Atmodas politiskās nostādnes

Foruma noteikumi
Lūdzu, atminieties! Latvieši ir labie, nevis tirliņi!
Lietotāja attēls
9K116
Runā vienā laidā
Ziņas: 184
Pievienojies: 08 Mar 2011 14:55

Re: Atmodas politiskās nostādnes

Nelasītas ziņa 9K116 » 18 Jūl 2011 09:50

tas_pats_lv raksta:Jebkurā gadījumā, "4.maija" režīms ir tikai "4.maija" režīms. "Pilsoņu kongress" bija alternatīva.
Nu to jau neviens neapstrīd, tomēr:
1. Pilsoņu Kongresa idejas ne vienmēr atbilda veselajam saprātam;
2. Augstākā Padome bija oficiālāks un leģitīmāks orgāns.

Patiesībā, kas ir interesanti. Ja nebūtu bijis 1991. gada augusta puča, kurš pāris dienu laikā izgāzās kā veca sēta, Latvijas faktiskā neatkarības atgūšana būtu stipri ievilkusies un diez vai notiktu ātrāk par brīdi, kad oficiāli tiktu izbeigta PSRS eksistence. Savā ziņā, no neatkarības atgūšanas viedokļa sanāk, ka pučs nāca par labu, pretējā gadījumā tāds nenoteikts divvaldību stāvoklis (un LTF vs. Interfrontes pretstāvēšana) varētu vilkties vēl gadiem ilgi. Un (kāpēc es vispār šo iesāku) tieši AP bija tas orgāns, kas saskaņā ar PSRS un LPSR Konstitūcijām (kuras neviens tomēr nebija atcēlis) varēja runāt par neatkarības faktisko atgūšanu (jeb izstāšanos no PSRS) ar PSRS centrālo varu (kas nu tur sanāk, PSRS AP vai PSKP CK Politbirojs). Pilsoņu Kongresu šādās sarunās gluži vienkārši Maskava neņemtu par pilnu (`Kas ir šie cilvēki?` ©), līdz ar to tīri teorētiski (un juridiski) Pilsoņu Kongresam bija daudz mazāks diplomātiskais potenciāls.
tas_pats_lv raksta:P.s. tu reizi no reizes raksti ļoti traģiskā Latviešu valodā, tev ir kāds naids pret savu Latviešu valodas skolotājas vai mēģini integrēties "4.maijā režīma" nelatviskajā vidē?
Paklau, mēs te brīvā stilā pļāpājam par vēsturi, nevis rakstām oficiālus dokumentus. Ja nonāksim līdz tādiem - lūdzu, tad es būšu atvērts savas gramatikas, ortogrāfijas un stila labojumiem. Līdz tam es tomēr paturēšu tiesības izteikties, kā man labpatīk, protams, ciktāl nav pretrunā ar foruma noteikumiem ( :lol: ) un elementāru pieklājību (t.i. nevienu nekur nesūtīšu :D ).

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Atmodas politiskās nostādnes

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 18 Jūl 2011 15:14

9K116 raksta:1. Pilsoņu Kongresa idejas ne vienmēr atbilda veselajam saprātam;
2. Augstākā Padome bija oficiālāks un leģitīmāks orgāns.
Patiesībā, Augstākās Padomes idejas, no rūdīta skeptiķa puses (piem. interfrontes), arī nebija diez ko labākas - īsti prātīga jau viņa arī nebija. Un vislabākais pieradījums ir mūsdienu realitāte. Leģitimitāti nosaka "tauta" un "4.maija režīms" īsti nekad jau nav jautājis pēc tiešas savas leģitimitātes apliecinājumu , piemēram, referenduma ceļā, bet principā šaubas nav, ka viņš to varētu gūt.
9K116 raksta:saskaņā ar PSRS un LPSR Konstitūcijām
Man šķiet, ka šie divi papīrēļi nekad PSRS vai Lpsr nav ņemti īsti nopietni. :) Tas neatkarības laikā pie viņiem turējās, lai nebūtu darīšana ar "praktiskām" tiesībām, kuras reāli ari simbolizēja "interfronte" ar komunistisko partiju. :)
9K116 raksta:Pilsoņu Kongresu šādās sarunās gluži vienkārši Maskava neņemtu par pilnu.
Bet Igaunijas pilsoņu kongress tak izrulēja. :)

p.s. un tomēr, vulgāru latviešu valodu pat krogū lietot nav labi. :) Un neesi tu nekāds deģenerāts (un pusaudzis arī nē), lai stilotos. Vienkārši grūti lasīt :)

Lietotāja attēls
9K116
Runā vienā laidā
Ziņas: 184
Pievienojies: 08 Mar 2011 14:55

Re: Atmodas politiskās nostādnes

Nelasītas ziņa 9K116 » 19 Jūl 2011 08:44

tas_pats_lv raksta:Patiesībā, Augstākās Padomes idejas, no rūdīta skeptiķa puses (piem. interfrontes), arī nebija diez ko labākas - īsti prātīga jau viņa arī nebija.
Nu salīdzinājumā ar PK viņas tomēr izskatās adekvātāk :)
tas_pats_lv raksta:Leģitimitāti nosaka "tauta" un "4.maija režīms" īsti nekad jau nav jautājis pēc tiešas savas leģitimitātes apliecinājumu , piemēram, referenduma ceļā, bet principā šaubas nav, ka viņš to varētu gūt.
Man jau liekas, ka jautājumā par `4. maija režīma` leģitimitāti pietiek ar LTF frakcijas uzvaru 1990. gada AP vēlēšanās - ja LTF frakcija dabūja vairākumu apstākļos, kad vēlēšanās piedalījās arī VISI Latvijas krievvalodīgie + šeit iedzīvokļotā Padomju Armija (kura diez vai balsoja par LTF), tad diez vai vēl ko labāku tobrīd varēja vēlēties.
tas_pats_lv raksta:Man šķiet, ka šie divi papīrēļi nekad PSRS vai Lpsr nav ņemti īsti nopietni. :) Tas neatkarības laikā pie viņiem turējās, lai nebūtu darīšana ar "praktiskām" tiesībām, kuras reāli ari simbolizēja "interfronte" ar komunistisko partiju.
Grūti pateikt. Vispār jau perestroikas rezultātā PSRS sāka virzīties tiesiskas valsts virzienā, un attiecīgi arī šie papīri ieguva praktiskāku nozīmi, vismaz salīdzinājumā ar stagnācijas gadiem. Un, kā jau es teicu iepriekš - ja ne neveiksmīgais pučs, kura izgāšanās faktiski uzreiz noveda pie PSRS sabrukuma, tad tāds nekonkrēts 1990/1991. gada stāvoklis varēja vilkties vēl gadiem ilgi. Un tad ceļš ārā no PSRS būtu tikai caur dialogu ar Maskavu, argumentējot ar PSRS un LPSR Konstitūciju pantiem.
tas_pats_lv raksta:Bet Igaunijas pilsoņu kongress tak izrulēja.
Vai tad viņš veda ar Maskavu dialogu un caur to kaut ko panāca? Faktisko neatkarību Igaunija dabūja tieši tāpat kā Latvija - līdz ar augusta puča izgāšanos. Un tam, vai konkrētajā separātistu valstī pie varas bija saskaņā ar LPSR Konstitūciju ievēlēta AP, vai saskaņā ar hvz ko ievēlēts Pilsoņu Kongress, nekādas dižās nozīmes nav.
tas_pats_lv raksta:un tomēr, vulgāru latviešu valodu pat krogū lietot nav labi. :) Un neesi tu nekāds deģenerāts (un pusaudzis arī nē), lai stilotos. Vienkārši grūti lasīt
Davai, būsim konkrēti? Parādi ka kādu piemēru, kur es esmu uzrakstījis kaut ko nesalasāmu.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Atmodas politiskās nostādnes

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 05 Aug 2011 11:33

ARNOLDS BĒRZS

vēsturnieks, izglītības un kultūras darbinieks, publicists;
apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.)
1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi un
Goda zīmi “Par ieguldījumu Militārās pretizlūkošanas dienesta attīstībā”

Dzimis 1940. g. 25. aprīlī Saldus rajona Zvārdes pagasta "Jaunseržu" māju saimnieka ģimenē. 1944. gada 5. novembra vakarā, kad pāri galvām jau lidoja uzbrūkošās krievu armijas raidītie šāviņi, ģimene, sakrāvusi divos pajūgos nepieciešamāko mantību, devās bēgļu gaitās uz mātes dzimto Kabiles pagastu. Kaujas ar mainīgiem panākumiem par "Jaunseržiem" turpinājās līdz 1945. gada 23. janvārim. Kā aprakstīts grāmatā Rižskije gvarģeiskije (“Liesma”,1972. 93.lpp.), tad šajā dienā pēc artilērijas sagatavošanas uguns 29. gvardes strēlnieku divīzijai straujā uzbrukumā izdevās ieņemt “Jaunseržus”, tā ka viss šī punkta garnizons (37 cilvēki!) padevās gūstā.
Kad pēc valsts neatkarības atjaunošanas A.Bērza saņēmu savu tēvu mantojumu, saimniecība tika pārkārtota uz moderniem saimniekošanas principiem - tika algots dārznieks un saimniecība kļuva par vienu no pirmajiem rūpnieciska mēroga gurķu audzētājiem Latvijā. Uzsākta cukurbiešu audzēšana, izbūvēta skābbarības tvertne. Tika iegādāta kravas automašīna, uzbūvēta pienotava, kuru iznomāja Zvārdes Piensaimnieku biedrībai, agrākajā kalpu mājā atvērts veikals.
Pateicoties tam, ka vecāki pēc kara neatgriezās Zvārdes pagastā, viņiem izdevās izvairīties no tiešām padomju varas represijām, bet Arnolds Bērzs jau no pirmajām skolas dienām saprata, ka stingri jānodala, ko drīkst runāt ģimenē, un ko sabiedrībā. Sevišķi pēc tam, kad pēc skolotājas stāstijuma par to, kā Staļins Kremlī strādā dienām un naktīm, rūpēdamies par visiem cilvēkiem, bet, jo sevišķi, par bērniem, viņam paspruka frāze: "Viņš vispār neko nedara, tikai staigā pa kabinetu un pīpē savu pīpi."

