Kas ir neomarksims?

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Kas ir neomarksims?

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 01 Apr 2012 23:44

Nu neomarksisms tīri intuitīvi ir kāds izmainīt marksisms (un nebūt ne neo uzrakstīts marksisms). Tātad skatamies kas tad ir marksisms.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Marksisms

Tas izrādās ir "Rietumu marksisms", kas nu gan ir pastulbs definējums, bet vai man strīdēties ar wikipedia.org.
Rietumu marksisms
Rietumu marksisms ir jēdziens, ko lieto, lai apzīmētu lielo marksisma teorētiķu daudzumu Eiropā, kā arī Ziemeļamerikā, nošķirot to no PSRS u.c. t.s. komunistiskā bloka valstīs dominējošās ideoloģijas.
Rietumu Marksisma skolas:
Strukturālais marksisms (Structural Marxism) ir marksisma novirziens, kurš galvenokārt balstās uz franču teorētiķa Luisa Altusera (Louis Althusser ) un viņa skolēnu darbiem. Tas bija ietekmīgākais marksisma paveids Francijā 1960. gados un 1970. gados, kā arī ietekmēja filozofus un sociologus ārpus Francijas robežām 1970. gados.
Neomarksisms (Neo—Marxism) ir marksisma skola, kura savu darbību sāka 20. gadsimtā un pievērsās Kārļa Marksa darbiem, kuri tika sarakstīti pirms Engelsa ietekmes. Tie galvenokārt atspoguļoja ideālismu, nevis materiālismu. Tie lielākā mērā noraidīja ekonomisko determinismu un vairāk atbalstīja liberālismu. Neomarksisms pieņem un saprot Maksa Vēbera (Max Weber) teoriju par sociālo nevienlīdzību, kuru ietekmē tādas lietas kā vara, bagātība un status.
Frankfurtes skola (The Frankfurt School) ir marksisma skola, kurā apskata neo — Marksisma sociālās teorijas, pētījumus un filozofiju. Šī skola parādījās Sociālo Pētījumu institūtā Frankfurtes Universitātē Vācijā ( Institute for Social Reaserch af the University of Frankfurt in Germany ). Jēdziens „Frankfurtes skola” radās, lai apzīmētu teorētiķus un domātājus, kas ietekmējušies vai ir saistīti ar šo Sociālo Pētījumu institūtu. Tomēr Frankfurtes skolas galvenie domātāji un teorētiķi nekad nav lietojuši šo jēdzienu, lai sevi raksturotu.
Kulturmarksisms (Cultural Marxism) ir marksisma novirziens, kurš akcentē mākslas, teātra, filmu un citu kulturālu pasākumu lomu sabiedrībā. To var lietot, kā politiskās analīzes formu. Kulturālais Marksisms parādījās 1920. gados, un bija populārs Frankfurtes skolā, bet vēlāk tā modeli pārņēma arī Mūsdienu Kultūras studijas centrs Birmingemā Anglijā (Centre for Contemporary Cultural Sudies in Birmingham, England).
Analītiskais marksisms (Analytical Marxism) pēta marksismu, kas bija radies starp angliski runājošiem filozofiem un sociālajiem zinātniekiem ap 1980. gadiem. Tas galvenokārt tika asociēts ar Septembra grupas akadēmiķiem ( September Group of academics ), kurus tā sauca, jo viņi satikās katru gadu dažādās vietās septembra mēnesī, lai pārrunātu kopīgās intereses.
Marksistiskais humānisms (Marxist humanism) ir marksisma novirziens, kas galvenokārt savu uzmanību velta Kārļa Marksa agrajiem darbiem, īpaši pētot "Ekonomikas un filozofijas manuskriptus", kurā Markss apskata savu atsvešinātības teoriju. To šī marksisma veida piekritēji pret stāda Kārļa Marksa vēlākajiem darbiem, kuros vairāk tiek apskatītas kapitālisma sabiedrības struktūras un koncepcijas. Tā bija pretēja marksisma skola Luisam Altuseram, kurš bija antihumānists.
Postmarksisms (Post Marxism) pārstāv tās sociālās teorijas un teorētiķus un filozofus, kuri savus darbus ir veidojuši uz Kārļa Marksa un Marksistu pētījumu pamatiem, tomēr neietilpts marksisma kategorijā. Tas sākas ar Marksisma pamatiem, tomēr savos pētījumos novirzās no tiem, savos pētījumos iekļaujos citus faktorus.
Marksisma feminisms (Marxist Feminism) ir feminisma paveids, kurš galvenokārt uzmanību pievēršas kapitālisma pārveidošanai tā, lai tajā varētu pastāvēt brīva sieviete. Marksiskais feminisms uzstāj, ka kapitālisms uztur ekonomisko nevienlīdzību, politisko apmulsumu un neveselīgas sociālās attiecības starp vīrieti un sievieti, tādējādi veicinot sieviešu diskrimināciju.

Ievērojami Rietumu marksisma pārstāvji
Georgs Lukačs ( Georg Lukacs ) bija Ungārijas marksists un Rietumu marksistu literatūras kritiķis, kurš bija dzimis 1885. gadā. Viņa galvenais darbs ir „Vēsture un šķiru apziņa” ( History and Class Consciousness ), kas tika pirmoreiz publicēts 1923. gadā. Lūkas nomira 1971. gadā.
Karls Krošs ( Karls Krosch ) piedzima netālu no Hamburgas 1886. gadā. Krošs uzskatīja, ka marksisms zaudē savas teorijas vērtību un tiek vulgarizēts ar vairāku soliāco organizāciju palīdzību. Savu labāko darbu „Marksisms un filozofija” ( Marxism and Philosphy) Krošs veltīja, lai atjaunotu marksisma vēsturisko raksturu. Karls Krošs nomira 1961. gadā.
Antonio Gramšī ( Antonio Gramsci ) dzīvoja no 1891. gada līdz 1937. gadam un bija itāļu rakstnieks, politiķis un politiskais teorētiķis. Viņš bija viens no Itāļu komunistiskās partijas dibinātāj biedriem. Gramsi bija viens no vadošajiem Marksisma piekritējiem, kamēr viņš sēdēja cietuma, Gramsi sarakstīja 30 piezīmju grāmatiņas ar vairāk nekā 3000 lapaspusēm.
Luiss Altusers ( Louis Althusser ) dzīvoja no 1918. gada līdz 1990. gadam un bija strukturālais marksists. Altusera domas bija ļoti līdzīgas Gramšī uzskatiem.
Herberts Markūze ( Herbert Marcuse ) dzīvoja no 1989. gada līdz 1979. gadam. Viņš bija Amerikas vāciešu filozofs un ebreju izcelsmes sociologs, kā arī Frankfurtes skolas pārstāvis.
Žans Pols Sartrs

Tātad runa iet par "dzelzs aizkara" šīs, t.i. padomju Latvijas, pusē dzīvojošajiem nezināmu marksismu (ideoloģiju).
http://en.wikipedia.org/wiki/Western_Marxism
Te teksts angļu valodā, bet nebeigtāks, kaut arī personu saraksts garāks.
http://libcom.org/tags/marxism Anarcho-sociālisti un viņu bibliotēka :)

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Kas ir neomarksims?

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 06 Dec 2013 11:01

Neomarksisms - tas ir vairāk nekā nopietni...
Juris Paiders, 2001. gada 4. aprīlis 00:00
http://www.db.lv/laikraksta-arhivs/cita ... tni-353555

Šobrīd politiķi nebeidz debatēt par to, ka Rīgas domē vairākumu ieguvuši kreisie. Viņi vienā mutē kliedz, ka tā ir nodevība iet roku rokā ar cilvēkiem, kas balsojuši pret Latvijas neatkarību.
Klausoties dažādu liberālu politiķu runās, rodas iespaids, ka lielu daudzumu deputātu mandātu Rīgas domē sagrābuši uzurpatori, kas 1990. gadā balsoja pret Latvijas neatkarību, un ka nav lielāka negoda kā būt par Rīgas domes deputātu, pārstāvot kreisos. Ja tā būtu patiesība un uzurpatori tik tiešām ar mahināciju palīdzību būtu tikuši pie varas Rīgas domē, nebūtu grūti tikt galā ar tautas interešu nodevējiem. Taču ne jau uzurpatori ieņēma Rīgas domi. Tie bija Latvijas pilsoņi, kuri nobalsoja par cilvēkiem, kas kādreiz balsojuši pret Latvijas neatkarību. Saucot rubikiešus par tautas nodevējiem, der paturēt prātā, ka vismaz viena ceturtdaļa Latvijas pilsoņu atbalsta nodevējus, savukārt vēl viena ceturtdaļa - marksistiski noskaņotos sociāldemokrātus. Katrs ceturtais pretimnācējs Rīgas ielās ir balsojis par tautas nodevējiem. Svarīgi ir nevis zākāties TV, bet gan saprast, kas tad īsti notiek sabiedrībā, par ko tad īsti balsoja viena ceturtdaļa Latvijas pilsoņu (jo lielākā daļa krievvalodīgo vēlēšanu tiesības nav ieguvusi un vēlēšanās piedalīties nevarēja). Agrāk noliedza sociālismu, tagad - kapitālismu Pārmaiņas 1989. - 1991. gadā radikāli ietekmēja Latvijas sabiedrību. Latvijas sabiedrība pilnīgi pamatoti nāca pie secinājuma, ka padomju sistēma ir jānoraida. Tās vietā stihiski sāka attīstīties kapitālisms, notika agrīnā un vēlākā privatizācija. Pašreiz, pēc desmit gadiem, sabiedrībā sāk veidoties uzskats, ka kapitālisms - tāds, kāds tas uzcelts šeit, nav ideāla sabiedrība. Šajā sabiedrībā ir daudz skarbu trūkumu, kas lielākajai sabiedrībai daļai nav pieņemami. Pirms desmit gadiem viss sociālistiskais tika noliegts kā negatīvs un sabiedrībai kaitīgs, šobrīd plašas sabiedrības masas noliedz kapitālismu. Notiekot vērtību maiņai, tiek mēģināts rast kompromisu starp to, kas bija labs pirms desmit gadiem, un to, kas bijis labs pēdējā desmitgadē. Neatkarīgi cits no cita, daudzi sāk pārvērtēt marksisma mantojumu, nevis noliedzot to kā 90. gados, bet gan radoši pieejot marksisma pamatnostādnēm. Radušos uzskatus varētu dēvēt par neomarksismu. Lai raksturotu neomarksistu uzskatus, izvēlējos trīs darbus. Studentiem iesaka lasīt Ļeņina darbu Pirmais. Daudzās Krievijas augstskolās mūsdienās apgūst moderno tirgus ekonomiku. Tiek plaši debatēts par terminu «globalizācija», ar to saprotot darba dalīšanu un brīvu kapitāla plūsmu visā pasaulē. Lielākā daļa Latvijas sabiedrības zina, ka globalizāciju slavē Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, bet pret to ir vandaļi, kas Davosā, laužņiem rokās, izsituši visus McDonalds skatlogus. Biju pārsteigts, uzzinot, kādu darbu iesaka lasīt studentiem, lai labāk izprastu terminu «globalizācija». Ne B. Geitsa, ne Dž. Sorosa, ne jau mazliet novecojušā klasiķa P. Samjuelsona darbus. Studentiem iesaka lasīt V. Ļeņina darbu «Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija», norādot, ka Ļeņins ekonomisko procesu raksturošanai nav izvēlējies visai veiksmīgu terminu, tāpēc terminu «imperiālisms» vajadzētu aizstāt ar vārdu «globalizācija». Ļeņina darbs sarakstīts 1917. gada septembrī. Tas ir viens no nedaudzajiem sociālisma vadoņa sacerējumiem, kurā netiek lietots vārds «sociālisms» un kurā nav teikts, ka pēc imperiālisma jāseko sociālistiskajai revolūcijai. Izlasot imperiālisma pamattēzes, vārda «imperiālisms» vietā lietojot vārdu «globalizācija», jāsecina, ka šīs tēzes skan aizdomīgi mūsdienīgi un ir tieši tādas pašas, par kurām šobrīd tiek plaši diskutēts. Vecas tēzes jaunā izpratnē Revidējot vērtības, svarīgi apzināties, ko noliegt, no kā mācīties, tālāk plānojot stratēģiju. «1. Monopolu un finansu kapitāla kundzība: 1.1. ražošanas un kapitāla koncentrācija, kas sasniegusi tik augstu pakāpi, ka tā radījusi monopolus, kuriem ir izšķiroša loma saimnieciskā dzīvē; 1.2. banku kapitāla saplūšana ar rūpniecisko un finanšu oligarhijas rašanās uz šā «finansu kapitāla » bāzes. 2. Kapitāla eksports atšķirībā no preču eksporta iegūst sevišķi svarīgu nozīmi. 3. Rodas starptautiskas monopolistiskas kapitālistu savienības, kas dala pasauli. 4. Pabeigta zemeslodes teritoriālā sadalīšana starp lielākajām kapitālistiskajām lielvalstīm.» Kāpēc Krievija nav Amerika? Otrais. Šobrīd Krievijā vispopulārākā ir Andreja Parševa grāmata Kāpēc Krievija nav Amerika?. Tā tiek izpirkta pat ātrāk nekā labi kriminālromāni. Iemesls ir gaužām vienkāršs, - grāmatā tiek ieskicēta un pamatota neomarksisma doktrīna. Kādas ir svarīgākās A. Parševa tēzes? Viņš pamato pierādījumu, ka pasaules darba dalīšanā, pastāvot brīvām kapitāla plūsmām, kapitāls plūdīs tur, kur ir zemākas ražošanas izmaksas, balstoties tikai uz izdevīgumu, nevis uz sentimentālām jūtām pret kādu reģionu. Pastāvot pilnīgai globalizācijai, pilnīgi brīvai kapitāla un preču plūsmai, Krievijai nav nekādu cerību piesaistīt investīcijas un iesaistīties pasaules darba dalīšanā. Tas tiek pamatots ar faktu, ka jebkuros apstākļos Krievijā ražošanas pašizmaksa būs augstāka nekā trešās pasaules valstīs, jo dabas apstākļi ir bargāki (piemēram, Krievijas centrā augsnes caursalšanas dziļums 1,3 m, ziemā jātērē lieli līdzekļi telpu apsildīšanai), tāpēc kapitālā celtniecība Krievijā ir pārāk dārga. Turklāt galvenie Krievijas rūpnieciskie rajoni atrodas dziļi kontinentā, kas sadārdzina transporta izmaksas, lai nokļūtu līdz ostām. Lielākā daļa algu un nodokļu Krievijā ir lielāki nekā trešās pasaules valstīs. Secinājums: pastāvot brīvai kapitāla plūsmai, Krievija nav konkurētspējīga investīciju tirgū un nekad tāda arī nebūs. Ekspluatatori - attīstītās valstis kopumā A. Parševs aizstāv uzskatu, ka Krievijā ar laiku nebūs izdevīga minerālo resursu ieguve. Pašreiz tas joprojām ir izdevīgi, jo vēl ir izmantojami padomju laikā ieguldītie līdzekļi, taču tie netiek atjaunoti un jau ir nolietoti. Tiklīdz tie būs nolietoti pilnībā, Krievija pamazām pārtrauks minerālresursu eksportu. A. Parševs ekspluatācijas mehānismu traktē citādāk nekā savulaik K. Markss. K. Marksa teorijā kapitālistiskie īpašnieki ekspluatē strādniekus. Savukārt A. Parševa teorijā kā ekspluatatori tiek aplūkotas attīstītās valstis kopumā, bet trešās pasaules valstīm tiek atvēlēta proletariāta loma. Pastāvot brīvai kapitāla kustībai, Krievija spējot uzturēt 15 - 50 miljonus iedzīvotāju. Pārējiem Krievijas iedzīvotājiem esot iespēja emigrēt, nomirt dabiskā nāvē vai arī pāriet uz naturālo saimniecību. Globalizācija Krievijai ir iznīcinoša A. Parševa secinājumi ir visai skarbi: pastāvot globalizācijai, Krievijai nav vietas ne starp attīstītajām valstīm, ne starp jaunattīstības valstīm. A. Parševs piedāvā neiekļauties globalizācijā, ar to saprotot brīvā kapitāla kustības pārtraukšanu starp Krieviju un pārējo pasauli. Valstij jāmonopolizē visa ārējā tirdzniecība, ierobežojot brīvo preču plūsmu starp Krieviju un citām valstīm. A. Parševs piedāvā aizliegt Krievijai eksportēt neatjaunojamos dabas resursus, izņemot gadījumus, kad tie tiek apmainīti pret līdzvērtīgiem dabas resursiem. Piemēram, ja Krievija pārdod naftu, tad par iegūtajiem dolāriem jāiepērk valstī trūkstošais mangāns, hroms, volframs utt. Savukārt Krievijas iekšienē A Parševs piedāvā saglabāt brīvu preču un pakalpojumu plūsmu, tās regulēšanu atstājot tirgus ziņā. Ja Krievija realizētu šādu ekonomisko modeli, tam varētu pievienoties tās valstis, kuras neiekļaujas pasaules tirgū un nav spējīgas konkurēt globalizācijas procesos. Pēc A. Parševa domām, šādā sistēmā varētu iekļauties visas bijušās SEPP (sociālistisko valstu ekonomiskā organizācija) dalībvalstis. Starp citu, pāris lappušu veltītas arī Latvijai un Igaunijai. A. Parševs Krievijai, bijušās PSRS zonas valstīm un kādreizējām sociālistiskā bloka valstīm piedāvā savu ekonomisko mehānismu. Viņaprāt, ekonomikas attīstības ilūziju Baltijā var radīt ES un NATO nauda, ja šīs institūcijas vēlēsies Baltijā uzturēt savu militāro infrastruktūru. Neomarksisma izpausmes Latvijā Trešais. Izdevniecība Vieda laidusi klajā grāmatu Latvietība vakar, šodien... un vai būs rītdien? Vērīgs lasītājs būs pamanījsi, ka Dienas bizness šad tad ir publicējis Alfrēda Ābeles komentārus un viedokļus par ekonomiskiem jautājumiem. Šī grāmata vairāk skar autora skatījumu uz latviešu sabiedrības smagākajām problēmām šajā vēstures periodā. Lai gan ļoti daudzos jautājumos un vērtējumos autoram nepiekrītu, tomēr nevaru noliegt, ka šīs grāmatas autors labi argumentē savu nostāju. Šī grāmata nav pirmā līdzīgas ievirzes grāmata par latviešu sabiedrības šīsdienas problēmām un visai bezcerīgo nākotni. Tomēr tā ir krasā pretrunā ar politkorekto ievadrakstu un viedokļu toni lielākajos Latvijas laikrakstos. Ja kāds vēl nav sapratis, kāpēc kreisie gūst arvien lielākus panākumus pašvaldību vai Saeimas vēlēšanās, iesaku izlasīt A. Ābeles grāmatu. Kritika par mežonīgo kapitālismu A. Ābeles grāmata ir visai kritiska reakcija uz tām negatīvajām parādībām, kuras Latvijā atstājis mežonīgais kapitālisms. Autors un, domājams, krietni liela daļa sabiedrības, kura agrāk bija vīlusies sociālismā, šobrīd ir tikpat vīlusies kapitālismā. Un autora ieteikto zemes vispārnacionālā īpašuma modeli var uzskatīt par balstītu uz neomarksisma teoriju. Lielā mērā A. Ābeles domu gājiens ir visai līdzīgs krievu neomarksistu pieejai, taču latviešu tirgus revīzija ir krietni mērenāka, privātīpašuma ierobežošana uz zemi, kosmopolītiskās inteliģences kritika, ko varētu salīdzināt ar globalizācijas kritiku Krievijas autoru darbos utt. A. Ābele piedāvā pavisam oriģinālu «glābšanas riņķi»- dibināt jaunu latviešu nacionālo biedrību, kurai būtu jāglābj sabiedrība no pārmērīgā materiālisma un plēsonīgā kapitālisma. Diemžēl tradicionāli, dibinot jaunu kustību vai organizāciju, neglābjami šādā kustībā iesaistās nevis tie, kuriem ir svēti nacionālie mērķi, kā tas ir A. Ābelem, bet gan cilvēki, kuri partijās vai kustībās saskata tramplīnu savai karjerai vai ātrāko veidu, kā tikt pie slavas, varas un materiālajiem labumiem. Kristiešu partijās, kad tās dibinājās, iestājās ne tikai ticīgie, bet arī karjeristi un avantūristi. Tieši tāpat notiks ar A. Ābeles ieteikto latviešu nacionālo biedrību, tiklīdz tā kļūs kaut nedaudz populāra. Pārmaiņu laiks Pašlaik neomarksistiskās tendences parādās rakstu, grāmatu, analītiksu pētījumu izskatā. Visā bijušajā sociālisma telpā (izņemot Moldāviju) pie varas joprojām ir spēki, kuri zvērējuši uzticību brīvajam tirgum un globalizācijai. Taču, ja sabiedrībai radīsies pieprasījums revidēt mežonīgo kapitālismu, kā tas šobrīd izpaužas Austrumeiropā, tad politiķiem paliks divas izvēles - zaudēt varu (vismaz uz kādu laiku) vai arī reaģēt uz pieprasījumu un veikt korekcijas pašlaik spēkā esošajās dogmās un ilūzijās par brīvo tirgu.

Atbildēt uz ziņu