Skip to Content

literatūra

dzejas disks "Corpus poesis" 2016

Te, pie bedres, kas pilna ar tikko noslepkavotiem žīdiem ...

(citāti)
***
Gaspars bija savāds un interesants, lai ari slimīgs un stipri tuvredzīgs cilvēks. Viņi, kas nāca mācīties fotografēt, sauca meistaru vārdā – par Gasparu. Fotogrāfs Gaspars. Par fotogrāfiju, šo gaismas brīnumu, Vincentam bija stāstījis Jozaps, un viņš, vēl pusaudzis būdams, izlasīja grāmatiņu “Fotogrāfija amatieriem” un vairākus rakstus par fotografēšanu, bet astoņpadsmit gadu vecumā nopirka savu pirmo aparātu – Kodak Retina. Tā kā ar fotografēšanu diez ko labi neveicās, viņš sameklēja Gasparu, fotogrāfu Gasparu. Bez savām biezstiklu brillēm tas neko neredzēja. Mēdza noņemt brilles , skatīties taisni uz priekšu savadām, tukšām acīm un teikt - tagad redzu patieso pasauli.

Princeses Skurstenes bēda

Princese Skurstene dzīvoja uz glītas mājiņas jumta un laida dūmus. Pie viņas pielidoja stārķis.
“Smēķēšana ir ārkārtīgi kaitīga tavai veselībai,” sacīja stārķis, kurš savu ligzdu bija uzvijis uz bijušās” muižas virtuves skursteņa, kas jau sen vairs nedūmoja, un tāpēc viņš zināja , ko runā.
“Es citādi nevaru,” princese Skurstene žēlojās. “Es esmu briesmīgi nervoza un tieši tāpēc kūpu!”
“Kāpēc tu esi nervoza?” stārķis bija ziņkārīgs.
“Jo man ir bēdas,” princese atbildēja. “Es gaidu princi. Gaidu jau daudzus gadus, taču princis kā nenāk, tā nenāk. Un no tā taču var palikt nervozs!”

Vecmāmuļas pasakas

Bija vecmāmuļas senās teiksmās
Zelts, caunādas tik karaļiem.
Mums, jānīšies, tur nebij veiksmes,
Mums, nabagiem un muļķīšiem.

Bij pasakās tai princesītes,
Kas mīlēja šos karaļus.
Bet jums, Sigutes, sērdienītes,
Tur bija tik darba sūrums kluss.

Šai vecmāmuļas pasaciņās
Iet gulbjus medīt valdnieks,
Prom Eglīti rauj Zalktis viņās,
Tai jūras dzelmē nogrimt liek.

Brauc karalī šais teiksmās senās
Ar zirgiem divpadsmit arvien,
Mūs, brāļus divpadsmit, tur dzenā
Pa celu, kuru kraukļi skrien.

Bet vecmāmuļa vienu teiksmu
Man nepaguva izstāstīt,
Kam lepnos ratos sēsties veiksmes
Un kas zem riteņiem tiem krīt.

E. Mieželaitis
/no lietuviešu val. atdzejojusi M.Ķempe/

No senām, jaukām bērnu dienām ...

No senām, jaukām bērnu dienām
Man mīļa, balta roka māj:
Nāc dzīvot tālā aizmirstībā
Tu, draugs, kas manis neatstāj!
Jā, atmiņas es neatstāšu,
Tā mana laime, tā mans prieks!
Es viņai baltu galdu klāšu,
Es, dzīves drošais nebēdnieks!
Man cerībā viss drūms kā ziemā,
Tur šaubu vēji gaudi šalc,
Bet atmiņās man pavasara,
Tur zaļā mežā nams mans balts.
Un atmiņās es tāļāk iešu,
Līdz nāves reibons galvu trieks;
Es mīklās dzīvoju un ciešu,
Es, dzīves drošais nebēdnieks.

Rīts

No cietām cisām miesas slienas,
Un gars iz tumšiem sapņiem možas,
Un asarainas acis apžilbst
No sārtā rīta gaismas spožas.
Jau agri kurpes klaudz uz ielas;
Garš skurstenis vīrus it kā baida:
Tur fabrikā daudz, daudz ir vielas,
Bet sen tur neredz laipna smaida.
Iet it kā sapnī vīrs ar gausu
Pret rīta saules stariem sārtiem,
Un darbnīcā ar sirdi sausu
Viņš nozūd kā aiz nāves vārtiem.

Latviešu vakars

Nu atkal plāceni ar biezu pienu
Un sviestu krietni lieku ribās
Un putru klāt, kā jau arvienu,
Jo strebi, jo tev vairāk gribas.
Nav naudas, tā, lūk, ir tā lieta,
Gan būs, kad vācieši pirks zosi.
Lūk! Tur jau ienāk mana Grieta.
"Klau! Vecā, ko vēl baudīt dosi?"

Nav līgsma sirds

Nav līgsma sirds

Nav līksma sirds, kaut gan tā laimīga;
Man laime nāca lēna, skumīga;
Nakts klusa; debess zvaigznes mirdz.

Nav jausmas man, kā beigsies dzīvība,
Pie tavs krūts nīkst mana brīvība
Un saldu nāvi vēlas sirds.

Ak, vājības, ak, zemes nīcība,
Kāpēc jums padotas ir dzīvība,
Bet cerības, tā mūžam zeļ?

Uz mana kapa ziedēs cerība
Un valgām acīm pētīs dzīvība,
Kā ziedu kausiņš asras smeļ.

Tu mani atstāsi

Tu mani atstāsi

Tu saki: mūžīgi, jā, mūžīgi
Es tevi mīlēšu!
Vai zini arī, kāds es rītu būšu?
Jau šodien ļauns, tev nepatīkams kļūšu,
Tu mani atstāsi.
Es pazīstu šīs zemes likteni;
Un arī zvaigznes krīt un izdziest tumšā;
Ai, baltais enģelīt, priekš mūžības
Tu zvērēt esi vājš; drīz zudīs kaislības,
Tu mani atstāsi.
Drīz tevim dvēsle slāps pēc citiem avotiem,
Tu iesi meklēt, to kas tevīm tīk, -
Pirms saule vakarā aiz tumšiem mežiem slīks,
Tu mani atstāsi.
Vai redzi, kā pa gaisiem padebeši klīst,
Kā viens no otra bēg, kā lāstu dzīti.
Cik dienas sārtā roze zied?
Tu mani atstāsi.
Tu saki: mūžīgi, jā, mūžīgi
Es tevi mīlēšu!
Vai zini ari, kāds es rītu bušu?
Par upuri es vienaldzībai, smiekliem kļūšu!
Tu mani atstāsi.

Dzeja

Dzeja

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut