Kas tad īsti sociālisms ir?

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Kas tad īsti sociālisms ir?

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 07 Apr 2012 01:26

Izmantosim vēsturisku materiālu jeb J.Augškalna-Aberberga grāmata „Latvijas socialdemokratiskā strādnieku partija. Vēsturisks atskats.“ (Rīga, 1929, izdevniecības p./s. „Nākotnes kultūra“), ko publicējusi http://vesture.sauc.lv/
Ievads

Ar 19. gadu simteni Eiropas saimnieciskā dzīvē nāk pie varas jauns spēks – modernais lielkapitālisms. Izbeidzas muižnieku valdība ar visu savu patriarhālo romantismu, dibinātu uz zemnieku nebrīvību un atkarību no muižas. Rodas jaunas iedzīvotāju šķiras: uzņēmējs – lielkapitālists un viņa strādnieks – bezpajumta proletārietis. Šo jauno šķiru rašanās sagatavojās ilgā un nemitīgā šķiru cīņā, bet izpaudās pēkšņās, visu graujošās revolūcijās. Angļu lielkapitālisti atbrīvoja sev ceļu revolūcijā, kas vilkās gandrīz visu 17. gadu simteni, franči satrieca savus muižniekus 1789. g. lielajā revolūcijā, bet krievi – 1905. gadā. Dižciltīgo muižnieku vietā, kas skaitīja savus senčus un lepojās ar savu zobenu, - stājās cilvēki bez senčiem, ar jaunu ieroci – naudas maku rokā. Zemkopības vietā nāca rūpniecība, klaušinieku vietā – brīvstrādnieki. Baznīcas izgreznotam tornim, kas godbijīgi rādīja uz debesīm, blakus nostājās cits tornis, kas nicinoši spļāva sutu un sodrējus taisni debesīs. Moderno lielkapitālistu vada tikai viena dziņa – pēc iespējas izmantot pasaules bagātības, pēc iespējas paplašināt savus kapitālus. Viņu neattura ne plašums, ne tāles. Viņš cenšas pārvaldīt ir zemi, ir ūdeņus, ir gaisu, ja vien no tā var gūt sev kādu labumu. Lielkapitālistu kalpībā stājas miljoni strādnieku, kas spiesti pārdot savu darba spēku, lai gūtu sev uzturu. Strādnieki gādā kapitālista peļņu, rada viņa kapitālus. Nomocīti un nicināti 19. gadu simteņa sākumā, strādnieki ar katru paaudzi pieaug spēkā un pašapziņā. Viņi cienīgi nostājas pretī saviem izmantotājiem 19. gadu simteņa beigās un uzsāk ar viņiem nesaudzīgu cīņu. Kapitālista spēks – viņa bagātība, strādnieka – viņa organizēta uzstāšanās. Iedzīvotāju šķiru starpā sākās jauna šķiru cīņa un jauni cīņas paņēmieni. Strādnieki ir pārliecināti par savu uzvaru, viņi ir nākotnes nesēji, viņi lepni apzīmē sevi par pamata šķiru. Kapitālistu nemitīgā traukšana uz priekšu, dzīšanās pēc jauniem sasniegumiem, un strādnieku šķiras cīņa ar kapitālistiem veido visas cilvēces dzīvi 19. un 20. gadu simteņos.
Savu nākotnes ideālu iemiesojumu proletariāts atrada sociālisma idejā. Jau franču revolūcijas laikā, 1794. gadā, Grakchs Babefs savā „Līdzīgo Manifestā“ izteicās: „Mēs paziņojam, ka nevaram vairs apmierināties ar to, ka vislielākajam cilvēku vairumam jāstrādā vaiga sviedros, lai sagādātu greznu dzīvi niecīgam mazākumam.“ Un viņš droši pravieto: „Lielā franču revolūcija ir tikai priekštece vēl varenākai revolūcijai, kas tad būs pēdējā.“ Grakcha Babefa vārdi sabaidīja toreizējo sabiedrību un viņu notiesāja uz nāvi. Dažus gadus vēlāk pilsoņu ekonomists Sen-Simons noteikti aizrāda, ka franču revolūcijā un vispār visā dzīvē dzenošais spēks ir šķiru cīņa. 1831. g. šo ideju uztvēra Lionas audēji, likdami savam melnam karogam uzrakstu: „Dzīvot darbā, mirt cīņā“. 1837. g. angļu čartisti cīņā par politiskām tiesībām atklāti proklamē: „Politiskā vara – mūsu līdzeklis, sociālā labklājība – mūsu mērķis.“ Tā pamazām veidojās strādnieku šķirā šķiru cīņas ideja. Ar katru dienu, ar katru jaunu cīņu strādnieki nāk pie pārliecības, ka nepietiek vienīgi uzlabot šīsdienas ekonomisko stāvokli, atsitot kapitālisma uzbrukumus. Ikdienas cīņā var būt uzvaras, var būt arī zaudējumi. Lai nepagurtu ikdienas cīņā, lai neapmierinātos ar sīkiem sasniegumiem, ir nepieciešami plašāki mērķi, augstāki ideāli. Nepietiek atsist kapitālistu uzbrukumus, ir nepieciešami pašiem uzbrukt pretiniekam, mazinot viņa cīņas spējas un salaužot viņa spēkus. Strādnieku šķiras smagais ekonomiskais stāvoklis grieza uz sevi arī pilsonisko zinātnieku vērību. Ievērojamais lielpilsoņu ekonomists Rikardo nāca ar savu „rūpniecības dzelzs likumu“, pēc kura strādnieku stāvoklis var gan uz acumirkli uzlaboties, bet visumā nav izredzes viņu uzlabot kaut cik jūtami. Arī lielais individuālists un varoņu dievinātājs Karleils norādīja, ka strādnieku kustība ir tikai nelaimīgas, dziļā beztiesībā apraktas masas nevarīgas pretošanās mēģinājums. Citi ekonomisti, kā Sen-Simons, Rob.Ouens, Šarls Furjē, mēģināja izgudrot jaunu sabiedrības iekārtu, kas vispār iznīcinātu pastāvošo netaisnību un radītu visiem cilvēkiem labākus dzīves apstākļus. Ar saviem pētījumiem šie zinātnieki panāca to, ka vispār bij iespējams ieskatīties sabiedrisko spēku attiecībās un sabiedrību veidojošos likumos. Šos pētniekus sauc par utopistiem vispirms tāpēc, ka viņi iedomājās, ka ir iespējams izgudrot tādu recepti, pēc kuras veidot sabiedrību, bet vēl vairāk tāpēc, ka viņi griezās ar savām receptēm pie visām šķirām, arī pie lielkapitālistiem, tā uzaicinādami viņus darboties tieši pretī savām interesēm.

Uz viņu darbiem dibinādamies un paplašinādami tos ar saviem stingri zinātniskiem pētījumiem, Kārlis Markss un Fridrihs Engelss nāca pie noteiktiem uz zinātni pamatotiem slēdzieniem, kuri atrada neizmērojami spēcīgu atbalsi strādnieku šķirā. Viņi pierādīja, ka visi kapitālistiskās iekārtas dzinējspēki darbojas vienā virzienā un ved tagadējo anarhistisko preču ražošanas sistēmu uz vienu mērķi – sabiedriski plānveidīgi iekārtotu ražošanu – sociālismu. Sociālisms nav jāizdomā. Viņš ir kapitālistiskās ražošanas attīstības gala mērķis. Viņu negrib atzīt kapitālisti, turpretī proletariāts to redz un viņa uzdevums ir – virzīt kapitālistisko attīstību tādā gultnē, lai drīzāk tiktu pie gala mērķa.
Ar to strādnieku šķirai bij dots rokā spēcīgs ierocis cīņā pret kapitālistiem un līdz ar to skaista nākotnes ideja.
Cīnoties par savām ikdienas prasībām, par labāku stāvokli, par minimālām dzīves ērtībām, proletariāts līdz ar to tuvina visu sabiedrību skaistam un varenam ideālam – sociālistiskai iekārtai, kurā nebūs ne apspiesto, ne apspiedēju, ne šķiru cīņas, un katrs mierīgi baudīs visa sava darba augļus.
Pirmā strādnieku apvienība uz zinātniskā sociālisma pamatiem, resp. pirmās sociāldemokrātiskās šūniņas Eiropā bija „Komunistu savienība“, kas nodibinājās 1847. gadā. Šai savienībai Kārlis Markss uzrakstīja uzsaukumu, „Komunistu manifestu“, kas palika par starptautiskās sociāldemokrātiskās kustības pamata ideju nesēju. Lai gan šie sociāldemokrātijas pionieri varēja darboties tikai slepeni, lai gan viņu bij maz, viņi tomēr proklamēja visai pasaulei, ka viņu mērķis ir – radīt visas pasaules proletāriešu apvienību, kas cenšas sagrābt politisko varu savās rokās un novest sabiedrību pie jaunas iekārtas, pie sociālisma.
Lielāku iespaidu guva 1864. gadā nodibinātā „Starptautiskā strādnieku apvienība“, jeb „Internacionāle“, kura gan idejiski bij mazāk vienota, jo drīz viņā pašā pacēlās iekšēji strīdi ar Bakuņina vadīto anarhistiski - sindikālistisko virzienu. Bet jau pirmās internacionāles laikā norisinājās spēcīga strādnieku šķiras kustība visās zemēs, kas pēc ilgām frakciju cīņām noveda pie strādnieku partiju nodibināšanās bez maz visās zemēs. 1875. gadā nodibinājās apvienotā Vācijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija, 1879. gadā tāda pat partija Beļģijā, 1880. g. Francijā, 1886. g. Austrijā, beidzot 1898. g. Krievijā. Visas viņas sastādīja darbības programmas uz „Komunistu manifesta“ ideju pamata.
1889. gadā Parīzē sanāca pirmais starptautiskais strādnieku partiju kongress. Šinī kongresā Lībknechts teica zīmīgus vārdus: „Internacionāle nav mirusi. Viņa ir pārgājusi spēcīgās strādnieku organizācijās un atsevišķu zemju strādnieku kustībās. Internacionāle dzīvo – šis kongress ir viņas darinājums.“
Grakchs Babefs - François-Noël Babeuf (23 novembris 1760 – 27 maijs 1797), izmantoja segvārdu Grakchs Babefs. http://en.wikipedia.org/wiki/Fran%C3%A7 ... ABl_Babeuf
Sen-Simons - Claude Henri de Rouvroy, comte de Saint-Simon (17 oktobris 1760 – 19 Maijs 1825) http://en.wikipedia.org/wiki/Claude_Hen ... aint-Simon
Rikardo - David Ricardo (18 Aprīlis 1772 – 11 Septemberis 1823) http://en.wikipedia.org/wiki/David_Ricardo
Karleils - ???
Rob.Ouens - Robert Owen (1771–1858) http://en.wikipedia.org/wiki/Robert_Owen
Šarls Furjē - Charles Fourier (1772–1837) http://en.wikipedia.org/wiki/Charles_Fourier
Kārlis Marks - Karl Heinrich Marx (dzimis 1818. gada 5. maijā, miris 1883. gada 14. martā) http://lv.wikipedia.org/wiki/K%C4%81rlis_Markss
Fridrichs Engelss - Frīdrihs Engelss (vācu: Friedrich Engels, dzimis 1820. gada 28. novembrī Barmenā (Barmen), tagad Vupertāle, miris 1895. gada 5. augustā Londonā) http://lv.wikipedia.org/wiki/Fr%C4%ABdrihs_Engelss
Bakuņins - Mihails Bakuņins (krievu: Михаи́л Алекса́ндрович Баку́нин; dzimis 1814. gada 30. maijā (pēc vecā stila 18. maijā), miris 1876. gada 1. jūlijā)
Anarho-sindikālisms ir viens no galvenajiem sociālā anarhisma virzieniem. Anarho-sindikālisma pamatideja ir radīt strādājošo apvienību kustību, balstoties uz anarhistu idejām. Anarho-sindikālisti ir par decentralizētām un federācijās apvienotām apvienībām, kuras izmanto tiešu rīcību, lai panāktu reformas kapitālismā, līdz tās kļūst pietiekami spēcīgas, lai lai to gāztu. http://lav.anarchopedia.org/anarho-sindik%C4%81lisms
Lībknechts - Kārlis Lībknehts (vācu: Karl Liebknecht; dzimis 1871. gada 13. augustā; miris 1919. gada 15. janvārī) http://lv.wikipedia.org/wiki/L%C4%ABbknehts

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Kas tad īsti sociālisms ir?

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 07 Apr 2012 01:27

Vācijas sociāldemokrātija

Vācijā sociāldemokrātiskā kustība sākās ar 1863. gadu, kad strādnieku kustības priekšgalā nostājās Ferdinands Lasāls. Savā „atklātā atbildē“ Leipcigas centrālai komitejai Lasāls aicina vācu strādniekus dibināt patstāvīgu politisku partiju, jo tikai tad tie būs spējīgi cīnīties par savām nepieciešamām dzīves prasībām. Viņš aizrāda uz strādnieku algu dzelzs likumu. Strādnieku alga caurmērā nekad nepārsniedz tās minimālās prasības, kas nepieciešamas viņa paša un viņa ģimenes uzturēšanai. Ap šo strādnieka minimālo algu pastāvīgi grozās reālā strādnieka alga. Viņa nevar pacelties pārāk augstu, jo labākos apstākļos strādnieku rodas vairāk, un savstarpējā sacensībā darba alga krīt. Viņa nevar arī nokrist pārāk zemu, jo tad strādnieka eksistence ir apdraudēta un tam draud izmiršana. – Lasāls aicina strādniekus cīņā pret šo likumu.
Lasāla aģitācijai bija lieli panākumi, un viņam izdevās nodibināt „Vispārējo vācu strādnieku apvienību“.
Vienā laikā ar Lasalu Dienvidu Vācijā darbojās 1848. g. revolūcijas veterāns Lībknechts un strādnieks Bēbels. Tie nodibināja Eizenachā, 1869. g., Vācijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Starp abām partijām nebija principiālu domstarpību, viņas šķīra toreizējie Vācijas vispār. politiskie jautājumi, kā arī domstarpības par partijas iekšējo uzbūvi. (Lasala partija bij dibināta uz stingras centralizācijas principiem, bet Bēbeļa – Lībknechta partija bij demokrātiska pēc savas uzbūves). Abas grupas bij stipri naidīgas, līdz, beidzot, pati dzīve spieda apvienoties. Šī apvienošanās notika Gotā 1875. g. No tā laika Vācijas sociāldemokrātija ir ar apbrīnojamu disciplīnas apziņu pratusi uzglabāt partijas vienību, neskatoties uz to, ka partijas iekšienē bij vērojami virzieni, kas krasi šķīrās savā starpā.
Sociāldemokrātiskā partija Vācijā ātri pieauga un palika bīstama varenajam “dzelzs kanclerim” Bismarkam. Viņš nolēma iznīcināt augošo kustību un 1878. g. izdeva „spaidu likumu“, kurš noliedza paust sociāldemokrātiskas idejas. Tomēr sociāldemokrātija attīstījās arī zem spaidu likuma, un 1890. g., pēc ķeizara Vilhelma I. nāves, jaunais ķeizars Vilhelms II. Atcēla spaidu likumus, jo tie nesasniedza savu mērķi.
Pēc spaidu likumu atcelšanas, Vācijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija savā kongresā Erfurtē, 1891. g., pieņēma K. Kautska, uz zinātniskā sociālisma un Kārļa Marksa ekonomiskās teorijas pamatiem izstrādāto partijas programmu, kas pazīstama zem nosaukuma „Erfurtes programma“ un palikusi par pamatu citu zemju sociāldemokrātisko partiju programmām. Erfurtes programmas pamatmotīvi:
1. Pilsoniskās sabiedrības ekonomiskā attīstība neizbēgami iznīcina sīkražotājus, šķir strādniekus no ražošanas līdzekļiem, pārvēršot tos par bezīpašuma proletariātu, bet ražošanas līdzekļi paliek nedaudzu kapitālistu un lielmuižnieku monopols.
2. Roku rokā ar ražošanas līdzekļu monopolizāciju iet viņu pārvēršana mašīnās un neizmērojami pieaug cilvēka darba ražīgums. Visas priekšrocības, kas ar šādu darba ražīguma pieaugumu rodas, bauda kapitālisti un lielgruntnieki, strādnieku šķirā turpretī pieaug posts.
3. Proletāriešu skaits pastāvīgi pieaug un šķiru cīņa starp buržuāziju un proletariātu paasinās.
4. Plaisu starp kapitālistu šķiru un proletariātu vēl paātrina saimnieciskās krīzes, kas rāda, ka ražošanas līdzekļu privātīpašums nav vairs saskaņojams ar lietderīgu izmantošanu.
5. Tikai pārvēršot kapitālistisko privātīpašumu uz ražošanas līdzekļiem sabiedriskā īpašumā un pārveidojot preču ražošanu sociālistiskā, var panākt, ka sabiedriskā darbā pastāvīgi pieaugošais ienesīgums nāk par labu pašiem ražotājiem, un posta un apspiešanas vietā nāk labklājība un vispusīga, harmoniska pilnība.
6. Sabiedrisko apstākļu pārveidošana nozīmē nevien proletariāta, bet arī citu šķiru atbrīvošanu no pastāvošās iekārtas spaidiem. Šo pārveidošanas spēj izvest tikai proletariāts.
7. Strādniecības cīņa pret kapitālismu ir politiska cīņa.
8. Šo cīņu apzinīgi un vienoti uz noteiktu mērķi vadīt – ir sociāldemokrātiskās partijas uzdevums.
9. Vācijas apzinīgie proletārieši ved savu cīņu vienoti ar visas pasaules apzinīgiem proletāriešiem.
10. Sociālisti cīnās par brīvību un ir pret katru apspiešanu, vienalga pret kādu šķiru, partiju, dzimumu vai tautību tā vērsta.
Šai īsai programmai Kautskis uzrakstīja plašu paskaidrojumu, kurā aizskāra visas sabiedrības parādības. Tā nebija vairs šaura darba programma, bet plašs un motivēts jauns pasaules uzskats.
Lasāls - Ferdinands Lasalls (vācu: Ferdinand Lassalle; dzimis 1825. gada 11. aprīlī, miris 1864. gada 31. augustā) http://lv.wikipedia.org/wiki/Lasalls
Lībknechts - Kārlis Lībknehts (vācu: Karl Liebknecht; dzimis 1871. gada 13. augustā; miris 1919. gada 15. janvārī) http://lv.wikipedia.org/wiki/L%C4%ABbknehts
Bebels - Ferdinand August Bebel (22 February 1840, Deutz, Rhenish Prussia – 13 August 1913 Passugg, Graubünden) http://en.wikipedia.org/wiki/Bebel
“dzelzs kanclerim” Bismarkam - Oto Eduards Leopolds, Bismarkas princis, Lauenburgas firsts, Bismarkas-Šēnhauzenas grāfs (vācu: Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, dzimis kā Oto Eduards Leopolds fon Bismarks 1815. gada 1. aprīlī, miris 1898. gada 30. jūlijā) bija apvienotās Vācijas pirmais kanclers. Kā Prūsijas ministru prezidents (1862. — 1890.), viņš īstenoja Vācijas apvienošanu. http://lv.wikipedia.org/wiki/Oto_fon_Bismarks
K. Kautskis - Karl Johann Kautsky (October 16, 1854– October 17, 1938) http://en.wikipedia.org/wiki/Karl_Kautsky

Atbildēt uz ziņu