve nozīmē dalīties, lai ikviens būtu iekļauts un dzīvotu. Dzīves pamats tiek veidots solidāri visiem kopā bez hierarhijas, lai atklātos visu cilvēku talanti, kas var būt noderīgi visaptverošam Sabiedrības progresam. Tāpēc ir noteiktas robežas, ko Sabiedrība apņemas nepārkāpt, lai cilvēki varētu būt solidāri un vienlaikus – viesmīlīgi pret citiem. Jāizbeidz megalomānija, kas uzkrāvusi Sabiedrībai smagu materiālu un finansiālu nastu. Arī pārmērīga urbanizācija nav vēlama, jo tā atbrīvo Sabiedrības locekļus no atbildības vienam par otru; nevienu nedrīkst izstumt no Sabiedrības, ikviena uzdevums ir rūpēties par citu. Sabiedrībā nav pieņemama vienaldzība pret citiem, jo tā noliedz pienākumu palīdzēt nelaimē nonākušajiem, dalību Sabiedrības veidošanā un pilsoniskumā un apdraud solidaritāti. Saliedētība ir pastāvīga nevis epizodiska vēlēšanu dienas parādība ar pārliecību vai negribīgi atbalstot kandidātu, tādējādi balsojot par hipertrofijām kā pēdējo iespēju novērst sociālo sabrukumu. Būt tuvumā, lai spētu uzklausīt, ir vitāli svarīgi „cilvēkam-dabas būtnei". Distancēšanās no cilvēciskuma vai no dabas šajā ziņā ir traucējoša un liek aizmirst dzīvi. Tuvumam un uzklausīšanai ir nepieciešama dzīves telpas labiekārtošana, nevis nepārtraukta jucekļa radīšana, lai ar transporta un komunikāciju palīdzību bez apstājas pārceltu. Sabiedrības problēmām nav tehniska risinājuma, to nevar atstāt sociālo tīklu ziņā. Sabiedrība pieder universālas un kosmopolītiskas pilsoņu Kopienas veidotājiem, un vairāk par tehniku Kopienai jācenšas saprast cilvēku. Tieši cilvēciskā dimensija, kas piemīt Sabiedrību veidojošām pilsoņu Kopienām, ļauj piedāvāt atšķirīgus risinājumus saliedētības problēmām, lai cilvēki saglabātu savas vitālās enerģijas autonomiju un vienlaikus – solidaritāti. Šīs Kopienas sadarbojas un neļauj dominēt tehniskiem, vairumā gadījumu nehumāniem, risinājumiem; Kopienas ļauj ievērojami samazināt komunikācijas-transportēšanu-pārvietošanu, kas ar hipertrofētu tehniku aizstāj un atrofē Dzīvi.
Rodas līdzekļu ietaupījums, jo tehnika vairs nekalpo sacensībai konkurētspējas un produktivitātes vārdā. Komunikācijas, transports un pārvietošana vairs nekalpo tirgu iekarošanai, kas liedz cilvēkiem cilvēcisku dzīvi, vitālu enerģiju, autonomiju solidaritātē ar citiem. Solidāras vitālās enerģijas izplatīšanai daudz nevajag. Runājot par Eiropu, kā tā varētu rast piemērotu, stabilu konfigurāciju, ja to veido metropoles – varas monopoli, kas ir savstarpējā un starptautiskā – globālā un kontinentālā – cīņā par varu? Šīs hipertrofētās telpas tik ļoti koncentrējas uz globalizācijā pieejamo preču, pakalpojumu un finanšu (vairāk nekā cilvēku) plūsmas piesaisti, kas aizsedz Kopienas veidošanas grūtības. Nekāda vara, pat ne autoritāra, nespēs samierināt visas šīs plūsmas un radīt harmoniju; harmonija nav iespējama finanšu globalizācijā, – tikai cilvēku transcendējošā kosmopolītismā. Finanšu plūsmu piesaistei uzsāktais pozīciju karš beidzas ar Valstu sagrāvi, ko paveic metropoles, vēl pirms ir radusies pretoties spējīga Eiropa. Skaidrs, pirms mācīt pasauli, būtu nepieciešams radīt Sabiedrībā Dzīvi. Dzīve nozīmē atteikties no sāncensības hipetrofijās kā vietējā, tā starptautiskā mērogā; neveidot institucionālas superstruktūras, kuras nebūs rīcībspējīgas. Tas ir priekšnoteikums, lai mazinātu preču, pakalpojumu un finanšu plūsmas, un komunikācijas-transports-pārvietošana kalpotu solidāriem un miermīlīgiem mērķiem. Lai šis viedoklis rod dzirdīgas ausis Finanšu veicinātās brīvās apmaiņas aizstāvju vidū!
Brīvajai apmaiņai būtu jābalstās tikai un vienīgi abpusējā solidaritātē, lai respektētu pilsoņu Kopienu autonomiju un nepārvērstu tās cilvēku aizturēšanas nometnēs. Kopienām nevajadzētu atteikties no savas funkcijas un padoties brīvās apmaiņas, tai skaitā, Finanšu plūsmu liberalizācijai; tieši pretēji, šīs funkcijas ir jāpaplašina, lai Kopienas veicinātu, nevis grautu Eiropas vienotību. Ja tas izdosies, Eiropa varēs uzelpot un tai nebūs jāiespīlējas disciplīnas dzelzs kreklā. No antīkajiem laikiem zināmā „zelta likuma" nozīme arī vairs nav jāizkropļo; tas ir konstitucionāls dzīves likums: „Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem; jo tā ir bauslība un pravieši" (Mt.7:12). Tad Eiropa varēs atsākt runāt par savām vērtībām, ko tā uzkrājusi meklējumos pēc universālā, neaprobežojoties tikai ar jūdu un kristiešu saknēm. Eiropa balstās uz savām vērtībām, lai varētu kontrolēt brīvās apmaiņas plūsmas un atgrieztu pie Dzīvības „cilvēku-dabas būtni"; tās nedrīkstētu ieraut brīvās apmaiņas straumes atvaros, naudai kļūstot par vienīgo sarunu objektu. Tā tiktu aizmirsta Dzīve... Ciematos, pilsētās un vairumā metropoļu vairs nav grāmatnīcu. Tās ir iznīdējuši loģistikas megacentri, kas piegādā globālajā tīmeklī pasūtītās grāmatas.
Metropoļu krustpunktos, kur labi attīstīts transports un komunikācijas, milzīgas platības tiek veltītas kultūras dehumanizācijai, tās padarīšanai par patērējamu jebkurā vietā un maksimāli ērti; kas pirmais brauc, tas pirmais maļ – pasūtījumu izpilde ir robotizēta un prasa maz darbinieku, ja neskaita tos, kuri pieņemti darbā ar fleksibliem nosacījumiem, uz neilgu laiku, Ziemassvētku dāvanu iesaiņošanai. Un cilvēki priecājas par jaunām darba vietām, kas nokritušas kā no gaisa. Evolūcija būs uzveikusi grāmatniekus. Gluži kā dinozauriem, kas traucē Finansēm, viņiem bija jāpazūd no šīs Eiropas un pasaules, kur tehnikas progresam nav nekā kopēja ar Sabiedrības progresu!

No franču valodas tulkojusi Kristīne Našeniece

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Bernārs Sordē

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 23 Nov 2014 14:21

Atklāta Bernāra Sordē izstāde "Introrevolūcija"

youtu.be/9pjoKptseWw
Kad Talsu novada muzejā tika atklāta gleznu izstāde, franču domātājs un mākslinieks Bernārs Sordē mudināja cilvēkus piedzīvot iekšējo revolūciju. Mākslas darbos izmantoti dažādi materiāli, parādot gan to pārstrādes iespējas, gan radot nepieciešamo noskaņu.

Atbildēt uz ziņu