1990. gada

Foruma noteikumi
Lūdzu, atminieties! Latvieši ir labie, nevis tirliņi!
Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

1990. gada

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 28 Jan 2012 21:00

Atjaunotās Latvijas pirmajai bruņotajai vienībai aprit 20 gadu

29.04.2011 Viesturs Sprūde (1)

Rīt, 30. aprīlī, aprit apaļa gadadiena, kopš 1991. gadā uzticību Latvijai zvērēja pirmā atjaunotās valsts militārā vienība – 1. policijas bataljons. ''Kad politiķi raksta memuārus un stāsta par sevi, viņi nereti piemirst, ka bijām arī mēs – vienkāršie puiši uz barikādēm,'' tagad saka viens no bijušajiem bataljona ierindniekiem Raimonds Nitišs. 


Tautā 1991. gadā viņus sauca par ''baltajām beretēm'', lai gan baltu berešu atjaunotās Latvijas valsts pirmajiem policistiem nemaz nebija. Bet bija vēlēšanās parādīt nīstajām ''melnajām beretēm'', ka latvieši nav gluži ar pliku roku ņemami. ''Bataljonā stājāmies, patriotisku jūtu vadīti. Doma bija: dabūsim ieročus un beidzot varēsim kaut ko darīt,'' tagad stāsta Raimonds Nitišs, kurš kopā ar agrāko cīņu biedru Ervīnu Zorgenfreiju nolēmis atgādināt sabiedrībai nesenās vēstures lappusi, kas jau pamazām aizmirstas. Bet bataljona veterāniem kļuvis par tradīciju katru gadu 30. aprīlī vispirms piedalīties svinīgā dievkalpojumā Sv. Jēkaba katedrālē, kur reiz tika zvērēta uzticība Latvijai, un pēc tam nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.

''Sakārtot valsti''

Rīkojumu par atsevišķa Iekšlietu ministrijas patruļdienesta bataljonu izveidi 1990. gada 26. novembrī pieņēma Latvijas Republikas Ministru Padome. Tobrīd milicijā un prokuratūrā bija vērojama šķelšanās Latvijas neatkarības atbalstītājos un tajos, kam vairāk simpatizēja vecā kārtība, PSRS un Alfrēds Rubiks. Turklāt, kā jau juku laikos, arī kriminogēnā situācija valstī sāka pasliktināties. ''Balto berešu'' uzdevums bija kaut ko darīt lietas labā. Bataljona rindās tika aicināti Latvijai lojāli psiholoģiski noturīgi un fiziski attīstīti jauni vīrieši ar dienesta pieredzi PSRS īpašo un speciālo vienību sastāvā – gaisa desantniekos, jūras kājniekos, izlūkvienībās. Par bataljona komandieri nozīmēja tagadējo NBS ģenerāli Juri Vectirānu, taču galvenā ideja tomēr bijusi, lai vienība tiktu komplektēta no jaunpienācējiem, nevis bijušajiem miličiem.

To notikumu dalībnieki atzīst, ka sākumā bataljona rindas pildījušās gausi. Lūzumu radīja barikāžu laiks, jo lielākais puišu pieplūdums sākās tieši 1991. gada janvārī, īpaši pēc omoniešu uzbrukuma Iekšlietu ministrijai 20. janvārī. Atsaucās galvenokārt latvieši, kas nacionālās neatkarības idejas aizstāvēšanu un cīņu pret noziedzību uzskatīja par savu pienākumu. Nāca tieši no barikādēm. Viens no tādiem brīvprātīgajiem bija Ervīns Zorgenfreijs. Viņš dokumentus bataljonā iesniedzis 22. janvārī: ''Iekšlietu ministrijā vēl viss bijis salauzts un stiklos. Sākumā bija doma patriotisma vārdā sakārtot valsti un tad studēt. Bet paliku daudz ilgāk.''

Svinīgu, taču lakonisku dažu teikumu zvērestu būt uzticīgiem neatkarīgajai Latvijas valstij un tautai, nežēlot spēkus un, ja nepieciešams, arī dzīvību, šā mērķa labā Sv. Jēkaba katedrālē deva pusotrs simts jaunekļu ar vidējo vecumu nedaudz pāri 20 gadiem. Jau nākamajā dienā pēc svinīgā brīža, 1991. gada 1. maijā, jaunie policisti sāka patruļas pie Brīvības pieminekļa. Puišiem bijusi vēlēšanās uzsvērt, ka viņi nepārstāv padomju spēka struktūras, tomēr formas sākotnēji bijušas vecās – milicijas. Lai atšķirtos, jaunie policisti šuva uz tērpiem Latvijas karodziņu ''V'' veidā, lika bikšu galus zviedru ''humpalu'' šņorzābakos, bet jakas ''biksēs un siksnu pāri''.

Augusta dienās

Raimonds Nitišs spriež, ka laikā no 1991. gada aprīļa līdz augustam galvenais tomēr bijis ne tik daudz demonstrēt, ka radusies pirmā Latvijas valdībai uzticīgā militārā vienība, cik cīnīties pret noziedzību, kuras aktivitāte tolaik strauji palielinājusies. ''PSRS varas struktūras situāciju kontrolēt vairs nespēja. Ieroči cirkulēja pietiekami brīvi un bija tāds kā haoss. Diezgan daudz braucām kopējās operācijās ar kriminālpoliciju,'' stāsta Nitišs.

1991. gada augusta dienās 1. policijas bataljons bija tas spēks, kas īstenoja pilnīgai varas pārņemšanai nepieciešamās operācijas – ieņēma kompartijas centrālkomiteju, arestēja Latvijas kompartijas pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku, pārņēma Valsts drošības komitejas ēku, apsargāja valsts amatpersonas. Puča sākums gan iezīmējies ar situāciju, kas bijušajiem policijas bataljona vīriem vēl tagad liek raustīt plecus. ''Tas mums pašiem ir jautājums, kāpēc augustā bijām tur, kur bijām. 19. augustā no rīta visi ieradāmies, jo bija paredzēts braukt uz mācību nometni, bet atnāca ziņa par puču. Visiem izdalīja ieročus un pilnu kaujas komplektu. Mēs līdz pat pēdējai stundai sēdējām un gaidījām pilnā kaujas gatavībā bāzē Grostonas ielā. Ap bāzi lidinājās helikopteri, bet nekas nenotika. Beigās visiem tika dots rīkojums, nepazaudējot sakarus, aiziet pagrīdē. Aizbraucām no Rīgas. Tas bija dažu minūšu jautājums, kad mēs aizgājām un viņi palika,'' saka Zorgenfreijs. Desantnieki un omonieši bāzi ieņēma 19. augusta vakarā, kaujas helikopteru piesegā. Ēkā iebrucējus sagaidīja bataljona dežūrgrupa. Omonieši savākuši visus kazarmās palikušos ieročus, kas tā arī nekad nav atdoti.

Tālākā bataljona vēsture ir daudzu reorganizāciju pilna. Īsumā: tūlīt pēc puča 1. policijas jeb atsevišķo patruļdienesta bataljonu pārsauca par augstākās Padomes Apsardzes dienestu, tad Latvijas Republikas Drošības dienestu, tad Valsts prezidenta un Saeimas Drošības dienestu, no kura 1997. gadā atdalīja atsevišķu institūciju – NBS Militāro policiju. 2010. gadā Drošības dienests tika iekļauts Militārajā policijā, tātad var teikt, ka tā ir 1. Policijas bataljona pēctecis.

Daudzi tagadējie NBS, Valsts policijas un Drošības policijas, kā arī Rīgas pašvaldības policijas virsnieki un amatpersonas nākuši no kādreizējo ''balto berešu'' rindām. Aktīvākie veterāni pagājušā gada jūnijā nodibināja ''1. policijas bataljona biedrību'', kas aicina visus 1991. gada pavasara notikumu līdzdalībniekus un interesentus 29. aprīlī pulcēties uz atmiņu pasākumu Kara muzejā.
http://la.lv/index.php?option=com_conte ... Itemid=179

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: 1990. gada

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 16 Dec 2013 01:47

Ražuks un Redisons TV24: kā Tautas Fronte gatavoja barikādes

youtu.be/-EfkkUtWB5c
Man patīk jēdziens "par sociāli atbildīgu valsti".:)

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: 1990. gada

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 04 Jan 2014 02:49

Atceroties 1991.gada Barikādes!

1991.gada 12.janvārī Latvijas Universitātes Lielajā aulā notika Latvijas Tautas frontes 3.sasaukuma domes ārkārtas sēde, kurā pieņēma lēmumu par Vislatvijas tautas manifestācijas “Par neatkarīgu, demokrātisku Latviju” rīkošanu.
Manifestācijā Rīgā 1991.gada 13.janvārī piedalījās vairāk kā 500 000 cilvēku.
LTF domes valde šajā sēdē pieņēma lēmumu par stratēģiski svarīgu objektu aizsargāšanu Rīgā un Latvijas pilsētās.
Pēc manifestācijas sākās barikāžu celšana.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: 1990. gada

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 18 Aug 2014 23:28

15 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai tagad bez kaislībām risinātu atklātu sarunu par barikāžu laika notikumiem
Ivars Redisons, LTF priekšsēdētāja vietnieks barikāžu laikā

Pirms 15 gadiem – 1991. gada 13. janvārī – manifestācijā Daugavas krastmalā pulcējās 700 tūkstoši cilvēku jeb gandrīz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju. Kaut ko tamlīdzīgu Latvija nekad vēl nebija pieredzējusi.
Katrs, kam nācies saskarties ar Dziesmu svētku vai citu lielu pasākumu organizēšanu, zina, ka nav vienkārši izvietot sabraukušos autobusus un cilvēkus, saplānot un virzīt plūsmas utt. Parasti pirms lieliem pasākumiem ir vajadzīgs visai ilgs plānošanas un sagatavošanās posms.
Arī 13. janvāra manifestācija un pēc tam barikādes neradās no "zila gaisa" un no viena uzsaukuma šīs dienas rītausmā. Tas bija desmitiem sabiedrisko organizāciju un simtiem to koordinatoru rajonos saskaņots, plānveidīgs un ilgstošs darbs.
Vēlos nedaudz pastāstīt par šo grandiozo sagatavošanās darbu, par kuru vēl līdz šim ir pārāk maz runāts, bet tiražēti dažādi mīti.
1990. gada oktobrī LTF 3. kongresā notika būtiskas pārmaiņas organizācijas vadībā: par LTF priekšsēdētāju ievēlēja Romualdu Ražuku, bet par LTF priekšsēdētāja vietnieku – Ivaru Redisonu. Agrāk šos amatus ieņēma attiecīgi Dainis Īvāns un Ivars Godmanis. Ievēlēja arī jaunu domi un attiecīgi arī valdi.
Jaunā LTF vadība uzreiz saskārās ar nopietnām problēmām – tie bija interfrontes streiki lielajos uzņēmumos, okupācijas armija rīkoja provokatīvas spridzināšanas naktīs, Kremlis gatavojās ieviest tiešo prezidenta pārvaldi utt. LTF rajonu nodaļu pārstāvji satraukti prasīja veikt pretpasākumus.
Drīz kļuva skaidrs, ka Kremlis gatavo ļaunāko scenāriju. Apzinoties, ka tieši tagad no LTF vadības tiek gaidīts skaidrs redzējums par tālāko rīcību, es uzrakstīju uzmetumu aicinājumam par rīcību "x stundā" un piedāvāju to LTF valdei. Pēc ilgstošām un asām diskusijām valde izlēma mani atbalstīt un izveidoja darba grupu. tās sastāvā bija Roberts Milbergs, Uldis Augstkalns, Ivars Redisons. Tekstu noslīpēja veica Uldis Augstkalns, un 1990. gada 11. decembrī dienas gaismu ieraudzīja LTF valdes Paziņojums visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem, kas tūlīt presē ieguva nosaukumu – X stundas instrukcija.
Uzreiz no visām pusēm LTF valde saņēma nežēlīgu kritiku "par panikas celšanu". Tomēr daudzi atzina mūsu paziņojumu par laikus publiskotu un vajadzīgu. Piemēram, atbalstu presē pauda dzejnieks Imants Ziedonis. Vairākums gan noticēja mums tikai pēc Ziemassvētkiem, kad, nepiekrītot Kremļa represiju plāniem, no amata atkāpās G. Ševardnadze, bet OMON 2.janvārī ieņēma Preses namu Rīgā.
Kopš 1990. gada decembra sākuma LTF valde intensīvi veica viedokļu un rīcības saskaņošanu starp visām tolaik lielākajām sabiedriskajām organizācijām. Rezultātā tapa 29 organizāciju aicinājums saviem biedriem un atbalstītājiem – Vienoti Latvijai! Aicinājuma parakstīšana, klātesot visu organizāciju vadītājiem, notika LNNK biroja telpās Ģertrūdes ielā decembra vidū. Pēc aicinājuma Vienoti Latvijai! publiskošanas turpat vai visa Latvija sāka saskaņotu gatavošanos nevardarbīgās pretošanās akcijām.
Nedēļu vēlāk šaurā lokā konspiratīvā dzīvoklī Īpašās brīvprātīgo vienības mums abiem ar LTF priekšsēdētāju R. Ražuku piedāvāja izstrādāto plānu rīcībai krīzes situācijā – tiltu, radio, TV u. c. objektu kontrolē un okupācijas armijas aktivitāšu novērošanā.
Decembra nogalē LTF koordinācijas centrs (vadītāja – Drosma Blagoveščenska) veica milzu darbu, noorganizējot gandrīz miljona parakstu savākšanu pret Kremļa piedāvāto savienības līgumu. Vienlaikus koordinatori rajonos rezervēja degvielu, gatavoja autobusus un cilvēkus plašai protesta manifestācijai Rīgā.
Bija skaidrs, ka tādu manifestāciju būs iespējams pulcēt tikai vienreiz. Vispusīgi un detalizēti apsverot situāciju, LTF valde 5. janvāra sēdē par optimālo manifestācijas dienu izvēlējās 13. janvāri, un LTF Koordinācijas centrs nekavējoties sāka šo pasākumu organizēt. Nevardarbīgās pretošanās uzsākšanai bija vajadzīgs LTF domes akcepts. Tika izziņots, ka domes sēde notiks 12. janvāri.
11. janvārī sākās konfrontācija Viļņā. Savukārt Latviešu strēlnieku apvienība bija ieguvusi jaunas satraucošas ziņas par padomju armijas aktivitātēm Rīgā un plāniem pēc manifestācijas izklīšanas. Šo informāciju man kā LTF priekšsēdētāja vietniekam nodeva Auseklis Pļaviņš, un es nekavējoties to ziņoju LTF valdei. Ņemot vērā, ka tobrīd vissvarīgākais bija nodrošināt saikni ar ārpasauli un nepārtraukt radio, TV un sakaru tīklu darbību, LTF valde 11. janvāra vakarā nolēma aicināt tautu pēc manifestācijas palikt Rīgā.
Dažas stundas pēc valdes sēdes situācija tika vēlreiz apspriesta darba grupā Ministru Padomes telpās. Tajā piedalījās LTF valdes locekļi Romualds Ražuks, Roberts Milbergs, Juris Strīpnieks, premjera biroja vadītāja Ilze Cielava (arī LTF valdes locekle) un Ministru Padomes apsardzes priekšnieks pulkvedis Andris Bunka. Pēc videoierakstu par Tbilisi, Viļņas u.c. asiņainiem notikumiem noskatīšanās I. Cielava uzstāja, ka darba grupa nedrīkst iziet no kabineta bez lēmuma, kā pasargāt sapulcējušos cilvēkus no padomju karaspēka bruņutransportieriem. Andris Bunka ieteica izmantot smago celtniecības un lauku tehniku.
Nākamajā rītā – 12. janvārī – LU aulā sanāca LTF domes sēde, kurā piedalījās 121 domnieks. Sēde tika translēta radio, un tauta nepastarpināti dzirdēja lēmumu sākt nevardarbīgo pretošanos un aicinājumu pulcēties manifestācijā nākamajā dienā pulksten14.
Saprotamu iemeslu dēļ konkrētus organizatoriskos pasākumus LTF valde neafišēja, bet rīkojumus nodeva "no mutes mutē" sēdes starplaikā pie LU aulas melnajām klavierēm sapulcētajiem LTF rajonu nodaļu vadītājiem un koordinatoriem.
LTF valdes vārdā Roberts Milbergs piedāvāja vienkāršu, bet tālākai organizētībai būtisku shēmu: rajonu cilvēki pārņem apsargājamos objektus – Zaķusalas televīziju, radiotorni Ulbrokā, tiltus pār Daugavu un Vecmīlgrāvī, viaduktus, telefonu stacijas, Radio un Ministru Padomes un Augstākās Padomes ēkas – organizējoties pēc pierastā novadu principa: Latgale, Zemgale, Vidzeme, Kurzeme. Katram objektam norīkoja atbildīgo no LTF valdes, bet LTF Rīgas nodaļas uzņēmās tiešu atbildību par atbraukušo cilvēku un tehnikas izvietošanu attiecīgā rajona objektos. "Pie melnajām klavierēm" vienojās organizēt smagās tehnikas nosūtīšanu uz Rīgu. Ilzei Cielavai kā valdības pārstāvei uzticēja runāt ar ministriem un iesaistīt administratīvos resursus.
Vairākos Latvijas rajonos – Kuldīgā, Siguldā, Liepājā un citur – LTF nodaļas uzņēmās nodrošināt arī tur dislocēto TV un radio torņu un citu objektu apsardzību.
Lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģeris atceras, ka viņš jau 12. janvāra vakarā devis rīkojumu toreizējo sovhozu un kolhozu traktoristiem un citu mehānismu vadītājiem nebraukt uz manifestāciju, bet palikt pie savas tehnikas un gatavot to ceļam uz Rīgu. Līdzīgi rīkojās satiksmes ministrs Jānis Janovskis.
13. janvārī pulksten 4 Latvijas Radio runāja Dainis Īvāns par slepkavošanu Viļņā, un LTF vārdā aicināja tautu pulcēties Vecrīgā.
Asiņainie nakts notikumi Viļņā un informācijas trūkums varēja izraisīt paniku un izjaukt manifestāciju, tāpēc es izlēmu steidzami rīkoties. Kopš decembra LTF mītnē cauru diennakti tika apkopotas ziņas no rajoniem. Tonakt LTF mītnē dežurēja Artis Ērglis. Pēc viņa apkopotās informācijas varēja secināt, ka Latvijā viss ir mierīgi. Es lūdzu A. Ērgli vēlreiz saistīties ar rajonu koordinatoriem un saņēmu apliecinājumu, ka armijas aktivitātes nav manāmas.
Ap plkst. 6.30 es ierados Latvijas Radio un mierīgā balsī teicu uzrunu kā LTF priekšsēdētāja vietnieks: "Latvijā viss ir mierīgi. Armijas aktivitātes nav manītas. Viss notiek pēc iepriekš izziņotā plāna. Ārā ir auksts. Neaizmirstiet saģērbties silti. Ņemiet līdzi termosus ar karstu tēju, radioaparātus un lukturīšus. Ja ceļā gadās armijas posteņi, apbrauciet tos. Tiekamies manifestācijā."
Īsā radiouzruna gaisināja šaubas un bailes, novērsa iespējamo paniku.
Visu 13. janvāri un arī nākamās dienas es ik pa brīdim turpināju uzstāties radio ar paziņojumiem un LTF vārdā informēju, kurp jādodas un kā jārīkojas katra rajona cilvēkiem.
Rīta pusē jau bija pulcējušies tūkstošiem cilvēku, bet viņu aizsardzība pret iespējamu padomju armijas bruņutransportieru uzbrukumu kavējās. Es izlēmu vairs neievērot slepenību un ap plkst. 9.30 pa radio atklātā tekstā aicināju lauciniekus sūtīt traktorus un smago tehniku manifestantu aizsardzībai.
Es melotu, ja teiktu, ka plāns par kapitālu barikāžu būvi būtu bijis izstrādāts jau pie "melnajām klavierēm". Šī ierosme nāca 13. janvārī, kad ap Pulksten 13 sapulcējās AP Aizsardzības komisija, kuras kā valstiskas struktūras lēmums jau bija oficiāls pamats tālākai rīcībai.
Turpmākie notikumi attīstījās ģeometriskā progresijā. Nakts laikā decentralizēti izveidojās barikādes Zaķusalā, pie radiotorņa Ulbrokā, Vecmīlgrāvī, pie telefona centrāles Dzirnavu ielā, ap MP, AP un LTF ēkām, uz Brasas tilta un citur. Arī pie sakaru torņiem Siguldā un Kuldīgā, un vairākās citās vietās. Par katru no tām ir savs stāsts. Diemžēl par OMON uzbrukumu radiotorņa Ulbrokā un Brasas tilta aizstāvjiem, par bezbailību Rīgas HES dambja sargāšanā un vairumā citu barikāžu ir piemirsts. Pamatā dokumentēta ir tikai Vecrīgas aizstāvība, ko nodrošināja Augstākās Padomes aizsardzības štābs. Netiek runāts arī par vairākkārtējiem centieniem atcelt barikādes, kuriem to dalībnieki un LTF nepakļāvās. Šķiet, pagājušie 15 gadi jau ir pietiekami ilgs laiks, lai tagad nopietnu pētījumu līmenī bez kaislībām varētu risināt atklātu sarunu par barikāžu laika notikumiem: par uzvarām un kļūdām, nodevību un varonību.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: 1990. gada

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 18 Aug 2014 23:45


youtu.be/NLjc1iaazio
Kostanda: bija pareizi nepakļauties OMON provokācijām barikādēs

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: 1990. gada

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 19 Aug 2014 02:14

Literatūra:
Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības :starptautiska konference sakarā ar barikāžu atceres 10. gadadienu Baltijas valstīs, 2001.g. 19. janv., Rīga, Kongresu nams /Latvijas Zinātņu akadēmija un 1991.gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonds sadarbībā ar Latvijas Republikas Ministru kabinetu ; [Tālava Jundža red.].
Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmija, 2001.
100 lpp. : il. ; 21 x 15 cm.

Lietotāja attēls
tas_pats_lv
Memuārists
Ziņas: 716
Pievienojies: 22 Feb 2011 23:02

Re: 1990. gada

Nelasītas ziņa tas_pats_lv » 15 Mai 2015 12:10


Atbildēt uz ziņu