Skip to Content

Aleksandrs Čaks

Aleksandra Čaka “Mūžības Skartie” 1988 gada izdevuma priekšvārds

Pamatā šis Latvijas vēstures traktējums, kurš jau smagi vairs nesakrīt ar mūsdienu traktējumu rada virkni jautājums,- cik tālu vēsturi vēl var ideoloģizēt? Šis 1988 gada vēstures traktējums jau vairs nebija 50 gadus valdījušais padomju mistiskais vēstures traktējums un piesauca faktus, pat pierādījumus. Diemžēl mūsdienu Latvija (2015) ir atteikušies no faktiem un pierādījumiem par labu nereti jēlai propagandai. Tāpēc nolēmu Jums atgādināt, kādas domas bija 1988 gadā.

Tas, kas dzimis lielas mokas

Vēsture ir tāda, kāda tā ir. Atšķirīgi ir tikai vēsturnieki. Nereti pilnīgi pretēji ir epiteti, kādus viņi lieto. Dažkārt pat interpunkcija. Es, piemēram, neliktu pēdiņās jēdzienu — neatkarīgā Latvija, kā to ne reizi vien dara mūsu vēstures hronisti. Gudrākie Rietumos dzīvojošie vēstures pētnieki savukārt izvairās no viņus tikai kompromitējošā vārda “okupētā”, kad runa ir par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku, jo viņi saprot, ka šāda attieksme pazemo tautu viņu tēvzemē. Protams, mazāk talantīgie un no kaut kā atkarīgie vēsturnieki nezinātniskus epitetus lieto bez mēra un gaumes izjūtas.

Fragments no Aleksandra Čaka poēmas "Mūžības Skartie"

Dvēseļu zvejnieks

Es klausos: viens pretimnācējs
Dzied dziesmu par Daugavas krācēm,
Par straumēm, par kāro upi.

Plūst skaņas skarbi un strupi,
Un dursta viļņotais gaiss
Kā pavērsies adatu maiss
Man elpu, prātu un ausis.

Dziesmas saldais cukura rausis
Kur kļuvis nelāgs un skarbs!
Vai to kaltējis darbs,
Atmiņu žāvēta šausma,
Tuvo atmiņu jausma?

Dzied dziesmu vientuļais nācējs
Par to, kas bijis nesen:
Kā Daugavu panāca vāci.

Kam durklis sirdī dzen?
Kur ir tavs mēles maigums,
Kam gribi elpā kost?

Noliec bijušo laiku
Kā vītušu rozi nost.

Bet vientuļais pretimnācējs
Citu dziesmu neiesāk.

Noslēpums

Pirmo nakti mēs sēdējām kopā uz noliktavas trepēm, kur dienā pārdod sienu. Bijām tik mēs, mēslu smaka, mēness un kāpes, vēsas kā miroņa kājas.
Es sēdēju zemāk par viņu, ar elkoņiem iegulies klēpī, un raudzījos viņai acīs kā akā, kur noslīcis būtu mans bērns.

Vecās un mūžam jaunās cerības

Žurnālists ar parakstu A (A..Čaks) 1935 gada 17. novembra laikrakstā “Rīts” publicēja sekojošu rakstu:

Jaunā un vecā mīlestība
Kā dzīvo un strādā Milda Zīlava

Dzirnavu ielā 34-ā nama 39. dzīvoklī dzīvo viena no mūsu jaunās paaudzes populārākām māksliniecēm — Milda Zīlava.
Parasti domā, ka māksliniekiem intervijas sagādā sevišķu patiku. Milda Zīlava šo ieskatu pilnīgi apgāž, jo žurnālista ierašanās viņas klusajā mājā — īsta nelaime.
— Nudien, intervijas dot, — viņa sirsnīgi saka, — to gan es neprotu.
Protams, tāpat "parunāties" mēs varam.

Diletantisma epidēmija

Nekad laikam Latvijā nav tā plaucis diletantisms kā tagad. Saimniecībā, politikā, tēlojošās mākslās, bet jo sevišķi rakstniecībā. Simtiem nezināmu jaunekļu un jaunavu drudžainām acīm, nevaldāmu spītību un īsredzību spiežas rakstniecībā iekšā un pievazā to pilnu līdz nepazīšanai ar savu muļķību.

Trauksmainais vientulis — Sudrabkalns

Uz dzejnieka Jāņa Sudrabkalna dzīvokļa durvīm vajadzētu uzrakstīt: «Šeit mājo vientulība.» Jo tiešām Jānis Sudrabkalns šai pasaulē jūtas ārkārtīgi vientuļi. Viņam daudz draugu, kas viņu mīl, viņam daudz grāmatu, kuras viņš mīl un bez kurām dažbrīd nevar iztikt kā klibs bez kruķiem, un tomēr dzejnieks jūtas vientulis.
«Viena bezdelīga lido», tāds virsraksts viņa jaunākajai grāmatai, un šis nosaukums ir zelta vērts. Dzejnieks, protams, nelido, bet klīst ielās stundām bez miera, pilns alku. Viņa dvēsele saskaras ar visām lietām, sāpēm un parādībām un tad klusi skan tā kā neviena cita.
Sudrabkalns ir īsts pilsētnieks: trauksmains, ātrs un reizē lēns, pat gluži mierīgs kā tramvajs depo.
Dzejnieks savā dzīvē ir mitinājies neskaitāmos dzīvokļos, sākot ar bulvāriem un beidzot ar šķībo nomali, kur naktīs bļaustās dzērums un staigā atvāzts nazis.
Dzejnieks ir ēdis neskaitāmos ēdienu namos, bet nav nevienā palicis līdz galam. Atkal ir cēlies un gājis ar piparu sīvumu mutē.
Jānis Sudrabkalns nav ne mednieks, ne makšķernieks kā Jānis Jaunsudrabiņš, ar kuru viņu ļoti bieži samaina. Makšķeres kātu viņš savā mūžā nav turējis rokā. Un, kad tam reiz vienā vasaras ceļojumā tomēr bija šis makšķeres kāts jātur, viņš pasauca kādu zēnu, lai tas par piecdesmit santīmiem patur viņa vietā.
Sudrabkalna alkas un kaislības ir tīri pilsētnieciskas. Tās visas var apmierināt četrās sienās. Dzejnieks mīl teātri, īpaši mūziku, kas glāsta dvēseli un dod reibinošus sapņus, paceļ uz dažām pēdām augšup no asfalta tuvāk kokiem, mākoņiem un saulei. Bet dzejnieks mīl arī daiļas sievietes, skaistas grāmatas un gleznas, daudz tādu lielu, kas domas un jūtas sakuļ putās.
Nakti diezin vai Sudrabkalns mīl, bet zvaigžņotas debesis gan. Tajās viņš mērc savas acis, lūpas, visu savu sakarsušo galvu. Tad plašumu, kur druska puteņo vai plūst ūdeņi.
Tagad pašulaik Sudrabkalnam ir dzīvoklis, kam logi veras uz Daugavu un tālāk uz Dzegužkalnu. Sudrabkalns katru dienu skatās Daugavas ūdeņos, un viņa domas kustas un kūp līdzīgi šiem ūdeņiem.
Vispār dabu Sudrabkalns kā pilsētnieks mīl gandrīz slimīgi, bet ūdeņi tomēr dzejniekam ir vismīļākais dabas elements. Vispirms jau tāpēc, ka Sudrabkalns ļoti daudz dzer ūdeni. Visai raksturīgi. Sudrabkalnam vienmēr ir slāpis, vienmēr tas alcis nākotnes un nebijuša.
Kad atnāk vasara, Sudrabkalns stipri nodeg un izskatās tumši brūns kā viņa jaunais rakstāmgalds. Kur viņš iegūst savu nodegumu? Tikai uz ūdeņiem. Dzejnieks vasarā peldas rītos un vakaros, pusdienā un pusnaktī. Es nezinu, kāpēc Latvijas peldēšanas biedrības nav ieguvušas viņu par savu mūža vai goda biedru. Kad dzejnieks iekļūst ūdenī, viņš pārvēršas, top jaunāks un izplaukst kā balta ūdensroze.

Aleksandrs Čaks - Manas mājas

MANAS MĀJAS

Visu dienu, visu dienu
Tinot vaļā tikai vienu
Tumši sārtu pavedienu,
Nonācu pie savām mājām:
Tavām lūpām, tavām kājām.
Nonācu pie savas elles:
Tev ap kaklu melnas krelles,
Kur tu glabā manu sirdi,
Manu prātu, zaļo mirti.
Nevaram vairs būt mēs šķirti.
Katru vakaru un rītu,
Klāts ar tavu skumju zīdu,
Es pār tavu klēpi kritu
Kā pār dziļu zelta zārku.
Nav vairs manām alkām svārku.
Kā pār dziļu zelta zārku.

Skūpsts

Patiesība šim dzejolim nav nekāda tieša sakara ar mani. Bet pat manī viņš uzjundīja smieklīgu noskaņojumu, nervozuma formu kādā cilvēki slēpj savu samulsumu un nemieru, galu galā, līdz pavasarim ar roku aizsniegt (un drīz jau drīz meiteņu svārki rāpsies uz augšu un daiļas kājiņas būs atdotas mūsu acīm par ēsmu) .

Tik vienā skūpstā neprātīgā
Skart tavas lūpas velētos,
Ka smaržu klēpī brīnišķīgā,
Lai apreibtu un aizmirstos.

Pēc ilgām atteikšanās mokām
Prieks būtu tevi lūpām dzelt,
Bez spēka tevi redzēt plokam,
Un dvēseli tev tukšu smelt.

Kā puķe iesūc zemes veldzi,
No tevis dzīves sulu zīst,
Lai vientulības sāpju smeldzi
Vairs sirds nemūžam nepazīst.

Ar vienu skūpstu neprātīgu
It visu tevī liet,
Tad pēkšņi pārraut saldo stīgu
Un klusiņām projām iet ...

Šo lēno ārprātu ...

Šo lēno ārprātu un dziļās skumjas -
To deva man kā manu avotu
Tie mākoņi, kas pāri jumjas,
Un Tu.

Zem savām kājām jūtu irdni valgu,
To visu, visu, ko sev kāri alku,
Es skatu citu izdzeram kā malku.
Man paliek pāri tikai tukšots, sauss,
Smags kauss.

Savs labums ir pat virsū liktam slogam.
Kad cilvēks miris, mēs to zemē rokam.
Nāc uzliec delnu nokritušam kokam -
Vēl jutīsi, kā viņa audi trīc
Kā spīts.

Tu mani mīli, nemīli un mīli.
Es sevi dodu arumam kā zīli
Un elpu metu debesīs par zīli.
Mans apvalks man sen pašam apnicis
Kā viss.

Šo lēno zūdību un rēnās skumjas -
To deva man kā manu avotu
Tie mākoņi, kas pāri jumjas,
Un Tu.

/Aleksandrs Čaks/ "Zem cēlās zvaigznes" 1943. gads 30. Septembris

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut