Skip to Content

Astrida Stānke

Mana dzeja (Astrīda Stānke)

MANA DZEJA

Manī iespēra zibens
vai
ideja.

Es satrūkos, nevienam neteicu,
Un kādu laiku staigāju apkārt
ar pukstošu galvu.
Šķita, cilvēki uz mani skatījās aizdomīgi.

Tad, vienā jaukā rītā – dušā tas bija –
Es uzliku roku savai sirdij.
Kā tad! Sajutu pukstienus, sitienus.
Neapšaubāmi dzejas sirsniņa pulsēja manā.
Es jutu tās plūsmu un ritmus,
Vārdi spēra, dauzījās tikt ārā,
Bet vēl nebija noliktais laiks.

Pēc minūtēm (varam sacīt) deviņām,
Dzemdību sāpju prieks nāca pār mani.
Dzeja lauzās uz āru,
Caur manām rokām, acīm, muti
Vesela

Dzīva!

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut