Skip to Content

Zenta Mauriņa

Homunkuls

Intelektuālisma laikos, tātad allaž, kad prāts tiek atzīts par augstāko instanci, kad dabaszinātnes un mērķtiecīga domāšana tiek vērtētas pārmērīgi augstu, kad sajūsmas spēja un ekstāze tiek uzskatītas par smieklīgām, — tādos laikmetos dēmons atkāpjas. Viņš sakļauj spārnus un aizsedz seju.

Cilvēku un tautu starpā vienmēr valda netaisnība

Ir dabiski, ka izsalkumā viens dzīvnieks saplosa otru un aprij. Bet ir pretdabiski, ja viens radījums spīdzina otru aiz varaskāres, atriebības, fanātisma vai tīksmes. <..>
Visa līdzšinējā pasaules vēsture ir bezjēdzīga nežēlību virkne, kas izraisa arvien jaunas zvērības. Bieži kā varoni goda to, kurš slepkavojis visvairāk. <...>
Cilvēku un tautu starpā vienmēr valda netaisnība. Stiprākais allaž apspiež vājāko. Vīrietis sagādā sievietei sāpes un otrādi. Vecāki joprojām moka bērnus un bērni - vecākus. Cilvēki cits citu spīdzina ar uzpūtīgo varaskāri, augstprātīgo viszinību un egocentrismu. <...>
Bet slikti ir, kad mēs aizmirstam savus brāļus un māsas, kuriem nodarīta netaisnība, aizmirstam satriektos. Ja aizmirst ciešanas, zūd robeža starp cilvēku un zvēru.
"Die aufgabe des dichters in unserer zeit" Zenta Maurina

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut