Marksisms

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Marksisms

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 10 Apr 2012 14:41

"Marksismam ir liela vēsturiska nozīme, ko neviens no mums negribēs noliegt; viņš ienesa jaunas domas tautsaimniecības doktrīnā, sociālā
ekonomikā, politiskā filozofijā; marksisms attīstīja ekonomisko liberālismu līdz viņa pēdējai pakāpei, lai līdz ar to tam dotu nāves
triecienu, jo katrai teorijai ir sava optimālais un beidzot maksimālais laikmets, pēc kura sasniegšanas viņa atmirst. Tādēļ mēs nevaram atzīt
par paliekošu kaut kādu saimniecības attīstības pakāpi, ko pēc savas, lai cik pārliecinošas, bet tomēr tikai parejoši pareizas loģikas mums
grib uzspiest kāda teorētiska mācība. mūsu ceļš ved uz priekšu. Marksisms mūs ir daudz mācījis, mēs to iegaumēsim, bet mēs ejam tālāk.
Dzīve neapstājas mūsu gribētā punktā."

DrD rh. c. K. Ulmaņa akadēmiskā runa 1934. g. 14. novembrī.
Lauksaimniecības ekonomiskā un politiska nozīme.
Valdības vēstnesis 1934.gads.15 novembris

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Marksisms

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 10 Apr 2012 14:53

Godīgi sakot, šīs atradums mani diezgan pārsteidza. Jo praktiski parāda, ka "ekonomiskais liberālisms" ir Latvijai vēsturiski pilnīgi jauna pieredze, kuras mijiedarbība ar Latviešu etnosu nekad nav notikusi. No otras puses mēs redzam, arī iemeslu kamdēļ 40. gadā K.Ulmani uzskatīja par sociķi un viņam bija liegts ceļš uz Vāciju. Un kamdēļ viņu sauc Padomju savienība par Fašistu. Viņš nav nacists, bet ir Benito sekotājs izkropļota (nemarksistiska) sociālisma būvē.
http://groups.google.com/group/sveiks/m ... 207b78648d
tas_pats 16 nov. 2008, 23:22

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Marksisms

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 03 Mai 2012 01:25

12. KĀRLIS MARKSS
Filosofi pasauli ir tikai dažādi izskaidrojuši; bet uzdevums ir to pārveidot
K. Markss
Jaunāko laiku vēsture būtu grūti atrast vel kādu mācību, kas popularitātes un reālās ietekmes ziņā varētu līdzināties marksismam. Divos pēdējos gadsimtos tā miljoniem cilvēku kalpojusi par spēka un nākotnes cerību avotu. Tajā pašā laikā tā komunistisko ideālu un nākotnes vīziju vārdā miljoniem laupījusi dzīvību. Tā tikusi celta absolūtās patiesības godā un reizē pelta un nolādēta. Laika gaitā, kļūstot par "valsts reliģijas" formu Krievijā un tās satelītvalstīs, kā arī Ķīnā, marksisms iekarojis pozīcijas, kuras, kā tas ir ar jebkuru reliģisku mācību, nevar apdraudēt nekāda racionāla kritika. Kamēr vien to atbalsta pietiekami liels "ticīgo" skaits, tā ir neievainojama. Ir jāpaiet laikam, lai atbrīvotos no tās hipnotizējošās varas, - tā jāizslimo līdzīgi ļaunai slimībai. Divdesmitā gadsimta beigas liek atviegloti uzelpot - visā pasaulē marksistisko vīziju izraisītais reibonis sāk pāriet, arvien lielāka sabiedrības daļa, nepielūdzamās dzīves realitātes spiesta, ar skaidru prātu sāk izvērtēt bijušās elku mācības. Šobrīd uz marksisma mācību jau var paraudzīties kā uz vēsturi, cenšoties atminēt tās uzdoto mīklu: ar ko izskaidrojams marksisma spēks, tā ietekme uz ļaužu prātiem turpat vai pusotra gadsimta garumā? Visai populārs savā laikā bija viedoklis par šo mācību kā revolucionāru apvērsumu cilvēces filosofiskajā domā. Vai filosofiska doktrīna var ietekmēt vēstures gaitu? Vai marksisms ir pirmām kārtām filosofiska teorija? Varbūt tā spēka avots rodams pavisam citā jomā? Pacentīsimies rast atbildi uz šiem jautājumiem.
Marksisma mācība savu nosaukumu guvusi no tās pamatlicēja Kārļa Marksa (1818-1883) vārda. Viņš dzimis Vācijā, Trīrā, pārtikuša ebreju jurista ģimenē. Starp Marksa senčiem ir vairāki savā laikā slaveni jūdu rabīni. Nav šaubu, ka ģimenes tradicionālā orientācija uz intelektuālo darbu un gadsimtu gaitā jūdaismā koptās kultūras formas ietekmējušas arī viņa garīgos meklējumus. Tālaika Prūsijas likumi jūdu ticīgajiem liedz ieņemt augstākos amatus jurisprudencē un medicīnā, tāpēc K. Marksa tēvs pieņem luterānismu un vēlāk nokristī arī savus bērnus. Piecpadsmit gadu vecumā K. Markss iesvētās un kādu laiku, šķiet, ir pārliecināts kristietis.
Pēc mācībām ģimnāzija Markss studē Bonnas un Berlīnes universitātēs. Studiju laikā viņu spēcīgi ietekmē tajā laikā populārais hēgelisms, kā arī Ludviga Feierbaha antropoloģiskā filosofija. Brīžiem jauneklis nododas studijām ar lielu dedzību, pārsteidzot visus ar savām prāta spējām un domas asumu. Tomēr jau šajā laikā sevi manīt liek arī rakstura iezīmes, kas būtiski ietekmē visu viņa turpmāko dzīvi, kā arī teorētisko darbību. Viņš ir neiecietīgs, ķildīgs, dažkārt pat rupjš, un jebkuru no saviem uzskatiem atšķirīgu viedokli uztver kā personisku apvainojumu. Tomēr vislielākās raizes Marksam sagādā nemitīgais naudas trūkums, neraugoties uz tēva dāsno pabalstu. Visbiežāk nauda tiek vienkārši notriekta - nodzerta vai iztērēta jautrās kompānijās. "Tu tikai ceturto mēnesi studē jurisprudenci un esi jau iztērējis 280 dālderu. Tik daudz es neesmu nopelnījis pa visu ziemu," raksta tēvs. Nauda ir galvenais temats viņu sarakstē. Kad tēvs nomirst, Markss neuzskata par vajadzīgu pat ierasties uz viņa bērēm. Līdzīga ir viņa attieksme arī pret citiem ģimenes locekļiem. Vēlāk, pēc vairākiem gadiem, vēstulē savam domubiedram F. Engelsam viņš raksta: "Ļoti priecīgs notikums. Vakar mums pavēstīja par manas sievas deviņdesmitgadīgā tēvoča nāvi. Mana sieva saņems ap simt sterliņu mārciņu; pat vairāk, ja vien vecais suns daļu savas naudas nav atstājis sievietei, kura vadīja viņa saimniecību." Visu mūžu Marksu neatstāj pāridarījuma sajūta, viņš izturas pret pasauli kā parāda piedzinējs. Nekad viņam nerodas doma, ka arī viņš pasaulei kaut ko varētu būt parādā.
Pusaudža un jaunības gados Markss raksta dzeju. Līdzās mīlestības tēmai to caurstrāvo pasaules sagraušanas motīvs, jūsma par samaitātību un nežēlību. Satriektās un iznīcinātās pasaules vietā viņš vēlētos ieraudzīt jaunu - labāku. Markss tajā raugās ar pravieša acīm. Viņa paša iztēles uzburtās vīzijas kļūst par spēku, kas aizmiglo skatienu, liedzot realitāti ieraudzīt īstajā gaismā. Šis Marksa mācības aspekts bieži netiek pietiekami novērtēts - viņš savā slēptākajā būtībā palicis dzejnieks un fantasts arī tad, kad tiecas radīt politiskas un ekonomiskas teorijas. Tās necenšas izskaidrot pasauli, gluži pretēji, nākotnes vīzijas, fantāzijas tēli ir tie, kas liek rasties teorijām, pieskaņojot tās šīm vīzijām. Lieliski šo viņa metodi raksturo ievērojamais mūsdienu vācu filosofs K. Jasperss: "Marksa sacerējumu stils nav pētnieka stils .. Viņš nekad necitē tādus piemērus, kuri varētu būt pretrunā ar viņa paša teoriju, bet tikai tos, kuri skaidri un gaiši apliecina to, ko viņš pats uzskata par absolūto patiesību. Visa viņa pieeja ir viena vienīga taisnošanās, nevis pētniecība, bet tā ir taisnošanās par kaut ko tādu, kas tiek pasludināts nevis par zinātnieka, bet par ticīga patiesību."
Pēc Marksa domām, spēks, kuram lemts sagraut pastāvošo pasauli, kā arī uzcelt jaunu, ir proletariāts, t. i., strādnieku šķira. Ar darba cilvēku likstām un interesēm Marksam pirmo reizi nākas sastapties pēc universitātes beigšanas, kādu laiku strādājot par žurnālistu. Viņam šķiet, ka darbaļaužu posts ir sasniedzis galējo robežu - aiz tās paveras bezdibenis, asiņaina revolūcija, kuras verdošajos mutuļos jādzimst jaunai pasaulei. Markss jūtas kā tās pravietis, viņš gatavo ceļu jaunā mesijas - strādnieku šķiras - vēsturiskā uzdevuma realizācijai. 19. gs. četrdesmitajos gados top Marksa "Ekonomiski filosofiskie manuskripti11, kuros viņš cenšas pamatot jaunu - cilvēciskāku attiecību izveides nepieciešamību. Šajos rokrakstos iezīmēto teorētisko koncepciju filosofiskajā literatūrā mēdz raksturot kā "marksistisko humānismu". Pēc Marksa domām, pastāvot privātajam īpašumam uz ražošanas līdzekļiem un tā rezultātā ekspluatācijai, darbs ir atsvešināts no darītāja. Tas cilvēkam kļuvis par važām, tikai par līdzekli viņa bioloģisko funkciju atražošanai. Cilvēku savstarpējās attiecības izpaužas kā attiecības starp lietām. Sabiedrība ir sašķelta šķirās, no kurām viena ir spiesta savu darbaspēku pārdot otrai - ražošanas līdzekļu īpašniecei, kuras pārstāvji tāpat ir atsvešināti no patiesās cilvēka būtības. Pēc Marksa domām, vienīgā iespēja labot šo situāciju ir privātīpašuma likvidēšana, kas, novēršot ekspluatāciju, ļautu cilvēkam iemiesot darbā visas spējas un talantus, atceļot tā atsvešināto raksturu. Viņš ir pārliecināts, ka cilvēces nākotnes cerību piepildījums ir "komunisms kā privātīpašuma - šīs cilvēka pašatsvešināšanās -pozitīva atcelšana un tā rezultātā kā īstena cilvēciskās būtības piesavināšanās cilvēkam un priekš cilvēka; bet tāpēc kā pilnīga -visas sasniegtās attīstības bagātības ietvaros apzināti notiekoša - cilvēka atgriešanās pašam pie sevis kā pie sabiedriska, t. i, cilvēciska cilvēka. Tāds komunisms [..] patiesi atrisina pretējību starp eksistenci un būtību, starp priekšmetiskošanos un pašapliecināšanos, tas patiesi atrisina strīdu starp brīvību un nepieciešamību, starp indivīdu un dzimtu. Tas ir vēstures atrisinājums, un tas zina, ka ir šis atrisinājums." (Markss K. Ekonomiski filosofiskie manuskripti.)
Laika gaitā šo koncepciju aizstāj savdabīga ekonomiskā determinisma teorija, kuras pamatā ir specifiska vēsturiskās attīstības un dialektikas koncepcija - materiālistiska vēstures izpratne. Markss uzskata, ka sabiedrība ir dialektiskā paškustībā esošs veselums. Sabiedrības struktūras pamatā ir ražošanas attiecību kopums jeb bāze, kas nosaka politisko un tiesisko virsbūvi un tai atbilstošās ideoloģijas formas (morāli, mākslu, reliģiju, filosofiju, politisko un tiesisko ideoloģiju). Markss nenoliedz virsbūves atgriezenisku ietekmi uz bāzi, taču primārais faktors sabiedriskajā dzīvē ir tieši tā. Ražošanas attiecības atbilst noteiktai ražošanas spēku attīstības pakāpei. Tie kopā ar ražošanas attiecībām nosaka ražošanas veidu. Ražošanas spēku attīstības gaitā ražošanas attiecības var kļūt par to turpmākās attīstības kavēkli; šādā gadījumā sabiedrības attīstības iekšējā dinamika (dialektikas likumi) ved uz revolucionārām šo attiecību pārmaiņām. Tās realizējas šķiru cīņā. Pēc Marksa domām, vēsturiskais process norisinās kā secīga kvalitatīvi noteiktu sociālo organismu -sabiedriski ekonomisko formāciju - maiņa, kas galu galā nenovēršami ved pie sava augstākā mērķa - atbrīvotā darba un cilvēka radošo spēju apliecinājuma. Šī teorētiskā konstrukcija, kurā grūti saskatīt tradicionāli filosofiskas atziņas, kļūst par viņa praktiskās politiskās darbības pamatu. Kaismīgais publicistiskais stils, kādā Markss to izklāsta, savienojumā ar pseidozinātniskumu, kas uzbur nākamās laimīgās sabiedrības ainu, vairo viņa mācības popularitāti. Tomēr šīs mācības ietekmes cēloņi nenoliedzami jāmeklē arī Rietumu kultūras tradīcijās, kas to lielai sabiedrības daļai varēja darīt pieņemamu (hēgelisms, mesiānisma ideja, racionālistisku spekulāciju tradīcija utt.). Domājot par marksisma mācības ietekmi, nedrīkstētu arī aizmirst, ka tā, solot atbrīvošanu, pastāvīgi ir vērsusies pie reāla posta un trūkuma piemeklētiem cilvēkiem, modinot cerību uz labāku dzīvi.
Nebūtu pamata noliegt, ka Markss ir oriģināls domātājs, kura uzskati iezīmē jaunus ceļus cilvēka un sabiedrības interpretācijā, taču jāatzīst arī, ka viņa domāšanas veids, paņēmieni ir organiski saistīti ar klasiskā racionālisma tradīcijām, ka viņa pasaules skatījums, filosofiskas domas aparāts stabili sakņojas Rietumu civilizācijas pieredzē. Kaut gan Markss pievēršas reālās dzīves problēmām, viņš risina tās kā "kabineta zinātnieks" - tipiski spekulatīvā veidā. Apgalvojums par Marksa teorijas organisko saistību ar Rietumu klasiskās kultūras mantojumu var izklausīties paradoksāli, ņemot vērā, ka viņa mācība vislielāko atsaucību un reālo iemiesojumu praksē guvusi tieši Austrumos, t. i., Krievijā un Ķīnā. Šajā gadījumā būtu jāņem vērā, ka atzinību Austrumos izpelnījušies galvenokārt tie Marksa teorijas elementi, kuri kopumā nav raksturīgi Rietumu mentalitātei, t. i., aicinājumi uz vardarbību, teroru, atsevišķas sabiedrības grupas diktatūru un pastāvošo tiesisko normu ignoranci. Tieši tāpēc, ka Rietumu demokrātiskajai tradīcijai šādi sabiedriskās dzīves problēmu risinājumi ir sveši, Marksa mācība Rietumos reti - kaut arī ietekmīgas un ievērojamas iedzīvotāju daļas pārstāvēta - ir izgājusi ārpus teorētiskas doktrīnas ietvariem. Rietumu cilvēks priekšroku dod Marksa mācības sociāldemokrātiskai interpretācijai un ekonomiskajā dzīvē - pakāpeniskiem pārveidojumiem.
Marksa filosofija atrodas it kā pusceļā starp klasiskā racionālisma kultūru un tās noliegumu. Markss ir ateists, taču būtu grūti uz viņa mācību attiecināt Nīčes sacītos vārdus par Dieva nāvi. Dieva vieta Marksa filosofija nepaliek tukša. To aizpilda "dievišķota matērija"; mesijas vietā tiek likta strādnieku šķira un vēstures likumā mītoša augstākā jēga. Markss domā Rietumu kultūras kategorijās, viņš nesagrauj Rietumu civilizācijas organizācijas pamatformu, - cilvēks, sabiedrība un tai pāri stāvoša objektīva jēga, kuru, pēc viņa domām, piepilda dabas un sabiedrības likumi.
Marksistiskajā literatūrā daudzkārt ir atkārtota doma, ka Markss ir "nostādījis uz kājām Hēgeļa dialektiku". Gluži pretēji - tieši Hēgeļa dialektika stingri stāv uz kājām. Šī dialektika, likumi, kategorijas utt. nav Hēgeļa fantāzijas auglis un nav arī objektīvu dabas likumu atspoguļojums apziņā. Tā saucamā dialektika - jēdzieni, kategorijas, likumi - nav nekas cits kā fiksētas arhetipiskas Rietumu kultūras formas. Tādas formas un tāds pasaules apzināšanās un interpretācijas aparāts, kas laika gaitā izveidojies tieši Rietumu civilizācijā (Austrumi tver un skaidro pasauli citādi). Šādā "hēgeliskā" veidā domā Rietumu cilvēks - tā skaidrojam pasauli, jo esam raduši tā darīt. Jau no Rietumu civilizācijas attīstības sākumiem (Grieķija, Irāna, senebreju sabiedrība) pasaule tiek skatīta un interpretēta kā pretstatu vienība un cīņa. Neko īpaši oriģinālu Hēgelis nepasaka, arī runājot par "absolūto garu". Tas galu galā ir tas pats Rietumu civilizācijas Dievs vai kultūra, pieredze, kas pacelta absolūta pakāpē. Progresa ideja, kas cieši saistīta ar tā saucamo nolieguma nolieguma likumu, nav nekas cits kā jūdaismā patapināta un laika gaitā kristietībā nostiprinājusies ideja par absolūto jēgu, par garantēto ceļu uz to, par "apsolīto zemi".
Marksisms šo apziņas dialektiku, šīs arhetipiskas Rietumu kultūras formas padara par patstāvīgām būtībām, padara domāšanas formas un līdzekļus par dabas un vēstures likumiem. Pasaules skaidrojuma līdzekļi un formas
pārvēršas par esamības paškustības formām. Līdz ar to tie kļūst par fantastiskiem monstriem, kuri savā būtībā visai maz atšķiras no viduslaiku sholastikas likumiem. Rezultātā tie tiecas koncentrēt sevī absolūtu jēgu, kuras kontekstā jēgu, attaisnojumu vajadzētu gūt arī atsevišķa cilvēka un sabiedrības rīcībai. Marksisms nesarauj saites ar objektīvo, "absolūto jēgu", kuras gaismā savas esamības attaisnojumu gūst ikviena lieta un parādība.
Organiskām saitēm Marksa, kā arī viņa domubiedra Engelsa mācība ir saistīta ar Rietumu utopiskās domas pieredzi. Par to liecina daudzi viņu darbi ("Komunistiskās partijas manifests", "Vācu ideoloģija" u. c). Turklāt runa nav tikai par tā saucamā utopiskā sociālisma (Ovens, Furjē, Sensimons) ietekmi, bet arī par tādām apziņas struktūrām, kuras Rietumu kultūrā veidojušās kopš Platona "Valsts" laikiem. Te būtu jāatceras kaut vai odiozā "sievu kopības" ideja (tā tiek atkārtota "Komunistiskās partijas manifestā") un doma par privātīpašumu kā visu ļaunumu sakni. Taču utopiska ir pati pamatideja - doma par komunismu kā tādu sabiedrību, kurā "materiālie labumi plūdīs plašā straumē" un pamatos būs atrisinātas visas pretrunas. Nav grūti šajā idejā saskatīt savdabīgu "leiputrijas", "paradīzes" un "apsolītās zemes" sintēzi.
Taču visbūtiskāk marksistisko filosofiju ar Rietumu klasiskās kultūras tradīcijām saista tās scientiskā virzība. Marksistiskā filosofija nenoliedzami ir orientēta uz zinātni, pasaules izziņu un skaidrojumu. Un vienlaikus neizdzēšamu zīmogu tai (it īpaši Engelsa mantojumam) ir uzlikusi Rietumu spekulatīvās domas tradīcija. Engelsa natūrfilosofiskās konstrukcijas ir tuvākas Šellinga spekulatīvajam ideālismam nekā tām ievirzēm, kuras zinātnes jomā veidojās 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Būtībā spekulatīvas konstrukcijas ir t. s. dialektikas likumi (ja tos - pretēji Hēgelim - attiecina nevis uz domāšanu, bet gan uz dabu), kuri marksistiskajā filosofija gūst ontoloģisku nokrāsu, kļūst par pašpietiekamām, paškustīgām būtībām. Šie likumi faktiski kļūst par līdzekli jaunas reliģijas (zem antireliģijas maskas) pamatojumam. Scientisms marksismā nav tikai orientācija uz zinātni, ticība cilvēka prāta iespējām. Zinātne ir ceļš uz brīvību, jo brīvība (turpinot Spinozas tradīcijas) ir izzināta nepieciešamība un maksimāla šīs nepieciešamības pakļaušana cilvēkam; nav nekādu šķēršļu, kas liegtu cilvēka prātam ielauzties Visuma dzīlēs. Bet tur cilvēks sastopas ar Likumu, ar nepieciešamību, kas iekļauj viņu kosmiskās norisēs un vienlaikus dara brīvu; likums ne tikai realizē nepieciešamību, bet arī virza visu pa progresa ceļu, ved uz "nākotnes valstību", uz "apsolīto zemi". Tādējādi zinātnes ideja, racionalitāte marksismā būtībā pārvēršas savā pretpolā -"zinātnes reliģijā".
Tomēr Marksa mācība nekādā ziņā nav vienkārši variācijas par klasiskās kultūras tēmām. Daudzējādā ziņā tā iezīmē starpposmu starp klasiskās filosofijas tradīciju un tām domāšanas un pasaules izjūtas formām, kuras sagatavo 19. gs. un kuras savu spilgtāko izpausmi gūst tikai 20. gs. Līdzās Marksa vārdam parasti min Nīči, Kirkegoru un Freidu. Markss atrodas ceļā. Un šajā ceļā viņš sasniedz nozīmīgus pagrieziena punktus. Visupirms - Markss ir viens no pirmajiem, kas konstatē apziņas ideoloģizācijas faktu (šī tēma galvenokārt tiek izstrādāta, aplūkojot jautājumu par "preču fetišismu"). Markss saprot, ka apziņa nav un arī nevar būt tīrs reālās pasaules spoguļattēls, kā to iztēlojās Rietumu klasiskais racionālisms. Jebkurā gadījumā pasaules redzējumu iespaido noteiktas vērtību orientācijas, aizspriedumi, ilūzijas un vēlmes. Pasaule cilvēciskajā apziņā būtībā atspoguļojas caur visu cilvēcisko attiecību prizmu. Taču vēl būtiskāks ir kas cits. Pasaules atspoguļojuma rezultātā veidojas kaut kas tāds, ko nosacīti varētu dēvēt par apziņas "priekšmetiskajām formām". Te nav runa par neprecīzu atspoguļojumu, novirzēm, maldiem, bet gan par principiālu apziņas raksturojumu - apziņa eksistē šādu vēsturiski nosacītu, priekšmetisku formu veidā. Katram laikmetam, katrai paaudzei šīs "apziņas formas" ir dotas it kā gatavā veidā, sabiedrība dzīvo šajās formās, un tādējādi tās faktiski vienlaikus ir arī eksistenciālas formas. Šīs formas ir "atsvešinātas" no likuma, no objektīvo norišu jēgas. Svarīgākais ir tas, ka Markss nenoliedz jēgu - visaptverošu, absolūtu; jēgu - Dieva vietnieci. Taču šī jēga meklējama aiz sienas, kuru veido apziņas "pārvērstās formas" (verwandelte Formen) - fetiši, ideoloģija; izlauzties cauri šai sienai, nokļūt likuma, jēgas, zinātnisko atziņu valstībā - tieši tas, pēc Marksa domām, ir filosofa, zinātnieka uzdevums.
Šos jēgas meklējumus marksistiskajā filosofija savdabīgi papildina centieni rast monistisku principu pasaules skaidrojumam. Šis monistiskums savienojumā ar pārliecību par savas patiesības "zinātniskumu", ar pārliecību par šo patiesību kā vienīgo, objektīvo patiesību savukārt ved pie totalitārisma kā domāšanas formas - un galu galā pie sociāli politiskas totalitārisma formas.
Vistālāk no Rietumu klasiskās filosofijas tradīcijas Marksu aizved prakses jēdziens, kas ievirza viņa filosofisko darbu situatīvā domāšanas jomā. Prakse - tā ir vēsture, tās ir konkrētas cilvēciskas darbības formas, arī domāšanas un ilūziju formas. Prakses jēdziens faktiski noved Marksu pretrunā ar viņa paša postulēto "dzelžaino vēstures likumu", ar vēsturei pāri stāvošo sakralizēto jēgu. Marksa filosofiskā doma nemitīgi svārstās starp šo universālo, vēsturiskajam procesam pāri stāvošo jēgu un situatīvo jēgu, kuru konkrētam vēsturiskajam laikmetam piešķir tikai un vienīgi cilvēka darbība. Praktiskās darbības un situatīvas jēgas kontekstā Marksa filosofija tiek aplūkots arī jautājums par izziņas specifiku. "Jautājums par to, vai cilvēka domāšanai atbilst priekšmetiska patiesība, ir nevis teorijas jautājums, bet gan praktisks jautājums. Praksē cilvēkam jāpierāda savas domāšanas patiesums, t. i., īstenums un spēks, tās šaipusība. Strīds par to, vai domāšana, kura izolējas no prakses, ir īstena vai neīstena, ir tīri sholastisks jautājums," "Tēzēs par Feierbahu" raksta Markss. Šī filosofija tātad svārstās starp klasisko kultūru un jauno pasaules redzējumu, kas nobriest 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Tomēr dziļākajā būtībā Marksa filosofija vairāk pieder klasiskajai kultūrai nekā topošajai jaunajai kultūrai, kas principiāli apliecina situatīvu, vēsturisku pasaules redzējumu.
Pēc Marksa nāves - 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā viņa izveidotā mācība kļūst par ietekmīgu faktoru Eiropas intelektuālajā un politiskajā dzīvē. Tā saaug ar politisko praksi un pirmām kārtām kļūst par politekonomisku mācību un šķiru cīņas teoriju, zaudējot savas filosofiskās kvalitātes.
Turpmākajā attīstības gaitā marksisms sazarojas vairākos atsevišķos virzienos, no kuriem daļa sakņojas krievu bolševisma un totalitārisma pieredzē, citi, turpinot Rietumu demokrātiskās tradīcijas, cenšas izstrādāt uz sociālā taisnīguma un humānisma principiem dibinātas mācības. Kā ievērojamākos varētu minēt dialektiski humānistisko un scientisko virzienu. Dialektiski humānistiskais virziens galveno uzmanību veltī cilvēkam kā vēsturiskās darbības subjektam, tā teorētiskajās atziņās vērojamas neohēgelisma, freidisma un eksistenciālisma ietekmes. Šī virziena spilgtākie pārstāvji ir Frankfurtes skolas teorētiķi (M. Horkheimers, H. Markūze, E. Fromms). Rietumu sabiedrībā 20. gs. vidū atsaucību gūst H. Markūzes kapitālistiskās sabiedrības un masu kultūras kritika, kuras spilgtākais iemiesojums ir viņa izstrādātā "viendimensijas cilvēka" teorija: tas ir cilvēks bez sava viedokļa - cilvēks, kas orientējas uz izklaidi un patēriņu. E. Fromms galveno uzmanību veltī cilvēka atsvešinātībai mūsdienu industriālajā pasaulē, piedāvā psihoanalīzē smeltas sabiedrības atveseļošanas receptes.
Scientiskais virziens akcentē Marksa filosofijas zinātniskas orientācijas (L. Altisērs, E. 0. Vraits u. c). Padomju Savienībā Rietumu neomarksisma pārstāvji tika dēvēti par revizionistiem un strādnieku šķiras nodevējiem. Šo virzienu darbībai bija ievērojama loma boļševistiskā totalitārisma graušanā.
REZUMĒJUMS
Marksisms ir viena no ietekmīgākajam mācībām pēdējo divu gadsimtu laikā. Laika gaitā, kļūstot par "valsts reliģijas" formu t. s. sociālisma valstīs, tas pārvēršas par politisku spēku, kas totalitārisma apstākļos atrodas ārpus jebkuras racionālas kritikas. Šī mācība savu nosaukumu guvusi no tās dibinātāja Kārļa Marksa vārda.
Par savas teorētiskās darbības mērķi Markss uzskata kapitālistiskās iekārtas sagraušanas un jaunas - labākas pasaules uzcelšanas pamatošanu. Viņa radītās teorijas grūti uzskatīt par zinātniskiem apcerējumiem; tās necenšas pasauli izskaidrot šā vārda mūsdienu nozīmē. Markss pravieto jaunas pasaules atnākšanu. Šajos pravietojumos savijas dzejiska iztēle, naids pret pastāvošo pasauli ar filosofiskām spekulācijām hēgelisma tradīcijā. Nākotnes vīzijas, fantāzijas tēli liek rasties teorijām, kas pieskaņotas vīzijām.
Pēc Marksa domām, spēks, kuram lemts sagraut pastāvošo pasauli, kā arī radīt jaunu, labāku, ir proletariāts, t. i., strādnieku šķira. 19. gs. četrdesmitajos gados sarakstītajos "Ekonomiski filosofiskajos manuskriptos" viņš cenšas pamatot jaunu - cilvēciskāku sabiedrisko attiecību izveides nepieciešamību. Pēc viņa domām, pastāvot privātīpašumam un rezultātā - ekspluatācijai, darbs ir atsvešināts no darītāja, t. i., kļuvis par tam naidīgu spēku. Vienīgā iespēja mainīt šo situāciju ir privātīpašuma likvidācija.
Laika gaitā šo koncepciju aizstāj ekonomiskā determinisma teorija, kuras pamatā ir specifiska vēsturiskās attīstības un dialektikas koncepcija - materiālistiska vēstures izpratne. Markss uzskata, ka sabiedrība ir dialektiskā paškustībā esošs veselums. Sabiedrības struktūras pamatā ir ražošanas attiecību kopums jeb bāze, kas nosaka politisko un tiesisko virsbūvi un tai atbilstošās ideoloģijas formas (morāli, mākslu, reliģiju, filosofija politisko un tiesisko ideoloģiju). Pēc Marksa domām, vēsturiskais process norisinās kā secīga kvalitatīvi noteiktu sociālo organismu - sabiedriski ekonomisko formāciju - maiņa, kas rezultātā nenovēršami ved pie sava augstākā mērķa - atbrīvotā darba un cilvēka radošo spēju apliecinājuma.
Nebūtu pamata noliegt, ka Markss ir oriģināls domātājs, kura uzskati iezīmē jaunus ceļus cilvēka un sabiedrības interpretācijā, taču jāatzīst arī, ka viņa domāšanas veids, paņēmieni ir organiski saistīti ar klasiska racionālisma tradīcijām, ka viņa pasaules skatījums, filosofiskās domas aparāts stabili sakņojas Rietumu civilizācijas pieredzē. Kaut arī Markss pievēršas' reālās dzīves problēmām, viņš risina tās kā "kabineta zinātnieks" - tipiski spekulatīvā veidā. Austrumos (Krievijā, Ķīnā) ievērību izpelnās galvenokārt tie Marksa mācības elementi, kuri kopumā nav raksturīgi Rietumu mentalitātei, t. i., aicinājumi uz vardarbību, teroru, diktatūru un pastāvošo tiesisko normu ignoranci.
īpatnējā veidā Markss izmanto Hēgeļa dialektiku, pārvēršot apziņas struktūras un darbības formas patstāvīgās un paškustīgās būtības. Organiskām saitēm viņa mācība saistīta ar Rietumu utopiskās domas pieredzi. Taču visbūtiskāk Marksa (un marksistisko) filosofiju ar Rietumu kultūras tradīcijām vieno tās scientiskā ievirze. Tomēr viņa spekulatīvajās konstrukcijās zinātnes ideja, racionalitāte būtībā pārvēršas savā pretpolā - "zinātnes reliģijā".
Pēc Marksa nāves - 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā viņa izveidota mācība saaug ar politisko praksi un kļūst par ekonomisku mācību un šķiru cīņas teoriju, zaudējot savas filosofiskās kvalitātes. Turpmākajā attīstības gaitā marksisms sazarojas vairākos atsevišķos virzienos, no kuriem daļa sakņojas krievu boļševisma un totalitārisma pieredzē, citi, turpinot Rietumu demokrātiskās tradīcijas, cenšas izstrādāt uz sociālā taisnīguma un humānisma principiem dibinātas mācības. Kā ievērojamākos to vidū varētu minēt dialektiski humānistisko un scientisko virzienu.
http://groups.google.com/group/sveiks/m ... 0f27?hl=lv
Maija Kūle, Rihards Kūlis "Filosofija" 1996


Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Marksisms

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 30 Aug 2014 16:57

Karl Marx and Marxism
1983 British documentary on the basics of Karl Marx and Marxism.
Written and narrated by the late great Stuart Hall.

youtu.be/m8bdndigRA8

Atbildēt uz ziņu