Beidzis Kabiles vidusskolu, 1959. g. iestājās Latvijas Valsts universitātes (LVU) Ekonomikas un juridiskās fakultātes tiesību zinību neklātienes nodaļā, bet tika iesaukts obligātajā karadienestā Padomju armijā. Pēc tam iestājās LVU Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā (1962. g.), kuru pabeidza neklātienē 1969. gadā. Beidzis arī LVU neklātienes aspirantūru (1985. g.), taču disertāciju nav aizstāvējis, jo savāktais materiāls devis pretējus rezultātus tiem, kādus pieprasija tā laika oficiālā padomju vēstures koncepcija.

1964. gadā pēc apprecēšanās pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Liepājā, kur strādāja pedagoģisko darbu dažādās skolās, kā arī 10 gadus nostrādāja Liepājas Vēstures un mākslas muzejā. Publicējis vairāk nekā 300 rakstu par Liepājas novada vēsturi. Strādājis par vecāko pasniedzēju Liepājas Pedagoģiskajā institūtā (no 1982. g.); šajā laikā panācis, ka Latvijas vēstures kurss tiek ieviests visu specialitāšu studentiem.

No 1988. gada jūnija iesaistījies Atmodas kustībā ar polemiskiem rakstiem par vēstures jautājumiem, kā arī piedalījies LTF organizatoriskajā un propagandas darbā. Bijis Liepājas Pedagoģiskā institūta LTF atbalsta grupas priekšsēdētājs; LTF Liepājas pilsētas 1. un 2. konference ievēlējusi viņu LTF Liepājas nodaļas valdē, kur pildījis politiskās komisijas vadītāja pienākumus. LTF II kongresā (1989. g.) ievēlēts par LTF Domes locekli. Izslēgts no PSKP par partijas organizācijas graušanu (1989. g. decembrī).

1989. g. ievēlēts par Liepājas pilsētas Tautas deputātu padomes deputātu. Kā LTF kandidāts ievēlēts un darbojies LR Augstākajā Padomē (1990 -1993), 1990. gada 4. maijā balsojis par Neatkarības Deklarācijas pieņemšanu. Darbojies Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijā, kur vadījis Arhīvu likuma izstrādāšanu un pārzinājis arhīvu sistēmas reorganizāciju.
http://www.gramata21.lv/users/berzs_arnolds/p1.html
Saki LTF bija prātīgāka?

http://www.jr.lv/lv/veikals/prece/index ... _id=348671
Cena (LVL) 15.95
Vēsturnieks, Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts Arnolds Bērzs veicis pētījumu par mūsu tautas sarežģīto ceļu uz Latvijas neatkarības atjaunošanu un tām sabiedriskajām organizācijām, kas pretdarbojās Latvijas Tautas frontes 2. kongresā pieņemtās programmas realizācijai. Tas izdots grāmatā "Sarkanie burbuļi. Pretvalstisko sabiedrisko aktivitāšu hronika 1988 – 1998", kur autors apkopojis dokumentus un liecības par šo pretvalstisko organizāciju darbību. Vārdos nosaukti visi tie, kas, padomju impērijai grūstot, atjaunotajā Latvijas valstī zaudēja savas privilēģijas un izmisīgi cīnījās par komunisma dogmu saglabāšanu. Lasītājs pamanīs, ka daudzi no viņiem šobrīd netraucēti darbojas valsts un pašvaldību, kā arī ES struktūrās.No ļaužu atmiņas pamazām izbāl melnie notikumi. Jaunajā paaudzē sāk dominēt uzskats, ka Latvijas neatkarība atjaunojās pati no sevis, jo PSRS taču sabruka. Arī nesenās diskusijas Saeimā par atceres un svinamajām dienām radās no visjaunākās Latvijas vēstures nepilnīgas izpratnes.Arnolda Bērza rūpīgi savāktie un grāmatā publicētie fakti veido unikālu vēstures izziņas materiālu, kas neatstās vienaldzīgus ne Latvijas patriotus, nedz arī tepat līdzās esošos nedraugus. Arī topošajai Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijai grāmata "Sarkanie burbuļi" varētu derēt kā parocīgs uzziņu avots. Nedrīkstētu atlikt tālai nākotnei grāmatas izdošanu arī krievu valodā.

Lietotāja attēls
9K116
Runā vienā laidā
Ziņas: 184
Pievienojies: 08 Mar 2011 14:55

Re: Atmodas politiskās nostādnes

Nelasītas ziņa 9K116 » 08 Aug 2011 18:47

tas_pats_lv raksta:Saki LTF bija prātīgāka?
Ne visai saprotu kontekstu, kāds A. Bērzam ir ar Atmodas laika politiskajām nostādnēm?

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Atmodas politiskās nostādnes

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 08 Aug 2011 21:47

9K116 raksta:Ne visai saprotu kontekstu, kāds A. Bērzam ir ar Atmodas laika politiskajām nostādnēm?
ARNOLDS BĒRZS ir laba ilustrācija, cik traki tomēr bija tie cilvēki, kas darbojās kaut vai LTF. Mūsdienās to var ļoti labi just, jo viņi visi izskatās kā prātā jukuši. Tā kā šī atruna, par prātīgu vai neprātīgu rīcība nav piemērota Atmodas laikam vispār.

Lietotāja attēls
9K116
Runā vienā laidā
Ziņas: 184
Pievienojies: 08 Mar 2011 14:55

Re: Atmodas politiskās nostādnes

Nelasītas ziņa 9K116 » 11 Aug 2011 18:26

Tas, ka cilvēki mūsdienās ir sagājuši sviestā mūsdienās, nenozīmē, ka viņi tādi bija arī Atmodas laikā. Par Bērza kungu grūti spriest - Tevis piedāvātajā materiālā vairāk ir tieši par viņa veikumu nosacīti mūsdienās (1998. gads vairāk klasificējas kā mūsdienas, nevis vairs kā Atmoda).

Par saiešanu sviestā tieši mūsdienās... Tie paši atsevišķi ļauži no H-86 - šīs organizācijas sākotnējie statūti un nostādnes tam laikam ir gana adekvāti, dīvaini un paradoksāli vien viņi izskatās, salīdzinot ar mūsdienām (t.i. sasniegtajiem vai nesasniegtajiem mērķiem). Tomēr tas, kā viņi šobrīd izpaužas tautastribunals.eu, vairs neiet nekādos saprāta rāmjos.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Atmodas politiskās nostādnes

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 11 Aug 2011 20:14

Nu tad lādējam jaunu dokumentu iekšā:
Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) padomes paziņojums par organizācijas mērķiem.
[1988.gada 10.jūlijā, Rīgā]
Saite

Nu kas patiesībā ir LNNK īstenība jau vairs neviens īsti neatceras, kaut arī viņa vel joprojām eksistē savienībā ar "tēvzemi un brīvību" (1946. gada dibinājums!)
Uzskatām, ka latviešu tautas prasība pēc suverēnas valsts ir taisnīga un svēta.
1988 gadā tā ir ļoti drosmīga prasība, kura jau drīz arī piepildīsies. Vai tas patiesībā nebija sods, par to citu reizi . :D
2. Latviešu valodu noteikt par valsts valodu.
3. Noteikt Latvijas pilsoņa statusu, atjaunot nacionālo simboliku.
4. Uzskatīt ārpus Latvijas dzīvojošos latviešus par mūsu tautas daļu.
Reālistiska programma, kas ari ir tikusi īstenota. Protams, vai ārpus Latvijas dzīvojošie latvieši jebkad sevi uzskatīs par Latvijas latviešu tautas daļu, tas vel ilgi būs diskutējams.
5. Atbrīvot Latvijas teritoriju no kodolieročiem.
Nu tā ir tāda vispasaules politikas atblāzma Latvijā. Protams, mūsdienās mums vairs nav nekādas daļas gar kodolieročiem.
1. Nekavējoši pilnīgi pārtraukt migrantu ieplūdi Latvijā, veicināt daļas migrant atgriešanos savā zemē.
6. Nodot Latvijas valdības pakļautībā visus Latvijā esošos ražošanas uzņēmumus un iestādes, kas līdz šim pakļautas Savienības ministrijām un resoriem.
Nu mūsdienas ir pierādījušas, ka liela jēga nevienam tajā laikā par tautsaimniecību nebija. Nu migranti bija vajadzīgi hiperindutrializācijai (jo Latvieši kopš 1914 gada īsti nevairojās). Savienības ministriju uzņēmumi nodrošināja saites Savienībā, kuras pārraujot , šie uzņēmumi Latvijā vairs nebija vajadzīgi.
13. Atzīt par nelikumīgiem un atklāti nosodīt LKP 1959.gada jūlija plēnuma lēmumus valodu, kadru, ekonomikas un citos jautājumos.
14. Likvidēt valsts kontroli pār baznīcu. Nodrošināt baznīcai iespēju publicēti presē, radio un televīzijā, izdot reliģiska satura literatūru, veikt labdarības misiju.
Tā laika specifiski piegājieni, laik tamdēļ man nekad nav patikusi LNNK :)

Un pie nobeiguma "Latvijas Nacionālās neatkarības kustības padome", kur bez Eduards Berklava un Jura Dobeļa ir arī citi populāri vārdi, kā piemēram: Diāna un Einārs Repšes, un Dans Titavs, kas jau vēlāk nodibināja "Jauno laiku", bet jau pavisam citā ideoloģijā.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Atmodas politiskās nostādnes

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 15 Aug 2011 13:44

Cilvēkam vienmēr ir izvēle
Vita Pētersone, 1997. gada 5. aprīlis "Diena"
1983.gada 19.decembrī «Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija nosprieda: Atzīt par vainīgu Astru Gunāru Lariona d. nozieguma izdarīšanā(..) un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 7 (septiņiem) gadiem ar nometinājumu uz 5 (pieciem) gadiem...» Tātad, ja Latvija līdz šai dienai ietu sociālisma ceļu padomju varas vadībā un ja Gunārs Astra būtu dzīvs, viņš no nometinājuma būtu atgriezies 1995.gadā, vairāk kā gadu jau dzīvotu dzimtenē un... Ko viņš darītu? Okupētajā Latvijā atbildēt uz jautājumu nebūtu grūti - viņš turpinātu būt, kā teikts tiesas spriedumā, «sevišķi bīstams recidīvists». Kā Gunārs Astra dzīvotu neatkarīgajā Latvijā? Disidents Jānis Rožkalns (Latvijas Neatkarības kustības vadītājs) uzskata:«Ja Astra būtu palicis dzīvs, viņš noteikti iekļautos jaunajā demokrātijā un ieņemtu tajā vietu. Ticu, ka Astra būtu pārvedis tautu pāri tām daudzajām likstām, ar kurām pašlaik netiekam galā. Tāpēc jau čeka viņu iznīcināja.» Rožkalns ir pārliecināts, ka Astra mira «inscenēti dabīgā nāvē», jo «kad viņa līķi atveda uz Rīgu, visi iekšējie orgāni, pēc kuriem varētu noteikt nāves cēloni, bija izņemti». Par to pārliecināti arī tuvinieki. Diāna Repše, Gunāra Astras pameita, uzskata:«Viņš nekad nebija malā stāvētājs, viņš bija noformulējis uzskatus par dzīvi, par valsti, un viņš noteikti būtu darbojies arī tagad.» Diānu patēvs Gunārs Astra ir ļoti ietekmējis, un ne tikai viņas uzskatus vien. «Tie nav mani, bet Eināra vārdi, ka pateicoties manai ģimenei, viņš ir iekļāvies neatkarības kustībā.» Gunārs Diānas saderināšanās dienā viņas nākamo vīru Eināru Repši (tagadējo Latvijas Bankas prezidentu), novērtējis ļoti augsti un teicis, - «īsts vīrs, spēka zars». Nesen sarunā ar Lidiju Lasmani Doroņinu vaicāju, kāpēc par Gunāru Astru tik maz tiek rakstīts, varēja taču būt gatava ne viena vien grāmata. Viņa domīgi noteica:«Varbūt tāpēc, ka par tik taisnu cilvēku ir grūti rakstīt...» Taisns - jā, tam piekrīt arī Diāna Repše, patēvs ne reizi vien teicis:«Kaut mums būtu vairāk pašcieņas! Godīgam cilvēkam jāizrāda pretestība pazemībai - ka tik kaut kas nenotiek, labāk esiet klusi, nelieniet acīs.» Gunārs Astra (1931 - 1988) - Moceklis? Varonis? Simbols? Neapstrīdami viņš ir viena no izcilākajām personībām Latvijas visjaunāko laiku vēsturē. Iespējams - pati izcilākā. Divreiz sodīts par saviem uzskatiem. (Pirmoreiz tas notika 1961.gada 26.oktobrī, kad «par Dzimtenes nodevību, pretpadomju aģitāciju un propagandu» viņš tika notiesāts uz 15 gadiem). Dzimis Rīgā, miris Ļeņingradā, kara medicīnas hospitālī. Apglabāts otrajos Meža kapos. Bēru dienā 1988.gada 19.aprīlī pavadītāji, atvadoties no sirdsapziņas cietumnieka, viņa kapu aizbēra ar saujām. Krietnais lords nekad nemelo Diānai bija trīspadsmit gadu, kad viņas māte Līvija kļuva Gunāra Astras sieva. Līvija - vīra atbalstītāja, līdzbiedre, uz kuru viņš paļāvās, kurai rakstīja no ieslodzījuma sirsnīgas vēstules un kuras pleci nesa ne vieglo, tomēr pašas izvēlētu likteni. Diānai bija 21 gads, kad patēva vairs nebija dzīvajos. Par Gunāra Astras politisko darbību, ja ne viss ir zināms, tad tomēr diezgan daudz arī plašākai sabiedrībai. Kāds viņš bija savējo vidū? «Man ļoti žēl, ka nav fotogrāfiju, kurās viņš būtu redzams tāds, kādu esmu saglabājusi savās atmiņās, - dzirkstošu skatu, dedzīgs, stiprs, mirdzošām acīm,» saka Diāna. Jautāju, vai viņam bija kāds paraugs literatūrā vai vēsturē, kas ietekmējis Gunāra Astras dzīvesveida izvēli? «Ideāls? Krietns cilvēks ar tikumiskiem principiem. Ja runā par Gunāra personības saknēm, tad, manuprāt, viņam tuvi bija pagājušā gadsimta romantiķi, pats reiz teica, ka ir izaudzis ar Žila Verna krietnā lorda paraugu sirdī. Vīrs un vārds. Nekad nemelot. Tādi bija viņa principi, un tā viņš arī dzīvoja. Mūsu dēlam Gunāram ir ielikts vārds par godu lielajam Gunāram, mazais to zina. Žēl, ka mūsu dēlus Gunārs neredzēja.» Tiesā 1983.gada decembrī, tā bija atklāta, Gunārs Astra par Diānu teica - «mana meita». Taču sākumā...«Man bija grūti pierast pie jaunās situācijas mājās, un es saucu viņu uz «jūs», saka Diāna. «Biju diezgan spītīga pēc dabas. Apbrīnojami neatlaidīgi viņš piespieda mani teikt «tu», nekad neapvainojās, bija pacietīgs. Esmu bieži domājusi, cik daudz būtu zaudējusi, ja Gunārs nebūtu ticis pāri manai pusaudzes spītībai... tad nebūtu mūsu daudzo interesanto un garo sarunu, kuras risinājām gan tulpju sīpolus mizojot, gan zemi rokot, jo puķu audzēšana tolaik bija mūsu galvenais iztikas avots. Viņu interesēja, kā veidojas mana doma, viņš piespieda mani un arī manus brālēnus domāt, vērtēt, analizēt un pašiem nonākt pie secinājumiem. Būtībā Gunāram bija pareiza metodika, kā mācīt bērnus. Domāju, ka viņš būtu ideāls skolotājs vai pasniedzējs. Daudz viņš man ir devis zināšanu un izpratnes vēsturē, filozofijā, īpaši jaunākajā literatūrā un vēsturē, jo prata tēlaini stāstīt un precīzi formulēt domu. Piemēram, atceros Gunāra stāstus par Čehijas notikumiem - viņš pats tur nebija piedalījies, bet sēdējis cietumā kopā ar tiem padomju armijas virsniekiem, kuriem lika ar tankiem braukt čehu dumpiniekiem virsū, taču viņi atteicās. Kad vēlāk ieraudzīju televīzijā dokumentālos kadrus, bija sajūta, ka esmu to jau redzējusi, - tik labi Gunārs prata uzburt ainu. Viss, par ko ar viņu runājies, uzreiz kļuva nozīmīgs un interesants, viņš fascinēja cilvēkus. Telpā, kurā bija viņš, Gunārs kļuva centrs. Mēs daudz sarunājāmies par dzīvi. No viņa sapratu patiesību, ka cilvēks dzīvo savā laikā un savā telpā, ka dzīve neplūst kaut kur blakus, bet tur, kur esi tu, ir dzīve.» Vai viņš nejutās vientuļš? «Viņš sacīja - esmu daudz izcietis un esmu izcīnījis sev tiesības domāt, darīt tā, kā vēlos. Tomēr pats saprata, ka līdz ar to viņš faktiski ir izolēts. Tāpēc neaicināja cilvēkus pie sevis. Uz mūsu māju nāca tikai radinieki un tie cilvēki, kuri paši bija izvēlējušies šo nācienu un zināja, kas ar viņiem tādā gadījumā var notikt. Taču Gunārs teica arī - «ir cilvēki, kurus pāri savam slieksnim nelaidīšu». Kuri tie ir? Vai cits, nevis Astra ir tiesīgs nosaukt konkrētos vārdus? Sauc vai nenosauc - ziņotāji, nodevēji un nodevējiņi vienalga eksistē. Mans noziegums - grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana Freimanim. Viena raksta pārtulkošana. Vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana. Pilnīgi intīma satura sacerējumu sarakstīšana un glabāšana. Radioraidījumu ierakstīšana lentē un šo lenšu glabāšana. Par to es tikšu notiesāts. (No Gunāra Astras Pēdējā vārda tiesā 1983.gada 15.decembrī) Saki - jā, vai saki - nē Loģiski būtu secināt, ka apsūdzētais runā vienu, bet tiesa, iepazinusies ar izmeklēšanas materiāliem un liecinieku liecībām, izsecina ko citu, taču... Gunāru Astru (arī Gunāru Freimani, jo abiem bija kopēja tiesas prāva) notiesāja kā sevišķi bīstamu recidīvistu (sevišķā režīma ieslodzījumā) tiešām par «noziegumiem», kurus nosauca apsūdzētājs. Viscaur safabricētā apsūdzība pret Astru sastāvēja no daudzām. «literārām epizodēm». Katrā epizodē figurēja kāds «pretpadomju autora» darbs. No grāmatām, kuru autori bija Mariss Vētra, Uldis Ģērmanis, Anšlavs Eglītis, Hermans Kreizers, Arnolds Spekke, Georgs Orvels un vēl daudzi citi, varētu piekrāmēt krietnu grāmatplauktu. Šīm grāmatām bija vienāda vaina - tās vai nu «izkropļo marksisma-ļeņinisma mācību», vai «diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu», vai apgalvo, «it kā Padomju Latvija neesot brīva»(citāti no Sprieduma Lietā nr.K-07). Tāpēc arī vienas epizodes gana, lai raksturotu šī tiesas procesa būtību. Epizode:«Par pretpadomju apmelojoša satura Georga Orvela grāmatas «1984» glabāšanu, teksta fotografēšanu un izgatavošanu izplatīšanas nolūkā.» Diāna Repše visas dienas, kurās notika Gunāra Astras tiesas prāva, sēdēja zālē. «Biju kā sastingusi un ļoti naidīga pret zaldātiņiem, kas viņu sargāja, tagad saprotu, ka viņi jau nebija vainīgi, viņiem to lika darīt,» stāsta Diāna. «Kad tiesā Gunārs sāka lasīt savu pēdējo vārdu, prokurors Batarags iejaucās, gribēja apklusināt, bet tiesnesis Krūmiņš teica - nē, nepārtrauciet, turpiniet. Gunārs vienmēr novērtēja cilvēkā tieksmi būt labam, pat katru vissīkāko impulsu šajā virzienā viņš cienīja.» Varbūt, ka tāpat kā visi, arī tiesnesis saprata šīs runas nozīmību un to, ka jebkurā gadījumā Astras vārdi izies ārpus tiesas zāles un arī ārpus Latvijas. Vai tiesas prāva apstiprināja Gunāra Astras uzskata - cilvēkam vienmēr ir izvēle - pareizību? Ka vienmēr ir izvēle uz kaut ko nožēlojamu, un ir izvēle uz ko lielu un tikumisku. Par lielām un mazām nodevībām. Tie, kas tolaik bija tiesas zālē, vēroja, kā grāmatām, par kuru lasīšanu un izplatīšanu Gunārs Astra tika apsūdzēts pretpadomju darbībā, tika prasīts speciālistu vērtējums. Bija ataicināts universitātes pasniedzējs, kuram vaicāja - kā viņš, angļu literatūras speciālists, domā - vai Georga Orvela grāmata 1984 ir pretpadomju literatūra vai nav. Jā vai nē? Viņš atbildēja - jā. It kā jau nieks, pavisam maza piedalīšanās - no viņa gaidīja šo jā, un viņš arī pateica. Taču no šādām mazām apsūdzībiņām izveidojās kopējā lielā apsūdzība, kas gala rezultātā noveda apsūdzēto nāvē. Ko šobrīd šis pasniedzējs stāsta studentiem par sevi un Orvelu? Vai viņa karjera gājusi uz augšu pēc sīkās epizodes tiesā? Vai viņam bija toreiz kāda izvēle? Un kuri bija pārējo grāmatu novērtētāji speciālisti? Uz kādiem noteikumiem rakstnieki un vēsturnieki, kurus aicināja konsultēt «Astras lietā» piekrita. Jā, viņi ir tikai «aiz kadra». Bet ir... Kāpēc neatteicās? Tie nav tikai mūsu laika jautājumi pagātnei. Savus svaru kausus katra cilvēka priekšā izvēle šūpo arī šodien un šūpos rīt. Vienmēr. Kaut arī Gunārs Astra, pats daudz izcietis, zināja, ka cilvēks ir vājš, un tos nenosodīja, tomēr Diāna atceras, ka Gunārs bieži atkārtojis - cilvēks vienmēr var nepiedalīties. «Šādu stāju viņš augsti vērtēja, piemēram, ja zemnieks vienkārši nogāja malā un tikai strādāja, viņš nenosodīja. Bet inteliģentus, kas locījās... nevar teikt, ka viņš tos nosodīja, bet glumumu viņš neakceptēja. Cilvēks varēja būt pieticīgs, bet tiklīdz viņš deva nodevas liekulībai, to Gunārs noliedza, jo uzskatīja, ka cilvēkam svarīgākais ir saglabāt sevī tikumiskās vērtības. Tāpēc ar vislielāko cieņu viņš runāja par tiem, kas saglabāja pašlepnumu, piemēram, par universitātes pasniedzēju Fominu, kura nāca uz cietumu pieņemt no viņa latīņu valodas eksāmenu. Agrāk viņam nebija nekādas saskarsmes ar šo pasniedzēju, bet pēc eksāmena Gunārs teica - lūk, kāds ir cilvēka gars. Atceros vēl, skatījāmies mājās televīzijas raidījumu un aktieris Lūriņš uz kādu jautājumu atbild - tā kā es esmu latvietis... Tajos laikos publiska savas piederības latviešu tautai uzsvēršana bija kas jauns, un Gunārs teica - tas ir ziķeris! » Šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs Vai nav nežēlīgi, ka, runājot par Gunāru Astru un tautu, pirmoreizi tas bija skaidri redzams... viņa bērēs. Tad kopā sanāca ne tikai saujiņa disidentu, bet liels ļaužu pūlis.Vai tāds vienmēr ir varoņa ceļš? Vai tas ir rūgti un nežēlīgi, bet nenovēršami?Arī Diāna reiz patēvam jautājusi - kāpēc tu to visu dari? Kāpēc domā, ciet mokas, esi ieslodzīts, ko tas dod? «Viņš atbildēja -ja tautā nav neviena, kas pastāv, tad ir cauri.» Gunārs bija uzņēmies tādu misiju. Man visvairāk žēl, ka Astru būtībā plaša sabiedrībā nepazina, kaut pēc sava garā viņš bija to pelnījis.Viņš bija augstas raudzes cilvēks, viņš bija kodols.» Novērtēja gan. Pat čekisti pret Gunāru Astru izturējās savādāk nekā pret citiem, jo zināja, kas viņš par pretinieku, saprata, ka nav ko mēģināt fiziski lauzt vai pārvērst... «Gunārs ļoti ienīda čekistus, jo uzskatīja, ka tie ir visbīstamākie cilvēki tāpēc, ka nebija naivi, bet darbojās apzināti. Cilvēki ar gudru prātu un attīstītu intelektu apzināti meloja un apzināti darīja ļaunu. Tāpēc čekistus Gunārs nicināja.» Kā bijušos politisko prāvu prokurorus, tiesnešus, tādus kā, piemēram, Kaksītis, būtu vērtējis Astra? Nezinām. Varbūt viņa vārdiem atbild Diāna?«Lai tāds Kaksītis dzīvo, ir jau citas iespējas strādāt. Bet tautai ir sāpīgi, ja šādi cilvēki ir priekšā. Ja tādi cilvēki ir vadībā, tad viss, kas ir noticis, tiek atzīts par labu. Valstī vajadzētu būt tādai sistēmai, ka priekšā nokļūst godīgākie un krietnākie cilvēki. Padomju laikā bija otrādi. Ja mēs šo starpību nesaprotam, ja gaišākie nav priekšā, tad tauta neattīstīsies.» Jānis Rožkalns atcerējās pēdējo tikšanos ar Gunāru Astru:«Mani pārveda no čekas cietuma uz Centrālcietumu Melnajā bertā, mašīnā bija tādi īpaši skapīši ieslodzītajiem - atver vaļā, iespiež tevi pussēdus ar mantu maisu uz ceļiem, tupi, brauc. Blakus skapītī dzirdu kņadu, vaidus... Izrādās, ka viņi tajā skapīti bija mēģinājuši iespiest divmetrīgo Gunāru Astru, kad izkāpām, viņam bija traumētas kājas, un viņš nevarēja ātri paiet, divi uzraugi viņu veda, un viens, tāds mazs, visu laiku riņķo ap Gunāru un rupji lamājās, bet viņš iet mierīgs, nosvērts, pilns pašcieņas.Tas man palicis atmiņā. Tāds viņš bija.

Lietotāja attēls
9K116
Runā vienā laidā
Ziņas: 184
Pievienojies: 08 Mar 2011 14:55

Re: Atmodas politiskās nostādnes

Nelasītas ziņa 9K116 » 16 Aug 2011 21:34

tas_pats_lv raksta:Kā Gunārs Astra dzīvotu neatkarīgajā Latvijā?
Jā, šis ir ļoti interesants jautājums, uz kuru atbildi mēs visdrīzāk nekad arī neuzzināsim :? No otras puses - variantu jau nemaz tik daudz nemaz nav: viņš vai nu iesaistītos LTF un vēlāk ievēlētos AP un Saeimās, kļūstot plus mīnus par `politiķi tipisko`, vai arī, ja viņš izrādītos par ideālistu-sapņotāju, tad visdrīzāk šodien būtu tāds pats dīvainis vaimanātājs, par kādu ir kļuvis LTF Atmodas laiku flagmanis un cerība Dainis Īvāns... :roll:

Atbildēt uz ziņu