Skip to Content

visi cilvēki ir ienaidnieki

Toniju apbēdināja sajūta, ka starp viņu un šiem jauniešiem ir bezdibenis ...

(Fragments)
Toniju apbēdināja sajūta, ka starp viņu un šiem jauniešiem ir bezdibenis, starp viņa iekšējām mokām un viņu svaigo, bezbēdīgo jaunību, viņu mierīgo paļāvību uz dzīvi. Pat Margareta, gandrīz ar viņu vienā, vecumā, kura taču bija cietusi, šķita daudz tuvāka viņiem, nevis Tonijam. Tas bija vēl viens iemesls priecāties par savu atteikšanos dzīvot šai mājā. Viņš pat nespēja iedomāties, ka viņa nomāktība, sagandētā dzīve, neticība un sāpes varētu kaut mazliet kļūt tiem zināmas un izraisīt viņos aizdomas, ka tie dzīvo patiesi velnišķīgā laikmetā.

Kad nemirstīgie dievi sanāk apspriesties

(Fragments)
Kad nemirstīgie dievi sanāk apspriesties, tie runā par daudz ko un galvenokārt žēlojas par mijkrēsli, kas tos apņēmis, par sagrautajiem tempļiem, par neatnestajiem upuriem un par izpostīto pasauli, ko viņi būtu pārvērtuši brīnišķīgā dārzā, kur dievi varētu staigāt kopā ar cilvēkiem. Jo, lai gan dievi ir nemirstīgi, viņi nav visspēcīgi, viņiem nav citas varas kā vien tā, kas iemīt cilvēkos un nāk no tiem. Vienīgi dzejnieki stāsta savās izdomās, ka dievi apspriežot atsevišķu cilvēku likteņus un traucoties pa gaisu lejup, lai atbalstītu vai satriektu kādu cilvēku, ko tie izraudzījušies savai mīlai vai savam naidam.
Dievi sastapās olimpieša Zeva lielajā megaronā, un gaišmatainie zēni kalpotāji nolika viņiem priekšā ambroziju un nektāru, kas ir nemirstīgo neiznīcīgā barība. Kad viņi bija pietiekami ēduši un dzēruši un liras spēlētājs viņus bija iepriecinājis, Zevs — pērkonmilnas sviedējs — sāka runāt:
— Kauns un iznīcība cilvēkiem! Jo, kad mēs piešķīrām viņiem visus labumus un apaļo zemeslodi, kur dzīvot, viņi noticēja nakts ļauniem murgiem un rēgiem, un nav neviena, kas neienīstu savu tuvāko vai atklāti, vai slepeni sevī. Bet nāciet, dievi, runājiet un pasakiet man savas domas, jo pat tagad uz zemes mīlas maigajā gultā tiek radīts cilvēks, pret kuru liktenis auž dīvainus nodomus. Un viņam būs lemts izbaudīt daudz salduma un daudz rūgtuma, pazīt daudz ļaužu un daudz pilsētu, cīnīties par tādu dzīvi, kas līdzinātos mūsējai, un tikt cilvēku Jaunuma satriektam. Sakiet man, vai lai dodam veltes šim cilvēkam vai ļaujam viņam nokrist kā vēl vienai nepamanītai lapai cilvēku gaistošajās paaudzēs.

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut