Mums, latviešiem, partiju milzīgs bars… (Lato Lapsa, utt)

Foruma noteikumi
Lūdzu, atminieties! Latvieši ir labie, nevis tirliņi!
Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Mums, latviešiem, partiju milzīgs bars… (Lato Lapsa, utt)

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 26 Aug 2014 22:48

13. sērija. Tautas frontes fenomens
Lato Lapsa, Sandris Metuzāls, Kristīne Jančevska
Otrdiena, 2007. gada 30. janvāris 00:05 0 komentāru

Līdz pat 1990. gadam mums bija viena partija. Nav ilgi jāmin, kura tā bija – protams, komunistiskā! Taču astoņdesmito gadu otrajā pusē parādījās pirmās domubiedru apvienības, kas būtībā tad arī lika pamatus daudzpartiju sistēmai Latvijā.

Nosacīti par pirmo mūsdienu Latvijas partiju (protams, pēc kompartijas) varam uzskatīt 1986. gada vasarā dibināto kustību Helsinki – 86, par kuru sabiedrība uzzināja 1987. gadā, pateicoties kustības aktīvistu akcijām pie Brīvības pieminekļa (daudz vēlāk šī kustība patiešām pārtop par partiju, bet vēl pēc tam pārtop par partiju Nacionālā spēka savienība, kuras vadītājs jau ir Aigars Prūsis – ne tikai okupantu, bet arī ebreju un holokausta pieminētāju nedraugs). Ap to pašu laiku dzima arī it kā nepolitiskais Vides aizsardzības klubs (VAK), kura pamatmisija bija cīņa par tobrīd visai katastrofālās ekoloģiskās situācijas uzlabošanu, taču tas netraucēja VAK pārstāvjiem (piemēram, kluba virsaitim Arvīdam Ulmem) masu pasākumos uzstāties arī ar acīmredzami politiska rakstura runām.

Kā nākamā jāmin Latvijas Nacionālā neatkarības kustība (LNNK), kuras dibinātāji – citu starpā arī vēlākais Latvijas Bankas prezidents Einars Repše – 1988. 10. jūlijā sapulcējās Arkādijas parkā, lai pieņemtu kustības statūtus. Un hronoloģiski tikai pēc tam sekoja Latvijas visu laiku masveidīgākā organizācija – Latvijas Tautas fronte (LTF).

Uzreiz gan jāteic, ka latvieši nebūt nebija oriģināli un tautas masu organizācijas ideju nošpikoja no kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, kas līdzīgas kustības noorganizēja dažus mēnešus agrāk. Latvijā process noritēja lēnāk, jo kādu brīdi nebija izteikta līdera, kas varētu uzņemties organizatora lomu. Pareizāk sakot, līderis bija – rakstnieks Jānis Peters, taču viņš organizatora lomu piekrita uzņemties tikai pēc ilgas pierunāšanas, kas Tautas frontes dibināšanu aizkavēja līdz 1988. gada rudenim.

Taču, kā zināms, zārks tukšs nevar palikt: kamēr LTF veidošanas ideja vēl bija tikai autiņos, vēlāk odiozu slavu guvušais atturības biedrības vadītājs Atis Silaroze pamēģināja uz ātru roku uzorganizēt alternatīvu organizāciju – Latvijas Nacionālās neatkarības aizstāvēšanas fronti. Tiesa, čiks vien tur iznāca, jo uz dibināšanas pasākumu ieradās vien pārdesmit pensionāri, un tie paši galvenokārt tādēļ, ka beigās bija solīts koncerts. Tomēr koncerts nenotika, un arī A. Silarozes fronte izbeidzās, tā īsti nemaz nesākusies.

1988. gada rudenī beidzot notika LTF dibināšanas kongress, ko ievadīja grandiozs mītiņš Mežaparkā. Par pašu kongresu, kas neapšaubāmi bija ļoti emocionāls pasākums, jau tolaik bija dzirdami neviennozīmīgi vērtējumi. Netrūka ļaužu, kas atzīmēja, ka tieši pārliekā emocionalitāte traucējusi kongresam strādāt produktīvāk; problēmas radīja arī apstāklis, ka kongresu tiešraidē rādīja Latvijas Televīzija, kā rezultātā runātāji centās izteikties viens par otru krāšņāk un bieži vien ne pa tēmu.

Vētrainus delegātu aplausus spēja izraisīt pat ļoti pretrunīgas runas. Piemēram, delegāti čakli aplaudēja kompartijas 1. sekretāra Jāņa Vagra uzstāšanās laikā, bet jau pēc brīža tikpat dedzīgi aplaudēja runātājam, kurš kritizēja J. Vagri. Vētraini aplausi atskanēja gan pēc aicinājuma atbalstīt Maskavas aizsākto perestroikas politiku, gan arī pēc nedaudz vēlāk izskanējušā priekšlikuma vispār izstāties no PSRS.

«Zāle pamazām pārvēršas par stadionu, un ik pēc astoņām minūtēm delegāti vētraini sagaida kārtējos iesistos vārtus. Un rodas iespaids, ka viņiem jau ir vienalga, kuros vārtos bumba ielidojusi. Un sākas haoss… Un skan dziesmas…», tik ironiski LTF 1. kongresa gaitu aprakstīja, piemēram, krievvalodīgās avīzes SM žurnālists.
Lai kā nu tur būtu ar emocijām, tomēr kongress ievēlēja frontes priekšsēdētāju – žurnālistu Daini Īvānu -, un pieņēma vairākus dokumentus, tostarp arī LTF statūtus. Taču, kad LTF pārstāvji iesniedza tos reģistrācijai, radās neliela aizķeršanās, jo pret Tautas frontes legalizāciju dedzīgi sāka protestēt LPSR Prokuratūra. Iemesls – sabiedriski politisko organizāciju reģistrācija, lūk, esot pretrunā ar pastāvošo likumdošanu. Bez tam LTF esot iedomājusies sevi nostādīt ārpus kompartijas ietekmes, kas sociālistiskās likumības ietvaros nav pieļaujams. Pēdējo argumentu gan LTF vadība asprātīgi atspēkoja, norādot, ka trešdaļa frontes biedru kā reiz ir komunisti.

Lai arī LTF pārstāvēja ļoti lielas sabiedrības daļas intereses, tomēr būtu pārspīlēti teikt, ka visi Latvijas iedzīvotāji ar abām rokām bija par jauno organizāciju. 1989. gada sākumā, dažus mēnešus pēc LTF kongresa, tika izveidota LPSR Darbaļaužu internacionālā fronte – Tautas frontei opozīcijā esoša organizācija, kas kategoriski iebilda pret neatkarības plāniem. Interfrontes darbības pirmsākumos gan acīmredzot vēl neviens neprognozēja, ka pretnostatījums otrajai frontei būs tik ass un kategorisks. Piemēram, interfrontes dibināšanas kongresā piedalījās arī kompartijas sekretārs Anatolijs Gorbunovs (kuru, starp citu, tikai dažus mēnešus iepriekš ar ziediem sveica jau pieminētā Mežaparka mītiņa dalībnieki), kurš uzstājās diezgan samierniecisku runu, kas gan klausītājos lielu sajūsmu neizsauca – pārāk jau diplomātiska tā bija.

Redzamākie interfrontes tā laika līderi bija Rīgas Aviācijas universitātes prorektors Anatolijs Belaičuks un Latvijas Universitātes docente Tatjana Ždanoka, kā arī vēlākais namu pārvaldnieks Aleksejs Aleksejevs, bet ugunskristības kustība piedzīvoja 23. februārī, kad pie Uzvaras pieminekļa sarīkoja pirmo – nacionālajam jautājumam, divvalodības nepieciešamībai un tiesībām uz darbu un dzīvokli veltītu mītiņu. Pēdējais jautājums dienaskārtībā bija iekļauts tādēļ, ka tobrīd valdība sprieda par migrācijas ierobežošanu. LTF savukārt «atspēlējās» jau pēc nepilna mēneša, sarīkojot Krastmalā mītiņu, kurā piedalījās 250 000 cilvēku – tas bija vērsts tieši pret interfrontes prasību nomainīt valdību un mēģinājumiem destabilizēt stāvokli republikā.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Mums, latviešiem, partiju milzīgs bars… (Lato Lapsa, utt

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 26 Aug 2014 22:50

13. sērija. Komunistu transformācija
Lato Lapsa, Sandris Metuzāls, Kristīne Jančevska
Trešdiena, 2007. gada 31. janvāris 00:18 0 komentāru

13. sērija. Komunistu transformācija
edzot, kā LTF uzņem apgriezienus, daļa kompartijas vadītāju secināja, ka pa vecam dzīvot laikam vairs nevarēs, toties daļa uzskatīja, ka ilgi tautfrontieši diez vai priecāsies un gan jau «orgāni» ar Maskavas svētību tiem nacionālistiem piegriezīs skābekli. Skaidrs, ka zem viena jumta abiem radikāli pretēji noskaņotajiem kompartijas spārniem sadzīvot bija pagrūti, tādēļ 1990. gada aprīlī (tobrīd jau vairs nav aktuāls PSRS Konstitūcijas punkts par to, ka vienīgā un vadošā partija ir Komunistiskā partija) notika tas, kam pēc visiem loģikas likumiem bija jānotiek – Latvijas PSR Komunistiskā partija (LKP) sašķēlās divās daļās. Notika tas LKP kongresa laikā, kad nacionāli noskaņotie komunisti Alfrēda Čepāņa vadībā vienkārši demonstratīvi pameta šo pasākumu – no 700 delegātiem aizgāja 242. Aizgājēji drīz vien izveidoja Latvijas Demokrātisko darba partiju, kurai vairs nebija nekāda sakara ar PSKP.

No mūsdienu viedokļa Demokrātiskā darba partija varēja palielīties ar izcili daudzskaitlīgu piekritēju pulku – sākumā partijas rindas bija pat 32 000 biedru, tiesa, nākamā pusgada laikā gan to skaits saruka līdz 20 000. Savukārt Latvijas kompartijas (tās, kas stāvēja, kā tolaik bija pieņemts teikts, uz PSKP platformas) vadības grožus savās rokās ņēma bijušais Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfreds Rubiks, kurš nekavējoties nostājās nesamierināmā opozīcijā gan LTF, gan «nacionālkomunistiem». Turklāt A. Rubika partija darbojās visai enerģiski, jo partijā tikai štata darbinieku vien bija gandrīz tūkstotis.

Atbildes reakciju gan A. Rubikam nenācās ilgi gaidīt, un jau 1991. gada sākumā atskanēja pirmais aicinājums aizliegt Latvijas kompartiju. Aicinājuma iniciators bija Atdzimšanas partijas (jā, tobrīd jau bija sācies partiju dibināšanas bums) priekšsēdētājs un Rēzeknes rajona padomes deputāts Juris Vidiņš (viņš arī viens no Helsinki – 86 aktīvistiem). Viņš aicinājumu aizliegt kompartiju gan iesniedza institūcijā, kas šādu lēmumu nu nekādi nevarēja pieņemt – Rēzeknes rajona padomē. Piedevām vēl J. Vidiņš drīz vien savu ierosinājumu arī atsauca, jo LKP Rēzeknes rajona komiteja, lūk, negaidot esot paziņojusi, ka atbalsta Neatkarības deklarāciju un tātad par ienaidnieku vairs neesot uzskatāma. Tā nu tautai līdz kompartijas aizliegšanai nācās vēl kādu pusgadu paciesties.

Līdzīga transformācija kā kompartijā norisinājās arī Latvijas komjaunatnes rindās. Ņemot vērā, ka tās vadībā bija vairāk cilvēku, kas atbalstīja neatkarības ideju, komjaunatne gandrīz pilnā sastāvā pārtapa Jaunatnes progresa savienībā, kas gan arī pēc nosaukuma maiņas turpināja izmantot bijušās komjaunatnes telpas. Bez starpgadījumiem gan neiztika, un par vienu no tiem varam pateikties Rīgas Vidzemes priekšpilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājam Andrejam Ručam (tam pašam, kurš dažus gadus vēlāk arestēja pārīti neiepatikušos krievu ģenerāļu).
Jau tolaik viņam pagalam nepatika sarkanie, tādēļ 1991. gada pavasarī A. Ručs bez šaubīšanās pašrocīgi izmeta no bijušas Latvijas komjaunatnes komitejas ēkas Elizabetes ielā jau pieminētos komjaunatnes mantiniekus – Jaunatnes progresa savienību. Pie tam izmešanu esot pavadījuši nicīgi epiteti, no kuriem kolorītākais bijis «sarkanie mūdži». Nesenie komjaunieši gan par šādu A. Ruča rīcību pēc tam žēlojās avīzēm, taču īpaši dzirdīgas ausis neatrada, jo vairāk tādēļ, ka arī paši gluži bez vainas nebija – pārkāpjot īres noteikumus, viņi bez izpildkomitejas ziņas namā bija ielaiduši veselu baru apakšīrnieku.

Tagad tas var likties smieklīgi, taču transformēšanās vilnis negāja secen arī Pionieru organizācijai. «Ļeņina mazbērni» un «partijas jaunā maiņa» pēkšņi saprata, ka nevēlas vairs uzturēt padoto attiecības ar jumta organizāciju Maskavā, un vienā jaukā dienā paziņoja, ka nu ir tapusi Latvijas Pionieru savienība. «Pionieru nebrīves vadzis nu reiz ir lūzis. Mūžīgai atkarībai no pieaugušajiem nu ir gals, bērni paši grib lemt un, galvenais, ir spējīgi to darīt,» – šādiem vārdiem pionieru pāraugšanu jaunā kvalitātē sveica laikraksts Padomju Jaunatne.
Par visas republikas pionieru vadītāju tika iecelts komjaunatnes centrālkomitejas sekretārs (tobrīd komjaunatne vēl nosaukumu nebija mainījusi) Andris Bērziņš – vēlākais Saeimas deputāts un ievērības cienīgs partiju mainītājs (nejaukt ar premjeru Andri Bērziņu). No vissavienības modeļa pionieriem mūsējie atšķīrās ar to, ka vairs par paraugu neturēja mazo Volodju Uļjanovu, bet gan solījās kalpot Tēvzemei. «Nedzīvo tikai sev, dzīvo tautai un Tēvzemei. Izzini, godā un sargā savu Tēvzemi, tās ļaudis, vēsturi un mūsdienas. Apgūsti, pilnveido un vairo savas tautas tradīcijas un kultūru. Izkop savu dzimto valodu un māci to citiem,» – tā tagad izklausījās pionieru rīcības programma. No iepriekšējās tajā laikam bija palicis tikai viens punkts: «Atbalsti miera kustību pasaulē.»

Īsi pirms komunistiskās sistēmas kraha gan notika kāds pasākums, kas lielajā pārmaiņu kaleidoskopā daudziem palika nepamanīts, – Latvijā atkal atdzima komjaunatne. Jā, tā, kas nesa Ļeņina vārdu! 1991. gada jūnijā 145 cilvēku liela domubiedru grupa Jura Smelova vadībā sarīkoja Latvijas ļeņiniskās komjaunatnes XXV kongresu, kurā pasludināja komjaunatni par atjaunotu. Kongresā atkal skanēja kvēlas runas par uzticību marksisma – ļeņinisma principiem un tika pieņemta rezolūcija par to, ka ir nepieņemami mainīt Ļeņingradas nosaukumu. Par to, cik daudz kopēja šim pasākumam bija ar realitāti, liecina kaut vai kāda komjaunatnes veterāna H. Usmanova paziņojums, ka «Baltijā pašlaik tiek sisti komjaunieši, ar akmeņiem nomētāti pionieri un nogalināti virsnieki komunisti». Pēc tik jokainām runām vairs neizraisa izbrīnu fakts, ka pat Vissavienības komjaunatnes centrālkomiteja neizrādīja ne mazāko vēlēšanos ņemt savā paspārnē Latvijas komjauniešus.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Mums, latviešiem, partiju milzīgs bars… (Lato Lapsa, utt

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 26 Aug 2014 22:54

13. sērija. Partiju dibināšanas bums
Lato Lapsa, Sandris Metuzāls, Kristīne Jančevska
Ceturtdiena, 2007. gada 1. februāris 00:01 0 komentāru

Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā dzima jau vesela virkne jaunu partiju. Pirmām kārtām te jāmin sociāldemokrāti, kuru organizēšanos atviegloja fakts, ka Sociāldemokrātiskā strādnieku partija bija pastāvējusi jau Pirmās republikas laikā un formāli tā arī nekad nebija likvidēta. Vēl vairāk – Zviedrijā joprojām dzīvoja «veco sociāldemokrātu» līderis Brūno Kalniņš, kurš tad arī tika pasludināts par partijas ikonu. Tiesa, sociāldemokrāti gan arī bija tie, kas pirmie pamanījās apstiprināt veco parunu – «Kur divi latvieši, tur trīs partijas.» Necik ilgi nebija jāgaida, kad Latvijā tika uzorganizētas jau veselas divas sociāldemokrātiskās partijas: vienu vadīja Jānis Dinēvičs, bet otru Valdis Šteins.

Pēdējais no šiem kungiem 1991. gada pavasarī nodibināja arī Brīvo pilsoņu konservatīvo partiju (jāteic, diezgan radikāls pavērsiens – no sociāldemokrātiem uz konservatīvajiem), kurai bija divi galvenie mērķi. Pirmais bija tradicionāls – tikt pie valdības veidošanas, toties otrais jau krietni oriģinālāks – Latviju pārveidot par federatīvu valsti, kas sastāvēs no patstāvīgām zemēm. Ap to pašu laiku tapa arī Latvijas Liberālā partija, kurā bija apvienojušies vairāki vēlākos gados neviennozīmīgi slaveni vīri, piemēram, uzņēmēji Valdis Krisbergs, Georgs Lansmanis un Jānis Danoss, kā arī nesenais komjaunatnes aktīvists un vēlākais eiroskeptiķis Normunds Grostiņš.
Ja Liberālā partija un Brīvo pilsoņu konservatīvā partija itin žigli aizstaigāja pa skuju taku, tad dzīvīgākas izrādījās 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā viena pēc otras dzimušās lauksaimnieku organizācijas – nu, vismaz dažas no tām. Pirmām kārtām jau 1988. gada beigās sāk veidoties Alberta Kaula vadītā Latvijas Lauksaimnieku savienība (slavenais Ādažu vadītājs vienlaikus ir arī LPSR Kolhozu padomes priekšsēdētājs), kura, neraugoties uz čaklo Kārļa Ulmaņa vārda izmantošanu, tomēr vairāk ir saimnieciski administratīva organizācija, - lai gan turpat LLS darbojas arī vēlākais lauksaimniecības ministrs Jānis Kinna, kurš uzskata, ka tai būtu jākļūst par sabiedriski politisku organizāciju.

Tāpat 1989. gadā rodas arī Latvijas Zemnieku federācija, kuras vadītājs ir Saldus rajona TDP priekšsēdētājs Andris Rozentāls, visbeidzot 1990. gada janvārī ar LTF lauku komitejas atbalstu izveidojas zemnieku partijas dibināšanas iniciatīvas grupa, kurā redzamākie ir tas pats J. Kinna un toreizējais radiožurnālists Aivars Berķis. Latvijas Zemnieku savienības (LZS) atjaunošanas konference notiek 1990. gada jūlijā, bet «pa īstam» partija tiek atkal nodibināta 1991. gada februārī. Visbeidzot, 1993. gada aprīlī Latvijas Zemnieku savienībai parādās negribēta «māsiņa» – Latviešu zemnieku savienība, kas tāpat uzdodas par 30. gadu LZS pēcteci un ir izveidojusies pārsvarā no izbijušiem LZS biedriem.

Par «īstās» LZS priekšsēdētāju dibināšanas kongresā kļūst tas pats A. Berķis (Guntis Ulmanis daudziem zemsaviešiem par sašutumu ar iestāšanos partijā ilgi kavējas un to noformē tikai 1992. gada oktobrī), un interesanti, ka vienu no A. Berķa pirmajiem solījumiem gan partija nu jau sen ir pārkāpusi: «Latvijas Zemnieku savienības vadošajos amatos nevarēs atrasties tie, kas savulaik ieņēmuši vadošus posteņus kompartijā.» Acīmredzot Saldus rajona kompartijas komitejas 1. sekretāra amats, ko savulaik ieņēma LZS biedrs un vēlākais LZS un «zaļo» frakcijas vadītājs Saeimā Augusts Brigmanis, neskaitījās «vadošs postenis» …

Tomēr īstais partiju veidošanas bums sākas tajā brīdī, kad kļūst skaidrs – vēl padomju laikos ievēlētās Augstākās Padomes dienas ir skaitītas un jāsāk gatavoties Saeimas vēlēšanām. Sākas viss ar deputātu grupiņu atdalīšanos no LTF frakcijas un beidzas ar partiju dibināšanu. Turklāt process ir visnotaļ likumsakarīgs: ar LTF atbalstu Augstākajā Padomē bija savēlēti ļoti dažādi domājoši cilvēki, un skaidrs, ka pēc neatkarības atgūšanas viņu intereses dalās.
Kā viens no pirmajiem grupējumiem sevi pieteica tas, kurā bija pulcējušies Ilmārs Bišers, Jānis Škapars, Ints Cālītis, Vladlens Dozorcevs, Juris Celmiņš, ar to saistīja arī Ābrama Kleckina, Sandras Kalnietes un Jāņa Jurkāna vārdus – šī interešu grupa pasludināja par Demokrātiskā centra partijas dibināšanu. Tiesa, tālāk gan viss noritēja tradicionālā garā: partija vēl nebija nodibināta, kad par aiziešanu no tās iniciatīvas grupas paziņoja V. Dozorcevs, Ā. Kleckins un J. Jurkāns, kā domstarpību iemeslu minot topošās partijas līderu vēlmi pilsonības likuma pieņemšanu saistīt ar Krievijas armijas izvešanas termiņiem.

Mazliet vēlāk par jaunas partijas – Nacionālās frontes dibināšanu paziņoja Rīgas Vidzemes priekšpilsētas nodaļas tautfrontieši ir Robertu Mīlbergu un jau pieminēto A. Ruču priekšgalā. Gods kam gods, A. Ručs pat nemēģināja uzmesties par partijas vadoni un kandidēt uz vēlēšanām, uzskatot, ka bijušajiem kompartijas biedriem (bet pie tādiem piederēja arī pats A. Ručs) jaunajā parlamentā nav ko meklēt. Nacionālās frontes moto zināmā sabiedrības daļā ir populārs vēl šobaltdien – deokupācija, dekolonizācija un deboļševizācija.

Par pārtapšanu partijā paziņoja arī LNNK, kas gan vēl pirms pāris gadiem bija čakli veidojusi Pilsoņu komitejas un rīkojusi Pilsoņu kongresu sasaukšanai, paredzot to kā alternatīvu oficiālajam parlamentam. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas LNNK tomēr nolēma iekļauties oficiālajā varas struktūrā un 1992. gada pavasarī par kustības vadītāju ievēlēja publicistu, krietni vēlāk neatkarībniekos vīlušos Visvaldi Lāci, kurš balsošanā apsteidza otru kandidātu – vēlāk par partiju mainīšanas (un ne tikai mainīšanas – viņa apstaigāto, bet šo «staigātāju» nepieņēmušo partiju skaits ir vēl būtiski lielāks) rekordistu kļuvušo Aleksandru Kiršteinu.

Tomēr visjaudīgākais izrādījās veidojums, kas bija tapis uz Kluba 21 bāzes – tā paša Kluba 21, kura viceprezidents Valdis Birkavs vēl 1992. gada rudenī pārliecinoši klāstīja, ka tādu plānu nav un kluba statūtu 13. punkts vispār nosakot, ka kluba biedri nedrīkst būt arī politisko partiju biedri. «Mēs neesam partija, un mēs nekad nebūsim partija Klubs 21,» uzsvēra V. Birkavs. Kā tad gadījās, ka partija uz Kluba 21 bāzes tomēr radās? Kāpēc tik skumīgs gals piemeklēja Tautas fronti? Un kā radās vairākas Latvijas politiskās tradīcijas – piemēram, spēja sadibināt partiju rekorddaudzumu un uz katrām vēlēšanām izveidot jaunu «nācijas glābēju» komandu? Par to visu – nākamajā sērijā.


Ielauzumam
Joprojām dzīvo Latvijas partiju oficiālās reģistrācijas laiks 1993.-2005.

Centriskā partija Latvijas Zemnieku savienība
Reģistrēta 08.02.1993.

Latvijas Zaļā partija
Reģistrēta 12.04.1993.

Latviešu Zemnieku savienība
Reģistrēta 18.05.1993.

Krievu partija
Reģistrēta 15.06.1993.

Latvijas Nacionāli demokrātiskā partija
Reģistrēta 06.09.1993.

Partija Mūsu zeme
Reģistrēta 15.10.1993.

Demokrātu partija
Reģistrēta 22.10.1993.

Partija Latvijas ceļš
Reģistrēta 29.10.1993.

Tautas saskaņas partija
Reģistrēta 04.03.1994.

Bauskas rajona Nacionālā apvienība
Reģistrēta 25.02.1994.

Latvijai un Ventspilij
Reģistrēta 22.03.1994.

Mēs savam novadam
Reģistrēta 14.04.1994.

Republikāņu partija
Reģistrēta 12.05.1994.

Republikas atbalstīšanas apvienība
Reģistrēta 08.09.1994.

Partija Līdztiesība
Reģistrēta 11.12.1996.

Apvienība Liepājas attīstībai
Reģistrēta 24.12.1996.

Reformu savienība
Reģistrēta 24.12.1996.

Apvienība Tēvzemei un Brīvībai/LNNK
Reģistrēta 01.07.1997.

Darba partija
Reģistrēta 15.07.1997.

Tautas kopa Brīvība
Reģistrēta 04.08.1997.

Kristīgi demokrātiskā savienība (KDS)
Reģistrēta 25.08.1997.

Māras zeme
Reģistrēta 29.08.1997.

Nacionālā spēka savienība
Reģistrēta 02.01.1998.

Tautas partija
Reģistrēta 12.05.1998.

Sieviešu partija
Reģistrēta 18.06.1998.

Latvijas Atdzimšanas partija
Reģistrēta 03.07.1998.

Sociāldemokrātiskā sieviešu organizācija
Reģistrēta 24.07.1998.

Konservatīvā partija
Reģistrēta 31.07.1998.

Politisko organizāciju apvienība Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā
Reģistrēta 03.08.1998.

Politiskā organizācija (partija) Eiroskeptiķi
Reģistrēta 03.08.1998.

Latvijas Sociālistiskā partija
Reģistrēta 14.03.1994.

Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija
Reģistrēta 13.04.1993.

Partija Saimnieks
Reģistrēta 07.04.1994.

Zemgales partija
Reģistrēta 15.01.2001.

Politiskā organizācija Mēs – Olainei
Reģistrēta 15.01.2001.

Latvijas Nākotnes partija
Reģistrēta 15.11.2000.

Daugavpils pilsētas partija
Reģistrēta 02.03.2000.

Apvienotā sociāldemokrātiskā labklājības partija
Reģistrēta 04.10.1999.

Latgales gaisma
Reģistrēta 21.03.2000.

Partija Tēvzemes savienība
Reģistrēta 17.07.2000.

Latvijas Apvienotā republikāņu partija
Reģistrēta 07.12.2001.

Jaunais laiks
Reģistrēta 19.02.2002.

Sociāldemokrātu Savienība – SDS
Reģistrēta 23.04.2002.

Latvijas Pirmā partija
Reģistrēta 04.07.2002.

Zaļo un Zemnieku savienība
Reģistrēta 25.07.2002.

Partija Par brīvību, sociālo taisnību un vienlīdzību
Reģistrēta 01.10.2003.

Brīvā izvēle tautu Eiropā (BITE)
Reģistrēta 13.10.2003.

Politiskā patriotiskā apvienība Dzimtene
Reģistrēta 25.05.2004.

Partija Visu Latvijai!
Kā sabiedriskā organizācija reģistrēta 01.06.2004.
Pārveidota par politisko organizāciju (partiju) 07.04.2006.

Tukuma pilsētai un novadam
Reģistrēta 01.07.2004.

Sporta partija
Reģistrēta 01.09.2004.

Politiskā organizācija Sporta un veselības partija
Reģistrēta 17.09.2004.

Jaunais centrs
Reģistrēta 09.12.2004.

Jūrmala – mūsu mājas
Reģistrēta 17.12.2004.

Latvijas kalve
Reģistrēta 05.01.2005.

Ogres novadam
Reģistrēta 05.01.2005.

Politiskā organizācija (partija) Rīgas apriņķa novadu apvienība
Reģistrēta 06.01.2005.

Liepājas partija
Reģistrēta 07.01.2005.

Vidzemes apvienība
Reģistrēta 07.01.2005.

Mūsu Latvijai
Reģistrēta 10.01.2005.

Latvijas Jaunatnes partija
Reģistrēta 10.01.2005.

Partija Savienība Latgales sirds
Reģistrēta 24.01.2005.

Politiskā organizācija (partija) Rēzeknes jaunsaimnieks
Reģistrēta 20.06.2005.

Jaunie demokrāti
Reģistrēta 28.06.2005.

Saskaņas centrs
Reģistrēta 29.07.2005.

Vislatvijas partija 21. gadsimts
Reģistrēta 11.11.2005.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Mums, latviešiem, partiju milzīgs bars… (Lato Lapsa, utt

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 26 Aug 2014 22:59

Informācijas avots: http://apollo.tvnet.lv/dzive/dzives-arh ... -1985-2005


Mūsu vēsture: 1985.–2005.
Lato Lapsa, Sandris Metuzāls, Kristīne Jančevska
Trešdiena, 2006. gada 1. novembris 01:00

Jau vairāk nekā pirms mēneša žurnāls «Žizņ zamečateļnih ļudei» vai vienkārši ŽZL sācis publicēt mūsu seriālu par mūsdienu Latvijas vēsturi. Pilnā seriāla versija arī turpmāko pusotru gadu – ja ne ilgāk – būs lasāma tieši šajā izdevumā, kurš bija seriāla idejas autors un pasūtītājs.

Taču mūs – šī seriāla autorus – vienlīdz interesē kā krievu, tā latviešu lasītāju domas par aprakstītajiem notikumiem un norisēm, atainojuma precizitāti un visu to, kur varbūt (patiesībā jau – droši vien) gadījies kļūdīties vai piemirst ko īpaši svarīgu.

Īpaši svarīgi tas ir tāpēc, ka pēc seriāla noslēguma faktiski neizbēgama ir arī pamatīgas Latvijas mūsdienu vēstures grāmatas iznākšana – un tur nu būtu labi izvairīties bez kļūdām un neprecizitātēm.

Tieši tāpēc portāls «Apollo» pa gabaliņam vien sāks publicēt šo seriālu, un vairāk nekā jelkad tiek gaidītas katra un ikviena lasītāja atsauksmes par visu, kas nu kuram šķiet nepareizi, kļūdaini vai vienkārši nepietiekami detalizēti un precīzi.

Par ko tad būs pats seriāls? Pēc kāda principa tas tiks veidots – vai gadījumā nesanāks viena liela, akadēmiska un līdz ar to arī neinteresanta mācību grāmata? Ceram, ka tā nenotiks – katrā ziņā pieeja mums ir pilnīgi cita.

Kāpēc īsti Rīgā neuzbūvēja metro – un kurš par to atbildīgs? Kurš Latvijā deviņdesmito gadu sākumā plānoja pilnīgi reālu valsts apvērsumu – un kāpēc tas neizdevās? Kādēļ par antisemītisma tēmu neviens nelikās ne zinis līdz pat deviņdesmito gadu vidum – un kāpēc tad tā pēkšņi kļuva tik aktuāla?

Vēl – kas īsti bija pirmā valsts, kas atzina Latvijas neatkarību – un kas ar šo valsti pašu notika pēc tam? Vai tā vispār bija īsta valsts? Kurp īsti aizbrauca bēdīgi slavenais naudas vagons – un kur palika tā saturs? Kurš bija pirmais gads, kad žiguļus skaita ziņā pārspēja… jā, kas tad? Japāņi? Renault? Opel?...

Latvijas mūsdienu vēsture slēpj atbildes uz desmitiem un simtiem šādu neapšaubāmi interesantu jautājumu – daļai no tiem atbildes nekad nav atrastas, daļai jau sen piemirstas. Taču, protams, pirms tam jāatbild uz vēl vienu – cik gara īsti ir Latvijas mūsdienu vēsture un ar kuru gadu datējams tās sākums?

Ar tautas frontes dibināšanu 1988. gadā? Neatkarības deklarāciju 1990. gadā? Neveiksmīgo Padomju Savienības puču un reālo neatkarības atjaunošanu 1991. gadā? Vēl kādu citu datumu jau pēc tam – piemēram, Krievijas armijas izvešanu?

Jā, tā būtu tāda glīta un korekta akadēmiska pieeja, taču, kā jau minēts – mūsu seriāls nekādā ziņā nebūs akadēmiska mācību grāmata, kurā būtu korekti (un neizbēgami garlaicīgi) aprakstītas šīs vēstures norises. Mūsu izpratnē vēsturei kā plašajām tautas masām domāta produkta pirmā un galvenā sūtība ir pilnīgi cita – paskaidrot, kāpēc mēs atrodamies tieši tur, kur nu mēs atrodamies. Ar ko viss sākās – un kurš tieši bija sācējs? Kāpēc viss notika tieši tā – un vai varēja būt citādāk? Ja varēja – kāpēc nebija un kurš tieši pie tā pielika roku?

Un tad nu nav ne mazāko šaubu, ka mūsdienu Latvijas vēstures sākums datējams vismaz ar 1985. gadu un perestroikas sākumu, kad neviens cits kā Mihails Gorbačovs un kompānija lika pamatu gan PSRS sabrukumam, gan arī atjaunotajai Latvijas valstij, – patīk tas karstākiem nacionāļiem vai ne. (Starp citu, viena no pirmajām seriāla nodaļām būs veltīta tieši šiem te karstajiem un pārliecinātajiem nacionāļiem un viņu pārliecības, tā sacīt, evolūcijai – kas viņi bija, ko teica laikā, kad atjaunotās Latvijas ideja bija kaut kas no mazzinātniskās fantastiskas jomas, un kādas pasakainas pārmaiņas viņu pasaules uzskatā fantastiskā ātrumā notika atbilstoši vecā labā Kārļa Marksa teorijai, ka ekonomiskā esamība neizbēgami nosaka apziņu.)

Žūpības apkarošanas kampaņa un perestroika, kooperatīvi un individuālais darbs, Daugavpils HES un galvaspilsētas metro epopeja, slavenais Radošo savienību plēnums – ar to viss sākās, sākās jau krietni pirms 1990.–1991. gada un neizbēgami ietekmēja ne tikai šo gadu, bet arī nākamo… jā, nu jau jāsaka – desmitgažu norises. Vai, piemēram, zināt, ka pirmais, kurš mūsdienu Latvijas vēsturē sāka publiski un bez īpašas kautrības meklēt naudu savai priekšvēlēšanu kampaņai, tā faktiski liekot pamatakmeni visai mūsdienu Latvijas partiju un politiķu finansēšanās sistēmai, bija neviens cits kā pulkvedis Viktors Alksnis tālajā 1989. gadā?...

Tieši tāpat konkrēti cilvēki ir stāvējuši aiz katra būtiska procesa un katra patiešām svarīgā notikuma. Mēs parādīsim šos cilvēkus un arī pašas norises un notikumus esam atlasījuši nevis atbilstoši akadēmiskajai vēstures izpratnei, bet pēc tā paša kritērija – vai tie kaut ko būtisku ir devuši (jeb atņēmuši) nevis tikai nelielai politiķu saujiņai, bet mums visiem. Likumu radīšana savās interesēs, „mazā cilvēka” un valsts attiecības, ekonomisko grupējumu un oligarhu cīņas, prihvatizācija un privatizācija, mafijas kari un sektas – tas viss visplašākajā spektrā, no skaistuma ideālu pārvērtībām līdz pat valstiskās suverenitātes idejas īpatnajām izmaiņām būs atrodams šeit, atskatā uz Latvijas mūsdienu vēstures divdesmit gadiem.

Atcerēsimies visu. Nu, varbūt ne pilnīgi visu, bet ļoti daudz ko. Un, protams, arī cilvēkus, cilvēkus, cilvēkus, kas stāvēja aiz katra no šiem notikumiem un procesiem.


Atbildēt uz ziņu