Latvijas Pilsoņu kongresa (PK)

Foruma noteikumi
Lūdzu, atminieties! Latvieši ir labie, nevis tirliņi!
Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Latvijas Pilsoņu kongresa (PK)

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 04 Jūn 2015 17:18

Nav dokumentu, nav pētniecības
http://www.la.lv/nav-dokumentu-nav-petniecibas/
Viesturs Sprūde 4. jūnijs, 2015

Kā bija sagaidāms, Latvijas Pilsoņu kongresa (PK) izveides 25. gadadienai veltītā konference Kara muzejā noritēja kaislību pavadībā. Kad sāka iet pavisam karsti, klātesošos pie kārtības sauca agrākais “pilsoņu” delegāts Visvaldis Lācis. Tā bija pirmā tik plašā PK problemātikai veltītā vēstures konference.

Pilsoņu kongresa nopelni līdz ar vietējo padomju un trimdas lomu pieder aizmirstajām valstiskās neatkarības atjaunošanas cīņas epizodēm. Tautas apziņā parasti visi nopelni tiek Latvijas Tautas frontei (LTF), tomēr PK bija atmodas laika lielākais tautas pašorganizēšanās piemērs. No 1989. līdz 1990. gadam, padomju okupācijas apstākļos, tika reģistrēti vairāk nekā 700 tūkstoši Latvijas Republikas pilsoņu – tie, kas bijuši pilsoņi okupācijas brīdī, un viņu pēcnācēji. Kongresa aktīvisti rīkojās saskaņā ar Satversmes principu, ka valstī varas avots ir Latvijas tautas pilsoņu kopums. PK augstākā pārstāvniecība bija Pilsoņu kongress, ko ievēlēja 1990. gada aprīļa beigās. Kongresa izpildinstitūcija “Latvijas Komiteja” pieprasīja Latvijas valsts “de facto” atjaunošanu, pamatojoties uz 1922. gada Satversmi. Kongress un Pilsoņu komitejas, citējot Kara muzeja vēsturnieku Jāni Maurīti, bija “sargsuns, kas stāvēja aiz Augstākās padomes muguras”. PK neļāva LTF cīņā par neatkarību kļūt par daudz mērenai; palīdzēja turēt kursu uz 1918. gada Latvijas Republikas atjaunošanu, nevis “jaunu” Latvijas valsti, uz ko pat vēl 1990. gada sākumā mudināja ne viens vien LTF “spices vīrs”. Taču pilsoņu organizācijai bija arī tā laika situācijā neīstenojamas idejas un garām palaistas iespējas.

PK Latvijas neatkarības atjaunošanā pārstāvēja starptautiski tiesisko ceļu pretstatā LTF, kas īstenoja parlamentāro ceļu, pārvēršot padomju okupācijas varas institūcijas par savu politisko mērķu īstenotājām. Profesors Inesis Feldmanis atgādināja, ka 1989. gadā, atmodai sākoties, sabiedrībā nepastāvēja vienots viedoklis, kuru ceļu izvēlēties. Bet praksē “AP lielās iespējas izdevās apvienot ar vienīgo tiesiski korekto un latviešu nācijas interesēm atbilstošo Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas koncepciju, kuru pārstāvēja pilsoņu kustība”.

Kamēr LTF nebija ieguvusi kontroli pār AP un izveidojusi valdību, PK ceļš pastāvēja kā rezerves variants gadījumam, ja parlamentārais neizdotos. Kad LTF ieguva varu AP, pilsoņu kustība savu nozīmi strauji zaudēja un tika atstumta.

Pasākumu kopīgiem spēkiem rīkoja Kara muzejs, valsts pētījumu pro­gramma “Letonika”, Pilsoņu kongresa fonds un LU Latvijas Vēstures institūts, turklāt iznāca, ka vislielāko jucekli zālē radīja tieši institūta vēsturnieka Artura Žvinkļa referāts. Žvinklis norādīja uz vairākām pretrunīgām detaļām. Piemēram, formāli juridiski 1989./1990. gadā vēl nevarēja balstīties 1922. gada Satversmē, jo tās darbība bija apturēta pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma. Tāpat neviens nebija atcēlis Kārļa Ulmaņa Ministru kabineta pieņemtās Pavalstniecības likuma izmaiņas, kas atņēma Latvijas pilsonību vairākiem ārzemēs dzīvojošiem sociāldemokrātiem, tādiem kā Fēlikss Cielēns. Juridiski Cielēnam nebūtu tiesību 1989. gadā Latvijā reģistrēties kā pilsonim! Bet visvairāk klātesošos sadusmoja Žvinkļa atgādinājums, ka PK dokumentos tā brīža situācija raksturota kā Latvijas aneksija, nevis okupācija. Pēc vēsturnieka domām, tas bijis juridiski korekti, jo okupācijas posms beidzies līdz ar Latvijas iekļaušanu PSRS 1940. gada 5. augustā, bet turpmākais jau ir aneksija. Pēc šīs tēzes Žvinkli no zāles nosauca par “provokatoru”. Viņš iebilda, ka aneksija “nenozīmē neko labu” un ir vienādi prettiesiska un nosodāma kā okupācija. Tomēr troksnis nerimās. Visvaldis Lācis uzņēmās glābt situāciju, aicinot: “Ļaujiet runāt! Ievērosim disciplīnu! Nesāksim tirgu! Citādi mēs zaudēsim šo konferenci!” Publika pierima, taču sekojošais vēsturnieka Ulda Krēsliņa priekšlasījums arī nebija glaimojošs. Latviešu nacionālisma ideju pētnieks uzsvēra, ka PK kopumā argumentēto prasību un mērķu sasniegšanai traucējis “stūrgalvīgais dogmatisms”, kā arī “sekošana principiem, nerēķinoties ar realitāti”. Radikālās prasības par dekolonizāciju 1989. gada iekšpolitiskās un starptautiskās situācijas apstākļos nebija īstenojamas. Toties PK pozīcija attiecībā pret 1989. gadā ierosināto Latvijas PSR pilsonības ieviešanu un vēlāk pilsonības nulles variantu ir vērtējama pozitīvi. Daudzi kongresa biedri paši nonāca pretrunā ar savas organizācijas nostādnēm, jo 19 “pilsoņi” reizē bija arī LTF frakcijas deputāti AP, kaut gan kongresa oficiālā pozīcija bija nepiedalīties. PK nenošķīra stratēģiskos mērķus no taktiskajiem uzdevumiem to sasniegšanai. Tā neatzina kompromisus. Rezultāts bija ambiciozās, taču resursu un reālo iespēju ziņā vājās PK nobīdīšana malā. Iedzīvotāju acīs par galveno neatkarības centienu virzītāju kļuva LTF.

Akadēmiķis Tālavs Jundzis atzina, ka līdz 1990. gada AP vēlēšanām LTF vadība runājusi tikai par “neatkarīgas valsts atjaunošanu”, nedefinējot, kas tad tā būs par valsti. Runāts par 1918. gada republikas neiespējamību. Par pozīcijas maiņu lielā mērā jāpateicas AP LTF frakcijas loceklim, Pilsoņu kongresa delegātam “no Krāslavas” Egilam Levitam, kurš bija galvenais 1990. gada 4. maija deklarācijas veidotājs. Neatkarības deklarācija praktiski bija PK platformas izklāsts. “Pilsoņu kustības problēma bija tā, ka tai nebija varas, taču ar savu prātu, ar tiesisku programmu tā devusi milzīgu ieguldījumu neatkarības atgūšanā. Otra lieta – bez kongresa nez vai būtu izdevies AP “noturēt” pilsonības jautājumu,” sprieda Jundzis. Bet PK ceļš bijis ideālistisks, kamēr prakse ir nežēlīga un reālistiska.

Konferences gaitā pavīdēja doma, ka pamatīgas PK izvērtēšanas laiks vēl nav pienācis, jo pagaidām valda emocijas, kamēr klasiski vēstures pētniecība sākas tad, kad tās aprimušas – kādus 50 gadus pēc notikuma. Tomēr sākt ir vērts jau tagad. Vēsturnieki atgādināja zālē sanākušajiem agrākajiem kongresa aktīvistiem, ka pēc 100 gadiem tāda institūcija vispār būs aizmirsta, ja agrākie PK biedri paši nevāks un nenodos arhīvā organizācijas dokumentus. Akadēmiķis Jundzis konstatējis, ka Latvijas Nacionālajā arhīvā šobrīd viss uz PK attiecināmais materiālu klāsts ir “kādas 20 lapas”. Tās ir dokumentu kopijas, kas atrodamas no trimdas atsūtītajās lietās. Paši pilsoņu kustības aktīvisti nav nodevuši neko. Arhīvā nav neviena Latvijas pilsoņu reģistrācijas dokumenta, nav Latvijas Komitejas lēmumu, nav nekādas sarakstes. “Kamēr tas netiks nodots pētnieku rīcībā, tikmēr neceriet, ka kaut kas mainīsies. Un jaunās paaudzes vairs nezinās, kas tas tāds Pilsoņu kongress bija,” sacīja Jundzis.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Latvijas Pilsoņu kongresa (PK)

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 04 Jūn 2015 17:24

Cienījamie Latvijas Republikas pilsoņi!

Aicinām apmeklēt Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa 25. gadadienai veltīto svinīgo sanāksmi!

Šī gada 1. maijā plkst. 11.00, Lielajā Ģildē, Rīgā, Amatu ielā 6, ar Kultūras ministrijas atbalstu notiks Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa 25. gadadienai veltīta svinīgā sanāksme. No plkst. 10.00 demonstrēs Pilsoņu Kongresa videoarhīva materiālus. Svinīgās sanāksmes mērķis ir atsaukt atmiņā Pilsoņu Kongresa pamatprincipus un novērtēt, kā tie īstenojušies Latvijas un pasaules notikumu kontekstā

Toreiz - 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā - uz pirmo sesiju pulcējās jaunievēlētie Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāti. Pilsoņu kustība - Trešās atmodas vainagojums - bija aptvēris visus Latvijas sabiedrības slāņus. To aizsāka sabiedriskās organizācijas Latvijas Nacionālā neatkarības kustība, Latvijas Cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa "Helsinki-86", Vides aizsardzības klubs, autonomā "Helsinki-86" Rīgas nodaļa, Latvijas Tautas frontes Radikālā apvienība un atbalstīja arī daudzas LTF nodaļas. Aktīvu atbalstu sniedza Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Tika reģistrēti vairāk kā 800 tūkstoši Latvijas Republikas pilsoņu un sarīkotas Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, kurās piedalījās 679 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Lai gan daudzi no Pilsoņu Kongresa paustajiem nosacījumiem ietverti mūsdienu Latvijas valsts pamatos, tas līdz šim bijis gandrīz pilnīgi aizmirsts.

Piedaloties sanāksmē, apliecināsim, ka deviņdesmito gadu sākumā PSRS okupācijas apstākļos ievēlētās Latvijas valsts tiesiskās pārstāvības – Pilsoņu Kongresa - pamatnostādnes mūsu sirdīs un domās joprojām ir dzīvas.

Ieeja sanāksmē brīva. Labākai sanāksmes organizācijai lūdzam iepriekš pieteikties pa tālruņiem 29390529 (Signe Poritere), 26696822 (Edgars Alksnis) vai 29416226 (Zigurds Strīķis) vai pa e-pastu: signe.poritere@gmail.com vai zigurds.strikis@gmail.com .

* * *

Ikviena tauta un valsts svin savas nozīmīgās jubilejas. Šajās reizēs mēs atskatāmies pagātnē, lai izvērtētu noieto ceļa posmu, godinātu cīnītājus un nospraustu mūsu mērķus nākamībai. 2001. gadā ar plašu kultūras programmu savu astoņsimtgadi svinēja Rīga. Vērienīgi 2013. gadā nosvinējām Latvijas Tautas frontes 25. jubileju, bet pagājušajā gadā – Baltijas ceļa 25. gadadienu. Jau iezīmējas Latvijas valsts simtgades svinību aprises 2018. gadā.

Šī gada pavasarī aprit 25 gadi kopš Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa pirmās sesijas. Līdz šim Pilsoņu Kongresa darbība ir gandrīz aizmirsta, tā vēsture nav pietiekami pētīta un apzināta. Pilsoņu Kongress maz pieminēts vēstures grāmatās, bet pieejamā informācija bieži vien neprecīza.

Trešās atmodas laikā, īstenojot tautas centienus atgūt neatkarīgu Latvijas valsti, sabiedriskās organizācijas „Helsinki-86“, LNNK, VAK un LTF Radikālā apvienība izveidoja Pilsoņu komiteju Pagaidu sakaru centru. Tam pamatā bija no Igaunijas pārņemtā iecere izveidot savas okupētās, bet joprojām de iure pastāvošās valsts tiesisku pārstāvību, balstoties uz tiesiskās pēctecības principiem. Ieceres īstenošanā iesaistījās visa tauta – visur Latvijā tika dibinātas vietējās pilsoņu komitejas, reģistrēti Latvijas Republikas pilsoņi. Pilsoņu Kongresa vēlēšanas notika laikā no 1990. gada 8. aprīļa līdz 23. aprīlim. Tajās ievēlēja 259 delegātus. Pilsoņu Kongresa vēlēšanas bija pirmās vispārējās demokrātiskās un tiesiskās vēlēšanas Latvijā kopš 1931. gada 4. Saeimas vēlēšanām. Tās bija pirmās vēlēšanas Latvijā kopš 1932. gada pašvaldību vēlēšanām, kuŗās piedalījās tikai Latvijas Republikas pilsoņi. Pilsoņu Kongress bija pirmā vēlētā institūcija okupētajā Latvijas Republikā ar plašu un nepārprotamu Latvijas tautas pilnvarojumu atjaunot 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku.

Pilsoņu Kongress uz savu pirmo sesiju dažas dienas pirms 4. maija neatkarības deklarācijas pieņemšanas sanāca Filharmonijas zālē – Lielajā Ģildē , to tiešajā ēterā rādīja Latvijas Televīzija. Visa Latvija sekoja Kongresa sesijas norisei. Pilsoņu Kongress atzina, ka Latvija ir okupēta un anektēta valsts, un, pamatojoties uz starptautisko tiesību pamatprincipiem, pieprasīja okupācijas izbeigšanu, okupācijas armijas izvešanu, Padomju Savienības Komunistiskās partijas darbības izbeigšanu un stāvokļa pirms okupācijas atjaunošanu. Pilsoņu Kongress otrajā sesijā 1990. gada 30. jūnijā pasludināja sevi par 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas tiesisku pārstāvniecību.

Pilsoņu Kongress iestājās par Latvijas valsts atjaunošanu uz tiesiskās pēctecības pamata, nepieļaujot jaunas Latvijas valsts izveidi, kura piešķirtu pilsonību arī bijušās okupētājvalsts pilsoņiem. Pilsoņu Kongress bija pagaidu parlaments, kura mērķis bija radīt nosacījumus likumīgas Saeimas vēlēšanām, lai pēc tās ievēlēšanas nodotu tai savas pilnvaras. Pilsoņu Kongress darbojās saskaņā ar 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas tiesiskās nepārtrauktības pastāvēšanas (de iure) doktrīnu, kuru visus pēckara gadus uzturēja spēkā Latvijas sūtniecības Vašingtonā un Londonā. Pilsoņu Kongress balstījās uz Latvijas Satversmes un pārējo likumu spēkā esamību un to darbības de facto atjaunošanas nepieciešamību. 1990. gada 18. martā ievēlētā Latvijas Padomju Sociālistiskas Republikas Augstākā padome bija spiesta rēķināties ar Pilsoņu Kongresa nostāju. Tā ietekmē tika atjaunota 1922. gada Satversmes, 1937. gada Civillikuma darbība, valsts iestāžu nosaukumi un citi valsts elementi. Tika uzsākta īpašumtiesību atjaunošana tuvu stāvoklim pirms Latvijas okupācijas. Pilsoņu Kongress izdeva laikrakstu „Pilsonis“ (vēlāk „Pavalstnieks“) vairāku tūkstošu eksemplāru metienā un katru nedēļu to izplatīja visā Latvijā. Kongress uzsāka Latvijas Republikas pilsoņu apliecību izsniegšanu, tās apliecināja pilsoņa piederību Latvijas valstij.

Pilsoņu Kongresa delegātu vidū bija daudzi ievērojami sabiedrības pārstāvji – diriģents un komponists Leons Amoliņš, dzejniece Vizma Belševica, politiķis Eduards Berklavs, žurnālists Aivars Berķis, raidstacijas „Radio Brīvā Eiropa“ žurnālists, tagadējais bīskaps Pāvils Brūvers, filosofs Oļģerts Eglītis, arhibīskaps Kārlis Gailītis, profesors Ervids Grinovskis, dzejnieks un aktieris Juris Helds, komponists Imants Kalniņš, jurists un politologs Tālavs Jundzis, agronoms Pēteris Krūgaļaužs, publicists Jānis Kučinskis, Rīgas Motormuzeja dibinātājs Viktors Kulbergs, jurists, starptautisko tiesību speciālists Egīls Levits, vēsturnieks Jānis Maurītis, mūziķis Juris Pavītols, literatūrzinātnieks Romāns Pussars, narkologs Edmunds Rudzītis, ģeogrāfijas doktors, docents Valdis Šteins, ārsts Vilens Tolpežņikovs, režisors Haralds Ulmanis, tagadējais arhibīskaps Jānis Vanags. Delegātu vidū bija arī daudzi tālaika un vēlākie politiķi – Andris Ārgalis, Indulis Bērziņš, Einārs Cilinskis, Juris Dobelis, Oskars Grīgs, Māris Grīnblats, Aleksandrs Kiršteins, Andrejs Krastiņš, Visvaldis Lācis, Juris Putriņš, Einārs Repše, Jānis Straume, Arvīds Ulme, Juris Vidiņš, Roberts Zīle.

Pilsoņu Kongress uzskatāms par Latvijas Pretestības kustības, kas sākās uzreiz pēc Latvijas valsts okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, tradīciju pārmantotāju un darba turpinātāju. Pilsoņu Kongresa izveide un darbība apliecina mūsu tautas augsto pašorganizācijas spēju, un tas līdzīgi 1991. gada janvāra barikādēm un Baltijas ceļam ir spilgts pasaules mēroga nevardarbīgās pretestības paraugs. Pilsoņu Kongress ir devis neatsveramu ieguldījumu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā 90. gadu sākumā.

Igaunijā Atmodas laikā tika panākta vienošanās starp Igaunijas PSR (Igaunijas Republikas) Augstāko Padomi un Igaunijas Kongresu, izveidojot jaunu Satversmes sapulci. Latvijas Pilsoņu Kongresam līdzīgā institūcija – Igaunijas Kongress – šobrīd ir neatņemama Igaunijas mūsdienu vēstures daļa. Igaunijas Kongresa delegātu vidū bija pretestības kustības dalībnieki, radošās inteliģences pārstāvji un nākamie ievērojamie Igaunijas politiķi. Igauņi šī gada 14. martā vērienīgi atzīmēja Igaunijas Kongresa jubileju.

Sagaidot Pilsoņu Kongresa jubileju, Latvijas Nacionālā bibliotēka ir digitalizējusi laikrakstus „Pilsonis” un „Pavalstnieks” un pēc Pilsoņu Kongresa fonda ierosinājuma gatavo izstādi par pilsoņu kustību un Pilsoņu Kongresu, kuru atklās rudenī.

29. maijā plkst. 10.00, Rīgā, Latvijas Kara muzejā, paredzēta zinātniska konference Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa devums Latvijas neatkarības atjaunošanā. Pilsoņu Kongresam 25 gadi., kuru rīko Pilsoņu Kongresa fonds sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju un Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtu.

Pilsoņu Kongresa fonds aicina ziedot Pilsoņu Kongresa 25. gadadienas pasākumu nodrošināšanai. Pilsoņu Kongresa Fonda bankas norēķinu rēķins LV71HABA0551039868940 (Swedbank), Pilsoņu Kongresa Fonda reģistrācijas numurs ir 40008115611.

Pilsoņu Kongresa fonds
21.04.2015
http://www.pilsonis.lv/component/conten ... cija-pk-25

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Latvijas Pilsoņu kongresa (PK)

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 04 Jūn 2015 17:27

Par Kongresu
Mērķis

Pilsoņu Kongresa mērķis ir veikt Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, tādējādi sagatavojot apstākļus likumīgas Saeimas vēlēšanām, un savas pilnvaras nolikt tās priekšā.
Kas ir Pilsoņu Kongress

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress ir 1918. gada pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu Savienības Padomes atzītās valsts, agrākās Tautu Savienības locekles – Latvijas Republikas tiesiska pārstāvība. Līdz likumīgās Saeimas vēlēšanām Pilsoņu Kongress uzskatāms par pagaidu parlamentu okupācijas apstākļos.

Struktūra


Trešās atmodas laika sabiedriskās organizācijas “Helsinki – 86”, LNNK, VAK un LTF Radikālā Apvienība izveidoja Pilsoņu Komiteju Pagaidu sakaru centru. Šī struktūra izveidoja vietējās pilsoņu komitejas, kas 1989. gada pavasarī aizsāka Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju, kopumā reģistrējot gandrīz 800 000 Latvijas Republikas pilsoņu. Vēlāk tika izveidotas arī apriņķu komitejas.

Pilsoņu Kongresa vēlēšanas notika no 1990. gada 8. aprīļa līdz 23. aprīlim. Tajās piedalījās vairāk kā 707 tūkstoši vēlētāju. Kongresa 1. sesijā 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā, kura notika Rīgā, Lielajā Ģildē, piedalījās 259 kongresa delegāti. Delegātu pilnvaru termiņš nav ierobežots.

Latvijas Komiteja ir PK izpildinstitūcija, kas sesiju starplaikos realizē Kongresa pilnvaras un par savu darbību ir atbildīga Kongresam.

Pilsoņu Kongresa pirmajā sesijā izpildinstitūcijā – Latvijas Komitejā ievēlēja 50 delegātus. Jaunievēlētā Latvijas Komiteja bija pārāk liela un neefektīva, tādēļ nākamajās PK sesijās šo kļūdu laboja un Latvijas Komiteju izveidoja aptuveni pēdējā pirmsokupācijas Ministru Kabineta lielumā, tikai ministru un ministriju vietā bija komisiju vadītāji un komisijas - Ārlietu, Iekšlietu, Tiesību, Tautsaimniecības un Sabiedrisko lietu komisijas.

PK delegātu sanāksmē 2007. gada 24. martā tika izveidota Rīcības komiteja Latvijas Komitejas darbības nodrošināšanai.
http://www.pilsonis.lv/lr-pk

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Latvijas Pilsoņu kongresa (PK)

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 04 Jūn 2015 17:37

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress
http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_R ... u_Kongress

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress jeb LR PK radās LPSR 1989. gadā un deklarēja sevi par Latvijas Republikas pilsoņu vēlētu "1918. gadā pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu Savienības Padomes atzītas valsts, agrākās Tautu Savienības locekles - Latvijas Republikas - tiesisko pārstāvību"[2], lai "atjaunotu Latvijas Republikas likumīgo valsts varu, Satversmes darbību, un Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidotu uz 1920. gada Miera līguma pamata."[3] Vēstures zinātnē nav vienota viedokļa par Pilsoņu Kongresa tiesisko statusu. To var traktēt gan kā kustību, gan sabiedrisku vai politisku organizāciju, gan kā valsts varas struktūru[4].

Satura rādītājs

1 Pilsoņu Kongresa vēsture
1.1 Darbības pirmsākums
1.2 Pilsoņu Kongresa darbības apsīkums
1.3 Mūsdienās
2 Atsauces un paskaidrojumi
3 Literatūra
4 Ārējās saites

Pilsoņu Kongresa vēsture
Darbības pirmsākums

Ideja par pilsoņu kustības veidošanu radās 1989. gada jūlijā, kad latviešu laikrakstos tika publicēts Latvijas PSR pilsonības likuma projekts, kuru bija izstrādājis profesors Juris Bojārs. 1989. gada 17.decembrī[5], pēc Igaunijas parauga, sākās paralēlas valsts varas struktūras izveides mēģinājums - lielāko sabiedrisko kustību (Latvijas Tautas fronte, Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustība, Vides aizsardzības klubs, Cilvēktiesību aizsardzības grupa Helsinki—86 u.c.) pārstāvji sanāca Latvijas Republikas Pilsoņu kustības 1. konferencē, kas pieņēma nolikumu par Latvijas Republikas Pilsoņu komiteju veidošanu un rezolūciju par Kongresa sasaukšanu. Izveidoja Pilsoņu Komiteju Pagaidu sakaru centru, kas izvirzīja uzdevumu "apzināt pilsoņus un pilsoņu kandidātus". Pēc asām diskusijām, Latvijas Tautas fronte atbalstīja pilsoņu komiteju ideju kā "rezerves lidlauku gadījumam, ja izgāzīsies neatkarības iegūšanas parlamentārais ceļš".[6] Sākās LR pilsoņu un viņu pēcnācēju reģistrācija[7] un jau decembrī reģistrēto skaits pārsniedza 700 000.[8] Vienlaikus tika veidota visaptveroša pilsoņu komiteju sistēma Latvijā.

1990. gada 8.-23. aprīlī notika LR Pilsoņu Kongresa vēlēšanas, kurās 707 772 iedzīvotāji (678 862 pilsoņi un 28 910 pilsoņu kandidāti)[9] ievēlēja 232 delegātus.[10] "Pilsoņu kandidāti" šajās vēlēšanās varēja piedalīties, ievēlot savus pārstāvjus Pilsoņu Kongresā tikai ar padomdevēja tiesībām. Savukārt Kongress izveidoja Latvijas Komiteju (50 locekļi) kā pastāvīgu izpildinstitūciju Kongresa sasaukšanas starplaikos. Vietējo Pilsoņu komiteju vēlēšanas tā arī nenotika. Neraugoties uz reālās varas trūkumu, LR Pilsoņu Kongress pieteica pretenzijas uz vairākām valsts varas funkcijām, ieskaitot dalību iespējamajā Pagaidu valdībā. Tā kā Pilsoņu Kongresa aktīvākā daļa bija latviešu nacionālradikālākie pārstāvji, arī Latvijas Komiteja kopš savas izveidošanas savos uzsaukumos un rīcībā bija par radikāli galējiem soļiem, noraidot jebkādus kompromisus ar padomju varu un citu politisku uzskatu paudējiem. Pilsoņu Kongress atjaunoja Aizsargu organizāciju, Likumīgo īpašnieku apvienību.Latvijas Komitejā reģistrējās politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas[11]. Sāka izdot nedēļas laikrakstu "Pilsonis" (redaktori - A. Žukovskis, J.Kučinskis, M. Zelmenis).[12]

1990. gada sākumā Latvijas Komiteja apšaubīja LR Augstākās Padomes leģitimitāti no starptautisko tiesību viedokļa un bija opozīcijā gan LPSR valdībai, gan LTF kā pārāk mērenai pozīcijai, aicinot boikotēt Augstākās padomes vēlēšanas: “Pašreizējās LPSR AP vēlēšanas nav likumīgas un demokrātiskas, jo notiek okupācijas armijas klātbūtnē, ar tās karavīru un okupētājas valsts pilsoņu piedalīšanos… Pasludināt LPSR AP vēlēšanas par likumīgām nozīmētu samierināties ar 1940. gada okupācijas sekām”.[13] Savukārt daļa no LR Pilsoņu komitejas locekļiem ignorēja Latvijas Komitejas nostāju un iekļāvās LTF vēlēšanu sarakstos, kandidējot uz LR AP deputātu mandātiem, kas vājināja Pilsoņu Kongresa vienotību un ietekmi sabiedrībā.[14]

Pēc AP vēlēšanām (kurās absolūto vairākumu guva LTF) Pilsoņu Kongress paziņoja, ka “jaunievēlētā LPSR Augstākā Padome ir 1940. gadā nelikumīgi izveidotās LPSR varas orgāns un tāpēc tā nav atzīstama par LR likumīgo valsts varas pārstāvi”, vienlaikus atzīstot par iespējamu sadarboties ar LPSR AP tādu jautājumu risināšanā, kas vērsti uz LR likumīgās valsts varas atjaunošanu un neatkarības atgūšanu.[15] LR Pilsoņu Kongresa Latvijas Komiteja sagatavoja dokumenta projektu “LR AP un LR Pilsoņu Kongresa deklarācija par sadarbību LR likumīgās valsts varas atjaunošanā”, kur cita starpā bija paredzēts, ka līgumus, kuri tiek slēgti ar PSRS un citām valstīm, ratificē gan LR AP, gan Pilsoņu Kongress. LR AP LTF deputātu frakcijas sēdē 1990. gada 11. jūnijā šis dokuments neguva atbalstu[16] un LR PK palika norobežots no varas, aizvien vairāk radikalizējoties[17], opozīcijā arī LR AP atjaunotajai Latvijas Republikai. Konfrontāciju veicināja arī LTF valdes locekļu nedraudzīgā, reizēm pat nosodošā attieksme pret Latvijas Komiteju (raugoties uz Pilsoņu Kongresu, kurš darbojās tikai sasaukto sesiju laikā, un Latvijas Komiteju kā uz divām dažādām organizācijām), lai gan daudzas LTF nodaļas aktīvi iesaistījās Pilsoņu Kongresa darbā.
Pilsoņu Kongresa darbības apsīkums

Pilsoņu Kongress 4. sesijā 1990. gada 15. decembrī pieņēma „Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa un Augstākās Padomes kopīgā komunikē” projektu, kurā abas puses apņēmās" sadarboties un saskaņot savu rīcību". Pilsoņu Kongress 15. decembrī pieņēma lēmumu piedāvāt to izskatīt un parakstīt arī Augstākajai Padomei[18]. 1991. gada 13. janvāra plenārsēdē ar nosaukumu „Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Pilsoņu Kongresa paziņojums” to pieņēma arī Augstākā Padome[19]. Tajā pašā laikā 13.janvārī Tallinā A. Gorbunovs un B. Jeļcins parakstīja Latvijas Republikas un KPFSR līgumu “Par starpvalstu attiecību pamatiem.” Augstākā Padome šo līgumu 14.01.1991. ratificēja. Līguma 3. pants nosaka, ka abas puses “uzņemas savstarpējas saistības garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un KPFSR teritorijā, un ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai.””[20] Sadarbība beidzās nesākoties: 15. janvārī Latvijas Komiteja noraidīja un pasludināja par "likumīgā spēkā neesošu un tiesiskas sekas neizraisošu" AP lēmumu par līguma ar Krievijas Federāciju ratifikāciju, izplatot paziņojumu, ka "līgums ir pretrunā ar LR pilsoņu interesēm, jo līgumslēdzējas puses izvairās konstatēt neapstrīdamo faktu, ka Latvija ir okupēta, anektēta un kolonizēta no PSRS puses, ...pilsonības jautājuma regulēšana starpvalstu līgumā pēc būtības ir iejaukšanās LR iekšējās lietās". [20] Attiecīgus dokumentus Latvijas Komiteja nosūtīja Krievijas Federācijas Augstākajai padomei un Borisam Jeļcinam. 19. janvārī Latvijas Komiteja aicināja neiet uz barikādēm: "Izbeidziet karnevālu Vecrīgā un Rīgas centrā, ejiet uz mājām! Taupiet savas dzīvības nākotnes Latvijai, demokrātiskai Latvijai, Latvijas pilsoņu ievēlētās Saeimas likumu vadītai latviskai Latvijai! Neizlejiet savas asinis par velti! Piešķirt masveidā pilsonību tādiem ļaudīm, kas ir sveši un naidīgi latviešu tautai, zemei un kultūrai, ir tas pats, kas atdot viņiem daļu mūsu zemes."[21] LK veidojot patstāvīgu "ēnu valdības" politiku, sadarbība starp AP un LK pārtrūka.[22]

1991. gada 28. februārī atsevišķi Pilsoņu Kongresa delegāti un Latvijas Komitejas locekļi Latvijas Universitātes aulā parakstīja separātu aicinājumu Latvijas pilsoņiem piedalīties aptaujā un izteikt vienotu atbalstu Latvijas valstiskajai neatkarībai.[23]

1991. gada februārī tika ierosināts 3. martā veikt iedzīvotāju aptauju "Vai Jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?", lai apsteigtu PSRS valdības 1991. gada janvāra lēmumu 17. martā rīkot referendumu par Savienības saglabāšanu.[24] Latvijas Komiteja iestājās par šīs aptaujas boikotu, uzskatot, ka jebkāda nobalsošana okupācijas karaspēka klātbūtnē ir nelikumīga un tās rezultātu interpretācija varētu radīt nelabvēlīgas tiesiskās sekas. Savukārt virkne apriņķu un citu administratīvi teritoriālo vienību pilsoņu komitejas, neatbalstīja Latvijas Komiteju un izplatīja paziņojumus, ka, saglabājot tiesisko attieksmi pret iecerēto aptauju, kā nelikumīgu balsojumu, kurš notiks okupācijas apstākļos un kurā būs atļauts piedalīties arī Latvijā nelikumīgi esošajiem okupētājvalsts PSRS pilsoņiem - viņi tomēr atsakās no aptaujas boikota, lai nedotu iespēju PSRS interpretēt tās rezultātus tai labvēlīgā gaismā.

4. maija Neatkarības deklarācijas neatzīšana un aicinājumi neaizstāvēt AP no omoniešiem, kā arī virkne citu Latvijas Komitejas lēmumu, Kongresa delegātu runu radikālisms un Pilsoņu Kongresa vadības ierobežotās iespējas piekļūt plašsaziņas līdzekļiem, lai skaidrotu savu nostāju, acīmredzot bija iemesls tam, ka šajā laikā Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress strauji zaudēja atbalstītāju loku, tiem sākot atbalstīt dažādas politiskās partijas. 1993. gada pavasarī,gatavojoties 5. Saeimas vēlēšanām, lielākā daļa Pilsoņu Kongresa vadības no tā aizgāja , izveidojot partiju 18. novembra savienība (reģistrēta 01.03.1993., likvidēta 03.02.1995.). Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa atlikušie dalībnieki 1993. gada novembrī sanāca uz 14. sesiju, kura nebija balstiesīga kvoruma trūkuma dēļ.[nepieciešama atsauce]
Mūsdienās

Mūsdienās darbu turpina Latvijas Komiteja, kuru pārstāv priekšsēdētāja vietas izpildītājs Edgars Alksnis. 2007. gada 24. martā notika bijušo Pilsoņu Kongresa delegātu grupas sanāksme, kurā izveidoja Rīcības Komiteju Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa darbības atsākšanai. 2007. gada 24. martā Pilsoņu Kongresa delegātu sanāksme pieņēma divus dokumentus — „Paziņojumu par PK darbības atsākšanu” un „Paziņojumu par Latvijas — Krievijas robežu”. [25]
Atsauces un paskaidrojumi

Trūkst publiski pieejamas informācijas: kas, no kura līdz kuram laikam bijis priekšsēdētājs.
[Par grozījumiem Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa darbības pamatprincipos. Pilsonis Nr.1 1990]
Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa darbības pamatprincipi.
"9.decembrī raidstacija "Brīvā Eiropa" pārraidīja Ērikas Vētras interviju ar LTF priekšsēdētāju Romualdu Ražuku. Stāstot par Latvijas Komitejas un LTF vadības regulārajām konsultācijām R. Ražuks Pilsoņu Kongresu pielīdzināja politiskai organizācijai. No intervijas bija grūti saprast, vai šī kļūdīšanās ir izskaidrojama ar pārteikšanos vai bija kārtējais , apzinātais mēģinājums diskreditēt Pilsoņu Kongresu un dezinformēt klausītājus." Pilsonis Nr.16.1990.
Vārpa, Igors (2012). Atmodas eiforija un atmošanās paģiras. 81. lpp. ISBN 978-9934-0-3102-1.
Latvijas Tautas frontes Domes sēdes protokols Nr.10. (Par LTF attieksmi pret pilsoņu komitejām.)
Pilsonību apstiprinošu dokumentu uzrādīšana netika pieprasīta - LR pilsoņa apliecība tika izsniegta uz mutiska pieprasījuma un apliecinājuma pamata.
Apals G. Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. // Latvijas Vēsture, 1992, Nr. 3, 29. lpp.
Pilsonis, Nr. 3, 1990.
LR Pilsonis, 1990, Speciālizdevums, 6. lpp.
Par sabiedrisko organizāciju reģistrāciju raksta „Pilsonis” Nr.15. 1990.: „Latvijas Komitejas prezidijs 28. novembrī reģistrēja Latvijas Nacionālo karavīru biedrību”. „Pilsonis” Nr.17. 1990.: „...Latvijas Komitejā tika piereģistrēta Latvijas Nacionālā Sieviešu līga un Latvijas Daugavas Vanagu organizācija.”. „Pilsonis” Nr.26 (43) 1991.:”Izskatījis Likumīgo Īpašnieku apvienības iesniegumu Latvijas Komitejas prezidijs nolemj: reģistrēt Likumīgo Īpašnieku apvienību Latvijas Komitejā.” Par politisko partiju reģistrāciju „Pilsonī” Nr. 13. (29) ir norāde:”... kopš LSDSP XXI kongresa 1990. gada 1. un 2. decembrī Cēsīs, kurā iezīmējās krasa kreisā pagrieziena sākums (no tribīnes pat izskanēja jautājums, kas nelietīgajai CK atļāvis reģistrēt partiju Latvijas Komitejā)...”. Aptaujājot Pilsoņu Kongresa delegātus to starpā J. Kučinski un J. Maurīti, nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka Latvijas Komitejā reģistrētas 18. novembra Latvijas politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas. Partiju un sabiedrisko organizāciju saraksts vēl jāprecizē, bet netieši informāciju sniedz to pārstāvju paraksti zem kopīgiem 18. novembra Latvijas Republikas sabiedriski politisko organizāciju paziņojumiem („Pilsonis” Nr.1. (18.) 1991. un Nr. 7. (24.) 1991.: Latvijas Republikāņu partija (nejaukt ar vēlāko LRP!), Latvijas Atdzimšanas partija, Latvijas Kristīgo demokrātu savienība, Latvijas Liberālā partija, Latvijas Aizsargu organizācija, Starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības Latvijas nacionālā nodaļa, Latvijas Nacionālo karavīru biedrība, „Helsinki-86” Rīgas nodaļa, Latvijas Politiski represēto apvienība, „Helsinki-86”, Latvijas Daugavas vanagi, Latvijas Sieviešu nacionālā līga, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, Latviešu-vācu kultūras biedrība, Krievijas latviešu biedrība, LJA Tēvzemei un Brīvībai. Vēl minētas vairākas sabiedrisko organizāciju nodaļas.
1992. gadā ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš un tieslietu ministrs Viktors Skudra tiesā iesniedza prasību par Jāņa Kučinska vadītā laikraksta "Pilsonis" slēgšanu, jo tas savās slejās bija aicinājis boikotēt pilsoņu reģistra veidošanu. To abi minētie kungi traktēja kā nepakļaušanos likumiem un likuma par presi pārkāpumu. Tieslietu ministrijas Informācijas departaments pat reiz aizturēja avīzes jaunāko numuru, jo departamenta vadība neesot paspējusi ar to iepazīties. Laikraksts "Pilsonis" nomainīja nosaukumu, kļuva par "Pavalstnieks" un turpināja iznākt tāpat kā agrāk, lai gan varas iebildumi pret šo izdevumu saturu nemitējās. - Lapsa L., Metuzāls S., Jančevska K. Mediji un vara laikraksta "Pilsonis" slēgšana. / Mūsu vēsture: 1985.—2005.
LR Pilsoņu komitejas uzsaukums LR pilsoņiem, visiem Latvijas iedzīvotājiem. Atmoda, 1990, 13. febr., 14. lpp.
Cilinskis E. Par sēdēšanu uz diviem krēsliem un ceļiem uz Latvijas neatkarību. — Atmoda, 1990, 6. febr., 3. lpp.
http://www.aprinkis.lv/_upload/files/40 ... erials.doc Jundzis T. Vēsturiski politiskā situācija laikā, kad tapa 4. maija Deklarācija - 1990. g. marts-maijs (.doc)]
Latvijas Valsts arhīvs, 290. f., 12. apr., 4. lieta, 111. lpp.
Piemēram, 1990. gada 16. oktobrī Pilsoņu Kongresa laikraksts iznāca ar nepārprotamu ievadrakstu «Imigrantu piespiedu izsūtīšana — optimāls risinājums»: "Kamēr daudzu cienījamu latviešu prāti šeit un emigrācijā ir aizņemti ar jautājumu, kā pievienot kolonistus, piešķirot viņiem pilsoņtiesības, mūsu vēsākie un tālredzīgākie ziemeļu kaimiņi vairāk domā, kādā veidā - pēc iespējas civilizētāk un pieklājīgāk - atbrīvoties no šiem nelūgtajiem viesiem." (Imigrantu piespiedu izsūtīšana — optimālais risinājums. // Pilsonis, nr. 7, 16.10.1990, 1. lpp.) Reaģējot uz I.Godmaņa valdības izvirzīto pilsonības likumprojektu, 31. oktobra LK paziņojumā postulēts, ka pilsoņi ir tikai un vienīgi pirmskara Latvijas pilsoņi un to pēcteči: "Pieņemot Ministru Padomes priekšlikumus, Latvijas Republikas Augstākā Padome neatgriezeniski novirzīsies no Latvijas Republikas atjaunošanas ceļa un pastiprinās politisko konfrontāciju Latvijā." (LR Pilsonis, 1991. gada novembris, 2. lpp.) Vēlāk J.Kučinskis aicināja: "Opozīcijai šī, pēc līķiem smirdošā stabilitāte jāizjauc, piemēram, sasaucot kārtējo mītiņu, bet šoreiz tā, lai tas pāraugtu ielu nekārtībās un barikādēs…" (Lapsa L., Metuzāls S., Jančevska K. Mediji un vara laikraksta "Pilsonis" slēgšana. / Mūsu vēsture: 1985.—2005.)
Pilsonis, Nr.17. 1990.
Pilsonis Nr. 2 (19.) 1991.
[LR Pilsonis Nr. 3. 1991.]
LR Pilsonis Nr. 3. 1991. V.Lācis "Par karnevālu Latvijā un Rīgas centrā"
1991. gada 23. janvāra AP sēdes stenogramma
Puriņš G., Šulcs U., Vai 2001. gada Rīgas domes vēlēšanu rezultāti bija pārsteigums - etniskie balsojumi, atskatoties uz 1991. gada 3. marta aptaujas pieredzi.
Svētdien jāpiedalās aptaujā! // Atmoda. 1991. 26. februāris. 1. lpp.

[ http://www.pilsonis.lv/ www.pilsonis.lv]

Literatūra

4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par neatkarības deklarāciju. / Red. T.Jundzis. - Fonds Latvijas Vēsture, Rīga, 2000.
Maurītis J. Pilsoņu Kongress un tā darbība. / Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. 5. sēj., Militārās literatūras apgādes fonds, Rīga, 2004.

Ārējās saites

Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa pirmajā sesijā (1990.gada 30.aprīlī un 1.maijā) pieņemtie dokumenti. - historia.lv
Latvijas Komitejas 15.05.1990. paziņojums Latvijas Republikas Augstākajai Padomei sakarā ar Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņemšanu. - historia.lv
Jundzis T. Vēsturiski politiskā situācija laikā, kad tapa 4. maija Deklarācija - 1990. g. marts-maijs (.doc)
Dubrovskis J. Violetais tango vai Welcome to my country, where you don’t belong. - dialogi.lv
Dokumenti par Latvijas Pilsoņu komitejas kongresu Latvijas Valsts arhīvā
Lapsa L., Metuzāls S., Jančevska K. Pilsoņu komiteju epopeja. / Mūsu vēsture: 1985.—2005.
www.pilsonis.lv - Latvijas Komitejas mājas lapa

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Latvijas Pilsoņu kongresa (PK)

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 04 Jūn 2015 18:02

Pilsoņu kongress
- pilns nosaukums: Latvijas Republikas Pilsoņu kongress (LR PK)
http://www.historia.lv/biblioteka/skirk ... u-kongress

Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa 1.sesijas materiāli (30.04.1990.-01.05.1990.)
http://www.historia.lv/biblioteka/latvi ... 0-01051990


Rožukalns, V. Kas pārstāvēs 18.novembra Latviju 4.maija Latvijā. Pilsonis (15.08.1990.)

Kas pārstāvēs 18.novembra Latviju 4.maija Latvijā

1948.gads: Latvijas senatori atzīst 1922.gada satversmi par spēkā esošu.
Tālāk ievietotais 1948. gadā publicētais materiāls atspoguļo Latvijas senatoru viedokli par mūsu anektētās valsts tālāko juridisko pārstāvniecību otrreizējās padomju okupācijas pirmajā posmā.
Senatori atzina, ka trimdā palikušie Saeimas deputāti ir tiesīgi veidot Latvijas likumīgās valstiskās varas pārstāvniecību:
Pēc Latvijas Saeimas priekšsēdētaja un Valsts prezidenta v.i. bīskapa Rancāna lūguma sniegt savu atzinumu, vai Latvijas 1922. gada Satversme ir spēkā un, ja ir, tad, kādi Satversmē paredzētie valsts orgāni tiesiski un faktiski vēl tagad pastāv, 13. martā senatori J. Balodis. R. Alksnis, P. Stērste un M. Ratermanis kopīgā apspriedē izstrādāja tēzes, kam pievienojās arī senators A. Rumpēteris (visi augšminētie savos tiesnešu amatos savā laikā apstiprināti no Saeimas). 3. aprīli Hanovā uz jaunu apspriedi sanāca jau pieminētie senatori, kas kopā ar Zviedrijā esošo senatoru M. Čaksti, kas jau agrāk līdzīgi bija deklarējis savu viedokli pieminētajos jautājumos, tobrīd sastādīja - atskaitot mirušos un uz Sibīriju deportētos senatorus - Latvijas senāta apvienotās sapulces locekļu majoritāti, un vienprātīgi pieņēma šādus atzinumus (pilnīgs teksts publicēts TĒVZEMĒ Nr. 27 un LATVJU ZIŅĀS Nr. 28[1]):
1) 1922. gada Satversme visā visumā jāatzīst vēl tagad par spēkā esošu un iedarbīgu. Tāpat kā nav likuma, kas būtu Latvijas Satversmi anulējis līdz šim, nav arī neviena starptautiska akta, ar kuru Latvijas Republikas eksistence no starptautiskā viedokļa būtu izbeigta.
PSRS varas akts, ar kuru 1940. gada 17. jūnijā tā okupēja Latviju bez starptautiskas sankcijas, nevar izbeigt Latvijas Republikas eksistenci, ko apstiprina arī ASV valdības deklarācijas. Tā kā Latvijas teritorija ir svešas varas okupēta un tur esošie pilsoņi pakļauti okupācijas varai, bet nav neviena starptautiska akta, ar kuru Latvijas patstāvība būtu izbeigta, tās pastāvēšana tieši izteicās viņas tiesiskā struktūrā, ko noteic un raksturo tās pamatlikumi. Līdz ar to spēkā un respektējami visi Satversmē paredzētie valsts suverenās varas paudēji un reprezentanti.
2)Arī Saeimas pilnvaras nav izbeigušās. Saskaņā ar Satversmi 10. punkta noteikumam, ka Saeima ievēlama uz 3 gadiem, ir tikai tā nozīme, ka tajā noteikts Saeimas funkciju parastais ilgums, normāliem apstākļiem pastāvot, bet pēc Satversmes 13., 48. un 49. punkta 3 gadu periods var būt īsāks un arī garāks. Satversmē ir noteikts, ka Saeimas pilnvaras izbeidzas tikai jaunievēlētās Saeimas sanākšanas dienā, bet nav noteikts, ka tās tieši izbeigtos ar 3 gadu laika notecējumu. Satversmē ir nepārprotami izteikts princips, ka Latvijas valsts nedrīkst būt uz kādu laiku bez likumdošanas orgāna - Saeimas. Likumīgi funkcionējoša orgāna darbības apturēšana pati par sevi nenozīmē paša šī orgāna tiesiskās esamības izbeigšanos. Ir cits jautājums: vai 1931. gadā ievēlētai Saeimai trimdas apstākļos un svešā zemē ir faktiski iespējams sanākt un pie tam Satversmē paredzētā kvorumā, bet tas neizslēdz, ka tagad ārpus okupācijas varas ietekmes esošie Saeimas locekļi nevarētu aizstāvēt Latvijas intereses kā savā laikā likumīgi ievēlētie brīvās Latvijas tautas pārstāvji. Tā kā 1931.gadā ievēlētās Saeimas pilnvaras ir spēkā, tad jāsecina, ka arī Saeimas priekšsēdim vai viņa vietniekam ir spēkā viņa pilnvaras. Saeimas priekšsēdētāja biedram saskaņā ar Satversmi tagad pienākums izpildīt arī Valsts prezidenta amatu līdz tam laikam, kamēr Saeima ievēlēs jaunu Valsts prezidentu, vai arī tagadējo Saeimas priekšsēža biedru atvietos jaunievēlētās Saeimas priekšsēdētājs. Ar pārvaldes kārtībā izdoto 1940. gada 17. maija Ministru kabineta lēmumu par ārkārtējo pilnvaru piešķiršanu sūtnim Londonā, nav deleģētas nedz Valsts Prezidenta, nedz Ministru kabineta tiesības, izņemot Ministru kabineta lēmumā 6. punktā tieši uzskaitītās tiesības (attiecībā par diplomātiskām pārstāvībām noteiktās valstīs), kamdēļ sūtnis uz šo pilnvaru pamata neatvieto ne vienu, nedz otru no minētiem valsts orgāniem. (TIESĪBNIEKS 1948.g. Nr 4, 69.lpp.).

Latvijas pārstāvība Londonā

Bez bīskapa Rancāna kā Saeimas priekšsēdētāja un Valsts Prezidenta vietas izpildītāja darbības ievērojama loma Latvijas Republikas valstiskuma realizēšanai uz neatkarīgās Latvijas valdības pilnvaru pamata bija sūtnim Londonā K. Zariņam.
1940. gada februāri Latvijas valdība aicināja sūtni Kārli Zariņu ierasties Rīgā ar ziņojumu. Ministru prezidents viņu informēja par valdības nodomu izdot viņam ārkārtējas pilnvaras. Sūtnis, kuram jau bija 60 gadu, iebilda, ka tādas pilnvaras būtu dodamas kādam gados jaunākam diplomātam, bet K. Ulmanis palika pie sava un sūtnis piekrita.
Ministru kabineta lēmums par pilnvaru izdošanu paredzēja, ka pilnvaras stājas spēkā vai nu pēc ārlietu ministra paziņojuma, vai automātiski, ja sazināšanās kļūst neiespējama. Lēmums tika pieņemts mēnesi pirms okupācijas, kad valdība jau zināja par draudiem valsts neatkarībai, bet pilsoņi, kaut skaidri nezināja, to nojauta. Pilnvarojums ietverts Vācijas kancelejas 1940. gada 18. maija vēstulē tās ārlietu ministram. 1940. gada 17. jūnijā V. Munters nosūtīja telegrammu Londonas sūtniecībai: “Visā valstī ienāk padomju karaspēks un ieņem svarīgas iestādes”. Šī telegramma bija kā signāls, ka pilnvarām jāstājas spēkā.
Kirhenšteins un vēlāk arī Jablonskis, izsakot pretenzijas, ka viņi ir Latvijas “ārlietu ministri”, aicināja sūtni atgriezties Rīgā, nododot sūtniecību un tās inventāru padomju iestādēm. Bet sūtnis palika savā vietā.
Minētā 17. maija lēmuma 5. punkts noteica. ka gadījumā, ja sūtnis nomirtu vai zaudētu rīcības brīvību, ārkārtējās pilnvaras saņem Latvijas sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis. Bet Bīlmanis mira pirmais - 1948. gada 26. jūnijā. Kāds tad bija ārkārtējo pilnvaru apjoms? To nosaka lēmuma 6. pants. Tās deva tiesības: aizstāvēt Latvijas intereses visās valstīs, izņemot Lietuvu, Igauniju, Zviedriju, Vāciju, PSRS; rīkoties ar pārstāvniecību īpašumu un mantu (izņemot iepriekšminētās valstis); dot saistošus norādījumus Latvijas pārstāvniecībām (arī ar iepriekšminētajiem izņēmumiem); atstādināt no amata sūtņus, atcelt un pārcelt pārējo pārstāvniecību darbiniekus; likvidēt pārstāvniecības, izņemot sūtniecību ASV; ārkārtējās pilnvaras neparedzēja tiesības iecelt sūtņus.
Kārlis Zariņš mira Londonā 1963. gadā. Nevienu citu pilnvarot pildīt ārkārtējās funkcijas viņš nevarēja, jo viņa pilnvarojumā tas nebija paredzēts. Sūtņus var iecelt tikai valsts vadītājs, vienojoties ar citas valsts vadītāju. Ja arī Latvijas Republikas sūtņi tikuši akreditēti citu valstu valdībās, tad tas noticis, uz draudzīga ieteikuma, ko attiecīgās valstis ir ņēmušas vērā, tādējādi apliecinot LR atzīšanu.

Mūsdienu situācija: ko pārstāv Pilsoņu Kongress

Lai juridiski valsts turpinātu pastāvēt (arī tad, ja tās teritorija ir citas valsts okupēta) vēlams, lai funkcionētu kāds no tās valstiskās varas organizācijas elementiem. Pēdējās Saeimas deputāti likumdošanas orgānu neizveidoja. Nav vairs arī prezidenta vai Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāja. Arī ārkārtējās pilnvaras sūtnim Lielbritānijā jau visai sen beigušas funkcionēt. Toties ir Latvijas Republikas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki Brīvajā pasaulē, pirmām kārtām - Latvijas sūtniecība Vašingtonā.
Latvijas Republikai līdz šim diemžēl nav izdevies izveidot tādu valstiskuma elementu okupācijas apstākļos kā emigrācijas valdību, līdzīgi kā, piemēram, Polijai II pasaules kara laikā. Bet vēl esam mēs - Latvijas tauta, tās pilsoņu kopums. Tauta ir visu demokrātisko valstu pamatelements, valsts varas avots. Saskaņā ar 1922. gada Satversmi Pilsoņu kopums ir augstākā likumdošanas struktūra. Tas ir pamats citu valsts elementu veidošanai.
1 sesijā Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress savā deklarācijā atzina sevi par pilsoņu vēlētu pārstāvniecību. Kādēļ tas juridiski neatzina sevi par savas okupētās valsts pārstāvniecību? Domājams, ka iepriekšminētais formulējums tika izvēlēts tāpēc, lai nenonāktu krasā pretrunā ar agresorvalsts tiesisko kartību - līdzšinējais režīms Latvijas Republiku neatzina, toties padomju likumi iedzīvotājiem deklarēja tiesības dibināt sabiedriskās organizācijas. Tās formāli nevar liegt arī anektētas valsts pilsoņiem.
Bet pēc Augstākās Padomes 4. maija neatkarības deklarācijas radusies unikāla situācija - pirmo reizi augstākais okupētās teritorijas pašpārvaldes orgāns atzinis Latvijas Republikas de iure eksistēšanu un tās Satversmes juridisko spēkā esamību. Ja šāda atzīšana ir ne tikai vārdos, tad AP nevajadzētu būt nekādiem iebildumiem pret LR tiesisku pārstāvniecību savā pārvaldāmajā teritorijā. Būtībā tieši pārstāvniecības atbalstīšana ir viena no pazīmēm, kas apliecina, ka attiecīgais varas orgāns atzīst to vai citu valsti. Pašlaik tikai pilsoņu augstākais interešu aizstāvis - Pilsoņu Kongress - ir spējīgs un tiesīgs izveidot savas valsts tiesisku pārstāvniecību. Protams, situācija visai paradoksāla - anektētās valsts pārstāvniecība darbotos teritorijā, kurā šī valsts būtu tiesīga realizēt savu suverenitāti pilnā apjomā. It kā absurds. Bet absurds jau ir arī fons, uz kura šāda situācija rodas. Vai tad Latvijas pilsoņi šajā sociālajā un politiskajā vidē, šai tautu staigāšanas jūklī, svešas varas izveidotu tiesību, saimniecisko, kultūras un izglītības struktūru vidū nejūtas kā trimdinieki paši savā zemē?
Iebildes pret Pilsoņu Kongresu un tā izveidoto Latvijas Komiteju kā pret valstisku institūtu lielākoties saistās ar nevēlēšanos radīt konfrontācijas situāciju ar pastāvošo režīmu, konkurenci ar Augstāko Padomi, divvaldības vai paralēlo varas struktūru pastāvēšanu.
Šeit jāievēro, ka okupētas valsts valstisko institūtu vai tiesiskas pārstāvniecības izveidošana nebūt nenozīmē, ka tā izvirza pretenzijas uz faktiskas varas realizēšanu, kamēr attiecīgo teritoriju pārvalda citas valsts varas struktūras. Atcerēsimies epizodi no Jēzus dzīves. Uz Poncija Pilāta jautājumu: “Vai tu esi jūdu ķēniņš?” Jēzus atbildēja noliedzoši. “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai es nekristu jūdu rokās.” (Jāņa ev. 33:36). Arī 18. novembra Latvijas Republikas valstiskās struktūras nepretendē uz varu okupētā teritorijā: Latvijas PSR vai tās turpinājumā - 4. maija pārejas perioda Latvijas Republikā.
(Protams, šāda pieeja attiecas tikai uz valstiskās organizācijas jautājumu, bet ne uz visiem plašajiem darbības aspektiem, ko veic pilsoņi un Pilsoņu Kongress neatkarības atgūšanas sekmēšanai).
Ja Augstākā Padome konsekventi realizēs kursu uz juridiski atzītās Latvijas valsts atjaunošanu, nekāda konkurence vai varas elementu duālisms nebūs nepieciešams. Latvijas Republikas pārstāvniecība, kuru vajadzētu atzīt arī AP, reprezentē savu anektēto valsti, tās pilsoņus. Tā pauž savu pilsoņu intereses, seko, lai Augstākās Padomes un zemāko pašpārvalžu normatīvie akti nenonāktu ar tām pretrunā. Valsts pārstāvniecībai jāsekmē arī, lai Augstākās Padomes pārejas perioda pagaidu likumdošanas akti nebūtu klajā pretrunā ar juridiski spēkā esošajiem Latvijas Republikas likumiem. Latvijas Republikas juridiskā pārstāvniecība ir izdevīga arī AP. Ar to, ka LR pārstāvniecība aktīvi darbotos tieši Latvijas teritorijā, tieši vai netieši tiek apliecināts, ka pastāvošais režīms ir salīdzinoši demokrātiskāks nekā iepriekšējie, pie kuriem tās darbība nebūtu iespējama. Arī Pilsoņu Kongresa un tā izveidoto struktūru kontakti vai pat sadarbība ar AP apliecina, ka pilsoņi nenoliedz AP lomu neatkarības atgūšanā; kontakti un sadarbība ar absolūti pretējas ievirzes varas struktūru būtu neiespējami, nelietderīgi. Konsekventi ejot pa neatkarības ceļu, AP var rēķināties ar Latvijas Republikas tiesiskās pārstāvības un viņu pilsoņu atbalstu..
Bet savstarpējā sadarbība nebūtu jāsaprot kā darbības formu dublēšana. Daudz nepieciešamāka ir kompetences sadalīšana. Likumdošanas jomā AP vajadzētu būt “saimniekam” par Latvijas PSR likumdošanu (izmaiņas, papildinājumi) un pārejas perioda normatīvajiem aktiem (protams, ņemot vērā LR pilsoņu intereses). Pilsoņu Kongresam, tā izveidotajām struktūrām kā Latvijas Republikas valstiskuma elementam (pārstāvniecībai) savu darbību jābalsta uz savas valsts likumdošanu - aneksijas rezultātā iekonservētajiem, bet juridiski spēkā esošajiem neatkarības perioda likumiem. Gadījumā, ja nepieciešama to praktiska piemērošana vai spēkā stāšanās - tad Latvijas Republikas pārstāvniecība dod atzinumus par to pielietošanu vai interpretāciju. Domājams, ka vienīgi Pilsoņu Kongress ir tiesīgs lemt par Latvijas Republikas pilsonības jautājumu, par 1919. gada Pavalstniecības likuma piemērošanas iespēju mūsdienu apstākļos. Līdzīga situācija ir arī attiecībā uz Saeimas vēlēšanām. Lai nākamā Saeima tik tiešām kļūtu par 18. novembra Latvijas Republikas likumdošanas orgānu, nevis Augstāko Padomi ar grozītu nosaukumu, jāievēro šādi priekšnoteikumi:
– Saeimu vēlē tikai Latvijas Republikas pilsoņi;
– tā tiek ievēlēta, balstoties uz neatkarīgās Latvijas Republikas likumdošanu, respektīvi, pēc 1922. gada Likuma par Saeimas vēlēšanām.
Kārtību, kādā iepriekšminēto likumu konkrētajos apstākļos var piemērot, būtu tiesīga noteikt tikai LR valstiskā pārstāvniecība, bez tās piekrišanas nekādas atkāpes no likumdošanas vai arī tiesisko normu interpretācijas nav tiesiskas.
Iepriekšminētās problēmas, protams, saistās ar juridiskas dabas jautājumiem, bet, domājams, arī no politiskā viedokļa Latvijas Republikas valstiskā pārstāvniecība ir nepieciešama mūsdienu Latvijas apstākļos.
ASV pamatiedzīvotāji - indiāņi noteikti ir tiesīgi savā zemē izveidot sabiedrisku organizāciju. Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri pretendē ne tikai uz to, lai viņu Dzimtenē pastāvētu neatkarīga valsts, bet arī uz nācijas tiesībām būt par noteicējiem šajā valsti, jāiet soli tālāk - jāatjauno zaudētās valsts juridiskās kontūras. Pilsoņu Kongresam kļūstot par savas valsts tiesisku pārstāvību, ir sperts nopietns solis ceļā uz valsts atjaunošanu.
Publicēts: Pilsonis. 1990., 15.augustā.

Atbildēt uz ziņu