Skip to Content

populārzinātniski raksti

Gabals iz tautsaimniecības

Kuru ir Latvijā vairāk – vai turīgo, vai trūcīgo?

Atbilde ir nešaubāma, jo katram zināms, ka trūcīgo ir daudz vairāk nekā turīgo. Ņemsim kaut kuru mūsu draudzi, jo viņas visas ir gandrīz vienādas, un pamēģināsim izrēķināt, cik liels var tajā būt trūcīgo un cik liels turīgo vismazākais skaits.

"Vairāk gaismas"

«VAIRĀK GAISMAS!»
(Kultūrvēsturisks apcerējums par apgaismošanas tehniku)

Dzīvības māte priekš mūsu zemes un vispārini visas mūsu planētu sistēmas ir spīdošais debesu ķermenis — saule. Tā mums sūta gaismu un siltumu lielā daudzumā. Bet šis daudzums gaismas cilvēkam tomēr nepietiek visās zemes malās un visos gada un dienas laikos. Tādēļ redzam, cik tāļu vien sniedzas vēsturiskās liecības par tautu dzīvi, ka viņas pazinušas un izlietojušas mākslīgu uguni, lai iegūtu gaismu un siltumu. — Nevienai tautai virs zemes uguns nav sveša, uguni pazinuši un pratuši cienīt jau visu sirmajās senatnes alu apdzīvotāji. To pierāda ogļu atliekas, kas daudz vietās Eiropā atrastas kopā līdz ar šo apdzīvotāju kauliem. Mēs nezinām, kādā kārtā cilvēks pašā sākumā iepazinies ar uguni. Tikai tautu teikas par to stāsta. Teika par Prometeju, šo varoni, kas dieviem laupījis uguni, lai to nestu cilvēkiem, ir daudzām tautām kopēja; šī kopējā teika, zināms, aizrāda tikai uz to, ka uguns cilvēkam tapusi dota, ka viņš to iesākumā nav mākslīgi radījis. — Uguns iesākumā var būt divējādi cēlusies, pirmkārt, iededzināta caur zibeni, otrkārt, caur uguns vēmēju kalniem. Izspriest, kurš no šiem abiem avotiem cilvēkam dāvājis uguni, nebūs gan nekad iespējams. Bet, ja apdomājam, ka cilvēks, — tajos laikos, kad tas vēl kokus apdzīvoja, - tāpat kā lops tika izbiedēts un iztraukts, ieraugot uguni viņa pirmatnējā spēkā — kā sperošu zibeni vai kā vulkāna uguns stabu, tad pieņemams, ka viņš tikai tad to būs pirmo reizi izlietojis, kad tas viņu sastapa tādā veidā, kādā tas viņam bija derīgs un patīkams. Tāda nu uguns ir vispirms kā siltuma devēja, elements, kas arī silto zemju iedzīvotājiem viņu samērā aukstā naktī diezgan patīkams. Šādā veidā uguns vēl šodien parādās visvienkāršāki kvēlojošā lavas straumē. Tādēļ varbūt nemaldīsimies, pieņemdami, ka kvēlojoša lavas straume bijusi pirmā uguņa devēja. Koka zars, ko senatnes cilvēks iegrūda kvēlojošā lavas straumē, lai to izmeklētu, iedegdamies tam rādīja līdzekli un ceļu, kā jaunatrasto elementu kalpināt un izlietot sev par labu.

Soda likumu vēsturiska attīstība un viņu filozofiskais pamats

Soda likumu vēsturiska attīstība un viņu filozofiskais pamats

1
Par soda likumiem sauc to likumu daļu, kas nosaka zināmiem noziegumiem zināmus sodus. Noziegums ir tāda vienas personas darbība, caur kuru tiek aizkārtas otras personas vai personu kopības tiesības. Vārdu «noziegums» šādā plašākā nozīmē ņemot, noziegumus var iedalīt divās šķirās: civilos jeb nesodāmos un kriminālos jeb sodāmos. Soda likumi nodarbojas tikai ar pēdējiem. Atrast, izpētīt un sakārtot sistēmā vispārējus principus un nosacījumus par noziegumiem un sodiem — tas ir soda likumu zinības uzdevums. Soda likumu zinība ir tikai jaunāko laiku panākums, bet sodi un soda likumi ir pastāvējuši pie visām vēsturiski pazīstamām tautām visos laikos, ja arī ne visur rakstīti, tad kā ierašas. Un, kā vispārīgi cilvēku ierašas un likumi, tā arī soda likumi ir grozīgi, vienā laikā savādāki nekā otrā, vienā vietā savādāki nekā otrā. Salīdzinot šos laika un vietas ziņā dažādos likumu veidus, izmeklējot viņu savādības cēloņus, iegūstam pareizus ieskatus par tagad pastāvošo likumu dabu, varam apspriest viņu nākamības virzienu un atrast līdzekļus, kā šo virzienu uz labo pusi veicināt. Tas likumu devēja uzdevums.
Soda likumu attīstībā un pārgrozījumos nekas nenotiek bez cēloņa, nekas nenotiek piepeši. Viss viņos izceļas pēc vispārēja, visā dabā valdoša attīstības likuma, pēc kura viena formācija pamazām rada otru, pēc kura tuvākā nākamība tikko atšķiras no pagājības, bet kur divi atstatākas formācijas, savu radniecīgo līdzību nezaudēdamas, tomēr skarbi izšķiras.

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut