Sociāldemokrātiskā kustība mūsdienu Latvijas teritorijā

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Sociāldemokrātiskā kustība mūsdienu Latvijas teritorijā

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 10 Aug 2015 11:28

https://lv.wikipedia.org/wiki/LSDSP_v%C4%93sture

Sociāldemokrātiskā kustība mūsdienu Latvijas teritorijā sākās līdz ar latviešu kā politiskas nācijas veidošanās uzplaukumu, intensīvo industrializāciju un rūpniecības attīstību, izteikto sabiedrības noslāņošanos labklājības ziņā, jaunās strāvas rašanos Rīgā un pirmo nelegālo marksistisko grupu izveidošanos 19. gadsimta 90. gadu sākumā latviešu politiskās emigrācijas apstākļos Rietumeiropā. Kā mītisks atskaites punkts literatūrā bieži tiek minēts 1893. gads, "kad Rainis ar divām ceļasomām nelegāli ieveda Latvijā vācu sociāldemokrātu literatūru".


https://lv.wikipedia.org/wiki/Pauls_Kal ... C4%B7is%29

Pauls Kalniņš (dzimis 1872. gada 3. martā Vilcē, miris 1945. gada 26. augustā Lustenavā, Vācijā) bija latviešu ārsts un politiķis (LSDSP), ilggadējs Saeimas priekšsēdētājs. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītājs (1944—1945).


https://lv.wikipedia.org/wiki/Bruno_Kalni%C5%86%C5%A1

Bruno Kalniņš (īstajā vārdā Brūno Haralds Kalniņš, dzimis 1899. gada 7. maijā, miris 1990. gada 26. martā) bija politiķis, viens no vadošajiem LSDSP darbiniekiem.

Atjaunotās LSDSP septiņpadsmit gadu pastāvēšanas posmā partijas priekšsēdētāja postenī atrodas desmit līderi: Valdis Šteins (10.1989.-10.1990.), Uldis Bērziņš (10.1990.-10.1992.), Egīls Baldzēns (1993.), Jānis Dinēvičs (1994.-1995.; 2006-2011), Arnis Mugurēvičs (1995.-1997.), Jānis Ādamsons (1997.), Juris Bojārs (1999.-2002.; 2005.-2006.), Dainis Īvāns (2002.), Guntars Jirgensons (2006. - p.i.), Aivars Timofejevs (kopš 2011. g.).

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Sociāldemokrātiskā kustība mūsdienu Latvijas teritorijā

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 10 Aug 2015 11:38

Jānis Ozols

Dzimšanas datums: 11.08.1878
Miršanas datums: 30.07.1968
Papildus vārdi: Zars, Kļims, Иван Петрович Озол
Kategorijas: Ekonomists, Grāmatvedis, Krievijas Domes deputāts, Parlamenta deputāts, Pedagogs, skolotājs, Revolucionārs, Uzņēmējs
Tautība: latvietis

Revolucionārs, pedagogs, ekonomists, sabiedrisks darbinieks.
Jānis Ozols-Zars (1878-1968) dzimis Platones pagastā, Zemgalē, kalēja ģimenē.
Beidzis Jelgavas reālskolu un Rīgas politehniskā institūta tirdzniecības nodaļu.
Strādājis par skolotāju V. Olava komercskolā.
Ap 1900. gadu sekmīgi strādājis arī kā ekonomists un grāmatvedības konsultants, un viņa ienākumi sastādījuši ap 1200 rubļu gadā (vidējā strādnieka alga tajā laikā bija ap 180-200 rubļi gadā). Rīgas goda pilsonis.

Jānis Ozols-Zars bija viens no Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas dibinātājiem un 1905. gada revolūcijas vadītājiem Latvijā.
Tika ievēlēts Krievijas 2. Valsts domē, pēc tās padzīšanas 1907. gadā emigrēja uz ASV, Ņujorku un dzimtenē vairs neatgriezās.
Beidzis Harvardas universitāti ar Dr. phil. grādu
Rakstnieks V. Eglītis 1908. gadā viņu raksturojis kā "īstu nelegālās sociāldemokrātijas vadoni. Ozola konspiratīvā gudrība glāba viņu visur un atnesa daudz labuma Latvijas sociāldemokrātijai. Pat 1905. g. brīvības dienās viņa seja bija apsegta. Provokācija tikai tad sāka ieviesties partijā, kad Ozola vairs nebija Rīgā. Ozols turēja partijas aparātu savās rokās, un partijas iekšienē viņam piederēja noteicējs vārds."

***

ASV 30. jūnijā miris vienīgais vēl dzīvais LSDSP dibinātājs un vēsturiskās 1905. gada latviešu revolūcijas vadītājs.
Ozols dzimis 1878. g. 9. novembrī Zemgalē. Platones Zvirbuļos kā kalēja dēls.
Viņš beidza vispirms Jelgavas reālskolu un tad Rīgas politehniskā institūta tirdzniecības nodaļu.
Studiju gados un pēc institūta beigšanas Ozols strādāja par skolotāju Rīgā un Liepājā. Jau studenta gados Ozols pieslējās sociālistiskai kustībai.
1900 g. viņš Rīgā organizēja pirmos sociāldemokrātiskos strādnieku pulciņus, kas 1901. g. nodibināja Rīgas organizāciju, bet 1902. g. kopā ar dažām provinces grupām — Baltijas latviešu sociāldemokrātisko organizāciju.
Kad 1904. g. jūnijā tā slepenā kongresā Rīgā apvienojās ar Kurzemes grupu un nodibināja Latviešu sociāldemokrātisko strādnieku partiju, Ozols bija šī kongresa organizētājs un viņu ievēlēja pirmajā centrālajā komitejā. Nākošos trīs gados Ozolam piekrita izcila loma partijas vadībā. J. Ozols (partijas pseidonīmu — Zars, Klims, Feldmanls) bija partijas dvēsele, spējīgs organizators un ļoti veikls konspirators, kuru cara slepenpolicijai nekad neizdevās apcietināt.
Galvenam kārtām pateicoties viņa vadībai. LSDSP spēja īsā laikā radīt spēcīgu organizatorisku aparātu, kas varēja vadīt 1905. g. revolūcijas vētrās bangojošās latviešu tautas masas. Ozols bija tas. kas dramatiskā veidā 1905. g. 25. oktobrī iezvanīja revolūcijas izšķirošo cīņu: Aspazijas ~Sidraba šķidrauta" izrādes starpbrīdī uz skatuves uznāca Ozols maskā un partijas vārdā aicināja tautu doties atklātā cīņā pret carismu. Revolūcijas uzvaras laikā Ozols bija viens no slavenās Federatīvās komitejas vadītājiem, kas tolaik apvienoja visu tautību sociālistu organizācijas. Viņu
ievēlēja lielajos kongresos pagastu delegātu centrālajā birojā un skolotāju birojā. Viņš bija arī dzelzsstrādnieku arodbiedrības sekretārs, latviešu lielākās arodorganizācijas vadītājs.

1906. g. reakcijas posmā, kad sociālistisko spēku kopošanai LSDSP nolēma apvienoties ar Krievijas SDSP, Ozols bija viens no trim partijas delegātiem, kas aprīlī ieradās Stokholmā un vecajā tautas namā Krievijas partijas kongresā noslēdza organizatorisko vienošanos.
Šinī kongresā viņš arī sniedza aptverošu vērtējumu par Latvijas revolūciju, kas bija tālu aizsteigusies priekšā visai Krievijai.
1907. gadā J. Ozolu Rīgas vēlētāji ievēlēja par deputātu Krievijas otrajā Valsts domē. Tā bija spoža Latvijas sociāldemokrātijas uzvara un liels personīgs sasniegums 28 gadus vecajam politiķim. Demokrātiskais laikraksts "Mūsu Laiki" 9. martā rakstīja, ka „šo lielisko uzvaru apsveiks Baltijā visi. kam rūp tautas nākotne".
Pirms aizbraukšanas uz Pēterburgu Ozols "Metropoles" viesnīcā tika svinīgi izvadīts un teica runu, kurā cita starpā sacīja:
"Zīmīgi lr tas, ka tikai divas pilsētas sūta uz valsts domi kā deputātu — sociāldemokrātu. Šīs nomaļās pilsētas atrodas apgabalos, kas vissmagāk piemeklēti no reakcijas. Un šīs pilsētas ir Rīga un Tifllsa."

Valsts domē Ozolu ievēlēja 64 deputātu lielās sociāldemokrātu frakcijas prezidijā kopā ar gruzīnu I. Cereteli.

1907. gada aprīlī viņš iesniedza savu pazīstamo interpelāciju par spīdzināšanām Rīgas centrālcietumā un slepenpolicijā, kas Izsauca plašas debates un pievērsa vispārēju uzmanību apstākļiem Latvijā. Kad cars padzina domi un lika apcietināt sociāldemokrātu deputātus, Ozols paslēpās, ieradās Rīgā un sniedza plašā meža sapulcē pārskatu par savu darbību un tad devās emigrācijā uz Ameriku.

Līdz ar aizbraukšanu izbeidzās viņa vēsturiski nozīmīgais darbs Latvijas politikā.
ASV Ozols apmetās Bostonā, kur studēja Harvardas universitātē tautsaimniecību un 1914. g. ieguva Dr. phil. grādu.
1909. —1913. g. viņā rediģēja ASV sociāldemokrātu koporganizācijas laikr. .Strādnieks", kur ieturēja maziniecisku virzienu, kas izsauca asu polemiku ar toreizējiem latviešu lieliniekiem Amerikā.
Kara laikā Ozols pārcēlās uz Vašingtonu, un strādāja vispirms kongresa bibliotēkā, bet vēlāk federālā saimniecības komisijā.
Pēc 1917. g. revolūcijas Ozols kādus gadus padevās illūzijām par "revolūcionāro Krieviju" un 1920. g. atteicās pieņemt LSDSP aicinājumu atgriezties un darboties neatkarīgajā Latvijā.

Viņš kļuva par vienu no padomju tirdzniecības organizācijas Amtorg vadītājiem Ņujorkā un kārtoja lielus Krievijas tirdznieciskus darījumus ar ASV.
Taču Staļina terors Izsauca Ozola krasu pagriezienu un viņš pēckara gados kļuva par asu antikomunistu.
Viņš atkal uzņēma sakarus ar LSDSP un aktīvi līdzdarbojās "Brīvībā". Bez tam Ozols darbojās arī kā konsultants ACENā un, dzīvodams Ņujorkā, bieži tikās ar ASV latviešu sociāldemokrātiem.

Gadu nastai augot, vecais brīvības cīnītājs bija spiests pārcelties uz atpūtas mītni Vilmingtonas pilsētas tuvumā, mazajā Delavaras stāta, kur turpat 90 gadu vecs atstāja dzīvo rindas.

B. K., "Brīvība" 1968.g.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Sociāldemokrātiskā kustība mūsdienu Latvijas teritorijā

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 22 Nov 2015 01:45

Jānis Stradiņš

Revolūcijas dzirnakmeņi
Latviešu kaujinieki 1905.-1907. gadā


Vai tolaik spraustie mērķi attaisnoja līdzekļus, vai piektgadnieku izvēlētie robustie paņēmieni, kas skāra arī nevainīgus cilvēkus un pārāk bieži raksturojās ar galēju, cinisku nevērību pret pretiniekiem, ar ētikas normu neievērošanu, patiešām rādīja Latvijai nākotnes ceļu vai aizsāka negācijas, kas mūs pavada vēl šodien? Katrā ziņā tā bija varonīga, taču Latvijas mūsdienu paaudzei visai neērta pagātne, kas nav īsti izpētīta, izprasta, izvērtēta. Rīgā vēl ir piemiņas plāksne Ferdinandam Grīniņam, ir 13. janvāra un Jāņa Asara ielas, bet Lutera (Bobja) vārds pazudis no Liepājas pilsētas ielu saraksta un 1991. gadā demontēta marmora piemiņas plāksne ar latviešu revolucionāru – studentu un pasniedzēju (arī Jāņa Priedīša) – vārdiem Rīgas Politehniskā institūta centrālajā ēkā (Kaļķu ielā 1), ko uzstādīja 1975. gadā pēc toreizējā rektora Aleksandra Veisa ierosmes – jo no šādas pagātnes mēs kaunāmies.

Taču atcerēsimies: latviešu sabiedrībā, inteliģencē pirms 100 gadiem bija cita vērtīborientācija nekā šodien – dominēja cīņa par sociālu, daļēji arī nacionālu taisnīgumu, sakāpināts, pat patoloģisks naids pret cara patvaldību, vācu muižniecības privilēģijām, pārkrievošanas politiku, valdošo vispārējo netaisnību. Šādas noskaņas turklāt raksturoja ne tikai latviešu nabadzīgos pauperizētos slāņus, bet arī zemniecību un ļoti prāvu inteliģences daļu, un tas krasi pretstatīja latviešu inteliģenci baltvāciešiem. To lielā mērā var sacīt arī par topošo latviešu tehnisko inteliģenci. Vienīgajā Rīgas augstskolā, Rīgas Politehniskajā institūtā 1901.–1910. gada studentu vidū bija tikai 17 % latviešu. Vairāki latvieši bija jau izvirzījušies docētāja darbā un pētniecībā, taču tādi lielākoties bija integrējušies vietējā vācu vidē (minēsim toreizējo RPI direktoru, pasaulslaveno ķīmiķi profesoru Paulu Valdenu, viņa skolniekus Edvīnu Iegrīvi, Rihardu Svinni). Valdena tuvāko līdzstrādnieku lokā tomēr bija arī kreisi sociāldemokrātiski noskaņotais asistents Jānis Priedītis, analītiskās ķīmijas praktisko darbu vadītājs, un ap viņu pulcējās vairāki radikāli noskaņoti studenti – ķīmiķi Jēkabs Treimanis, Jēkabs Kovaļevskis, arī topošais literatūrkritiķis Jānis Asars. Par darbvedi Valdena rektorātā strādāja sociāldemokrāts Eduards Veiss (Baltiņš). No Komercnodaļas latviešu studentiem izvirzījās Kārlis Zutis, vēlākais II Krievijas Valsts Domes deputāts Jānis Ozols (Zars); abi viņi bija tikušies ar Ļeņinu Rīgā 1900. gada aprīlī avīzes Iskra nelegālā transporta lietā.

Dzirnakmeņi un bumbas

Jānis Priedītis (1876–1908), Rūjienā dzimušais latviešu ķīmiķis bija divdabīga, itin kā šķelta personība. No vienas puses, viņš bija augstskolas docētājs un arī veiksmīgs uzņēmējs, kurš pirmais Vidzemes guberņā (un visā Latvijā) noorganizēja mākslīgo dzirnakmeņu ražošanu. Priedītis izgudroja un patentēja savu dzirnakmeņu iegūšanas paņēmienu un 1904. gadā nodibināja privātu ķīmiski tehnisko laboratoriju un darbnīcu dzirnakmeņu ražošanai, kas atradās Dzirnavu un Kurmanova ielu stūrī (Dzirnavu ielā 109). Priedīša darbnīca apgādāja ar dzirnakmeņiem Vidzemes un kaimiņu guberņas. Viņa produkcija guva medaļas un goda rakstus lauksaimniecības izstādēs (Jelgavā, Limbažos, Saldū, Rūjienā, Vecpiebalgā), tāpat Lietuvā, Paņevežā, un Baltkrievijā. Bet viņš bija arī jaunstrāvnieks, viens no kreisās studentu biedrības Zemgalija dibinātājiem, populārs “jautājumu skaidrošanas vakaru” lektors, vēlāk – sociāldemokrātu partijas propagandists.

Turklāt izrādījās – tikai šo faktu tā arī neatklāja ne varas iestādes, nedz arī Priedīša tiešā priekšniecība Rīgas Politehniskajā institūtā, Pauls Valdens! – ka šis ārēji ļoti mierīgais, nosvērtais, klusi saticīgais un studentu iecienītais docētājs sistemātiski apmācīja latviešu revolucionārus, vēlākos kaujiniekus izgatavot ķīmikālijas un spridzekļus pretvalstiskām akcijām, saprotams, konspiratīvi. Jau kopš 1903. gada paslepšus tika gatavotas “ķīmiskās smirdbumbas”, lai organizētu Frīdriha Veinberga izdotās ultrakonservatīvās Rīgas Avīzes boikotu – revolucionāri noskaņotie jaunieši sameta ampulas (“probirkas”) ar smirdīgu šķidrumu (tiofenolu) gan avīzes redakcijas telpās, gan arī koloniālpreču bodēs, kur to pārdeva. Revolucionāri pamatoti uzskatīja, ka šī avīze nodarbojas ar denunciācijām, atklāj valdībai progresīvo aprindu nodomus, tieši uzrāda bīstamās tendences un bīstamos cilvēkus. Šādas “probirkas” 1905. gadā ģenerālstreika laikā lietoja arī pret streiklaužiem, pret revolucionāru nīsto Rīgas Latviešu biedrību, iecerot pat Māmuļas teātra izrāžu izsmirdināšanu (tāda gan, pēc Viktora Hausmaņa apgalvojuma, reāli tomēr neesot veikta).

1905. gada otrajā pusē smirdbumbām sekoja spridzināmo vielu izgatavošana kaujinieku brigādēm. Vispār kaujinieku Rīgā bija kādi 200, ķīmikāliju gatavošanā nodarbināto skaits – cilvēki 10-15. Spridzināmās vielas taisīja un ar tām rīkoties apmācīja Ķīmijas fakultātes ēkā, tagadējā Kronvalda bulvārī 4, aptiekas pagrabā Nikolaja un Dzirnavu ielas stūrī, tāpat Biķernieku mežā. Gatavoja piroksilīnu, maisījumu no Bertolē sāls un cukura, arī sprāgstošo dzīvsudrabu un slāpekļa jodīdu. Dažas sprāgstvielas bija samērā nevainīgi streiklaužu vai žandarmu iebiedēšanas līdzekļi, citas – jau bīstami kaujas arsenāla līdzekļi, jo 1905. gada gaitā, īpaši gada beigās, notika arvien vairāk sadursmju ar žandarmēriju, zelbstšucniekiem, vēlāk arī ar armijas regulārajām daļām. Bumbu izgatavotāju un kaujinieku vidū bija Pola, Etnas, Feniksa, Felzera fabriku strādnieki. Šo lietu pilnā mērā vadīja LSDSP, kuras pārstāvis bija arī Priedītis. Tā nebija spontāna, stihiska, puiciska padarīšana, bet organizēta lieta. Priedīša “skolnieku” skaitā bija studenti, aptieku mācekļi, jaunie fabriku strādnieki, no kuriem vēlāk komplektējās kaujinieku brigādes, to skaitā Treimanis, Rubenis, Reinsons, arī jau pieminētais Jānis Luters, kurš Priedītim 1936. gadā veltīja nekrologu Maskavā izdotās Revolucionārās cīņās kritušo piemiņas grāmatas 2. sējumā.

Viens no aktīvākajiem bija ārēji necilais, nepamanāmais ķīmijas students Jēkabs Treimanis (Jēpītis, Čemberlens, 1878–1924), spējīgs ķīmiķis un matemātiķis, kas prata atšifrēt revolucionāru rīcībā nonākušās, pasta un telegrāfa darbinieku nodotās ļoti komplicētās šifrogrammas Vidzemes gubernatoram un žandarmērijai (tā Rīgā nonāca ziņas par Asiņaino svētdienu Pēterburgā, jo oficiāli avīzes par to nerakstīja). Tāpat kā viņa draugs Jānis Asars – absolūts atturībnieks.

Kolorīti, bet panaivi savu līdzdalību minētajās norisēs ataino 1905. gada kaujinieks Edvīns Rubenis (Ziemelis) (1885–1975), kura atmiņas pierakstīju 1961. gadā. “Drīz pēc 1905. gada janvāra R. Poles fabrikas pulciņš, kur sastāvēja [..] F. Grīniņš (Zaļais), R. Dēliņš (Čoms) u.c. un kurā arī es darbojos par biedru kopš 1904. gada februāra, uzsāka plašos apjomos ieroču kalšanu un strādnieku apbruņošanu. [..] Grīniņš paaicināja sāņus mani un studentu – ķīmiķi Voldemāru Reinsonu (Spiritistu) un sacīja: “Mums nepieciešams sūtīt jūs abus apmācībā, lai Partijas vajadzībām izgatavotu ķīmiskās smirdbumbas (“voņučki”) un varbūt arī sprāgstvielas, jo mēs jau atlejam fabrikā bumbu čaulas. Es jūs iepazīstināšu ar ķīmiķi no Rīgas Politehniskā institūta, kuram Partija uzdevusi apmācīt jūs.”

Dažas dienas pēc tam kādā dzīvoklī Elizabetes ielā Grīniņš mūs iepazīstināja ar neliela auguma, diezgan solīdu, ļoti inteliģentu biedru, kuru konspirācijas dēļ viņš sauca par docentu, bet nekādas konspirācijas te neiznāca, jo students ķīmiķis jau pazina viņu kā docentu Priedīti. [..] Grīniņš sāka stāstīt, ka viņš jau 1904. gada maijā demonstrācijā dabūjis izcīnīt asiņainu cīņu ar policiju pie Vecās Ģertrūdes baznīcas, kur “strādnieki smagi piekāva uzbrūkošos policistus, un es ar “biti” pārsitu pristavam galvu.” Priedītis par stāstījumu jūsmīgi smējās, ka tas gan ir varens revolucionārs darbs un pie tam vēl pie pašas baznīcas! Viņš citēja Heines vārdus: “Und am Polterabend anstatt die Tšpfe zerschlagen wir die Aristokratenkšpfe”. Priedīša jautrā un tomēr dziļi pārliecinātā revolucionārā pieeja jau no paša sākuma man ļoti iepatikās.

Nākošā mūsu satikšanās pēc norunas notika Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes laboratorijā, pie kam, kā bija sarunāts, mums ap plkst. 9 vakarā, kad laboratorijās vairs nestrādāja studenti, vajadzēja ierasties no kanāla ielas puses un piezvanīt pie durvīm noteiktā kārtā. Mūs ielaida pats Priedītis un ieveda puspagraba telpās, kur sākās “praktiskie darbi”. Vispirms gan Priedītis noeksaminēja mani ķīmijā, vai es varot uzrakstīt sērskābes un slāpekļskābes formulas, ko es arī izdarīju. Bet kad lika uzrakstīt anilīna formulu, tā lieta vairs negāja. [..] “Tas nekas”, noteica Priedītis, “jo pēc šiem mēģinājumiem, kas mums jāiziet apmēram 1 – 1,5 mēnešu laikā, jums jau būs galvā visas mūsu indīgo, smirdīgo un sprāgstošo vielu receptes.”

Cik reizes biju pie Priedīša, neskaitīju. Strādāju kādu pusotru mēnesi. Sākumā mēs ķērāmies pie t.s. smirdbumbu gatavošanas uz anilīna bāzes, jo citas vielas uzskatījām par pārāk indīgām. Smirdināt vajadzēja daudz – Rīgas Avīzes pārdošanas vietas, streiklaužus, sevišķi tirdzniecībā, Māmuļas teātra izrādes utt. Sākumā bija domāts lietot arī sērūdeņradi, bet indīguma dēļ to lietojām tikai vienu izmēģinājuma reizi – pie kāda spītīga miesnieka Vecrīgā, Skārņu ielā, kas neklausīja aicinājumam piedalīties ģenerālstreikā. Sametām skārnī pret sienu “probirkas” ar sērūdeņradi un gaļa bija jāizsviež ārā.

Kad tas bija daudzmaz padarīts, Grīniņš deva norādījumu tūdaļ sākt gatavot sprāgstvielas. Sākumā ķērāmies pie piroksilīna, kā vieglāk sagatavojamās. Primitīvā trauku sildāmā skapī to vakarā uzsildīja un no rīta 6.00 jau varēja iet ārā ar gatavu preparātu. Kā otru sprāgstvielu taisījām Bertolē sāls un cukura maisījumu, kura uzspridzināšanai bumbās bija ampulās iepildīta sērskābe. Runa bija arī par sprāgstošo dzīvsudrabu, bet praktiski to neizmantojām. Vēl gatavojām ļoti efektīvu vielu cīņai ar streiklaužiem – joda šķīdinājumu spirtā izsēdinājām ar koncentrētu amonjaku un dabūjām slāpekļa jodīdu, ko uzķērām filtrā. To ievīstīja papīrā un novietoja fabrikās kurtuvju tuvumā. Kad streiklauzis ķērās pie kurināšanas, un uzspēra ar kāju vai lāpstu virsū, tad pašķīlās tāds spēriens, ka daudzi meta nost labi apmaksāto streiklauža darbu.

Es tai laikā jau kādus divus gadus biju nostrādājis par praktikantu maģistra Lubbes aptiekā. Biedrs Grīniņš, lūk, tādēļ arī bija izraudzījies mani par nākamo slepenās laboratorijas īsto darbinieku, jo es naktīs dežurēju aptiekās viens un tas bija ļoti izdevīgi – aptiekas laboratorijas pagrabs zem aptiekas Dzirnavu un Nikolaja ielas stūrī bija pilnīgi mūsu, poleniešu, kaujinieku grupas rīcībā. Tur arī norisa spridzekļu un smirdbumbu izgatavošana. Tā tas turpinājās līdz 1905. gada decembrim, un mēs nekur neiekritām. Veicām ļoti plašu darbu, apgādājot ar sprāgstvielām feniksiešus; tāpat ar mūsu gatavotu piroksilīnu Tīlava fabrikas kaujinieki [..] Pārdaugavā izspridzināja zelbstšucnieku šautuvi utt.”

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Sociāldemokrātiskā kustība mūsdienu Latvijas teritorijā

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 12 Dec 2015 19:44

"Trakais Piektais gads" – revolūcijas nobriešana Latvijā 1905. gada laikā

Pagātnes notikumi nosaka mūsu šodienu, bet šodienas pasaules uztvere maina skatījumu uz pagātni. Atgādināt būtiskās likumsakarības un grozīt iesīkstējušus aizspriedumus, atklāt senāku un nesenāku vēsturi gan pētnieka distancētajā skatījumā, gan notikumu aculiecinieka pieredzes tiešumā - to savās sarunās un stāstījumos cenšas veikt raidījuma autors Eduards Liniņš.
Trakais piektais gads.mp3
(15.27 MiB) Lējupielādēts 222 reizes

Atbildēt uz ziņu