Skip to Content

Austra Skujiņa

Dzīve

Dzīve

Prot brīžiem skaista būt dzīve,
kad ielās krīt dzeltenās lapas
un neļķes smaržo kā maldi,
bet ielā, no lietus slapjās,
vējš gaviles nesavalda,
kad lūpas skar slieksni, ko mini.

Bet skumja un smaga kļūst dzīve
kā vētras brāzma aiz loga,
kā aizlauzta koka vaidi,
kad vakars nāk purpura togā,
sirds tevi pārnākam gaida,
bet tu viņu neatmini.

Cik vienkāršā ir dzīve:
stingst smiekli un asaras mokās,
klāt putekļi ziedu krūzi,
bet naktīs kaulaina roka
uz krūtīm liek pīķa dūzi...
vai mīlas pasaku zini?

Ilgas

Ielu drūzmā
deg sirds kā rudens vakars
mūžīgās ilgās...
Saki, kad beigsies tās reiz?
Tikai zem kapsētas smilts!

/Austra Skujiņa/

Brīdinājums

Nepieskaries savam lūpam
vairs pie manām, mazais, mīļais draugs:
tās kā vīna kauss der klaidoņiem un žūpām,
tevī aizmirstību neizsauks...

Neliec rokas savas man ap pleciem --
zemes pievilkšanas spēks tos liec.
Sāpes spiež pirms laika palikt veciem,
bet es gribu, lai tu laimīgs tiec.

Atļauj, ka tev nosēstos pie kājām,
brīdi paklausies, ko klusi čukstu es:
sirds, kas vienmēr bijusi bez mājām,
salta ir ka kalnu virsotnes.

Vairies dvēseles, kas dzīvo tik no niekiem, --
viņam ārprāts sen vairs nava svešs,
tavai laimei, tavam priekam
svešinieces tās kā dedzis mežs ...

Nepieskaries savam sārtām lūpām
vairs pie manām, mīļais , naivais draugs, --
vīna kauss, kas pildīts tikai žūpām,
tevī aizmirstību neizsauks.

Draugam

Draugam

Kādreiz vai draugi nebijām mēs?
Toreiz tev smējās vēl acis ...
Brīnišķo dziesmu, ko vējš līdzi nes,
Laiks jau atmiņās racis ...

Tagadni nodzer, bet sirds paliek vēl,
viņu viss nepiesmiesi.
Arī pat dzīves kad nebūs vairs žēl,
atnāks vēl atmiņu viesi.

Sapņi reibina vairāk kā vīns,-
pelnu traukos tie rakti ...
Asāk kā naids dzeļ ironisks smīns. -
Es slavēju dienu, tu - nakti.

Austra Skujiņa

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut