Thread Rating:
  • 0 Votes - 0 Average
  • 1
  • 2
  • 3
  • 4
  • 5
Lielākā tanku kauja Latvijas Neatkarības karā
#1
Poļi, lietuvieši, franču tanki un lielinieki - lielākā tanku kauja Latvijas Neatkarības karā pie Daugavpils

27.09.2019
Jānis Šiliņš (Vēstures doktors)

27. septembrī sākās Polijas armijas uzbrukums Daugavpils rajonā ar mērķi ieņemt Grīvas priekštilta nocietinājumus un panākumu gadījumā – arī Daugavpili. Cīņas par Daugavpili kļuva par vienām no asiņainākajām Latvijas Neatkarības kara (1918–1920) vēsturē. Tā bija arī vienīgā Neatkarības kara kauja ar tanku līdzdalību.

Lietuviešu un poļu konkurence

Lietuvas armijas atsevišķais Paņevežas bataljons 1919. gada jūnijā šķērsoja mūsdienu Latvijas robežu, 18. jūnijā parādoties Aknīstes tuvumā. Ar lietuviešu spēkiem sadarbojās Augškurzemes partizāni un viņiem sakarus izveidoja arī Austrumu frontes komandieris Jūlijs Jansons. 6.–10. jūlijā lietuviešu spēki kopā ar latviešu partizāniem pirmo reizi mēģināja uzbrukt Daugavpilij. Lietuviešiem izdevās ieņemt Ilūksti, bet uzbrukumu Daugavpili atcēla munīcijas trūkuma dēļ.
 
Nostiprinoties Lietuvas armijai, pieauga arī tās politiskās un teritoriālās pretenzijas – lietuvieši vēlējās iegūt gan Ilūkstes apriņķi, gan Daugavpili savās rokās. Lai to paveiktu, viņiem bija jāsteidzas, jo augusta beigās Daugavpilij no dienvidiem strauji tuvojās Polijas armija. Lai apsteigtu poļus, 23. augustā Lietuvas armijas pavēlniecība 1. un 2. brigādei uzdeva uzsākt operāciju, lai ieņemtu Daugavpili ar uzbrukumu no dienvidrietumiem (caur Kalkūnes staciju) un ziemeļrietumiem, pārceļoties pāri Daugavai. Lietuvieši bija apņēmušies pirmie sasniegt Daugavpili, pirms paspētu ierasties poļi. Tomēr viņiem to neizdevās paveikt.


Pirmās kaujas par Daugavpili

2. strēlnieku pulka adjutants A. Strauss vēlāk atminējās
Ložu krusa, artilērijas, mīnumetēju un bruņotā vilciena spēcīgā ugunī pulks iesāka pāriet koka tiltu. Vairāki labi mērķērti pretinieka lādiņi ķēra tiltu, iznīcinoša šauteņu un ložmetēju uguns arvien pieņēmās, krita pirmie upuri un daudzi ievainoti, bet viss tas nespēja salauzt strēlnieku drosmi. Gand skriešus, gan līzdami, segdamies gar tilta margām, strēlnieki nonāca Daugavas kreisajā krastā, steidzīgi kārtojās ķēdēs un pēkšņi metās uz pretinieku un ar durkļiem šauteņu resgaļiem piespieda to nekārtībā un izbailēs bēgt.
Polijas armijas 1. leģionu kājnieku divīzijai augusta beigās izdevās sakaut Padomju Krievijas 4. strēlnieku divīziju un jau 27. augustā šķērsot Latvijas robežu, ieņemot Turmantas staciju. Spēcīga poļu trieciengrupa gatavojās uzbrukumam Daugavpilij naktī uz 31. augustu, bet lietuvieši mēģināja aizsteigties viņiem priekšā, pirmie uzsākot uzbrukumu. 30. augusta pēcpusdienā lietuvieši sasniedza Kalkūnu staciju. Padomju spēki sāka steidzīgi atkāpties uz Grīvu un tālāk uz Daugavas labo krastu. Poļi viņiem sekoja un aptuveni vienlaikus ar lietuviešu avangardu pienāca pie Grīvas, apšaudot koka un dzelzceļa tiltus pār upi.
Padomju spēkus no pilnīgas sakāves glāba 2. latviešu strēlnieku padomju pulks (1424 karavīri un 22 ložmetēji), kurš bija steigšus pārsviests no Pleskavas apkārtnes uz Daugavpili. Strēlnieki metās pārdrošā pretuzbrukumā pāri koka tiltam un padzina lietuviešu un poļu vienības, saņemot 20 gūstekņus un iegūstot 2 ložmetējus. Viņu uzbrukums bija tik straujš, ka strēlniekiem izdevās ieņemt arī Kalkūnu staciju un muižu. 2. strēlnieku pulks šajā kaujā zaudēja 6 kritušos un 50 ievainotos. 
31. augustā sekoja jauns poļu uzbrukums Grīvai, bet to arī izdevās atvairīt. Daugavpilī sāka ierasties arī Igauņu padomju strēlnieku brigādes vienības. 1. septembrī jau sekoja padomju spēku uzbrukums, kurš gan arī nenesa nekādus ievērojamus panākumus. Frontē līdz septembra beigām iestājās salīdzinošs klusums (kaujas turpinājās Krāslavas tuvumā). 2. strēlnieku pulks pavisam bija zaudējis 13 kritušos un 14 pazudušos bez vēsts, kā arī 141 ievainoto.


27.–28. septembra kaujas
Otrajam mēģinājumam ieņemt Daugavpils placdarmu Polijas armija gatavojās daudz nopietnāk nekā pirmajam – triecienam tika koncentrēta visa 1. leģionu divīzija, spēcīga artilērija, bruņuvilcieni un pat 20 franču “Renault” tanki no 1. tanku pulka (tanku apkalpes veidoja gan franču, gan poļu karavīri). Uzbrukuma mērķis bija tieši padomju priekštilta pozīciju ieņemšana un
Daugavas tiltu iznīcināšana. Uzbrukums sākās 27. septembra rītā.

Pie tam poļi uzbruka arī kaimiņos esošajam lietuviešu brigādes štābam (sagūstīts tika brigādes komandieris), lai nepieļautu lietuviešu iejaukšanos kauju gaitā – septembrī attiecības starp abiem kaimiņiem bija ievērojami pasliktinājušās.
Neskatoties uz to, ka padomju spēki bija kļuvuši ievērojami vājāki (2. latviešu strēlnieku padomju pulks bija pārvietots uz Baltkrieviju), 27. septembra uzbrukumā Grīvas priekštilta nocietinājumus poļiem neizdevās ieņemt. Tikai nākamajā dienā, iesaistot trīs tanku vadus (pavisam 12 tankus) Grīva krita poļu rokās. Pēc tam viens tanku vads pagriezās austrumu virzienā un palīdzēja likvidēt visu 5 kilometrus plato placdarmu. Sarkanarmieši centās ar laivām un plostiem glābties pāri upei, bet poļu tanki lielu daļu no tiem iznīcināja ar savu uguni. Poļu sapieri, kuru darbību sedza tanki, mīnēja un uzspridzināja arī abus Daugavas tiltus. Līdz ar to poļi bija nodrošinājuši savas frontes tālāko kreiso spārnu, saīsinājuši frontes līnijas garumu un nodrošinājušies pret iespējamiem padomju uzbrukumiem no Daugavpils puses.
Pavisam abos uzbrukumos Daugavpilij augustā un septembrī Polijas armija zaudēja 266 kritušos (tai skaitā tanku vada komandieris, ievainoti tika arī vairāki franču tankisti). Arī Lietuva kaujās pie Daugavpils bija zaudējusi vairākus desmitus kritušo. 27.–28. septembra kauja bija ne tikai vienīgā ar tanku piedalīšanos, bet arī viena no asiņainākajām visā Latvijas Neatkarības (1918–1920) karā.
Pēc Grīvas ieņemšanas kaujas frontē pieklusa līdz 1920. gada janvāra sākumam, kad pēc Latvijas un Polijas militārās sadarbības līguma noslēgšanas abu valstu armijas kopīgā uzbrukumā atbrīvoja Latgali. Atšķirībā no Polijas, kurai nebija teritoriālu prasību pret Latviju, Lietuva pretendēja uz Palangu, Mažeiķiem un Ilūkstes apriņķi. 1920. gada septembrī notika pat apšaude pie Subates, kurā krita viens un ievainoti tika divi lietuviešu karavīri. Latvijas un Lietuvas robežu 1921. gada martā noteica starptautiska šķīrējtiesa.
Atbilde


Forum Jump:


Users browsing this thread: 1 Guest(s)