Skip to Content

Čaks

Fragments no Aleksandra Čaka poēmas "Mūžības Skartie"

Dvēseļu zvejnieks

Es klausos: viens pretimnācējs
Dzied dziesmu par Daugavas krācēm,
Par straumēm, par kāro upi.

Plūst skaņas skarbi un strupi,
Un dursta viļņotais gaiss
Kā pavērsies adatu maiss
Man elpu, prātu un ausis.

Dziesmas saldais cukura rausis
Kur kļuvis nelāgs un skarbs!
Vai to kaltējis darbs,
Atmiņu žāvēta šausma,
Tuvo atmiņu jausma?

Dzied dziesmu vientuļais nācējs
Par to, kas bijis nesen:
Kā Daugavu panāca vāci.

Kam durklis sirdī dzen?
Kur ir tavs mēles maigums,
Kam gribi elpā kost?

Noliec bijušo laiku
Kā vītušu rozi nost.

Bet vientuļais pretimnācējs
Citu dziesmu neiesāk.

8 marts Starptautiska sieviešu diena

Nē, tu sieviete neesi, bet kāds nezvērs vai spoks,
Kas man asinis izdzer pa pilei.
Kādreiz domāju naivs, mani nobendēs krogs,
bet nu redzu, ka sievietes miesa.
/Aleksandrs Čaks/

8marts

Diletantisma epidēmija

Nekad laikam Latvijā nav tā plaucis diletantisms kā tagad. Saimniecībā, politikā, tēlojošās mākslās, bet jo sevišķi rakstniecībā. Simtiem nezināmu jaunekļu un jaunavu drudžainām acīm, nevaldāmu spītību un īsredzību spiežas rakstniecībā iekšā un pievazā to pilnu līdz nepazīšanai ar savu muļķību.

Trauksmainais vientulis — Sudrabkalns

Uz dzejnieka Jāņa Sudrabkalna dzīvokļa durvīm vajadzētu uzrakstīt: «Šeit mājo vientulība.» Jo tiešām Jānis Sudrabkalns šai pasaulē jūtas ārkārtīgi vientuļi. Viņam daudz draugu, kas viņu mīl, viņam daudz grāmatu, kuras viņš mīl un bez kurām dažbrīd nevar iztikt kā klibs bez kruķiem, un tomēr dzejnieks jūtas vientulis.
«Viena bezdelīga lido», tāds virsraksts viņa jaunākajai grāmatai, un šis nosaukums ir zelta vērts. Dzejnieks, protams, nelido, bet klīst ielās stundām bez miera, pilns alku. Viņa dvēsele saskaras ar visām lietām, sāpēm un parādībām un tad klusi skan tā kā neviena cita.
Sudrabkalns ir īsts pilsētnieks: trauksmains, ātrs un reizē lēns, pat gluži mierīgs kā tramvajs depo.
Dzejnieks savā dzīvē ir mitinājies neskaitāmos dzīvokļos, sākot ar bulvāriem un beidzot ar šķībo nomali, kur naktīs bļaustās dzērums un staigā atvāzts nazis.
Dzejnieks ir ēdis neskaitāmos ēdienu namos, bet nav nevienā palicis līdz galam. Atkal ir cēlies un gājis ar piparu sīvumu mutē.
Jānis Sudrabkalns nav ne mednieks, ne makšķernieks kā Jānis Jaunsudrabiņš, ar kuru viņu ļoti bieži samaina. Makšķeres kātu viņš savā mūžā nav turējis rokā. Un, kad tam reiz vienā vasaras ceļojumā tomēr bija šis makšķeres kāts jātur, viņš pasauca kādu zēnu, lai tas par piecdesmit santīmiem patur viņa vietā.
Sudrabkalna alkas un kaislības ir tīri pilsētnieciskas. Tās visas var apmierināt četrās sienās. Dzejnieks mīl teātri, īpaši mūziku, kas glāsta dvēseli un dod reibinošus sapņus, paceļ uz dažām pēdām augšup no asfalta tuvāk kokiem, mākoņiem un saulei. Bet dzejnieks mīl arī daiļas sievietes, skaistas grāmatas un gleznas, daudz tādu lielu, kas domas un jūtas sakuļ putās.
Nakti diezin vai Sudrabkalns mīl, bet zvaigžņotas debesis gan. Tajās viņš mērc savas acis, lūpas, visu savu sakarsušo galvu. Tad plašumu, kur druska puteņo vai plūst ūdeņi.
Tagad pašulaik Sudrabkalnam ir dzīvoklis, kam logi veras uz Daugavu un tālāk uz Dzegužkalnu. Sudrabkalns katru dienu skatās Daugavas ūdeņos, un viņa domas kustas un kūp līdzīgi šiem ūdeņiem.
Vispār dabu Sudrabkalns kā pilsētnieks mīl gandrīz slimīgi, bet ūdeņi tomēr dzejniekam ir vismīļākais dabas elements. Vispirms jau tāpēc, ka Sudrabkalns ļoti daudz dzer ūdeni. Visai raksturīgi. Sudrabkalnam vienmēr ir slāpis, vienmēr tas alcis nākotnes un nebijuša.
Kad atnāk vasara, Sudrabkalns stipri nodeg un izskatās tumši brūns kā viņa jaunais rakstāmgalds. Kur viņš iegūst savu nodegumu? Tikai uz ūdeņiem. Dzejnieks vasarā peldas rītos un vakaros, pusdienā un pusnaktī. Es nezinu, kāpēc Latvijas peldēšanas biedrības nav ieguvušas viņu par savu mūža vai goda biedru. Kad dzejnieks iekļūst ūdenī, viņš pārvēršas, top jaunāks un izplaukst kā balta ūdensroze.

Skūpsts

Patiesība šim dzejolim nav nekāda tieša sakara ar mani. Bet pat manī viņš uzjundīja smieklīgu noskaņojumu, nervozuma formu kādā cilvēki slēpj savu samulsumu un nemieru, galu galā, līdz pavasarim ar roku aizsniegt (un drīz jau drīz meiteņu svārki rāpsies uz augšu un daiļas kājiņas būs atdotas mūsu acīm par ēsmu) .

Tik vienā skūpstā neprātīgā
Skart tavas lūpas velētos,
Ka smaržu klēpī brīnišķīgā,
Lai apreibtu un aizmirstos.

Pēc ilgām atteikšanās mokām
Prieks būtu tevi lūpām dzelt,
Bez spēka tevi redzēt plokam,
Un dvēseli tev tukšu smelt.

Kā puķe iesūc zemes veldzi,
No tevis dzīves sulu zīst,
Lai vientulības sāpju smeldzi
Vairs sirds nemūžam nepazīst.

Ar vienu skūpstu neprātīgu
It visu tevī liet,
Tad pēkšņi pārraut saldo stīgu
Un klusiņām projām iet ...

Šo lēno ārprātu ...

Šo lēno ārprātu un dziļās skumjas -
To deva man kā manu avotu
Tie mākoņi, kas pāri jumjas,
Un Tu.

Zem savām kājām jūtu irdni valgu,
To visu, visu, ko sev kāri alku,
Es skatu citu izdzeram kā malku.
Man paliek pāri tikai tukšots, sauss,
Smags kauss.

Savs labums ir pat virsū liktam slogam.
Kad cilvēks miris, mēs to zemē rokam.
Nāc uzliec delnu nokritušam kokam -
Vēl jutīsi, kā viņa audi trīc
Kā spīts.

Tu mani mīli, nemīli un mīli.
Es sevi dodu arumam kā zīli
Un elpu metu debesīs par zīli.
Mans apvalks man sen pašam apnicis
Kā viss.

Šo lēno zūdību un rēnās skumjas -
To deva man kā manu avotu
Tie mākoņi, kas pāri jumjas,
Un Tu.

/Aleksandrs Čaks/ "Zem cēlās zvaigznes" 1943. gads 30. Septembris

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut