Visa mūsu valsts ir kā Maxima

Latvijas ikdiena jautrība un nopietnība
Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 712
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Visa mūsu valsts ir kā Maxima

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 05 Dec 2013 18:06

Zariņš: Visa mūsu valsts ir kā Maxima
Autors: Ivars Zariņš, 11.Saeimas deputāts (SC). 2013. gada 27. novembris 13:10

Zolitūdē notikušajai traģēdijai ir jākļūst par tautas modinātājzvanu. Jo notikušais ir tikai aisberga redzamā daļa tam, kas notiek ar visu mūsu valsti – Latvija ir caurausta ar šo mazspējīgo bezatbildību, kas gatavo mums tādu pašu likteni kā Maxima lielveikals, kurš tiek kopts un veidots no ārpuses, lai būtu pats skaistākais, cenšoties panākt šo ārējo skaistumu (veiksmes stāstu) nerēķinoties ar nesošo konstrukciju iespējām, turklāt vēl izvēloties aplamu projektu, pēc kā to visu īstenot.
Un kas par to - galvenais jau, lai ir saskaņots, ar ko vajag, un ir kāds, kas mums ir pateicis, ka viss ir pareizi un labi. Ar to pietiek, lai pašapmierināti turpinātu, lai arī, tāpat kā Maximā, sabiedrībā ik pa brīdim ieskanas trauksmes zvani - kāds izmisīgi norāda uz demogrāfijas tendencēm, ka, tā turpinot, mēs aizejam nebūtībā, kāds izmisīgi cenšās skaidrot, ka, neieguldot savās zināšanās un attīstībā, mēs kļūstam par nabadzīgu piedēkļa valsti citiem, kura eksportēs nevis vērtīgas preces, bet gan vērtīgus cilvēkus, bet tie, kas būs palikuši, būs spiesti izmisīgi turēsies savās vietās, tāpat kā Maxima kasieri, cerot un ticot solījumiem, ka viss būs labi.
Un visi ir "nopirkušies" uz šīm cerībām – cerot, ka viss tas, ko esam izturējuši, nav bijis velti, vajag tikai vēl mazliet paciesties. Un tad vēl mazliet. Un tas nekas, ka atkal un atkal ieskanās trauksmes zvani - mums vienkārši ir jāturpina un paklausīgi jātic tam, ko mums stāsta - cik labs ir lielveikals, cik ērti tajā ir tikt pie desas un pie maizes klaipa - kas nu kuram tur sanāk.
Cilvēki, uz kuriem mēs paļaujamies, ka tie ir iecelti, lai rūpētos par mums, svinīgi paraksta kārtējos papīrus un liek mums ticēt, ka tas viss ir mūsu labā - lai mums būtu stiprs jumts virs galvas un lētāka desa plauktos. Bet patiesībā tas viss var izrādīties tikai kāda savtīga labuma pēc, lai pašiem nevajadzētu domāt, darīt un uzņemties atbildību, lai varētu piesegties ar kādu dokumentu, kas apliecina, ka tiek darīts viss nepieciešamais, lai mums viss būtu kārtībā. Un, ja arī kas tomēr notiks, tad mēs nevis rīkosimies paši uz vietas, bet dosimies kaut kur pēc instrukcijas vai lūgsim kādam citam padomu, lai tas izlemj mūsu vietā, ko darīt. Un tas nekas, ka tikmēr sabruks kāda banka vai uzņēmums – priekš tā mums vienmēr būs sagatavoti dokumenti, kuri pierādīs, ka viss ir izdarīts pareizi un rūpējoties par mums.
Katram normālam cilvēkam Maxima traģēdija šķiet kā arkārtējs notikums, bet vai tas tiešām tā ir Latvijas gadījumā – kad tā pati amorfā, likumīgā ietvarā ietērptā mazspēja rīkoties un uzņemties atbildību caurstrāvo it visu - visa valsts ir kā šī Maxima, un tas ir tikai laika jautājums, kad tās nesošās konstrukcijas reiz lūzīs un apraks visu, kas mums ir dārgs - ja vien tā tiks turpināts.
Vasarā, apspriežot Būvniecības likumu no Saeimas tribīnes, es brīdināju par to, ka buvniecības nozares regulējums ir tik liberāls, ka tas var novest pie traģiskām sekām - reiz var sabrukt kāds tirdzniecības centrs, bet neviens nevarēja iedomāties, ka viss jau ir ielaists tik tālu un tas notiks tik drīz.
Es nevēlos, lai tas pats notiktu ar mūsu valsti. Tāpat kā to nevēlās neviens, kam ir dārga mūsu zeme.
Notikušais bija skarbs atklāsmes brīdis par to, kas patiešām ir svarīgs, kas ir tās patiesās vērtības, kas vieno mūs visus savos centienos un domās - pamēģiniet šajā brīdī cilvēkiem stāstīt, ka priekš tā mums ir jānojauc kāds piemineklis vai jāuzraksta kāda preambula - cik nevietā un stulbi tas skanētu. Bet ikdienā mēs to aizmirstam, ļaujot sevi kā aunus sist kopā ar pierēm vienu pret otru, un tērējam šajos cīniņos savu laiku un enerģiju, kuru mēs varētu izmantot pavisam savādāk, lai tiešām veidotu šo drošo jumtu virs mūsu galvām - sev un savām nākošām paaudzēm.
Kā pirmais solis, lai vispār dotu sev kādu cerību, ka mums tomēr ir potenciāls kaut kam tādam, ir spēt veikt godīgu un kompetentu notikušā analīzi, atzīt un atbildēt par savām kļūdām, neatkarīgi no tā, zem kādas politiskās paspārnes tās ir notikušas, un kopīgiem spēkiem labot tās, lai vairāk tas nekad nenotiku.
Vai mēs to spēsim, to bezkaislīgi parādīs laiks...

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 712
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Visa mūsu valsts ir kā Maxima

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 17 Dec 2013 13:18

http://ksukevics.wordpress.com/2013/07/ ... atgusanas/

Kas joprojām pieder latviešiem Latvijā jeb kas mainījies kopš neatkarības atgūšanas?

Vakar iegrimstot diskusijā ar brāli, atskārtu, ka brālim ir pilnīga taisnība. Diemžēl, bet lielākā daļa Latvijai nozīmīgo uzņēmumu atrodas ārzemnieku rokās. Tam klāt japieskaita iznīcināto cukura ražošanu, smagi novājināto lauksaimniecību un zivjsaimniecību. Kapitālisms ir darījis savu. Vai Latvijā latviešiem vispār vēl kaut kas no kaut cik svarīgiem uzņēmumiem pieder, vai Latvijas zemes un meži ir jau izpārdoti, lasi šajā rakstā.

TOP 10 pārtikas rūpniecības uzņēmumi
1.„Latvijas Balzams”- lielākais pārtikas uzņēmums, pieder Nīderlandē reģistrētai firmai “S.P.I. Distilleries”. Pamatā Krievijas kapitāls
2.A/S „Dobeles dzirnavnieks”- pieder Igaunijas graudu pārstrādes milzim Tartu Veski
3.A/S „Cēsu alus”- kontrolpakete atrodas Igaunijā reģistrētās “A. Le. Coq Group” īpašumā
4.A/S „Cido grupa”- visiem pazīstamās sulas. Pieder Dānijā reģistrētajai “Royal Unibrews”
5.Rīgas piena kombināts- lielākais piena pārstrādes uzņēmums valstī, pieder krievu biznesmanim Andrejam Bezhmeļņickim
6.A/S „Aldaris”- visiem pazīstamais nacionālais lepnums pieder Zviedrijā reģistrētajam “Baltic Beverages Holding”
7.Rīgas miesnieks- lielākais Latvijas gaļas pārstrādājs. Kopš 1999. gada pieder Igaunijas lielākajam gaļas pārstrādātājam “Rakvere Lihakombinat”
8.A/S „Preiļu siers”- lielākais siera ražotājs un eksportētājs Latvijā, pieder Latvijas pilsonim Jāzepam Šnepstam.
9.A/S „Valmieras piens” – pieder Krievijas uzņēmējam Jevgeņijam Varovam
10.A/S „Tukuma Piens” – 79% pieder Igaunijas pilsoņiem

Tam seko visiem Latvijā pazīstami uzņēmumi

•SIA „Pūre”- tagad palikušas tikai šokolādes- īpašnieks ir Beļģijas „Puratos”
•A/S „Rīgas dzirnavnieks”- pieder Lietuvas graudu pārstrādes uzņēmumam “Malsena Plius”
•A/S „Hanzas maiznīcas” – lielākais maizes tirgus pārstāvis. Pieder Somijas uzņēmumam „Vaasan&Vaasan”
•Fazer maiznīcas – viens no lielākajiem maizes tirgus pārstāvjiem. Pieder Somijas uzņēmumam “Fazer Bakeries”
•AS “Putnu fabrika Ķekava” (“Ķekava”), 100% SIA “Broileks”, 100% SIA “Cerova” un 100% SIA “Lielzeltiņi”- pieder Lietuvas kompānijai “AB Linas Agro Group”
•SIA Antaris- pieder Latvijas pilsonim Antonijam Samburam
•Latvijas finieris- pieder Latvijas uzņēmumam Troja
•SIA „Mikrotīkls”- lielākais bezvadu interneta maršrutēšanas iekārtu un programmatūras izstrādātājs. Pa 50% Arnim Riekstiņam un Džonam Tallijam. Apgrozījums 60 !! miljonu latu
•SIA Alfor-vadošais spēļu biznesa uzņēmums Latvijā, zem kura ir tādas spēļu zāles kā Fēnikss un Admirālis. Pieder Austrijas „Novomatic”
•SIA Skonto būve- tirgus līderis būvniecības jomā. 70 % pieder Latvijas pilsonim Guntim Rāvim
•AS Valmiers stikla šķiedra- pieder vāciešiem
•AS Drogas- pieder Honkongas kompānijai Hutchison Wampoa

Kam pieder Latvijas zeme?

10 lielākie zemes īpašnieki Latvijā-
1.SIA MYRTILLUS- īpašumu lielums sasniedz 19129,4339 ha. Pieder Zviedrijas izņēmumam Bergvik Skog AB
2.SIA Foran Real Estate- īpašumu lielums sasniedz 12073, 0348 ha. Pieder Zviedrijas SPP Livforsakring AB un Norvēģijas Storeband Livsforsikring AS
3.SIA Empetrum- īpašumu lielums sasniedz 5546,953 ha. Pieder Amerikā reģistrētai Phemus Corporation
4.SIA Artis JP- īpašumu lielums sasniedz 5346,4200 ha. Pieder Dānijas Kurland ApS
5.SIA Tand Ukri- īpašumu lielums sasniedz 3215,1917 ha. Pieder Īrijas pilsonim Timotijam Džozefam Kellijam
6.SIA Istra Mežs- īpašumu lielums sasniedz 2889,7600 ha. Pieder Zviedrijas Skogssallsapet
7.SIA Friedrich Haase- īpašumu lielums sasniedz 2652, 6025 ha. Pieder Vācijas pilsonim Frīdriham Hāzem
8.SIA Uzvara-Lauks- īpašumu lielums sasniedz 2524,3500 ha. Pieder Latvijas pilsonim Arnim Vējam
9.SIA BTA Īpašumi- īpašumu lielums sasniedz 2448,2032 ha. 61.48 % pieder Latvijas pilsonim Gintam Dandzbergam
10.SIA Fragaria- īpašumu lielums sasniedz 2356, 3322 ha. Pieder Zviedrijas uzņēmumam Bergvik Skog AB.

Kam pieder Latvijas meži?

Latvijā kopējā mežu platība ir 3.2 miljoni hektāru. 50 % pieder privātajiem īpašniekiem, puse uzņēmumam „Latvijas valsts meži”. Ārzemnieku rokās šobrīd esot 300 tūkstošu hektāru Latvijas mežu, kas ir aptuveni 13 % no visiem privātajiem mežiem.
1.Zviedrijas uzņēmumam Bergvik Skog pieder 100 000 !!!! hektāru Latvijas mežu
2.Norvēģijas akcionāru un pensijas fondu uzņēmumam Foran Real Estate pieder aptuveni 38 tūkstoši hektāru Latvijas mežu
3.Aptuveni 12 tūkstoši hektāru Latvijas mežu pieder ASV kompānijai Phemus Corporation
Pēc šāda raksta apkopošanas radās drūma sajūta- ja viss šis ir noticis tikai pa 20 gadiem, vai vēl pēc 20 gadiem Latvijā latviešiem vēl kaut kas piederēs?

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 712
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Visa mūsu valsts ir kā Maxima

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 24 Jan 2014 15:05

Ķēde uz nekurieni, neekonomiskā kultūra un žāvētas gaļas vilinājums
Nils Sakss, 2014. gada 24. janvāris 11:05
http://www.db.lv/viedokli/kede-uz-nekur ... ums-408822

Vai nebija jauks pasākums – grāmatu draugu ķēde? 13 tūkstoši rokās sadevās, ziemas salā un spelgoņā padeva grāmatas no rokas rokā, tādējādi apliecinot, kāda mēs liela lasītāju tauta. Un tas nekas, ka Gaismas pili nepieņēma ekspluatācijā un nekādas grāmatas tur krāmēt nemaz nedrīkst.
Vēl vairāk - aizkulisēs runā, ka tajā pašā vakarā ar kravas busiņiem visas aizvestas atpakaļ, no kurienes nākušas. Galvenais, ka jauks mārketinga pasākums izdevās - pa visiem medijiem plaši izrādīts, bija gan ierindas tautai laiku kur pakavēt, gan politiķiem apgrozīties. Un sīkums, ko par Gaismas pili runāja vēl tikai pirms dažiem mēnešiem vai gadiem. Kurš tad vēl atceras, ka tas bija nīstākais projekts, kura dēļ ne tikai politiskās karjeras ir aizgājušas nebūtībā, bet dažs pat dzīvību diezgan burtiskā nozīmē atdevis. Tagad viss pēkšņi izrādījies jauki, un tie paši, kas vēl pirms neilga laika bibliotēku interneta komentāros un publiskos pasākumos sauca par «tautas asiņu izsūcēju», «veikalu Maxima», «aizgājušo oligarhu laikmeta simbolu» un ko tik vēl ne, tagad draudzīgi sadodas ap to rokās kā ap svētāko simbolu. Pamēģiniet tikai kaut ko teikt!
Ja nu vienīgi drīkstētu piebilst - visi tie grāmatu mīļotāju tūkstoši kaut kā īsti neparādās reālās dzīves ciparos. Nebija manāms īpašs satraukums publiskajā vidē, kad Dombrovska veiksmes stāsts gandrīz iznīcināja visu latviešu grāmatniecību. Neviens rokās nedevās, kad grāmatām cēla nodokli, liekot dažiem grāmatniekiem apsvērt iespēju turpmāk tās tirgot kā kurināmo materiālu par pazeminātu likmi. Un tie nebūt nebija tūkstoši, kas stāvēja pretim nu jau vien knapā atmiņā palikušajai kultūras ministrei, kad tā rakstniekiem piedāvāja koučinga seansos nākt pie prāta un beigt nodarboties ar marginālijām.
Tas, protams, ir jauki, kad grāmatu un latviešu valodas mīlestība izpaužas masu akcijās. Bet ja publiskajiem sentimentiem apakšā būtu kāda reāla pārliecība, tad domāju, latviešu rakstnieku grāmatas iznāktu lielākās tirāžās kā tie skumjie 500 vai 1000 gabali, kas šobrīd ir mūsu vietējās grāmatu mīlestības norma. Ņemot vērā, ka tieši un tikai literatūrā dzīvo valoda un kultūra, tad jebkādas latviešu kultūras nākotnes prognozes optimistiski izskatās vienīgi jaunās valdības deklarācijā.
Gaismas pils ir pirmā un pagaidām vienīgā kultūrbūve, kuru sev uzcēluši paši latvieši. Par to var būt dažādas domas, bet viens gan ir neapšaubāmi - ar Dombrovska ieviesto politisko «kultūru» mēs arī pie tās nekad dzīvē nebūtu tikuši. Galu galā, vadošais arguments pēdējos gados bijis ekonomiskais: viens eiro kultūrā - divi eiro ekonomikā. Tas, protams, ir pilnīgs blefs un klaji meli. Ne bibliotēkā, ne operā, ne kur citur kultūrā ieguldītie eiro nenesīs atpakaļ nekādu peļņu. Tieši otrādi - jau tagad ir skaidrs, ka Gaismas pils uzturēšana būs diezgan dārga. Nu nav un nebūs nekā ekonomiska tajā, ka pavisam maza ļaužu grupiņa runā paši savā valodā, raksta un lasa tajā, un vēl nez ko izdarās. Jautājums ir tikai gatavībā atzīt - sava kultūra un valoda ir mūsu luksusprece, par ko mēs esam gatavi maksāt stipri vairāk par tirgus vērtību. Vai arī nē, un tad kultūru ar visu valodu varam iemainīt pret kaut ko apritē stipri ekonomiskāku kā mēs to jau izdarījām ar valūtu. Viss pārējais ir meli.
Blefa atmosfēra nu jau ir tik piesūcināta, ka reti ko vairs kāds ņem nopietni. Dombrovskis atkāpās, jo vēlējās uzņemties atbildību par Zolitūdi. Vai tad kāds tam tic? Ministru maiņa bija nepieciešama, lai valsts pārvalde strādātu labāk. Galīgi nenopietni! Atkāpies premjers, ejot laukā pa durvīm, pastiepjas atpakaļ un iespurgdamies paraksta Jutai Strīķei vēl vienu papīru. Naša Raša. Jaunās valdības deklarācija. Joks pats par sevi. Un tā pamazām visa iekārta pārvēršas tukšā čaulā bez jebkāda nopietna satura. Tāda grāmatu padošana no rokas rokā, ko parādīt vakara ziņu izlaidumā, un tad vakarā pa kluso aizvest atpakaļ. Mārketings, kam galā tukša celtne bez satura.
Bet neko. Dzīvojam. Galu galā, nav jau pirmais blefa režīms, ko mūsu tauta pārdzīvojusi. Turklāt, post-padomju sabiedrība šādiem izaicinājumiem ir tīri labi piemērota. Pat labāk nekā tiem, ko prasītu puslīdz nopietna pieiešana demokrātiskajiem procesiem un pašiem savas valsts pārvaldei. Turklāt, dzīve ievieš pati savas korekcijas. Varam nez kādas vērtības apliecināt gājienos, ķēdēs un kur tik vēl ne, bet īstās pārliecības uzrādās tikai darbībā. Ja nacionālās valūtas nomaiņu sagaidījām ar kora dziesmām un smaidīgiem pašģīmjiem pie bankomātiem, tad kūpinātās gaļas un šašliku izņemšana no aprites draud izvērsties masu protestos. Kā teiktu latvieši - īsta mīlestība iet caur vēderu. Bet grāmatu, kā smejies, vēderā neieliksi.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 712
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Visa mūsu valsts ir kā Maxima

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 31 Jan 2014 13:00

Politoloģe: Visdrūmākā perspektīva – valsts izzušana

– Kad aicināju uz diskusiju, jūs nevēlējāties runāt par valdības veidošanu, ieminoties, ka tas viss ir pārāk sīki, salīdzinot ar procesiem, kuri notiek pasaulē. Ko jūs domājāt, to sacīdama?
– Starptautisko analītiķu vidē patlaban ir kāds plaši izplatīts salīdzinājums: nacionālo valstu valdības atgādina pingvīnus uz peldoša aisberga, kuriem šķiet, ka nevis okeāna straumes, bet gan viņi nosaka ledus gabala virzību. Trakākais, ka pingvīni pat neapjauš par šādu straumju eksistenci. Tāpēc viņi ir pašpārliecināti un pārprot savu lomu, kura ir krasā pretrunā ar realitāti. Ne velti Romas klubs* nemitīgi atgādina, ka viena no šodienas lielākajām problēmām ir tā, ka cilvēki neizprot notiekošo procesu patieso būtību. Tostarp, arī to, ka tradicionālā nacionālā, demokrātiskā valsts pakāpeniski iegūst citu formu, pārvēršoties par valsti – korporāciju jeb korporācijvalsti.
Rietumeiropas nacionālās valstis pagājušajā gadsimtā sasniedza savu apogeju labklājības valsts veidolā, taču vienlaikus globālo procesu ietekmē sāka pārvērsties par korporācijvalstīm, kurās rentabilitāte ir galvenā prioritāte, bet nacionālās un sociālās vērtības, sociālā politika – perifēras. Lielos mērogos nacionālo valstu sociālās politikas pretenzijas korporācijām šķiet vispār nonexistent, neeksistējošas. Šī attīstības virziena apoloģētu viedoklis ir tāds, ka pasaulē ir nepieciešami tikai 20% iedzīvotāju. Pārējie 80% ir lieki, jo nav rentabli. Interesanti, ka sazvērestība pret pārapdzīvotību ir Dena Brauna kulta romāna Inferno tēma. No racionālā (nevis ētiskā un morālā) aspekta pārapdzīvotības kā negatīvas parādības interpretācija ir pamatota, jo drīz runa vairs nebūs tikai par tādu dabas resursu trūkumu kā nafta vai gāze, bet par tīru gaisu un nepiesārņotu dzeramo ūdeni. Vēl viens iemesls, kāpēc pretruna starp abām valsts formām – nācijvalsti un korporācijvalsti – saasinās. Tajās nacionālajās valstīs, kurās ir vāja un no sabiedrības atsvešināta valsts vara, neattīstīta pilsoniskā sabiedrība, minimāla reliģijas ietekme, bet galvenais – sabiedrība ir saskaldīta reliģiski vai etniski (kā Latvijā), kosmopolītisko korporāciju ietekmē nācijvalsts brūk ātrāk. Ekonomiskās un finanšu krīzes šo tendenci būtiski pastiprina.
– Parasti vidusšķira ir tā, kura, uzņemot ekonomisko krīžu satricinājumus, kaut daļēji amortizē krīžu sekas un tāpēc ir ilgtspējīgas valsts pastāvēšanas garants. Latvijā arī vidusšķiru ir grūti saskatīt.
– Līdz ar aukstā kara beigām pagājušajā gadsimtā mērķtiecīgi aizsākās vidusšķiras iznīcināšana. 80. gadu otrajā pusē Austrumeiropā un PSRS Eiropas daļā 14 miljoni dzīvoja zem nabadzības sliekšņa, bet 90. gadu otrajā pusē tādu jau bija 169 miljoni cilvēku. Tik milzīga vidusšķiras slāņa pauperizācija iepriekš netika novērota nekur pasaulē, pat ne Dienvidamerikā. Kā tas varēja notikt? Bezprecedenta aplaupīšanas rezultātā!
Tipiskās labklājības valstīs, kā, piemēram, Vācijā, produkta virsvērtību savā starpā sadala darba ņēmējs un darba devējs. Lielo ekonomisko un politisko sistēmu maiņas laikā postpadomju telpā darba ņēmējiem sāka atņemt ne tikai daļu no produkta virsvērtības, bet arī no t.s. neaizskaramā izdzīvošanas minimuma, kurš dod iespēju darba ņēmējam atražot sevi un ģimeni. Latvijā valsts elite turpina īstenot šo politiku jau vairāk nekā 20 gadu (aplaupot caur nodokļu sistēmu arī mazo un vidējo biznesu). Tas nozīmē, ka vidusšķiras atražošanas process ir lēns un sekmē korporācijvalsts nostiprināšanos. Vācijā vidējais IKP per capita ir tikai divas reizes lielāks nekā Latvijā, bet vidējās algas ir četras piecas reizes lielākas. Dabiski, ka cilvēki turpina aizbraukt no Latvijas.
- Nosauciet vienu konkrētu piemēru, kas raksturo Latviju kā valsti – korporāciju.
– Vai var būt spilgtāks un traģiskāks piemērs nekā Maxima darbība? Pēc Zolitūdes traģēdijas publiskajā vidē parādījās liels daudzums faktu, kuri spilgti izgaismoja šīs lielās starptautiskās korporācijas bezatbildīgo attieksmi pret darba ņēmējiem, klientiem un Latvijas valsti. Atklājās arī tas, ka Latvijas politiķi un ierēdņi ir būtiski sekmējuši korporācijas uzkundzēšanos tā vietā, lai domātu par savas valsts iedzīvotāju drošību. Vēl viens piemērs: uz Vaidavas ir aizliegts būvēt elektrostacijas. Karvas HES šo noteikumu izdevās apiet. Turklāt tagad tā vēl pretendē uz VARAM projektu naudu, kaut līdz šim finanses bija atteiktas. Nācijvalsts interesēs, protams, būtu negandēt savus zivju resursus. Valstīs – korporācijās lēmumus pieņem elites interesēs, izmantojot arī valsts budžetu kā galveno instrumentu. Valdošās elites biznesa projektu (iepirkumi, pasūtījumi, dotācijas) labā strādā arī valsts aparāts. Parādi komandē korporācijas, manipulējot ar valsts ierēdņiem, deputātiem un izpildvaru. Turklāt lēmumi, kurus pieņem šaurā lokā, reti kad nonāk publiskajā telpā. Toties parādās dažādas spekulācijas un vērojumu aprakstīšana sociālajos tīklos. Taču nav dziļas analīzes par notiekošo, jo pietrūkst patiesas informācijas. Parādās tikai t.s. pieseguma informācija, kas nereti ir domāta tam, lai manipulētu ar sabiedrību.
– Pirms gadiem septiņiem astoņiem vienā no manām intervijām jūs jau zināmā mērā pieminējāt šo pingvīnu maršu uz ledus gabala. Citēju: «Nav noliedzams, ka finanšu sistēma pēdējās desmitgadēs ieguvusi tik lielu pārnacionālo varu, ka atsevišķu valstu valdības nav vairs spējīgas kontrolēt situāciju.»
– Valdības vairs nevar izvēlēties, kontrolēt vai nekontrolēt tos, kuriem ir triljonos mērāms kapitāls. Es nerunāju par miljardieru, bet gan triljonāru klubu – par tām patiesi elitārajām ģimenēm, kuras nepiemin žurnālā Forbes. Publikācijās parādās Rotšildu un Rokfelleru vārds, bet diez vai jūs tur ieraudzīsiet Baruhus**. Šī ģimene pa retam pavīd tikai analītiķu pētījumos. Varenā Baruhu ģimenes banka tika dibināta pirms 400 gadiem, taču tās vārdu neieraudzīsiet nevienā reitingu tabulā. Standard Chartered Bank ir kā banku banka. Ne velti saka, ka liela nauda mīl klusumu.
– Šī ir tā ranga elite, kas nosaka straumes pasaules okeānā?
– Protams. Ir taču nepieciešama sabalansēta globālā finanšu kapitāla sistēma! Kurš gan cits par to domās? Pērn Pasaules ekonomikas forumā Davosā Starptautiskā valūtas fonda izpilddirektore Kristīne Lagārda minēja, ka pasaules attīstītākajās valstīs publiskais parāds ir 110% pret IKP. Šis taču ir kara laika parāds! Eirozonā tas ir mazāks – vidēji 87%, Igaunijai – tikai 10%, bet Latvijai – 35%. Taču Eiropas dienvidu valstīm ir lielas problēmas. Situācija ir jāmaina. Lai iegūtu atelpu vismaz uz pieciem, desmit gadiem, vajadzīgi aptuveni 20–35 triljoni.
– Kur tos ņemt?
– Bieži mediji ziņo par simtiem miljonu (pat miljardu) lieliem sodiem, kas uzlikti par dažādiem pārkāpumiem gan slaveniem itāliešu modes namiem, gan starptautiskām bankām. Iet vaļā uzbrukums pat Spānijas karaļnamam. Varam noprast, ka pieņemts lēmums ekspropriēt finanšu uzkrājumus. Pavisam brutāli – kā tas notika Kiprā. (Pēc speciālistu aprēķiniem, noguldītāji paspēja izvest vien kādus 20% naudas.) Pieņemu, ka jaunās naudas ekspropriācija ies arvien plašumā.
– Jaunā nauda – definēsim.
– Tā ir nauda, kas parādījusies pēdējo 10–20 gadu laikā un kuras izcelsme ne vienmēr ir caurspīdīga. Ir tāds teiciens: jautājiet par jebkura centa izcelsmi, tikai neprasiet par manu pirmo miljonu (tagad var teikt – miljardu)! Tāpēc, ka tam ir krimināla izcelsme. Rietumiem visu laiku ir bijusi problēma sākt tiesas procesus pret šīs naudas subjektiem. Berezovska un Abramoviča tiesāšanās palīdzēja atsegt mehānismus un izstrādāt juridisko bāzi jaunās naudas ekspropriācijai. Tagad var sākties procesi ne tikai attiecībā uz Krievijas, bet arī uz Ķīnas, Dienvidamerikas un Indijas jauno naudu. Protams, arī par vecās naudas izcelsmi varētu uzdot jautājumus, bet tad būtu jārakājas vairākus simtus gadu senā pagātnē. Skaidrs, par britu Austrumindijas tirdzniecības kompāniju pasakaino peļņu vai opija karu šodien neviens vairs neinteresēsies. Taču arī vecās naudas turētāji saprot: ja neaplaupīs citus, ķersies klāt viņiem. Paskatieties, ko dara Bafets un Geitss (jaunā nauda), – abi paziņojuši, ka savu kapitālu pēc nāves novēlēs labdarībai. Analītiķi to vērtē kā soli, lai saglabātu reputāciju un peļņas iespējas.
– Arī Latvijai jāpiedalās doļā, piedodiet par zagļu slengu...
– Nu ja! Tāpēc jau arī ES tiek plānots pastiprināt valstu budžetu kontroli, jo nevar paļauties uz to, ka tās pašas ievēros Māstrihtas kritērijus. Nu, neievēros! Kas notika Kalvīša un Godmaņa valdīšanas laikā? Toreiz caur Parex bankas krīzi Latvijas izzagšanā pieslēdzās arī citu valstu laupītāji – nerezidenti. Atcerieties Mērnieku laikus – slātaviešu un čangaliešu goda mielastu? Ar ko tas beidzās? Naktī iz meža nāca ārā laupītāji ar maisiem un lielām rungām rokās. Tieši tas notika 2009. gada janvārī. Šiem marodieriem, kas nāca ar maisu no meža, mēs teicām: labi, dosim jums 600 miljonus... Nē, – par maz! Par maz? – nu tad nedabūsiet neko! Ak, tā?! Tad izdemolēsim to jūsu Vecrīgu! Tā arī bija. Tikko parādījās kaut kāda nauda Latvijas budžetā, tā tūlīt pat – gāzi grīdā! – un tiek rīkots trekno gadu goda mielasts. A no meža ta` visu laiku uzmanīgi skatījās, kā slātavieši un čangalieši negausīgi rij treknu gaļu... Bet, protams, šis bija tāds primitīvs valsts naudas ekspropriācijas variants.
– Kā jūs vērtējat uzturēšanās atļauju tirgošanu?
– Šī ir viena no spilgtākajām korporācijvalsts izpausmēm. Globālā kapitāla subjekti klejo no vienas valsts uz citu, un visur tiem ir labi, ofšori stāv viņu labklājības sardzē, nodokļi arī pārāk nenomoka. Tādi paši nomadi ir arī mazkvalificēta darba strādnieki ar savām aplokšņu algām. Vienīgie, kas dzīvo uz vietas un kārtīgi maksā nodokļus, ir nabaga apdīrātā vidusšķira.
Jā, gribu atzīmēt vēl kādu raksturīgu elementu, kas būtisks valstīm – korporācijām. Tā ir korupcija, kā sistēmiska parādība. Tad, kad korupcija parādās tūkstoš veidos, rodas problēma pateikt, kas vairs nav korupcija. Iedomājieties – jūs visu laiku rakstāt tikai uz melna papīra un pat nezināt, ka eksistē arī baltais. Jums neviens nevar pat iestāstīt, ko nozīmē balts papīrs. Nav priekšstata, ar ko salīdzināt. Ja vadāmies pēc šādas analoģijas, tad arī korupcija sabiedrībā tiek uztverta kā norma, kura uztur nebeidzamu valdošās elites alkatību un patērētājkāri.
Vēsturē bijuši daži varas rīcības modeļi, lai sabiedrība (sevišķi tās elite) pārāk neaizrautos ar mantas vākšanu un patērēšanu. Ivana Bargā laikā opričņiku komanda slīcināja elitāros slāņus asinīs; pagājušā gadsimta 20. gados streikojošos itāliešu strādniekus savaldīja fašistu melnkrekli. Mūsdienās skandināviem ir liels progresīvais nodoklis; arī francūži cenšas iet to pašu ceļu. Kaut kā taču jāmēģina savaldīt superbagātos…
Paskatieties, kādas idejas šodien parādās publiskajā telpā. Jūsu pašas vadītajā diskusijā izskanēja tēze: valsts santehniķi gaidot. Santehniķis saka, ka jāmaina sistēma, bet pats jau viņš nav nekāds sistēmas mainītājs. Dienvidamerikā, kad gribēja mainīt sistēmu, pie varas nāca militāristi. Vienīgais pozitīvais piemērs šodien ir Islande, kur valsts un sabiedrība vienoti nostājās pret korporācijām sabiedrības un valsts interesēs, spējot no šī konflikta iziet kā uzvarētāja. Latvijā pašlaik viss velk uz lēnu iznīcību. Neredzu nevienu, kas varētu rīkoties radikāli. Vai te, tik mazā valstī, ir kāds, kurš varētu nostāties pret transnacionālu korporāciju radītu sistēmu? Ir nepieciešama konsolidētas sabiedrības un valsts elites vienota rīcība, vadoties no nācijvalsts interesēm. Bet tieši uz to ir vismazākās cerības. Sabiedrība ir etniski saskaldīta, vara un sabiedrība atsvešinātas. Ideāla situācija korporāciju varas bakhanālijām. Mūsējie nesaprot jēdzienu dalīties, ka augsta ranga gangsteris nekad nepaņems visu banku. Pagājušajā gadsimtā, kad ASV bija pārņēmusi lielā ekonomiskā krīze, prezidents Rūzvelts sasauca kopā visus bagātos un teica: nu, tā – esat daudz dabūjuši, tagad lieciet galdā savu daļu! Bet skaidrs, ka vairākums oligarhu nedalīsies pat sīkumos. Ir viens izņēmums, bet arī viņam par dalīšanos ar tautu tagad skarbi jāmaksā. Pārējie turpinās laupīšanas politiku, jo nav jau rindā pēdējie… Politiskā vara (deputāti), izpildvara (ministri) un ierēdņi var, protams, nostāties pret korporāciju tīkojumiem, taču tā ir augsta riska pakāpes zona. Masu mediji šajā situācijā var mazināt politiķu risku vai arī tos pilnībā iznīcināt – korporāciju vara ir visur.
– Kādas ir perspektīvas?
– Visdrūmākā perspektīva ir valsts izzušana. Man pat negribētos teikt, ka tas ir transnacionālo korporāciju mērķis, jo viņiem tāda Latvija, kā jau teicu, ir nonexistent. Valsts – korporācija ir absolūti kosmopolītiska parādība, jo kapitāls ir globāls. Un šī pat nav sazvērestība pret mūsu valsti, nē! Tāda ir attīstības tendence, sistēma.
– Filmās killers, notēmējis taisni pierē, saka: piedod, draugs, nekā personīga!
– Nekā personīga... Taču principi darbojas. Bet, tā kā Latvija atrodas drošības zonā, kas saucas Eiropas Savienība un NATO, tad formāli vēl esam valsts. Mums saglabājušās dažas identitātes pazīmes – valoda, himna, karogs, daļēji robežas.
– Sarunu noslēdzot, vēlreiz par tiem pingvīniem. Ko viņiem, nabaga glupajiem radījumiem, darīt, ja nevar pretoties pasaules straumēm?
– Jūs prasāt, ko darīt... Es domāju tā – lai nebūtu pārāk sāpīgi, nevajag pārspīlēti krampjaini turēties tikai pie latviskās identitātes, izolējot sevi no ES. Jo, ja būs Eiropas Savienība, būs arī Latvija. Tikko notiks kāda globāla ģeoklimatiska krīze, sāksies lielā tautu staigāšana, kas momentā savrupo Latviju noslaucīs no ceļa.
* Romas klubs (1968) – starptautiska organizācija, kura apvieno zinātniekus, sabiedriskos darbiniekus, juristus un uzņēmējus no vairāk nekā 30 valstīm.
Mērķis: izvērtēt pasaules ekonomiku, ekoloģiju, demogrāfiju u.c. jomas, kā arī modelēt iespējamās nākotnes perspektīvas.
** Bernards Baruhs (1870–1965) – ebreju izcelsmes amerikāņu finansists, ASV prezidenta V. Vilsona un F. D. Rūzvelta padomnieks. Karjeru sācis, spekulējot biržā; 33 gados kļuva par miljonāru.


Atbildēt uz ziņu