Skip to Content

proza

Mūsu baznīcas vēl joprojām ir tādas feodālisma laika cilvēku nīdējas iestādes ...

"No tās reizes man ir doma prātā, ka mūsu baznīcas vēl joprojām ir tādas feodālisma laika cilvēku nīdējas iestādes, kuras mēs nekad neiedzīvināsim savā tautā - neiedzīvināsim reliģiju un baznīcas autoritāti, ja mūsu baznīcas būs tik aukstas, jo viņas savā principā ir feodālisma palieka - tas, ka viņas spīdzina cilvēku, to dzimtcilvēku. Es jūtos baznīcā vienmēr kā dzimtcilvēks, kurš ir lajs, atnācis, un viņu var saldēt nost. Mācītājs domā:
- Lai viņš salst tur! Viņš tik un tā nesaprot, ko es sprediķoju, un viņš var tur arī nosalt! Bet viņu uz to baznīcu jādzen."

Ja izrādītos, ka taisnība Žoržam

Mani pārsteidza cik ikdienišķi izskatās ārkārtas notikums. Patiesībā, cik cilvēki var piemēroties necilvēciskiem apstākļiem.

— Ko dara bijušais «pfleger — George»?
— Bijušais sanitārs Žoržs šodien saucas Georgs Dāboliņš un saimnieko vienā Rīgas tehnikumā. Svarā pieņēmies.
— Vai atceries, ka tu tai ziemassvētku naktī izsauci doktoru Milēru?
Jā, atcerējos. Oktobrī un novembrī pagalam novārgušais Žoržs tunelī bija spiests staigāt basām kājām un pēc tam ar akmens šķembu jēli noberztām un sastrutojušām pēdām gulēja revīrā, kā sauca slimnīcu. Izmēģināju ziedes, kādas bija mūsu rīcībā. Brūces tā kā mazliet apdzija, bet tad sāka asiņot un strutot no jauna. Toreizējos apstākjos, kad organismam trūka jebkādu pretestības spēju, tā bija parasta lieta. (Pēc gadiem Žoržs atzinās, ka vienu reizi šo asiņošanu esot «mazliet veicinājis», jo tunelis, tādu vārgu no revīra izrakstītu, viņu būtu aprijis uz visiem laikiem.)

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut