Demokrātija

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Demokrātija

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 04 Jan 2014 15:52

Kāds ir demokrātijas briedums?

Igors Šuvajevs , Filosofs, Latvijas Universitātes prof. Dr. phil.
2010. gada 5. oktobrī 13:04

Demokrātija ir izdaudzināta par labāko politisko režīmu. Tomēr par to var šaubīties, jo daudzināšana lielākoties ir vērtējums. Visnotaļ idiotiska ir arī tērgāšana par pārejas sabiedrībām. Pārmaiņas, protams, nenorisinās acumirklīgi, taču to pamatā jau no sākta gala ir daži formāli principi. Pretējā gadījumā tiek nomainīta tikai zīmju sistēma. Vai Latvijā ir demokrātija, cik tā ir nobriedusi?
Demokrātija nepavisam nenozīmē tautas varu. Modernā demokrātija ietver vismaz piecus formālus principus: sabiedrības pašpārvaldi, vairākuma, cilvēktiesību, tiesiskas un sociālas valsts principu. Pārvalde Latvijā ir pārstāvnieciskā, un te rodas jau pirmā problēma — partija jau pēc definīcijas pārstāv kādas daļas, nevis visas sabiedrības intereses. Šo problēmu risina, īstenojot un ievērojot atbildības principu. Taču Latvijā drīzāk pastāv totāla bezatbildība ar gvelšanu par atbildību. Par to liecina aizvien pieaugošā neuzticība visdažādākajām valsts institūcijām.
Demokrātija paredz zinošu un turīgu cilvēku, kuram turklāt vēl ir gana brīvā laika. Tātad jautājums ir par to, cik lielā mērā ikviens ir gatavs iesaistīties sabiedriskajos procesos. Taču plaša iesaistīšanās pārvaldē mazina pārvaldes efektivitāti, jo tiesības izteikties ir jebkuram idiotam. Demokrātija paredz līdzdalību, un viena no tās izpausmes formām ir sociālais dialogs. Latvijā to drīzāk raksturo kurlums, neprasme sarunāties vai ļaušana darīt pašu vietā.
Modernā demokrātija ir cieši sajūgta ar taisnīgumu. Latvijā visbiežāk vērojamais taisnīgums ir dēvējams par laupītājbandu taisnīgumu, jo tiek ignorēta savstarpējība, kurā taisnīgums arī sakņojas. Latvijā ir vērojama valsts atkāpšanās, it kā vadītos pēc principa, ka katrs pats vainojams savās nelaimēs. Taisnīgums izpaužas kā kooperēšanās vai konfliktu novēršana, atsaucoties uz vienošanos. Tā ir darbība saistībā ar labumu, kas ir visiem kopīgs un vienlaikus nāk par labu katram atsevišķi. Netaisnība ir pieļaujama vien tādā mērā, ka tā sniedz maksimālu priekšrocību vismaznodrošinātākajiem. Taisnīgums paredz neaizskaramību, kas nav atceļama pat visas sabiedrības labklājības vārdā.
Principā demokrātija ir dzīvesveids. Tā izpaužas ikdienā, nevis tikai balsošanā. Un tādā gadījumā rodas iespaids, ka demokrātija Latvijā ir bērna autiņos. Tas nozīmē, ka pastāv nevis demokrātija, bet pedokrātija — garīgi nepatstāvīgu, domātnespējīgu, pilngadību nesasniegušo būtņu vara. Varbūt arī nav tik briesmīgi. Ne velti tiek runāts, ka pārstāvnieciskā demokrātija ir nomaināma ar līdzdalības demokrātiju. Dzīves sakārtošanai ierosmes var gūt arī anarhismā. Pastāv pieredze par kooperēšanos bez hierarhiskas institucionalizētas vadības. Varbūt nemitīgā demokrātijas piesaukšana pat ir kaitīga, jo lielākoties runa ir tikai par māņiem? Var ilgi runāt pareizos vārdus par pašvaldībām, sabiedriskām vai nevalstiskām organizācijām, bet viss paliek vārdu līmenī. Varbūt tā ir tikai Latvijā?
Latvijas Universitātes Goda doktors, Tībingenes filosofs Otfrīds Hefe nesen ir publicējis grāmatu „Vai demokrātija ir spējīga uz nākotni?”. Līdztekus nu jau klasiskajiem demokrātijas apdraudējumiem viņš norāda arī uz ekspertu kundzību, mediju histerizāciju, pilsoniskuma pārtapšanu patērēšanā. Netieši šādi tiek norādīts, ka demokrātija nav iespējama bez apgaismības. Kā ir ar apgaismību Latvijā?

Atbildēt uz ziņu