Skip to Content

Kārlis Egle

Dzejoļi

Vientuļas upes piekrastē kuplajā zālē es viņai jautāju: "Meitene, kurp tu ej, savu gaismekli ar mēteli aizsegusi? Mans nams ir tumšs un vientulīgs - aizdod man savu gaismu!" Viņa pacēla uz mirkli savas tumšas acis un caur krēslu pavērās manī. "Es nāku pie upes," viņa teica,"lai noliktu gaismekli uz ūdens, kad dienas gaisma rietumos nodzisīs." Es stāvēju viens kuplajā zālē un vēroju, kā viņas gaismekļa niecīgo liesmiņu aiznesa straume.

 

Tumstošās nakts klusumā es viņai jautāju:"Meitene, tavas ugunis visas ir aizdegtas,- kur gan tu iesi vēl ar savu gaismekli? Mans nams ir tumšs un vientulīgs - aizdod man savu gaismu!" Viņa pavērās man sejā ar savām tumšajām acīm un īsu brīdi stāvēja kā neziņā. "Es atnācu," beidzot viņa sacīja,"ziedot savu gaismekli debesīm." Es stāvēju un vēroju, kā veltīgi izdega viņas gaismeklis izplatījumā.

 

Bezmēness pusnakts tumsā es viņai jautāju: "Meitene, kādēļ tu turi savu gaismekli cieši pie sirds? Mans nams ir tumšs un vientulīgs - aizdod man savu gaismu!" Viņa mirkli apstājās , domāja un nakts tumsā vērās man sejā. "Es atnesu savu gaismu," viņa atbildēja,"lai pievienotu to gaismekli karnevālam." Es stāvēju un vēroju, kā viņas mazais gaismeklis bez kāda labuma pazuda starp ugunīm.

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut