Skip to Content

Zaļā vārna

Skūpsts

Patiesība šim dzejolim nav nekāda tieša sakara ar mani. Bet pat manī viņš uzjundīja smieklīgu noskaņojumu, nervozuma formu kādā cilvēki slēpj savu samulsumu un nemieru, galu galā, līdz pavasarim ar roku aizsniegt (un drīz jau drīz meiteņu svārki rāpsies uz augšu un daiļas kājiņas būs atdotas mūsu acīm par ēsmu) .

Tik vienā skūpstā neprātīgā
Skart tavas lūpas velētos,
Ka smaržu klēpī brīnišķīgā,
Lai apreibtu un aizmirstos.

Pēc ilgām atteikšanās mokām
Prieks būtu tevi lūpām dzelt,
Bez spēka tevi redzēt plokam,
Un dvēseli tev tukšu smelt.

Kā puķe iesūc zemes veldzi,
No tevis dzīves sulu zīst,
Lai vientulības sāpju smeldzi
Vairs sirds nemūžam nepazīst.

Ar vienu skūpstu neprātīgu
It visu tevī liet,
Tad pēkšņi pārraut saldo stīgu
Un klusiņām projām iet ...

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut