Forums
Abhāzija - Drukājama versija

+- Forums (http://kubele.tk/forums)
+-- Forums: Ikdienas dzīve un kultūra (http://kubele.tk/forums/forumdisplay.php?fid=9)
+--- Forums: Starptautiski notikumi (http://kubele.tk/forums/forumdisplay.php?fid=10)
+--- Virtene: Abhāzija (/showthread.php?tid=13)



Abhāzija - Forumotajs - 2019-10-07

Karš un miers Abhāzijas pierobežā
https://www.tvnet.lv/6789949/kars-un-miers-abhazijas-pierobeza

2019. gada 7. oktobris 00:01
Jānis Vingris Žurnālists

Inguri upe, kas atdala Gruziju no Abhāzijas, ir 213 km gara, un pār to ved tikai viens tilts, pa kuru legālā veidā no Gruzijas var nokļūt Abhāzijā. Vai otrādi. Pašiem gruzīniem un tagad arī ārzemniekiem gan tas ir slēgts. Pār tiltu no Abhāzijas uz Gruziju un atpakaļ pārvietojas tikai cilvēki ar Abhāzijas pasēm. Ārzemniekiem vienīgais veids, kā iekļūt Abhāzijā, pagaidām ir tikai caur Krieviju, bet, saskaņā ar Gruzijas likumdošanu, tas ir krimināli sodāms pārkāpums, par ko draud 1000 eiro naudas sods, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā - cietums uz laiku līdz četriem gadiem. 
Robežsargi postenī pirms Inguri tilta ir ar mieru man dot atļauju aiziet līdz tiltam, bet ķīlā jāatstāj pase. Tas tāpēc, lai es neizdomātu pārskriet pāri tiltam uz Abhāziju. Nevaru gan sevi iedomāties skrienam pāri teju kilometru garajam tiltam abhāzu un krievu robežsargu virzienā ne ar, ne bez pases. Bet, ja drošībai vajag, tad vajag.
Saskaņošana paņem krietnu laiku, kamēr tiek izpētīta mana pase, ievākta informācija par to, kas es esmu, kur strādāju un kāpēc gribu skatīties uz tiltu. Vēl pēc pusstundas gaidīšanas pamanu no tilta puses, kurš no robežsardzes posteņa nav redzams, piebraucam žiguli. No tā izkāpj un pie robežsardzes būdiņas pienāk kāds vīrs civilās drēbēs un neuzkrītoši pasniedz robežsargiem sarkanu... Latvijas pasi. Skatos uz vīru, kurš galīgi neizskatās pēc latvieša, un brīnos, kā šajā pasaules nostūrī varēja gadīties vēl viens ar Latvijas pasi. Robežsargs, neuzmetot pasei acis, noglabā to zem sava datora klaviatūras, bet vīrs iekāpj atpakaļ žigulī un aizbrauc, un man rodas aizdomas, ka viņa Latvijas pase patiesībā ir mana pase. Kā tas iespējams, ka mana pase tikko atbrauca žigulī no Abhāzijas puses, es netieku gudrs.
Pēc brīža atļauja tiek dota un kājām dodos Inguri tilta virzienā. Tilts ir 870 metrus garš, un, kaut gan plāksnīte uz tā vēsta, ka to pēc Otrā pasaules kara uzbūvēja Padomju Savienības Iekšlietu ministrijas Ceļu daļa, patiesībā tiltu uzcēla vāciešu karagūstekņi. Tagad pār to abos virzienos var redzēt ejam pa kādam robežas šķērsotājam un retai automašīnai ar Abhāzijas numuriem. Transporta līdzekļiem ar Gruzijas numuriem Abhāzijā iebraukt nav ļauts.
Quote:Tilta vienā pusē ir Gruzija, otrā - pseidovalsts, kura, varētu teikt, tikpat kā neeksistē - to atzinušas ir vien piecas valstis pasaulē - Sīrija, Venecuēla, Nikaragva, Nauru un Krievija.


Tiltu ik dienas šķērso aptuveni viens tūkstotis cilvēku, liela daļa no viņiem ir redzami ar smagiem iepirkumu maisiņiem un rūtotām tirgus somām rokās. Pierobežā dzīvojošie abhāzi dodas uz Gruziju pēc pārtikas produktiem, Abhāzijas bērni šķērso tiltu, lai dotos uz un no skolām Gruzijā.
- Ja pajautāsi abhāziem, kā viņiem tur dzīvojas, viņi teiks - lieliski, - vēlāk man stāsta Goča, mans vietējais gids. - Cūku kūtī patiesībā viņi tur dzīvo!
Viņš stāsta, ka abhāzi un osetīni izrādījušies visvieglāk ietekmējamie - Krievija pielējusi eļļu ugunī un izraisījusi karu. Citos Gruzijas reģionos arī savulaik bijuši redzami Krievijas centieni palīdzēt atdalīšanās jautājumos, bet tie tomēr palikuši vienotā Gruzijā.
Viens vienīgs robežpunkts pār 213 km garo Inguri ir iemesls, kāpēc vietējie izmanto arī nelegālus upes šķērsošanas veidus. Iemesli ir līdzīgi kā pie Dienvidosetijas robežām dzīvojošajiem - apbedījumu vietu apmeklēšana, radinieku satikšana, savu īpašumu apciemošana. Arī nelegālā tirdzniecība. Kāds satiktais abhāzu bēglis man vēlāk stāstīs, ka vienīgais veids viņam nokļūt uz vecmāmiņas bērēm Abhāzijā bija uzpirkt robežsargus. Par 400 lariem (125 eiro) viņš noteiktā laikā, neviena nepamanīts, varēja šķērsot upi un tādā pašā veidā atgriezties četras dienas vēlāk. 
Pēc 1991.-1993. gada pirmā kara starp Gruziju un Abhāzijas separātistiem, 2008. gadā Abhāzijā notika vēl viens - par 21. gadsimta pirmo Eiropas karu dēvētais karš, kad Gruzija vienlaicīgi cīnījās ar separātistiem un Krievijas armiju divās frontēs. Abhāzu minoritāte, apvienojot spēkus ar Abhāzijā dzīvojošajiem armēņiem un krieviem, no Abhāzijas izspieda gruzīnus, kuru populācija Abhāzijā toreiz sasniedza 80%. Lai pēc kara gruzīni neatgrieztos, sākās iebiedēšanas, īpašumu dedzināšanas. - Kurš normāls gribēs tādā vidē atgriezties? - jautā Goča, kura dzimtajā pierobežas pilsētā Zugdidi vēl joprojām dzīvo vairāk nekā 30 tūkstoši bēgļu no Abhāzijas.
Quote:Goča atceras, kā toreiz Zugdidi centrā stāvēja krievu bruņutehnika. Kara laikā īslaicīgi tika okupētas arī citas Gruzijas pilsētas - Senaki, Poti un Gori, no kurām Krievijas armija vēlāk atkāpās. 
Interesanti, ka Kaukāzā jau vairāk nekā simts gadus eksistē igauņu apmetnes. Arī Abhāzijā.  Cara režīms 18. gadsimta beigās veica Kaukāza repopulāciju ar kristiešu ieceļotājiem, igauņiem tai skaitā. Igauņu zemnieki vairākos viļņos migrēja uz Abhāziju, kur viņiem tika solīta zeme. Tā Abhāzijā radās igauņu ciemi Estonka, Salme, Augšējā un Apakšējā Linda, kurās bija pat igauņu skolas.

Gan deviņdesmito gadu kara, gan 2008. gada kara laikā Abhāzijas igauņiem bija iespēja repatriēties uz dzimteni. 1992. gadā jaunizveidotā Igaunijas valsts veica Abhāzijā dzīvojošo evakuāciju ar lidmašīnām uz Igauniju. Toreiz uz Igauniju pārvācās 170 igauņu. 
Abhāzijas igauņu tēma ir atainota Igaunijas-Gruzijas kopražojuma spēlfilmā “Mandarīni”, kuras darbība notiek kara laikā Abhāzijā 2008. gadā.
Latvijas vārds saistībā ar Abhāziju izskanēja 2011. gadā, kad Latvijas vēstniecība Krievijā atteicās izsniegt vīzas vairākiem Abhāzijas pilsoņiem - komiķu komandas "Nartas no Abhāzijas" dalībniekiem, kuri vēlējās piedalīties humora festivālā Jūrmalā. Abhāzijas ārlietu ministrs šo atgadījumu nosauca par politisku farsu un paziņoja, ka atbildei uz Latvijas rīcību Abhāzija esot gatava slēgt robežas Latvijas pilsoņiem un plāno sūdzēties Eiropas Savienības institūcijās.

Man, ārzemniekam, šķiet, ka atmosfēra pie Inguri upes ir savādāka, nekā pie Dienvidosetijas robežas redzētais. Esmu te slinki karstā vasaras dienā. Pa ceļiem, ielām un grāvjiem brīvā solī klaiņo cūkas ar lielām trijstūrveida koka apkaklēm, kas neļauj tām izspraukties caur caurumiem žogos. Vienā šaurās Inguri upes malā - kluss privātmāju rajons, otrā pusē - jau Abhāzija. Kaimiņš ar kaimiņu pāri upei varētu sabļaustīties, ja būtu tāda vajadzība. Pie kāda uzspridzināta tilta pār upi atrodas policijas kontrolpostenis ar vienu vienīgu policistu, ar kuru varam aprunāties. Goča stāsta, ka šim kontrolpostenim agrāk pat tuvoties nedrīkstēja. Bildēt gan te nedrīkst, tam vajadzīgs saskaņojums ar vadību. Es ļoti labi saprotu, ka miers šeit var izrādīties pagalam mānīgs. Atmiņā palicis pirms dažām dienām Batumi dzīvojošās abhāzietes Madonas stāstītais par karā piedzīvotajām zvērībām un spīdzināšanu ar gludekļiem. 
Reiz populārā par padomju Rivjēru sauktā Abhāzija ar galvaspilsētu Sukhumi tagad ir no pasaules nogriezta un no Krievijas atkarīga teritorija, un nekas neliecina, ka situācija šeit tuvākajā laikā varētu normalizēties. Vēl tikai 23. septembrī Vladimirs Putins izdeva rīkojumu par papildu finansējuma piešķiršanu Abhāzijas bruņoto spēku modernizācijai. Krievija regulāri rīko militārās mācības šajā protektorātā.  
Goča iekaist, kad stāsta par valsts attīstības apstāšanos pēc tam, kad bijušais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili tika gāzts no prezidenta amata. - Visu, ko redzi, to iesāka Saakašvili. Ceļus, elektrības apgaismojumu, reformas armijā un policijā, jaunu ostu un kūrorta pilsētu Anakliju, pat jauno karogu ieviesa Saakašvili. Pirms Saakašvili tumsā pa ielu nebija droši staigāt. Pat dienā bija bīstami. Katru nakti bija apšaudes - kaut ko aplaupīja, nolaupīja, nošāva, pieprasīja izpirkumus. Viena banda cīnījās ar otru. Bija šausmīgi. Tagad visi aizmirsuši, ka tā bija. Iekrita uz Ivanišvili provokāciju. Ļoti žēl laika, cik daudz mēs esam pazaudējuši - jau 20 gadus. Bet jūs, baltieši, esat malači. Ātri aizgājāt no vergu domāšanas. Te visi gruzīni tik dzer un sit pie krūtīm, ka ir lepnie kalnieši. Velns par stenderi! Paskaties uz čečeniem - starp kaukāziešiem visietiepīgākie. Un kas pie viņiem Groznijā notiek? Nekā laba. Nekādu cilvēktiesību. Sen atpakaļ Gruzijas pirmajam prezidentam Zviadam Gamsakhurdijam un Čečenijas līderim Džoharam Dudajevam bija ideja par apvienotu Kaukāzu. Kā Eiropā vai Baltijā. Gan vienu, gan otru nogalināja. Pie tam nogalināja ar pašu čečenu un gruzīnu rokām. Saakašvili sauca par jukušo. Bet jābūt jukušam, lai ar tādu vērienu ķertos pie pārmaiņām. Viņš gribēja, lai viņa tauta dzīvotu, kā Eiropā un ASV. Daudz naudas lika izglītībā, attīstīja tūrismu. Saakašvili laikā cilvēki sāka biežāk braukt uz Eiropu un redzēt, kā tur dzīvo. Pirms tam brauca uz Maskavu un domāja, ka tas ir labklājības kalngals. Izrādījās, ka nē, Eiropā dzīvo daudz labāk. Reizēm esmu ļauns: cilvēki paši vainīgi - ievēlējāt oligarhu, tad dzīvojiet kā cūkas! - ir redzams, ka Gočam sāp Gruzijas liktenis. 
Melnās jūras krastā jaunuzbūvētajā Anaklijas pilsētā Goča rāda Saakašvili lolojumu - purva vietā izbūvēta milzīga kūrorta teritoriju ar Eiropas arhitektu projektētu tiltu pāri upei, modernām viesnīcām, futūristiskām būvēm pludmalē. Goča ved mani cauri pustukšajai pilsētiņai un sūkstās, ka tikai tagad, augustā - sezonas beigās - ir iesākušies labiekārtošanas darbi un remonti, kaut tam visam bija jābūt izdarītam pirms sezonas. - Redzi - nesen uzbūvēts, bet jau aizlaists? - Goča man rāda kādu stiklotu ēku pašā jūras krastā. - Būtu Saakašvili pie teikšanas, viņš būtu iesēdinājis dažus uz pāris gadiem. Ir augusts, sezona drīz beigsies, bet te viss aizlaists. Izkaltušas palmas, nekārtība...