Kreisās idejas Latvijā

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Kreisās idejas Latvijā

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 03 Dec 2013 17:30

Spēlējoties ar Kreiso ideju
12.11.2013.
Iveta Kažoka
http://politika.lv/article/spelejoties-ar-kreiso-ideju

Deviņas diskutējamas tēzes par kapitālismu un kreisajām idejām.
Ne ļoti nopietni domātas, tēžveidīgas idejas, kas ienāca prātā, piedaloties ideju festivāla "Māksla un ekonomika" pasākumos. Atskaites punkts manām turpmākām pārdomām, kuru gala rezultāts var izrādīties arī pretējs šeit rakstītajam.
[1] Latvijas intelektuālajā vidē jaušamā vēlme/pieprasījums pēc kreisajām idejām varētu izrādīties pieprasījums pēc nedogmatiskas domāšanas - vēlme pēc pārmaiņām līdzšinējās rutīnās. Šajā nozīmē "kreiss" ir drīzāk nevis marksismā sakņots pasaules uzskats, cik antidogmatisms, idejiska sapurināšanās, izraušanās no dominējošajām kategorijām/varas struktūrām, iepriekš nemēģinātu ceļu izfantazēšana/rādīšana/izvēle.
[2] Latvijā nerezonē, enerģētiski "nevelk" tradicionāli kreisais vārdu krājums - šķiras, darbs, proletariāts, arodbiedrības, solidaritāte, bagātie/nabadzīgie, revolūcija, noslāņošanās, komunisms, patērētāju sabiedrība. Maldīgi domāt, ka "apjēdzot" šo vārdu un domāšanas veida lietojumu Rietumeiropā ("izglītojoties"), tas mainīsies. Nav jau etalona: arī Rietumeiropā tās ir aizejošas idejas. Skriet pakaļ aizgājušam vilcienam nav gudri. Iespējams, ka pēc 50-100 gadiem šajos vārdos varēs iepūst jaunu dzīvību, transformējot tos līdz teju nepazīšanai, tāpat kā, piemēram, laika gaitā transformējusies izpratne par "liberālismu" vai "demokrātiju". Šobrīd šie vārdi, šī domāšana ir Latvijā (it sevišķi Latvijā!) i padomju režīma sačakarēta, i sen visiem apnikusi. Tik ļoti, ka par tiem nav vērts cīnīties. Restarts nederēs, vajadzīgs kas jauns.
[3] Kapitālisms ir morāli draņķīga sistēma. Taču kritizējot kapitālismu, nevajag iekrist primitīvismā, redzot tikai Draņķības un nepamanot Skaisto.
[3.1] Kapitālisma process ir dinamisks un rezultāts -sasodīti radošs, tas virzās uz priekšu lēcieniem, kur pēc straujiem kāpumiem seko strauji kritumi, taču kritums reti kad atsviež atpakaļ gluži tik zemā pakāpē kā tad, ja dinamisma nebūtu bijis. Starplaikā radīti jauni resursi, apgūtas jaunas, nākotnē izmantojamas prasmes. Nebūtu kapitālisma - ar lielu varbūtību nebūtu mūsdienu civilizācijas ar visiem tās tehniskajiem/dzīves līmeņa/dzīves ilguma sasniegumiem. Ja bankām nebūtu ļauts uz katru piesaistīto "reālo" latu izsniegt ~10 latu kredītus, kas aiziet būvniecībai, jauniem uzņēmumiem, cilvēku patēriņam, tad Rīga, Latvija, visa pasaule izskatītos pavisam savādāk. Es atceros kā izskatījās mana dzimtā Jūrmala pirms burbuļa: noplukusi, tukša pilsēta, ko naktīs neapgaismo un kur-nav-daudz-ko-skatīt-jo-viss-lēnām-sarūsē-un-mirst. Burbuļkapitālisms ir nežēlīgs pret atsevišķu cilvēku (dažkārt - kopienu) likteņiem, šizofrēnisks no racionalitātes skatpunkta, bet tā iekšējā dzinējloģika ir Skaista.
[3.2.] Apbrīnoju kapitālisma piemērotiespēju, transformētiesspēju un civilizētiesspēju. Vecie vārdi, pasaules skaidrošanas veidi nerezonē arī tādēļ, ka 2013.gada kapitālisms Eiropā nav tas pats, kas 19.gadsimta kapitālisms Eiropā. Kapitālisma destruktīvākās īpašības gadsimta laikā ir apvaldītas, pieradinātas. Vairākos veidos:
a) aizvien vairāk cilvēka/sabiedrības dzīves sfēras atsvabinot no tirgus/kapitāla ķetnām (cilvēka tiesības, obligātā izglītība, publiskie amati, valsts finansēta kultūras/politiskā/mediju telpa, vēlēšanas = tam visam un daudz kam ir citam uzlikta "not for sale" zīme);
b) uzliekot iemauktus kapitāla/tirgus pašām potenciāli destruktīvākajām izpausmēm (ar sociālajām tiesībām, ar valsts kontroli pār ļaunprātību, pār monopoliem);
c) MASĪVI pārdalot sabiedrības resursus - dažās sabiedrībās nodokļu veidā pat pārdalot vairāk nekā 50% no kāda nopelnītā. Teju universāla pensiju sistēma galu galā, kas 19.gadsimtam šķistu utopija.
[4] Mana attieksme pret kapitālismu ir kaut kur līdzīga kā pret mākslinieku, kura darbus apbrīnoju, bet par kuru droši zinu, ka "reālajā dzīvē" viņš ir sociopātisks mērglis. Kapitālisma dzīšanās pēc peļņas, nekautrēšanās ekspluatēt cilvēkus, viņu zemākās īpašības (skaudība, pārmērības, ārišķīgums, pakļaušanās kompleksiem, schadenfreude) izsūc dvēseli no visa, ko pieņemts saukt par debešķīgo. Tīrais kapitālisms ir Kanta un kristīgās pieejas antitēze. To sakot, svarīgi nekrist divos kārdinājumos. Pirmais - pārstāt manīt kapitālismā sociopātiju, sākt kapitālismu ētiski glorificēt (manās acīs nav daudz šausminošāku pasaules skatījumu kā tas, ko pārstāv Ayn Rand). Otrais kārdinājums - demonizēt kapitālisma produktus, radījumus. Vienkārša līdzība - internets ir aukstā kara produkts. Nebūtu baiļu no kara, nebūtu interneta. Taču tas nenozīmē, ka jāglorificē karš vai jānoniecina internets. Izsūcot dvēseli, kapitālisms padara iespējamu ko burvīgu un brīnišķīgu. Dēmoniski un dievišķīgi vienlaicīgi - viens rada otru.
[5] Ekonomiskās krīzes karstpunktā mani nošausmināja mūsdienu finanšu kapitālisma trauslums - valstu rīcībā ir tikai minimāli resursi, lai segtu privātā sektora problēmas (piemēram, sekas spekulācijām ar eksotiskiem finanšu instrumentiem vai pēkšņas problēmas izsniegtajos kredītos). Iedomāsimies kaķi Tomu dzenoties pakaļ Džerijam un kādu brīdi attopoties, ka viņš jau labu laiku ... skrien pa gaisu. Paskatīsies lejā, sabīsies - gāzīsies. Ceļa atpakaļ nav. Vienīgais cerība - uzņemt ātrumu un nedomājot tik uz priekšu - kas zin, ja jau tik ilgi esi pārvietojies, varbūt aizvilksi līdz nākamajam kalnam! Aptuveni tā tika "pārvarēta" iepriekšējā krīze, - mēs joprojām turpinām skriet pa gaisu, kurā mūs notur tikai ticība tam, ka šāds pārvietošanās veids ir iespējams. Tikko šī ticība pazūd, esam brīvā kritienā. Garantijas tam, ka paspēsim "izvilkt" līdz nākamajam punktam? Nav. Neesmu manījusi, ka kādam būtu labs problēmas risinājums.
[6] Viena no festivālā visuzstājīgāk skanējušām domām: "kreisās domāšanas" lielākā problēma esot nespēja nākt klajā ar līdzīgi primitīvām (un tādēļ prātus tik inficējošām!) pasaules organizēšanas/izskaidrošanas kategorijām kā tas izdevās Vašingtonas konsensa laikmeta ekonomiski konservatīvajai ("neoliberālajai") domai. Radot, pēc tam tautām iebarojot alternatīvu mītu, ilūziju par Kompleksās Pasaules Vienkāršajiem Izskaidrojumiem.
Piedāvājums: izmantot to pašu metodi (tikai to vērst pretējā virzienā - piemēram, no absolūtas ticības tirgum uz absolūtu neticību tirgum), iedodot smadzenēm tik mīļo drazēdienu, kas ļauj cilvēkam "VISU SAPRAST", atvieglojumā nopūsties ... un pārstāt domāt! Ideoloģija domā cilvēku pašu vietā - tā izcili pilda savu misiju radīt vienkāršības un skaidrības ilūziju. Lūk, telpa, lūk, koordinātu sistēma un lūk, izskaidrojamais fenomens - kaut kur krustcelēs starp X asi un Y asi.
Kādēļ gan šādas koordinātu sistēmas nevarētu būt vismaz divas? Valdošā un tai alternatīvā?
Bet fak-nē! Ja es reiz kam šādam PATIEŠĀM pievērstos, ar to arī būtu zudusi mana ticība cilvēkam, šim spriestspējīgajam pērtiķim. Negribu ticēt, ka primitīvos skaidrojumos, vienkāršās koordinātās ir ilgtspēja - pārāk reliģiska ir mana cieņa pret Saprātu! Var jau būt, ka cilvēces skatījums pašai uz sevi vienmēr kādā mērā būs mītos, ideoloģijās balstīts, bet vai tiešām daudz ir prasīts, lai šīs skatījums kļūtu ... vismaz kompleksāks, atstātu iespēju skaidrojumu pluralitātei; mainītos, mainoties dzīves reālijām, kad tās atklāj tā nepilnības?
[7] Kapitālisma loģiku ir iespējams pavērst pret pašu kapitālismu. Kapitālisma īpašais skaistums, estētika: tiešs uzbrukums to neiznīcina, bet transformē kustības vektoru, aizsitot citā virzienā. Labi, ja procesā tas saglabā savu dinamismu, pat ja izsisti daži no asākajiem zobiem! Piemēram, iespējams, tieši kapitālistiskā loģika ar laiku palīdzēs tehnoloģiski atrisināt vides problēmas: kas zin, varbūt kapitālisma radošā dinamika palīdzēs atrast visefektīvāko enerģijas, klimata kontroles, katastrofu neitralizēšanas risinājumu. Progress ir iespējams, to apliecina cilvēces pieaugošais dzīves līmenis, dzīves ilgums.
[8] Domāt, ka Kapitālisms ir vienā rāvienā aizstājams un par to cīnīties, ir muļķīgi. Līdzīgi kā Valsts un cīņa pret Valsti. Kapitālisms, valsts ir tikpat dziļi un nesaraujami integrēti mūsdienu sabiedrībā kā baktērijas - cilvēka organismā. Iznīcini baktērijas - nav cilvēka. Ir grūti, teju neiespējami izdomāt/ieviest kapitālisma alternatīvas - kuras pildītu visas svarīgās tā funkcijas. Tādēļ ar interesi lasu utopisko literatūru, - tā atraisa fantāziju, bet kā makro-risinājums, šķiet, neder. Tādēļ šādi izprasta cīņa ar Kapitālismu demoralizē un demotivē - donkihotisms ir cēla, bet neefektīva taktika, ko grūti aizstāvēt, gan racionāli, gan emocionāli.
Taču ne viss ir bezcerīgi: kapitālismu (tāpat kā valsti) var mainīt. Soli pa solim. Straujāk vai lēnāk. Līdz nepazīšanai. Var arī nerīkoties tik apzināti: kapitālisms apstākļu ietekmē pats mainās - pielāgojas, transformējas, nomet vecos ādas slāņus. Kas zin, varbūt reiz taps par tauriņu.
[9] Ko šajā kontekstā nozīmē "kreisā" domāšana? Tas ir virziens prom no sastinguma. Vismaz trīs nozīmēs:
1) pārdomājot, apšaubot, relativizējot sastinguma idejisko pamatojumu. Kādēļ, teiksim, Latvijā esam pieņēmuši kā pašsaprotamu domu, ka mazs valsts sektors vai zemi nodokļi (visām iedzīvotāju kategorijām) ir kas labs? Tas nav pat visai Eiropai raksturīgs priekšstats! Iespējams, ka tas nudien ir labi - bet, kā katrai labai sociāli konstruētai parādībai, par ko ir saprātīgi iespējami atšķirīgi vērtējumi, tai ir atkal un atkal jāspēj izturēt godīgas diskusijas pārbaudi. Jauns arguments (piemēram, no citas valsts pieredzes) - jauna pārbaude!
2) turpinot demontēt kapitālisma destruktīvākās iezīmes [skat. 3.2. tēze] - vienu pēc otra turpinot pārdomāt, kur tirgus ir un kur nav vietā;
3) radot ticību tam, ka iespējams arī savādāk - pat ja sākotnēji tikai mikrolīmenī. Nav nekā svarīgāka, kā radīt labas/cilvēciskas alternatīvas status quo, kas palīdz atbrīvoties no kapitālisma dēmoniskākajām izpausmēm. Piemēram, parādot, ka dzīvotspējīga uzņēmējdarbība var pastāvēt arī bez peļņas motīva kā noteicošā dzinuļa. Parādot, KĀ cilvēku savstarpējās ekonomiskās attiecībās var iztikt bez ekspluatācijas vai ar aizvien sarūkošu ekspluatācijas īpatsvaru, kā palielināt cilvēku pašrealizācijas iespējas. Ja šīs pārmaiņas, ekonomikas cilvēciskošanās ļaus ceļā nezaudēt kapitālismam raksturīgo dinamismu un radošumu, tad ar laiku ekonomikā kļūs aizvien mazāk dvēseli-izsūcošā un aizvien vairāk Kā-Cita. No šodienas skatpunkta raugoties - nav iespējams iedomāties, kas un kāds varētu būt šis Kā-Cits. Tāpat kā feodālisma laikmetā nebija iespējams prognozēt, kā attīstīsies Kapitālisms. Iespējams, kādā brīdī, pēc simts gadiem, cilvēce postulēs Kapitālisma ēras beigas, "attopot", ka nu jau vairākas desmitgades cilvēce dzīvo, teiksim, Kooperatīvismā (neko daudz šajā vārda saturā neietilpinu, it sevišķi jau ne tā senākās nozīmes!)
Fantazēt, eksperimentēt, ieviest dzīvotspējīgas, cilvēcīgākas, efektīvākas alternatīvas vecajiem risinājumiem - tā, manuprāt, ir mūsdienu sabiedrību galvenā misija. Ja šādu Alternatīvu izrādīsies pietiekami daudz, tad gan jau ar laiku nonāksim pie vēl nevardarbīgākas/iejūtīgākas/iespējām bagātākas/taisnīgākas sabiedrības. Un vai tad bezgalīga pietuvināšanās aizvien labākai sabiedrībai nav precīzi tas, uz ko vizionārā kreisā doma var cerēt?

Atbildēt uz ziņu