Padomju Latvija 1917 - 1919

Foruma noteikumi
Lūdzu, atminieties! Latvieši ir labie, nevis tirliņi!
Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Padomju Latvija 1917 - 1919

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 10 Okt 2013 23:10

Principā aktīvā Padomju Latvija esksitē 1919 un uzskatāma par par otro Padomju Latviju. Pirmais posms, 1917. gada 21. novembris – 1918. gada 3. marts tā saucamā Iskolata republika. Kad Vācijas armija 1918. gada martā ieņēma visu Iskolata kontrolēto teritoriju, padomju Latvijas valdība evakuējās uz Maskavu, kur pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem izbeidza savu darbību.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Iskolats
Un 1919 Padomju Latviju atjauno saskaņā 1918. gada 17 decembra Latvijas Padomju valdības manifestu, kur darbību atjauno padomju otrā (Valmieras ) kongresa lēmuma pamatiem. Līdztekus darbojas K.Ulmaņa valdība uz kuģa Saratov un Niedras valdība, kas bija provācisks Latvijas Pagaidu valdības Ministru kabinets laikā no 1919. gada 10. maija līdz 26. jūnijam.
Ārējie faktori viennozīmīgi ir Krievijas Pilsoņu kara otrais periods, kur cīnās "baltie" vienotās Krievijas caristi un sarkanie nosacītie tautu pašnoteikšanās tiesību atzinēji.
Attēls
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93l ... 918-20.png
Omskā izvietotās Viskrievijas Pagaidu valdības (Временное Всероссийское правительство) jeb "Direktorijas" Ministru padome 1918. gada 18. novembrī pasludināja, ka tā pārņem varu Krievijā un visu varu aizklāta balsojuma rezultātā piešķīra admirālim Kolčakam, kas turpmāk lietoja titulu "Krievijas virspavēlnieks". Viņu atbalstīja Antantes valstis, kas viņam sniedza materiālu atbalstu un viņa vadītajai Sibīrijas armijai izdevās šķērsot Urālus un 1918. gada decembrī ieņemt Permas pilsētu.
Pēc Vācijas kapitulācijas Pirmajā Pasaules karā 1918. gada 9. novembrī un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja 1918. gada 13. novembrī pieņēma lēmumu par padomju varas atjaunošanu Vācijas karaspēka atstātajos bijušās Krievijas impērijas rietumu reģionos. Sarkanā armija 1918. gada 29. novembrī ieņēma Narvu, 1919. gada 3. janvārī Rīgu un tika apturēta 34 km uz austrumiem no Tallinas.
Svarīgākais Krievijas Pilsoņu kara posms ilga no 1919. gada janvāra līdz novembrim. 1919. gada 8. janvārī ģenerāļa Deņikina vadībā izdevās apvienot Kubaņas un Donas kazaku armijas un izveidot Dienvidkrievijas bruņotos spēkus (Вооружённые силы Юга России). Armijas štābs no Jekaterinodaras (tagad — Krasnodara) tika pārcelts uz Taganrogu pie Azovas jūras. Līdz 1919. gada aprīlim Kolčaka armijai izdevās sekmīgi virzīties uz rietumiem un ieņemt Kazaņu pie Volgas, tomēr tā cieta smagu sakāvi kaujā pie Samāras un maijā Sarkanā armija sāka pretuzbrukumu.
Rietumu frontē Sarkanā armija atsāka uzbrukumu 1919. gada martā, kad tika ieņemta Viļņa un Grodņa, bet Polijas armija devās pretuzbrukumā, ieņēma Pinsku, Lidu un 19. aprīlī Viļņu. 1919. gada maijā no Igaunijas teritorijas Pleskavas guberņā iebruka ģenerāļa Judeniča komandētā Krievijas Ziemeļrietumu armija. 22. maijā A. Niedras Latvijas Pagaidu valdībai pakļautās armijas daļas ieņēma Rīgu. 12. jūnijā Deņikins oficiāli atzina admirāli Kolčaku par Krievijas virspavēlnieku un 3. jūlijā sāka karagājienu uz Maskavu. Līdz 1919. gada 8. jūlijam Sarkanās armijas virspavēlnieks bija Jukums Vācietis, kas jūlijā tika atstādināts un arestēts par darbību kontrrevolucionārā baltgvardu organizācijā, taču vēlāk viņš tika attaisnots un atbrīvots.
1919. gada jūnijā Kolčaks atteicās atzīt Somijas neatkarību apmaiņā pret somu armijas uzbrukumu Pēterburgai, pasludinādams, ka "nekādu acumirklīgu ieguvumu dēļ neatteiksies no dižās nedalāmās Krievijas idejas". 1919. gada 31. augustā Igaunijas valdība, 11. septembrī — Somijas un Latvijas valdības, bet 15. septembrī Lietuvas valdība saņēma Padomju Krievijas piedāvājumu sākt miera sarunas. 1919. augustā Kolčaka Sibīrijas armija bija spiesta atkāpties no Ufas, Jekaterinburgas un Čeļabinskas, toties septembrī Dienvidkrievijas armijas kontrolē nokļuva Donbass, Krima, Harkova, Caricina, Kijeva, Odesa un Kurska. Voroņeža tika ieņemta 6. oktobrī, Orla 13. oktobrī, tika sākta Krievijas Padomju valdības iestāžu evakuācija no Maskavas uz Vologdu. Savukārt Judeniča Krievijas Ziemeļrietumu armija septembrī uzsāka uzbrukumu Petrogradas virzienā, bet 21. oktobrī tika apturēta 30 kilometru attālumā no pilsētas. Krievijas Rietumu brīvprātīgo armija Bermonta-Avalova vadībā deklarēja, ka no Kurzemes teritorijas dosies uzbrukumā uz Krieviju, bet tā vietā 8. oktobrī sāka uzbrukumu Rīgai un nesekmīgi mēģināja gāzt Kārļa Ulmaņa vadīto Latvijas Pagaidu valdību.
Padomju valdībai izdevās noslēgt pamieru ar Polijas un Ukrainas (Petļuras) valdībām un pāriet pretuzbrukumā Dienvidu un Austrumu frontēs. Sarkanās armijas trieciengrupa, kuras kodolu veidoja Latviešu strēlnieku divīzija, Orlas — Kromu kaujās 1919. gada 11. oktobrī — 18. novembrī sakāva Dienvidkrievijas armiju un 19. decembrī ieņēma Harkovu. 14. novembrī Kolčaka valdība atkāpās no Omskas, bet līdz februārim Deņikina armija atkāpās līdz Rostovai pie Donas. 1920. gada 4. janvārī admirālis Kolčaks atkāpās no amata un pauda apņemšanos nodot savas Viskrievijas valdnieka pilnvaras Deņikinam, 15. janvārī čehoslovāku korpusa vadība viņu nodeva Irkutskas pašvaldībai, kas 21. janvārī pārgāja boļševiku rokās. Kolčaks tika nošauts naktī uz 7. februāri.
1920. gada janvārī atsākās intensīva karadarbība Rietumu frontē. Polijas armija ar Latvijas armijas atbalstu ieņēma Daugavpili. 1920. gada 2. februārī Igaunija un Krievija parakstīja miera līgumu. 1920. gada martā tika sakauta Kubaņas kazaku armija un Baltās armijas paliekas atkāpās līdz Novorosijskai un 26.—27. martā pārcēlās pārī jūras šaurumam uz Krimu. 1920. gada 4. aprīlī Deņikins atteicās no Dienvidkrievijas armijas virspavēlnieka amata un caur Stambulu devās uz Angliju. Par Dienvidkrievijas armijas komandieri kļuva barons Vrangelis.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Krievijas_ ... _kar%C5%A1 (2013.10.10)

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Padomju Latvija 1917 - 1919

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 12 Okt 2013 23:00

Stāsts patiesībā sākas ar "Jauno strāvu" un LSDSP, kas ir pirmā latviešu partija, un dibināta 1904 gadā. 1905 gada revolūcijas revolucionārus sabiedrības acīs padarīja par varoņiem, cietējiem un galvenajiem carisma režīma pretiniekiem. Bet paši 1905- 1907 gada notikumi LSDSP noveda ar apvienošanos ar Krievijas SDSP, kļūstot par autonomu teritoriālu vienību - Latvijas sociāldemokrātija LSD.
1.pasaules karš (1914-1918) ienesa savas korekcijas. LSD pastāvīgā pretkara pozīcijas izrādījās ārkārtīgi tālredzīgas, jo karš nesa vien postu. 1915.gada evakuācija faktiski likvidēja rūpniecību Rīgā. 1917 gadā sakumā frontes līnija bija sašķēlusi daļas - Kurzemē un Zemgalē jau atradās vācu okupanti. 1917 gada 8-17 martā Krieviju satricināja Februāra revolūcija, kuras rezultātā Nikolajs II atteicās no troņa. Līdz ar LSD beidzās pagrīdes un vajāšanu laiks un sākās cīņa par varu.
Pēc Krievijas Februāra revolūcijas tika pasludinātas brīvības politiskajā, ekonomiskajā u.c. jomās. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 7. (20.) martā tika nodibināta Rīgas strādnieku deputātu padome, kas uzņēmās daļu no pašvaldības funkcijām līdztekus Krievijas Republikas Pagaidu valdības ieceltajam Vidzemes guberņas komisāram Andrejam Krastkalnam. 9. (22.) martā tika nodibināta Krievijas 12. armijas kareivju deputātu padomes izpildkomiteja (Iskosols), bet 27. martā (9. aprīlī) Latviešu strēlnieku pulku I kongresā Rīgā ievēlēja Latviešu strēlnieku pulku apvienotās deputātu padomes izpildkomiteju (Iskolastrelu) ar Voldemāru Ozolu kā priekšsēdētāju.
Savukārt 1917. gada 13.-26. martā sasauktajā Valmieras Zemes sapulcē tika ievēlēta Vidzemes Zemes padome kā Vidzemes landtāga tiesību pārņēmēja. Vidzemes Zemes padomes otrajā sesijā 1917. gada 20. augustā tika no jauna ievēlēti 40 deputāti, 24 pārstāvēja Latvijas Socialdemokrātisko strādnieku partiju, 15 - Latviešu zemnieku savienību, 1 - eserus. Pirmajā Latgales latviešu kongresā Rēzeknē 1917. gada 27. aprīlī tika izveidota Latgales Pagaidu zemes padome ar 60 deputātu vietām, bet 27. aprīlī (10. maijā) Kurzemes guberņas bēgļu pārstāvju sapulce Tērbatā ievēlēja Kurzemes Pagaidu zemes padomi ar 60 deputātiem. Latviešu sabiedrisko organizāciju pārstāvji prasīja visu latviešu apdzīvoto apriņķu apvienošanu un autonomiju Krievijas sastāvā, taču Krievijas Pagaidu valdība pret šīm prasībām izturējās nelabvēlīgi.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Iskolats
Iskolata karogs: Attēls
Attēls

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 717
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: Padomju Latvija 1917 - 1919

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 01 Nov 2013 01:55

1919. gada 6. maija izlīgums starp muižniecību ( lielgruntniecību) un zemniecību (mazgruntniecību)


1919.gada 10. maijā tika apstiprināts mācītāja Andrieva Niedras kabinets, kurā politiskā platforma tika bāzēta uz šī izlīguma. Vai tā bija alternatīva Ulmaņa pagaidu valdības politikai, vai vācu vēlme saglabāt savas vadošās pozīcijas? Vai to varam uzskatīt par izlīgumu? Vai šādai politikai bija nākotne un kāda tad izskatītos Latvija? Daudz jautājumu rodas..... A. Niedras valdība savas pilnvaras nodeva Antantes pārstāvjiem 1919. gada 24. jūnijā pēc Cēsu kaujām, rezultātā arī šie izlīgumi zaudēja savu politisko nozīmi. Tomēr izlīguma teksts ir interesants laikmeta avots.

Apakšā parakstījušies Latvijas zemniecības un lielgruntniecības izlīgšanas komitejas locekļi caur šo apliecina pēc labākās ziņas un sirdsapziņas, ka pēc viņu pārliecības kā Latvijas zemniecība, tā arī lielgruntniecība, līdz viņa varēs atsvabinātā Latvijā netraucēti izteikt savas domas un vēlēšanās , atzīs par labu un apstiprinās izlīgšanu starp abām minētām iedzīvotāju grupām uz sekojošiem pamatiem:

1) Neatlaidīga cīņa pret lielniecismu.
2) Neatkarīgās Latvijas un viņas valdības pabalstīšana.
3) Par valsts uzbūves stiprāko pamatu uzskatāma mazgruntniecība.
4) Lielgruntniecība atsakās no visām savām privilēģijām. Politikā, nodokļu un saimniecisko tiesību ziņā tiek mazgruntniecība un lielgruntniecība nostādītas līdzvērtīgas. Bezzemniekiem tiek dota iespēja, iegūt ar valsts pabalstu zemes dzimtsīpašumu.
5) Jaunu mazgruntniecību nodibināšanai jāizlieto vispirms valstei piederošā un brīvprātīgi piedāvātā zeme. Lai iegūtu tālāko zemes vajadzību, tad lielgruntniecība ir ar mieru, ka viņu īpašumu viena daļa tiek pret atlīdzināšanu atsvabināta, lai nodibinātu bezzemniekiem jaunas mazgruntnieku saimniecības. Caur atsvabināšanu nedrīkst ciest pastāvošo saimniecību dzīves spēja.
6) Vāciešiem – baltiešiem tiek garantēts:
a. Kulturela autonomija ar tiesību sev uzlikt nodokļus;
b. Vācu valodas līdztiesība ar latviešu valodu ārēju darīšanu vešanā visās administratīvajās tiesu un pašvaldības iestādēs, kā arī pie debatēm valsts un pašvaldību iestādēs.
c. Baltijas vācieši ieņem Latvijas valdībā vienu trešo daļu ministru vietu.
7) Pie valsts un pašvaldību ierēdņu pieņemšanas nedrīkst svarā viņu tautība, bet to spējas, pie kam pirmajos desmit gados viņu pieņemšanai nav par kavēkli tas, ja viņi vēl pilnīgi nepārvalda latviešu valodu.

Parakstīja šo izlīgumu no lielgruntnieku puses: barons von Rādens - Mainhofs, barons von Volfs - Lindenbergs, un T. Samsons; no latviešu puses Latvijas Zemturu padomes locekļi Andrievs Niedra, Dr. T. Vankins, P. Eglite

Atbildēt uz ziņu