Skip to Content

Jānis Sudrabkalns

Trauksmainais vientulis — Sudrabkalns

Uz dzejnieka Jāņa Sudrabkalna dzīvokļa durvīm vajadzētu uzrakstīt: «Šeit mājo vientulība.» Jo tiešām Jānis Sudrabkalns šai pasaulē jūtas ārkārtīgi vientuļi. Viņam daudz draugu, kas viņu mīl, viņam daudz grāmatu, kuras viņš mīl un bez kurām dažbrīd nevar iztikt kā klibs bez kruķiem, un tomēr dzejnieks jūtas vientulis.
«Viena bezdelīga lido», tāds virsraksts viņa jaunākajai grāmatai, un šis nosaukums ir zelta vērts. Dzejnieks, protams, nelido, bet klīst ielās stundām bez miera, pilns alku. Viņa dvēsele saskaras ar visām lietām, sāpēm un parādībām un tad klusi skan tā kā neviena cita.
Sudrabkalns ir īsts pilsētnieks: trauksmains, ātrs un reizē lēns, pat gluži mierīgs kā tramvajs depo.
Dzejnieks savā dzīvē ir mitinājies neskaitāmos dzīvokļos, sākot ar bulvāriem un beidzot ar šķībo nomali, kur naktīs bļaustās dzērums un staigā atvāzts nazis.
Dzejnieks ir ēdis neskaitāmos ēdienu namos, bet nav nevienā palicis līdz galam. Atkal ir cēlies un gājis ar piparu sīvumu mutē.
Jānis Sudrabkalns nav ne mednieks, ne makšķernieks kā Jānis Jaunsudrabiņš, ar kuru viņu ļoti bieži samaina. Makšķeres kātu viņš savā mūžā nav turējis rokā. Un, kad tam reiz vienā vasaras ceļojumā tomēr bija šis makšķeres kāts jātur, viņš pasauca kādu zēnu, lai tas par piecdesmit santīmiem patur viņa vietā.
Sudrabkalna alkas un kaislības ir tīri pilsētnieciskas. Tās visas var apmierināt četrās sienās. Dzejnieks mīl teātri, īpaši mūziku, kas glāsta dvēseli un dod reibinošus sapņus, paceļ uz dažām pēdām augšup no asfalta tuvāk kokiem, mākoņiem un saulei. Bet dzejnieks mīl arī daiļas sievietes, skaistas grāmatas un gleznas, daudz tādu lielu, kas domas un jūtas sakuļ putās.
Nakti diezin vai Sudrabkalns mīl, bet zvaigžņotas debesis gan. Tajās viņš mērc savas acis, lūpas, visu savu sakarsušo galvu. Tad plašumu, kur druska puteņo vai plūst ūdeņi.
Tagad pašulaik Sudrabkalnam ir dzīvoklis, kam logi veras uz Daugavu un tālāk uz Dzegužkalnu. Sudrabkalns katru dienu skatās Daugavas ūdeņos, un viņa domas kustas un kūp līdzīgi šiem ūdeņiem.
Vispār dabu Sudrabkalns kā pilsētnieks mīl gandrīz slimīgi, bet ūdeņi tomēr dzejniekam ir vismīļākais dabas elements. Vispirms jau tāpēc, ka Sudrabkalns ļoti daudz dzer ūdeni. Visai raksturīgi. Sudrabkalnam vienmēr ir slāpis, vienmēr tas alcis nākotnes un nebijuša.
Kad atnāk vasara, Sudrabkalns stipri nodeg un izskatās tumši brūns kā viņa jaunais rakstāmgalds. Kur viņš iegūst savu nodegumu? Tikai uz ūdeņiem. Dzejnieks vasarā peldas rītos un vakaros, pusdienā un pusnaktī. Es nezinu, kāpēc Latvijas peldēšanas biedrības nav ieguvušas viņu par savu mūža vai goda biedru. Kad dzejnieks iekļūst ūdenī, viņš pārvēršas, top jaunāks un izplaukst kā balta ūdensroze.

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut