Kapitālisms - demokrātijas triumfs vai sociāla pataloģija?

Kapitālisms un uz viņu attiecināmās teorijas
Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Kapitālisms - demokrātijas triumfs vai sociāla pataloģija?

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 01 Aug 2014 14:31

Kapitālisms - demokrātijas triumfs vai sociāla pataloģija?
Autors: Jānis Kučinskis. 2012. gada 30. maijs 19:23

Pagājuši aptuveni 20 gadi, kopš negaidīti sabruka Padomju Savienība un sociālistisko valstu sistēma, kuru kopumā dēvēja par “Otro pasauli”, un arī Latvijā kārtējo reizi mainījās sabiedriskā iekārta. Ir pieaugusi pirmā pēcpadomju paaudze, bet arvien lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa ir pieredzējusi laiku, kad Latvija iekļāvās sistēmā, kuru dēvēja par attīstīto sociālismu vai padomju varu. Tāpēc, manuprāt, tieši tagad ir pienācis labākais laiks, lai atskatītos, salīdzinātu, vērtētu.
Katru dienu mēdiji mums ziņo par jauniem skandāliem, konfliktiem, krīzēm, afērām, pat noziegumiem, tiek kritizēti atsevišķi politiķi, biznesmeņi, partijas, koalīcijas un citas nejēdzības, bet netiek analizēta pati sistēma, kurā dzīvojam. Tas atgādina pēdējās padomju varas desmitgades, kad tāpat varēja diezgan brīvi kritizēt atsevišķus politiķus (sevišķi mirušos, kā Staļinu, Pelši vai Hruščovu), uzņēmumu vadītājus un dažādas sociālistiskās sadzīves nejēdzības, bet nedrīkstēja apšaubīt vai analizēt padomju sistēmu kopumā.
Par padomju sistēmas sabrukuma cēloņiem vēl arvien nav vienprātības, cirkulē dažādas teorijas, taču varbūt tieši šis aizliegums kritiski izvērtēt vai analizēt pašu sistēmu ir viens no galvenajiem padomju varas sabrukuma cēloņiem, jo nozīmēja vārdu, ideju un īstenotās politikas aizvien lielāku neatbilstību realitātes izaicinājumiem. Ne dabā, ne sabiedrībā nevar radīt ideālu sistēmu – katrs attīstības posms prasa kritisku izvērtējumu un nepieciešamās korekcijas. Tas, kas varbūt bija nepieciešams vienā attīstības posmā, var izrādīties nederīgs vai pat graujošs citā posmā. Tas attiecināms uz visām pārvaldes sistēmām, tai skaitā – uz kapitālismu. Nekas uz šīs pasaules nav mūžīgs, un bieži vien kādas idejas šķietamais triumfs patiesībā iezvana visas sistēmas norietu.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Kapitālisms - demokrātijas triumfs vai sociāla pataloģij

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 01 Aug 2014 14:32

Kapitālisma uzvaras stāsts

Padomju Savienība sabruka drīz pēc tam, kad bija šķietami nostabilizējies divu superlielvalstu – ASV un PSRS – spēku līdzsvars, kad tika sludināta mierīgas līdzāspastāvēšanas politika, detante, pakāpeniska atbruņošanās un Helsinku process, kas vēlreiz apstiprināja pēc II pasaules kara nospraustās robežas un ietekmes sfēras, taču dienaskārtībā ienesa arī cilvēktiesību jautājumu, par kuru abām pusēm bija visai atšķirīgi viedokļi – ASV uzsvēra politiskās tiesības, bet PSRS – sociālās un ekonomiskās. Radās arī citi disonējoši faktori: ASV prezidenta Reigana teatrāli pasludinātais krusta karš pret “Ļaunuma impēriju” un “Zvaigžņu karu” programma, kā arī PSRS karaspēka ievešana Afganistānā, kas izvērtās neuzvaramā zemas intensitātes karā. Tad pie varas PSRS nāca M. Gorbačovs ar savu “jauno domāšanu”, “paātrinājumu”, “ekonomisko ekonomiku”, “saimniecisko aprēķinu”, “pārbūvi” un kampaņveidīgām, savstarpēji nesaskaņotām reformām. “Atklātības” politikas ietvaros sākās vēstures “balto plankumu” šokējoša un reizēm pārspīlēta aizpildīšana, tika stimulēta arī zināma sistēmas kritika, kura drīz vien pārauga sistēmas pilnīgā noliegumā un nacionālās nesaskaņās. Tas jau bija sistēmas beigu sākums.

Tomēr PSRS sabrukums Rietumiem kopumā bija negaidīts, visvairāk pārsteigti bija tieši ASV sovjetologi, kuri gadiem ilgi bija pētījuši PSRS notiekošos procesus un meklējuši vājās vietas. Daudzi Rietumu līderi bija satraukti un neziņā par to, kas notiks tālāk. Tikai pēc zināma samulsuma perioda neokonservatīvie toņa noteicēji pasludināja “uzvaru aukstajā karā” un “vēstures galu”, proti, teoriju, pēc kuras Rietumu “demokrātiskais, liberālais kapitālisms” ir guvis neatgriezenisku uzvaru globālā mērogā. Tas bija galvu reibinošs idejiskais apvērsums, jo vēl 1970. gados Rietumos dominēja pesimistiskas teorijas par kapitālisma un demokrātijas sistēmisko krīzi. Trīspusējā komisija (Trilateral Commission) izdeva īpašu pētījumu ar rekomendācijām, kurš tā arī saucās – “Demokrātijas krīze”. Šajā pētījumā dominēja bažas par to, ka demokrātiskais aktīvisms Rietumeiropā un ASV draud ar kapitālisma pīlāru atstumšanu no varas, bet ieteikts tika visiem līdzekļiem vairot politisko apātiju masās. Lai vājinātu politisko aktīvismu, tika ieteikts masu uzmanību saistīt ar dažāda veida izklaidi, preču patēriņa kultu, atteikšanos no industrializācijas, zaļo ideoloģiju u.c.

Bet vislielāko apjukumu PSRS sabrukums izraisīja Rietumu kreisajās partijās. Reigana un Tečeres politika jau bija vājinājusi arodbiedrību kustību, bet nu šķietami zuda arī sociālisma idejiskais pamats. Pēc zināma apjukuma perioda Rietumu kreisās partijas pasludināja kursu uz “jauno kreisumu” vai “trešo ceļu”, proti, politiku, kas pilnīgi atteicās no marksistiskā mantojuma un izvēlējās neoliberālisma doktrīnu, kas daudz neatšķīrās no Reigana un Tečeres kursa uz brīvo tirgu, vispārēju privatizāciju, finanšu jomas liberalizāciju un citiem “Vašingtonas konsensa” noteikumiem.

Vēstures gals nozīmēja arī “demokrātiskā kapitālisma” anglo-amerikāniskā modeļa eksportu uz visām pasaules valstīm, tātad globalizāciju un “Jauno pasaules kārtību”. “Uzvarējušā kapitālisma” avangardā nostājās vairāki bijušie marksisti, maoisti un trockisti, kas nu sevi dēvēja par neokonservatoriem un ar īsti trockisku degsmi sāka bezkompromisa cīņu par kapitālisma uzvaru visā pasaulē.

Tā kā izjukušās PSRS sastāvdaļas šo revolūcijas eksportu labprāt pieņēma un pat ilgojās, Rietumiem nācās meklēt jaunu globālo ienaidnieku. Tā kā neviens ASV hegemoniju tieši neapdraudēja, ienaidnieku nācās izdomāt. Šo lomu drīz vien piešķīra “starptautiskajam terorismam” un “islama fundamentālismam”, vienlaikus gan neaizmirstot neuzkrītoši kultivēt nepatiku pret visu, kas saistīts ar bijušo PSRS un īpaši Krieviju. ASV militārie izdevumi pēc “uzvaras aukstajā karā” ne tikai nemazinājās, bet strauji pieauga. Jo terorisms taču ir globāls, tāpēc “brīvās pasaules” galvenajam balstam savas militārās bāzes jāizvieto ne vien visos kontinentos un stratēģiskajos “ASV nacionālo interešu” reģionos, bet arī uz jūras, pazemē, kosmosā un kibertelpā. Tika izstrādāta “Pilna spektra dominēšanas” doktrīna, pasludināts “Jaunais Amerikas laikmets” (The New American Century), Pax Americana (pēc Pax Romana un Pax Britannica vēsturiskajiem paraugiem), jaunu elpu guva “amerikāņu izredzētības” (American Exceptionalism) patoss. Vārdu sakot, kapitālisms tika atbrīvots no jebkādiem ierobežojumiem vai iemauktiem, pasaule tika sadalīta Amerikas sabiedrotajos (satelītos, vasaļos) un Amerikas ienaidniekos (atklātajos un potenciālajos). “Kas nav ar mums, tie ir pret mums,” paziņoja ASV prezidents Dž. Bušs.

Pret satelītiem un vasaļiem varēja izmantot “maigo spēku” (Soft Power – politiķu uzpirkšanu, preses un slavenību kooptēšanu, korumpēšanu, maigu šantāžu, draudzīgu partiju, mēdiju un nevalstisko organizāciju finansēšanu un vadīšanu), ar galvenajiem sabiedrotajiem varēja dalīties laupījumā, bet pret atklātajiem ienaidniekiem un vienkārši nepakļāvīgajiem varēja izmantot elastīgu maigā un cietā spēka (Hard Power) kombināciju. Tas nozīmēja, ka valstis, kuras labprātīgi nepieņēma “Vašingtonas konsensu”, vai arī centās iet savu neatkarīgu ceļu, riskēja tikt iebombardētas akmens laikmetā, saindētas ar noplicinātu urānu, vai pat pieredzēt Hirošimas un Nagasaki likteni. Hard Power demonstrāciju pirmā uz savas ādas izjuta Irāka jau 1991. gadā un Dienvidslāvija dažus gadus vēlāk, un tad jau karadarbība turpinājās bez pārtraukuma. Vara korumpē, bet neierobežota vara korumpē absolūti. Savukārt valstis, kuras labprātīgi pieņēma Vašingtonas diktēto modeli, pakāpeniski pārvērtās par Rietumu kolonijām neokoloniālā izpildījumā.

Lai arī jaunie pasaules valdnieki bija smalki izstudējuši Romas impērijas un Britu impērijas varenības izpausmes un grandiozos slavas rituālus, maz vērības tika piešķirts šo impēriju vājajām vietām, tai skaitā lepnības un neierobežotas alkatības liktenīgajai lomai šo impēriju norietā. Taču šāds aklums un atraušanās no realitātes ir viegli saprotams, jo neierobežota vara reibina un atņem saprātu.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Kapitālisms - demokrātijas triumfs vai sociāla pataloģij

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 01 Aug 2014 14:33

Kā Franklins Delano Rūzvelts izglāba kapitālisma sistēmu

Grūti iztēloties trauslāku un nestabilāku iekārtu par kapitālismu. Cik sen pastāvējis kapitālisms, tik sen cilvēce atceras nemitīgas krīzes, skandālus, korupciju un sociālus satricinājumus. Ir pat izstrādātas vairākas biznesa ciklu teorijas, kuras izskaidro, kā pēc katra pacēluma seko kapitālisma krīze jeb recesija. Agrāk šīs teorijas mācīja un pilnveidoja kapitālistisko valstu augstskolās, taču pēc kapitālisma galīgās uzvaras tika pasludināts, ka nu visām krīzēm pienācis gals, jo ir apgūta unikāla risku vadīšanas metode, turklāt kapitālisma globalizācija un liberalizācija (t.i. valstu neiejaukšanās tirgus mehānismos) nodrošina netraucētu tirgus “neredzamās rokas” darbību un tirgus pašregulēšanos.

Patiesībā kapitālismam ir daudz kopēja ar dabā sastopamajiem parazītiem. Jo lielāki un straujāki ir kapitālisma panākumi, jo lielāka ir varbūtība, ka parazīts nogalinās to organismu, no kura viņš pats barojas un pārtiek. Tāpēc kapitālisms var ilgstoši un daudzmaz stabili pastāvēt tikai apstākļos, kad tas tiek ierobežots un stingri regulēts, vai kad kapitālisma destruktīvo dabu līdzsvaro ar tīri komunistiskām aktivitātēm. Tiklīdz šie ierobežojumi atslābst, kapitālisma pastāvēšanu apdraud nevis vienkārša cikliskā krīze, bet sistēmiskā krīze. Tieši tāda sistēmiskā krīze Rietumu kapitālismu paralizēja pēc rosīgajiem 1920. gadiem (Roaring Twenties), kurus raksturoja līdz tam nepieredzētas spekulāciju orģijas uz parāda. Vēsturē sekojošo sistēmas vēsturnieki nosauca par “Lielo depresiju”.

Jēdziens “krīze” burtiski nozīmē krustceles, kurās sabiedrībai jāpieņem lēmums – turpināt līdzšinējo kursu un iet bojā, vai izvēlēties citu ceļu, kas nodrošinās turpmāku sabiedrības eksistenci.

Šādās krustcelēs Amerika un mazliet vēlāk arī visa Rietumeiropa nonāca pēc Ņujorkas biržas sabrukuma un banku krīzes 1929. gadā. Bezdarba līmenis Amerikā pārsniedza 25%, badā mira miljoniem cilvēku (ap to pašu laiku, kad Staļina industrializācijas politikas iespaidā iestājās bads Ukrainā), bankrotēja visas bankas, apstājās tirdzniecība, sākās tirgus barjeru (nacionālā protekcionisma) un valūtu kari, sabruka starptautiskā naudas sistēma, kas balstījās uz zelta standartu un britu mārciņu. Pie varas daudzās rietumvalstīs nāca fašistiski režīmi. Kapitālistisko sistēmu globālā mērogā pārņēma visas tās negatīvās parādības, kādas mēs un visi Rietumi sākām iepazīt kopš finanšu krīzes sākuma 2007. gadā.

Amerika jau tad bija vadošā kapitālistiskā valsts pasaulē, jo britu un franču impērijas bija novājinātas Pirmajā pasaules karā un maksāja kara parādus Amerikai, bet Vācija maksāja smagas kara reparācijas Antantes valstīm, it sevišķi Anglijai, Francijai un Beļģijai.

Pirmā ASV valdības reakcija uz krīzi bija līdzīga tai, kādu tagad pārdzīvojam mēs: aicinājumi līdzsvarot budžetu, samazināt budžeta izdevumus, ieviest finanšu bardzības pasākumus, glābt privātās komercbankas un spekulantus, no mājām izlikt parādniekus, izūtrupēt bankrotējušo zemnieku un uzņēmēju saimniecības utt.

Bet bija arī būtiska atšķirība. Gan Amerikā, gan Rietumeiropā pastāvēja aktīvas arodbiedrību organizācijas, sociālās kustības un ietekmīgas sociālistiskās, kristīgi sociālās un citu populistu partijas, kuras nemitīgi un aktīvi cīnījās par strādājošo un nabadzīgo cilvēku tiesībām. Ameriku bija pārņēmis iespaidīgs kreiso spēku aktīvisma vilnis, kas reāli apdraudēja kapitālistu iedibināto Status Quo un nebaidījās no nāves. Šādos apstākļos par ASV prezidentu tika ievēlēts no dižciltīgas dzimtas cēlies centrists Franklins Delano Rūzvelts, kurš līdz tam bija darbojies kā Ņujorkas gubernators un eksperimentējis ar vairākām populistu idejām (mūsdienās jēdzienam “populisms” kapitālisma ideologi piešķīruši noniecinošu krāsu, bet patiesībā populisti ir vienkāršās tautas tiesību aizstāvji).

Rūzvelts bija tipisks kapitālistu šķiras pārstāvis, bet viņš izrādījās gudrāks un pareizi novērtēja, ka šoreiz krīze ir sistēmiska, proti, pati bez radikālas valsts iejaukšanās nepāries, kā arī bija ieklausījies augošās sociālo aktīvistu kustības pārstāvjos un uzmanīgi vērojis reālus populistu eksperimentus.

Lielās depresijas pārvarēšanas tēma ir ļoti plaša un komplicēta, tāpēc to ar nolūku vienkāršošu, uzsverot tikai dažus galvenos virzienus. Rūzvelts un viņa komanda, kurā bija pārstāvēti visu virzienu pārstāvji, labi apzinājās fundamentālu pārmaiņu nepieciešamību. Rūzvelts uzturēja nemitīgu dialogu gan ar kapitālistu, gan sociālistu un populistu pārstāvjiem. Kapitālistiem viņa vēstījums bija apmēram šāds: neierobežota kapitālisma laikmets ir pagājis, jums nāksies dalīties ar pārējo sabiedrību. Dalīšanās izpaudās dažādi: uzņēmumu ienākumu nodokļa pacelšana (līdz uz katru dolāru, ko iekasēja no privātām personām, no korporācijām iekasēja 1,5 dolārus), ieņēmuma nodokļa pacelšana bagātajiem (no katra dolāra, kas gadā pārsniedza 200 000 dolāru ieņēmumus, 96 centus nācās atdot valstij nodokļos). Tātad ieņēmuma nodoklis no bagātajiem bija 96%, un apmēram tāds tas saglabājās līdz 1970. gadiem. Rūzvelts ASV dolāru atkabināja no zelta standarta un krietni devalvēja, tā paglābjot parādniekus no izputēšanas vai parādu verdzības, turklāt sāka stingri regulēt banku darbību (Glāsa - Stīgela likums u.c. regulējumi, kurus 1980. gados pakāpeniski atcēla) un ierobežoja lielo korporāciju patvaļu.

Risinājumu Rūzvelts piedāvāja arī strādniecības pārstāvjiem: dāsni pabalsti bezdarbniekiem, pensiju, darba nespējas un veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanu, arodbiedrību tiesību palielināšanu un miljoniem darbavietu, kuras radīs pati valsts. Vienīgais noteikums bija tāds, ka strādnieku kustībai jāatsakās no mērķa likvidēt pašu kapitālisma sistēmu – no revolucionāriem jāpārtop par konstruktīviem reformatoriem. Līdz ar to Amerikas arodbiedrības turpmāk darbojās kā “biznesa arodbiedrības”, t.i., cīnījās tikai par materiāliem labumiem, bet atteicās no centieniem iesaistīties politisku lēmumu lemšanā.

Sākās sabiedrisko darbu un lielo infrastruktūras projektu laikmets. Līdz II pasaules karam ASV valsts radīja apmēram 12 miljonus jaunu darbavietu un iespaidīgu sabiedrisko (nekapitālistisko) sektoru. Savu jauno kursu, kuru Rūzvelts piedāvāja sabiedrībai, viņš nosauca par The New Deal (Jauno norunu). Pilna nodarbinātība gan tika panākta tikai 1941. gadā, kad daļa strādniecības uzģērba karavīru uniformas, bet visi atlikušie gādāja par kara materiālu ražošanu. Kara laikā faktiski visa ASV ekonomika, izņemot individuālās bodes un sīkuzņēmumus, kļuva par valsts ekonomiku. Tādu pašu, kāda pastāvēja PSRS. Tāpēc labējie kritiķi Rūzveltu arvien dēvē par komunistu, lai gan faktiski viņš izglāba kapitālistisko sistēmu.

Interesanti bija Rūzvelta nodomi pēc II pasaules kara. 1944. gada 1. janvārī Rūzvelts publiski izsludināja savu nodomu pēc kara pieņemt Otro cilvēktiesību likumu, politiskās tiesības papildinot ar ekonomiskajām un sociālajām tiesībām. Projekts paredzēja katra ASV pilsoņa konstitucionālas tiesības uz taisnīgi atalgotu darbu (tātad pilnas nodarbinātības politiku), tiesības uz labu mājokli, labu izglītību, vispārēju un katram pieejamu veselības aprūpi, visas pamatvajadzības sedzošu atalgojumu, pilnu sociālo drošību utt. Pēc kara Trešās pasaules valstu bloks koloniālās atbrīvošanās kustības iespaidā šos principus iestrādāja “ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām”. Lieki teikt, ka ne vadošās rietumvalstis, nedz mūsdienu Latvija šo paktu nav parakstījusi, jo tas ir pretrunā ar kapitālisma principiem. Rietumos arvien pastāv ieskats, ka dēļ nodoma pieņemt Otro cilvēktiesību likumu, kas būtu konstitucionāli nostiprinājis katra amerikāņa ekonomiskās un sociālās tiesības, Rūzvelts pirms kara beigām tika noindēts, bet Otrā cilvēktiesību likuma projekts tika “pazaudēts”. Šo projektu tikai 2008. gadā atrada ASV dokumentālo filmu režisors Maikls Mūrs, kurš minēto Rūzvelta uzrunu demonstrēja savā 2009. gada filmā “Kapitālisma mīlas stāsts” (Capitalism: A Love Story).

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Kapitālisms - demokrātijas triumfs vai sociāla pataloģij

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 01 Aug 2014 14:34

Kapitālisma “zelta laikmets”

Latvija šo laikmetu nepiedzīvoja, bet Rietumi kopumā šo zelta laikmetu kādu laiku pēc II pasaules kara (no kāda 1950. līdz 1970. gadu vidum) tiešām izbaudīja. Ne līdz tam, ne pēc tam kapitālisms šādu vispārēju labklājību un tik garu bezkrīžu periodu nav piedzīvojis. Jo Rūzvelta “Jaunās norunas” un Eiropas sociāldemokrātiskās kustības iespaidā kapitālisms šajā periodā tika stingri ierobežots un regulēts. Līdzīga sociālās atbildības politika tika īstenota arī Japānā.

Lai arī Rūzvelts bija miris, tomēr “Jaunās norunas” inerce kādu laiku turpinājās. Amerikāņi bija daudz mācījušies no “Jaunās norunas”, tāpēc no kara saplosītās Rietumeiropas un Japānas vairs nepiedzina parādus, bet īstenoja Maršala plānu, kurš bija abpusēji izdevīgs, lai arī galīgi neatbilda kapitālisma garam (kapitālistiem taču jākonkurē, nevis jāsadarbojas). Tā kā Rietumieropā nacismam aktīvi pretojušās bija galvenokārt sociāldemokrātiskās un kristīgi sociālās kustības, pēc kara tās ieguva lielāku ietekmi. Bet vēl lielāku ietekmi Rietumeiropā guva kompartijas, tāpēc sociāli atbildīga politika bija nepieciešama arī kā instruments, kas neitralizētu un vājinātu komunisma pievilcību, padarītu to lieku. Tas ir vēsturisks fakts, ka tādās valstīs kā Francija, Itālija, Grieķija u.c. kompartiju nonākšana pie varas vēlēšanu ceļā pēc II pasaules kara bija pavisam reāla. Pat leģendārais Francijas prezidents De Gols bija spiests sabiedroties ar kompartiju un īstenot daudzas tīri komunistiskas iniciatīvas, starp kurām bija arī kapitālistisko lieluzņēmumu nacionalizācija. Lai mazinātu komunistu ietekmi, nepietika tikai ar ASV karaspēka klātbūtni, CIP organizētiem apvērsumiem un NATO slepeno operāciju “Gladio” – nācās īstenot sociāldemokrātisku “vispārējās labklājības” politiku. Sākās sacensība arī starp sistēmām – PSRS piedāvāto modeli un Rietumu “vispārējās labklājības valsti”. Un šīs sacensības iznākums ilgu laiku nemaz nebija tik drošs un paredzams.

Taču kapitālisti nebūtu kapitālisti, ja ar to samierinātos un neplānotu Rūzvelta “Jaunās norunas” iekarojumus pakāpeniski demontēt. Signāls kontrrevolūcijai bija 1950. gadā pieņemtā Nacionālās drošības doktrīna (NSC 68), ideoloģiskā kampaņa pret “Sarkanajām briesmām”, “Dzelzs priekškara” runa, Makartija kampaņa pret “komunistu infiltrāciju” valsts pārvaldē, izglītības sistēmā un kultūras jomās, kā arī aukstā kara pasludināšana. Kapitālisti vairs negribēja dalīties ar strādniecību un nabadzīgajiem, tāpēc visa propagandas mašinērija tika iedarbināta histērijas sacelšanai pret “sarkanajām briesmām”. Sākās kari pret valstīm, kuras bija nolēmušas atbrīvoties no koloniālā jūga, pat ja to vadītāji nebija komunisti, bet ASV militāro draudu dēļ šajā cīņā meklēja PSRS vai Ķīnas atbalstu. Neveiksmīgo Francijas karu Indoķīnā pārņēma ASV, šim nolūkam pat panākot ANO atbalstu. Nav noslēpums, ka gan PSRS, gan Ķīna koloniālās atbrīvošanās kustību savu trūcīgo iespēju robežās (PSRS bija kara izpostīta valsts) tiešām atbalstīja, vismaz simboliski, lai gan vairījās iesaistīties tieši, jo tas nozīmētu militāru konfrontāciju ar ASV un kodolkaru (šāda iespēja pavisam reāla kļuva t.s. Kubas raķešu krīzes laikā). Pasaules kara un savstarpējo ķīviņu novājinātā Anglija, Francija, Beļģija, Nīderlande un Portugāle formālu neatkarību savām bijušajām kolonijām sāka piešķirt pašas, taču savus koloniālos iekarojumus centās saglabāt citiem līdzekļiem. Savukārt ASV necentās šīs kolonijas pārņemt pēc klasiskā koloniālisma parauga, bet izmantoja neokoloniālisma metodes, kuras paredzēja formālu valstu neatkarību, bet atkarību ekonomisko, kultūras, ideoloģijas un militāro saistību līmenī. Tomēr, lai šo atkarību uzspiestu, bieži nācās iejaukties militāri – gan tieši ar savu karaspēku (kā Korejā, Vjetnamā, Laosā, Kambodžā), gan ar CIP organizētiem apvērsumiem (kā Irānā, Irākā, vairākās Latīņamerikas valstīs), gan caur ASV finansētiem režīmiem un diktatoriem (kā Filipīnās, Indonēzijā, Vidējos austrumos).

Taču šāda politika prasīja milzīgus militāros un specdienestu izdevumus, kas savukārt apdraudēja visu ASV dolāra dominēto finanšu norēķinu sistēmu, un kapitālisma sistēmu kopumā. Tādējādi jau 1971. gadā ASV prezidents R. Niksons bija spiests vēlreiz atteikties no dolāra piesaistes zelta rezervēm, glābt krītošo dolāra vērtību un kaut kā slāpēt joņojošo inflāciju. Palīdzēja ASV atbalstītie arābu režīmi un Irāna, kuri, aizbildinoties ar Izraēlas draudiem, caur naftas ražotāju organizāciju OPEC panāca naftas cenas četrkāršošanu 1973. gadā, bet saziņā ar ASV administrāciju noteica, ka nafta tiks tirgota tikai par ASV dolāriem.

Šim ASV administrācijas diktētajam solim bija vairākas dramatiskas sekas. Tā kā naftu varēja nopirkt tikai par dolāriem, pieauga pieprasījums pēc dolāriem, līdz ar to panākot dolāra vērtības krituma apturēšanu. Necieta arī Rietumu naftas kompānijas, jo ar naftas ieguvējiem bija panākta vienošanās par peļņas sadali. Trešās pasaules valstis, kurām nebija savas naftas, bija spiestas naftu iepirkt globālajā tirgū par dārgu cenu, turklāt šim nolūkam bija jāgādā dolāri (t.i. vai nu jāgādā par palielinātu eksportu vai jāuzņemas parādi). Savukārt OPEC valstīm radās milzīgas dolāru rezerves, kuras lielākoties tika ieguldītas Rietumu bankās un saucās par naftas dolāriem (Petrodollars). Tad nu Rietumu bankas šos dolārus labprāt aizdeva parādos nonākušajām valstīm, kas savukārt izraisīja Trešās pasaules parādu krīzi un atkarību no Rietumu finanšu institūcijām. Kad šīs valstis vairs nespēja maksāt parādus, Rietumi piedāvāja SVF aizdevumus, kuri savukārt tika saistīti ar smagiem noteikumiem, kurus mēs pašlaik pazīstam kā “Vašingtonas konsensa” noteikumus un kurus vēlāk piemēroja arī postsociālisma valstīm, tai skaitā Latvijai. Savukārt ASV nonāca unikālā pozīcijā: tā visu varēja nopirkt, vienkārši pēc vajadzības sadrukājot dolārus un citas valstis piespiežot par nopelnītajiem dolāriem pirkt ASV parādzīmes. Jo kāda gan atšķirība, vai bruņots gangsteris tev pieprasa naudas maku, vai pieprasa aizdot naudu, labi zinot, ka tev nebūs nekādu iespēju šo parādu no bruņotā gangstera piedzīt? Par šo tēmu Latvijai pazīstamais ekonomists Maikls Hadsons uzrakstījis grāmatu ar nosaukumu “Superimperiālisms”.

Gūstot arvien lielāku peļņu parādos nonākušajās III pasaules valstīs, Rietumu korporācijas strauji palielināja savu bagātību un arī politisko ietekmi. Nu šo ietekmi varēja izmantot arī pret pašmāju ļaudīm, lai pakāpeniski demontētu visus The New Deal sociālos iekarojumus. Līdz ar to tieši 1970. gados “labklājības valsts modelis” Rietumos sasniedza savu maksimumu: lielākās reālās algas, augstāko sociālo nodrošinājumu, augstāko dzīves standartu un arī augstāko socializācijas līmeni, kad arī Rietumos bija iespējama bezmaksas izglītība, stiprs sabiedriskais sektors, visiem pieejami medicīnas pakalpojumi un citi sociālie labumi. Kā jau minēju, pagrieziena punkts kapitālisma kontrrevolūcijai bija 1975. gadā izdotais pētījums “Demokrātijas krīze”, kurš iezīmēja kursu uz demokrātijas un visu sociālo iekarojumu pakāpenisku demontāžu, un kapitālisma atbrīvošanu no visiem ierobežojumiem. Tātad arī kursu uz nākamo sistēmisko krīzi, kura sākās 2007. gadā un kuras gals vēl arvien nav paredzams. Jā, Rietumos vairs nav demokrātijas, bet savas pozīcijas maksimāli nostiprinājusi korporatokrātija, proti, korporāciju vara. Tieši starptautiskās korporācijas tagad diktē politiku rietumvalstīs un to satelītos, tai skaitā Latvijā. Partijas, politiķi un valdības ir tikai dekoratīvi korporāciju gribas izpildītāji, politiski aktieri, kas nekritiski izpilda visu, ko diktē korporācijas.

Atbildēt uz ziņu