Thread Rating:
  • 0 balsis - 0 vidēji
  • 1
  • 2
  • 3
  • 4
  • 5
Latvijas spiegu prāva
#1
PSRS mašīnrakstītāja «dāvana» un lielā spiegu prāva Rēzeknē 1928. gadā

Šodien, 15:19 | Vēsture[ b]Autori:[/b] Kaspars Strods (Vēsturnieks, Latgales Kultūrvēstures muzeja speciālists kultūrvēstures jautājumos)
Ik pa laikam dažādās pasaules valstīs aktualizējas spiegošana. Arī starpkaru periodā šis temats periodiski nokļuva sabiedrības un vietējo mediju uzmanības centrā, tostarp Latvijā. Pēckara apstākļos viena no būtiskākajām problēmām bija kārtības ieviešana uz Latvijas un Padomju Krievijas robežas. Neskatoties uz 1920. gada 11. augustā oficiāli noslēgto robežlīgumu, turpmākajos gados notika vairāki starpgadījumi, kuri nereti skāra arī Latvijas nacionālās drošības intereses. 1927. gada oktobrī Latgales un visas Latvijas sabiedrības mierīgo ikdienas dzīvi satricināja ziņa par plaša mēroga spiegošanu Padomju Savienības labā.

ĪSUMĀ:
  • Ivana Ņikitina "dāvana".
  • Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darbība.
  • Tiesas process un Kornēlija Korņiloviča "faktors".
  • Bargais spriedums un Padomju Savienības "pretreakcija".
[Attēls: c9yd.jpg]Foto: Latgales Kultūrvēstures muzeja krājums
Latvijas un Padomju Savienības robeža pie Zilupes, 1930. gads

"Pārsteidzošais ciemiņš"
1927. gada 9. oktobrī Zilupes dzelzceļa stacijā ieradās Padomju Savienības Iekšlietu Tautas komisariāta Valsts politpārvaldes (turpmāk GPU, krievu: Государственное Политическое Управление) Sebežas robežapsardzības 11. nodaļas slepenās daļas mašīnrakstītājs Ivans Ņikitins. Uz stacijas perona satiktajam vietējās robežapsardzības posteņa priekšniekam Kārlim Kaijam atbraucējs lūdza aizvest viņu pie Armijas operatīvā štāba kapteiņa Akermaņa. I. Ņikitinu nogādāja pie cita operatīvās daļas darbinieka – personas uzvārdā Firkss, kuram viņš nodeva dažādus dokumentus (cirkulāru, slepenu telegrammu u.c.), tostarp sarakstus ar Latvijas robežsargu vārdiem.
Pēc I. Ņikitina liecības, dokumentos iekļautās personas bija sadarbojušās ar Padomju Savienības drošības iestādēm un sniegušas tām informāciju par Latvijas armijas, robežsardzes, aizsargu, Izlūkošanas pārvaldes u.c. iestāžu darbību, personālsastāvu, bruņojumu, izvietojumu u.c. Balstoties uz attiecīgajiem materiāliem, Latvijas Republikas tiesībsargājošās iestādes izvērsa plašu izmeklēšanu, kā rezultātā notika vairāku personu apcietināšana un ierosināta krimināllieta par spiegošanu.
Citāts:Sākumā aizturēja 46 personas [1], no kurām 28 tika nodotas tiesāšanai, savukārt pārējām 18 noteikta policijas uzraudzība.
Noziegumā iesaistīto personu etniskā piederība bija dažāda, par to liecina arī tas, ka no visiem apsūdzētajiem 19 bija latvieši, 15 krievi, astoņi baltkrievi, septiņi poļi un viens lietuvietis. Jāatzīmē, ka laikraksts "Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis" savā 1928. gada 16. februāra numurā saistībā ar šo noziedzīgo nodarījumu īpaši akcentēja to, ka lielākā daļa no aizturētajiem bijuši mazturīgi un neapzinīgi, kā arī faktu, ka 62% no apsūdzētajiem bijuši "nelatvieši". Jāpiebilst gan, ka lielākā daļa no viņiem bija Latvijas pilsoņi.
Ņemot vēra krimināllietas nopietnību un apjomu, 1928. gada 23. maijā toreizējais Latvijas Republikas Iekšlietu ministrs Eduards Laimiņš (1872–1945) lietu nodeva izskatīšanai Latvijas Kara tiesai. Lielāko daļu no apsūdzētajiem ieslodzīja Daugavpils cietumā, un tikai divām personām nepiemēroja ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli. Izmeklēšanas laikā tika konstatēts, ka vairākas apsūdzētās personas jau iepriekš nonākušas Latvijas drošības struktūru redzeslokā. Piemēram, Mihails Kuzņecovs par nelegālu personu pārvadāšanu pāri Latvijas un PSRS robežai tika izraidīts no pierobežas joslas (15 kilometru rādiusā), savukārt Aleksejs Veselovs un Silvestrs Buliga uzturēja slepenus kontaktus ar padomju robežsargiem. Tāpat par citām personām bija ienākusi informācija, ka viņi ir politiski neuzticami un nodarbojas ar spiegošanu.
Neilgi pirms tiesas prāvas periodiskais izdevums "Segodņa" ziņoja, ka izmeklēšana ieilgusi, jo viens no apsūdzētajiem – robežsargs Antons Rudzīts – simulēja nepieskaitāmību un tika nosūtīts uz slimnīcu, taču pēc padziļinātām ekspertīzēm ārsti viņu atzina par pieskaitāmu.
Lietas iztiesāšana
1928. gada jūlijā visus 28 (11 dažāda ranga robežapsardzības darbinieki, viens mežsargs, dzelzceļa konduktors, kā arī vairāki pierobežas iedzīvotāji, tostarp divas sievietes) apsūdzētos no Daugavpils cietuma pārveda uz Rēzekni. Laikraksts "Latgales Ziņas" rakstīja, ka uz tiesas prāvu varēs iekļūt ierobežotā skaitā un ar īpašām ieejas kartēm. Pirmā karatiesas sēde notika 19. jūlijā vietējās Krievu ģimnāzijas telpās (mūsdienās Latgales apgabaltiesas ēka). Lietas izskatīšana izraisīja lielu sabiedrības interesi, ko apliecina fakts, ka tiesas zālē visas vietas bija aizņemtas. Lielākā daļa no tiesājamajiem bija no Ludzas apriņķa, tostarp vairāki robežsargi. Tas izskaidrojams ar faktu, ka lielāka daļa no noziedzīgajām darbībām tika veiktas tieši šajos Latvijas–PSRS robežjoslas rajonos.

[Attēls: c9ye.jpg]Foto: No Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma
Rēzeknes Valsts krievu ģimnāzija, 1930. gadi

Apsūdzības izvirzīja par spiegošanu Padomju Savienības labā, kas pēc Latvijas Republikā pastāvošā Sodu likuma klasificējās kā valsts nodevība un paredzēja bargus sodus, tostarp augstāko soda mēru – nāvessodu. Lietas iztiesāšanas laikā atklājās, ka vairāki apsūdzētie par konkrēto informācijas sniegšanu no Padomju Savienības specdienestiem saņēmuši finansiālu atlīdzību. Piemēram, apsūdzētais Hermanis Barons saņēmis 140 latus, savukārt citi atkarībā no informācijas svarīgumu no 20 līdz 60 latiem. Visiem iesaistītajiem padomju izlūkdienesta pārstāvji piešķīra segvārdus ("Kislij", "Komarov", "Belij Nr. 2", "Etna", "Rabočij" u.c.)
Viens no galvenajiem tiesājamajiem – Zilupes rajona Ludzas robežposteņa priekšnieks, atvaļinātais Latvijas armijas virsnieks, baltkrievs Kornēlijs Korņilovičs (1893–1928) padomju robežapsardzības slepenajai daļai Sebežā nogādājis apzīmogotu vēstuli, kurā atradās Latvijas robežapsardzības mobilizācijas plāns. Tāpat apsūdzētais padomju aģentiem nodevis robežapsardzības slepeno šifru u.c. vērtīgu informāciju, par to ikmēnesi saņemot konkrētu atalgojumu. Savas darbības laikā padomju drošības dienesta darbinieki K. Korņilovičam piešķīra segvārdu "Kaimiņš". Jāatzīmē, ka iepriekš minētais K. Korņilovičs bija arī Antona Deņikina (1872–1947) vadīto Dienvidkrievijas bruņoto spēku (Baltās kustības sastāvdaļa) virsnieks un piedalījies kaujās pret boļševikiem. Tāpat starp tiesājamajiem bija Vladislavs Mickevičs, Timofejs Siņicins, Roberts Škapars u.c., tostarp divas sievietes – Emilija Šmidta un Anna Minčonoka.
Prāvas laikā tika nopratināti 57 liecinieki, starp kuriem bija arī Latvijas Politiskās policijas pārvaldes vadītājs Jānis Fridrihsons, GPU darbinieks I. Ņikitins, Ludzas apriņķa robežapsardzības 4. posteņa priekšnieks K. Kaija u.c. . I. Ņikitins bija prokuratūras galvenais liecinieks. Viņa sniegtās liecības un plašais materiālu klāsts par lietā apsūdzētajām personām būtiski sekmēja turpmāko nozieguma izmeklēšanas procesu.
Tomēr izmeklēšanas materiālos neatklājās, kāda ir I. Ņikitina motivācija "savas priekšniecības nodošanai". Iespējams, ka šāda informācija atradās Latvijas politiskās pārvaldes rīcībā, kas to publiski neizpauda.
Citāts:Laikraksts "Segodņa" tāpat kā citi Latvijas preses izdevumi viņu dēvēja par "pārbēdzēju". Tāpat laikraksts uzsvēra, ka līdz pat tiesas dienai I. Ņikitina atrašanās vieta nebija zināma,
tas ticis darīts drošības apsvērumu dēļ, jo iepriekš tika novērota "pastiprināta uzmanība no dažādu aizdomīgu personu puses".
Vairāki apsūdzētie atzinās, ka viņi bijuši piespiesti sniegt GPU nepieciešamo informāciju (aģenti izteikuši draudus personīgajai un tuvinieku dzīvībām), savukārt citi, ka darījuši to labprātīgi. Tiesas procesa laikā noskaidrojās, ka vērtīgāko informāciju GPU aģenti esot sūtījuši uz Ļeņingradu (mūsdienās Sanktpēterburgu). No vairāku liecinieku sniegtajām liecībām izrietēja, ka vairāki GPU darbinieki bijuši ar latvisku izcelsmi, jo brīvi pārvaldījuši latviešu valodu, tādējādi sekmējot nepieciešamās informācijas iegūšanas procesu.

[Attēls: c9yg.jpg]Foto: No "Pēdējā Brīdī", 1928.g., Nr. 159)
Daļa no lietā apsūdzētajām personām

Spriedums
Pēc visu materiālu izskatīšanas Kara tiesas prokurora palīgs pulkvedis-leitnants Jānis Palkavnieks pieprasīja deviņus apsūdzētos sodīt ar augstāko soda mēru – nāvessodu, savukārt pārējiem spaidu darbus ar termiņu no 10 līdz 15 gadiem. Lai gan Kara tiesas kolēģija pilnībā neapmierināja prokurora prasības, tomēr spriedums kopumā bija bargs. 1928. gada 24. jūlijā Latvijas Kara tiesa četriem apsūdzētajiem: K. Korņilovičam, Timofejam Siņicinam, H. Baronam un Ignatam Barkanam piesprieda nāvessodu – pakāršanu. Vēl piecām personām – mūža spaidu darbus, savukārt desmit noziedzniekus notiesāja ar dažāda termiņa spaidu darbiem (no 5 līdz 15 gadiem). Pārējos deviņus krimināllietā apsūdzētos tiesa attaisnoja.
Citāts:Vēlāk pēc toreizējā Latvijas Republikas prezidenta Gustava Zemgala apžēlošanas trijiem no četriem uz nāvi notiesātajiem noziedzniekiem sods tika mīkstināts uz mūža spaidu darbiem.
Vienīgais, kuram augstākais soda mērs netika mainīts, bija K. Korņilovičs. 1928. gada 30. augustā K. Korņilovičam izpildīja nāvessodu. Tas notika aptuveni trīs kilometrus no Daugavpils. Nāvessoda izpildes procesa laikā piedalījās prokurora palīgs J. Palkavnieks, mācītājs, policijas pārstāvji, ārsts, kā arī apsūdzētā aizstāvis.

[Attēls: c9yh.jpg]Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs
Latvijas Valsts prezidenta Gustava Zemgala lēmums par soda maiņu uz nāvi notiesātajiem H. Baronam, T. Siņicinam un I. Barkānam

Starptautiskā rezonanse un prāvas sekas
Lietas izmeklēšana un iztiesāšana radīja lielu ažiotāžu Padomju Savienībā, kur tā tika nodēvēta par "politiska rakstura lietu". Drīz pēc tam kā atbilde Latvijā notiekošajam tika noorganizēta līdzīga prāva Ļeņingradā (mūsdienās Sanktpēterburga), kura vietējā mērogā ieguva apzīmējumu "Latvijas spiegu prāva". Tiesā par spiegošanu Latvijas Republikas labā tika apsūdzēti vairāki latvieši, kas patiesībā bijuši vienkārši robežpārkāpēji vai kontrabandisti. Šādas paraugprāvas rīkošana vērtējama kā Padomju Savienības "atbilde" uz Rēzeknes spiegu prāvas iztiesāšanu. Par konkrēto notikumu rakstīja arī Veimāras Republikas prese, kurā ziņoja par Padomju Savienībā augstākajās aprindās valdošo sašutumu saistībā ar Rēzeknes spiegu prāvas iztiesāšanas gaitu.
Citāts:Notikušais skandāls ne tikai šokēja Latvijas sabiedrību, bet raisīja pārdomas un dažos gadījumos pat neuzticību valsts drošības struktūru darbībai.
Rezultātā notika robežapsardzības un vairāku citu drošības iestāžu darbības pārbaudes un atsevišķos gadījumos arī reorganizācija (darbinieku atlaišana, pastiprināta kontrole un uzraudzība u.c.). Tāpat notikusī prāva aktualizēja vispārējo situāciju Latvijas un Padomju Savienības pierobežas tuvumā, tostarp sociālekonomiskās problēmas (iedzīvotāju dzīves līmeni, robežsargu atalgojumu u.c.). Šis incidents kļuva par iemeslu Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas īstenotajiem pasākumiem, kuri saistījās ar robežapsardzības darba kvalitātes uzlabošanu (notika stingrāka kadru atlase, paaugstināja robežsargu atalgojumu, veica materiāltehniskās bāzes atjaunošanu u.c.).
"Spiegošanas skandāls" saasināja arī Latvijas un Padomju Savienības turpmākās diplomātiskās attiecības, kuras bija ievērojami cietušas jau kopš skandalozajiem notikumiem 1926. gada 5. februārī Ikšķilē, kad noziedznieku [2] uzbrukuma rezultātā tika nogalināts Padomju Savienības diplomātiskais kurjers Teodors Nete, savukārt otrs – Johans Mahmastāls smagi ievainots.
 
***
[1] Vēl četri aizdomās turamie bija devušies bēgļu gaitās uz Padomju Savienību.
[2] Lietas izmeklēšanas laikā noskaidrojās, ka uzbrucēji ir lietuvieši, brāļi Gabriloviči. Plašāk par šo noziegumu skat. Jēkabsons, E. (2012) "Uzbrukums padomju savienības diplomātiskajiem kurjeriem pie Ikšķiles 1926. gada 15. februārī", Rīga: Zvaigzne ABC.
Atbilde
« Vecāks | Jaunāks »


Pārlēkt uz:


Users browsing this thread: 1 Guest(s)