Skip to Content

Dardega Legzdiņa

Lūsis's bilde

Dardegas Legzdiņas referāti

Daži Dardegas Legzdiņas referāti

Uz ātru roku par Dardegas referātiem

Sveicināti,
Ar nokavēšanos, (dažādu iemeslu dēļ) tomēr uz ātru roku pārskatījos Dardegas vairākos referātus un sakopojumus. Daži ir pat interesantāki nekā tevis uzdotais. Nemaz neapšaubu, tie protams atbilst viņas (Dardegas) ilgstošai un nopietnai pieejai tematam. Bet, kā jau visās lietās, viņas viedokļi noteic vadlīniju, un secinājumi izriet no viņas pasaules skatiena.
Tas diemžēl neatbilst manējai 6o gadus iegūtai izpratnei un pārliecībai par šo vēsturisko notikumu iemesliem un lietu būtību. Pielieku viena pazīstamā senlaiku vēstures profesora Pāvila, (Paul Maier)(1) ar kura darbiem ir vērts iepazīties jebkuram. Es pat vēl atceros viņa tēva raidījumus, - "The Lutheran Hour"(2), pagājušā gadsimteņa vidū.

Lūsis's bilde

Inkvizīcijas izveidošanās iemesli un priekšnoteikumi

Dardega Legzdiņa

Inkvizīcijas izveidošanās iemesli un priekšnoteikumi
Rīga, 2007.

Ievads

Tā kā inkvizīcija ir vēstures parādība, kas cieši saistīta ar sava laika reliģisko un sociālo aspektu, savu referātu iesākšu ar attīstīto viduslaiku vispārējas situācijas raksturojumu.
Viduslaikos garīgā kultūra ir cieši saistīta ar reliģiju un bieži vien ir tieši pakļauta kristietības dogmām un priekšstatiem. Nereta parādība ir fanātiska reliģiozitāte, kas izpaužas gan individuāli (galēja askēze, sevis šaustīšana), gan visā sabiedrībā (krusta kari). Vēl viena tipiska viduslaiku garīguma izpausme ir burtiska ticības mācības uztvere, kas nepieļauj simbolisma vai metaforas iespēju Svēto Rakstu un citu reliģiozu tekstu interpretācijā.1
Īpatnēji, taču vienlaicīgi ar stingro reliģiozitāti katoļu Baznīcas garīdzniecība bieži vien ir korumpēta, skaidri redzams, ka liela daļa klēra ir mantkārīgi cilvēki, kas tiecas pēc varas. Ignorējot aicinājumu uz vienlīdzību un pieticību, kas nemitīgi izskan Jaunajā Derībā, katoļu priesteri nekautrējas dzīvot greznībā, dažreiz pat atklāti nodoties aristokrātiskām izklaidēm. Arī pāvesti tiecas pēc arvien lielākas varas ne tikai reliģijas jautājumos, bet arī politikā. Arvien biežāki kļūst gadījumi, kad pāvests iejaucas laicīgās varas lietās.2
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, nepārsteidz pieaugošā sabiedrības tendence kritizēt katoļu Baznīcas garīdzniecību. Radikāla vēršanās pret Baznīcu izpaužas dažādās ķecerībās, kuras pilnīgi noliedz Baznīcas autoritāti, un nereti vēršanās pret to ir huligāniska un pat vardarbīga. Mērenāka un saprātīgāka rīcība ir mēģinājumi reformēt Baznīcu no iekšienes, pamatā izmantojot savu piemēru un miermīlīgus aicinājumus sekot Svētajiem Rakstiem, taču nevēršoties pret Baznīcas tiesībām uz varu un tās izsludinātajām ticības dogmām. Tieši šādas izpausmes vērojamas mūku ordeņu darbībā, kas veidojas 12. un 13. gs.- tie ir cistercieši, franciskāņi un dominikāņi. Interesants piemērs ir franciskāņi: Svētais Asīzes Francisks, kurš izveidoja šo mūku ordeni, būtībā rīkojās ļoti līdzīgi valdiešu ķecerības aizsācējam- viņi abi pilnīgi atteicās no laicīgās mantas, pievērsās askēzei un sludināšanai, taču valdiešu kustība tika pasludināta par ķecerību, turpretī Asīzes Franciska ordeņa izveidi pāvests apstiprināja, turklāt pēc nāves Francisks tika kanonizēts (iecelts svēto kārtā). Kaut arī Asīzes Franciska darbībā bija vairākas iezīmes, kas tuvojās robežai, kuru pārkāpjot tās jau kļūtu ķecerīgas, tomēr šī robeža netika pārkāpta, franciskāņu kustība pakļāvās katoļu Baznīcas varai un saglabāja lojalitāti pāvestam.3

Lūsis's bilde

Referāts seno laiku vēsturē (padziļinošajos semināros)

Referāts seno laiku vēsturē (padziļinošajos semināros) Kristietības attīstība 1.- 4. gs.

Dardega Legzdiņa

Rīga 2006

Ievads

Pasaules vēsturē kristietība starp daudzajām un dažādajām reliģijām izceļas kā īpašs fenomens: savā 2000 gadu ilgajā pastāvēšanā tā piedzīvojusi neskaitāmas pārvērtības un transformācijas, devusi ierosmi gan humānismam, līdzcietībai un labdarībai, gan arī nežēlībai, vardarbībai un diskriminācijai, veicinājusi kultūras un izglītības attīstību, bijusi iedvesmas avots daudziem ģeniāliem mākslas darbiem, bet tai pat laikā iznīcinājusi citas kultūras un to sasniegumus, veicinājusi tumsonību, māņticību un aprobežotību sabiedrībā. Kristietība ir pretrunīgi vērtējama parādība cilvēces vēsturē, taču nenoliedzams ir tās nozīmīgums, kā arī ietekme uz kultūru, kurai piederam mēs- rietumu civilizāciju. Savā divdesmit gadsimtu garajā vēsturē kristietība izgājusi dažādus, savstarpēji diezgan atšķirīgus attīstības posmus. Savā referātā es pievērsīšos šīs reliģijas vēstures pirmajam periodam- no rašanās laika 1.gs. līdz 4.gs. beigām, kad kristietība kļūst par Romas valsts reliģiju un ieiet jaunā attīstības posmā.
Kristietība rodas 1.gs. sākumā Romas impērijas provincē Palestīnā un sākumā ir cieši saistīta ar ebreju nacionālo reliģiju, tāpēc iesākumā sniegšu īsu Romas valsts aprakstu šajā laikā, kā arī raksturošu Palestīnas provinci un jūdaismu.
1.gs. Romas vēsturiskajā hronoloģijā ietilpst principiāta periodā. Principiāts ir īpatnējs monarhijas veids, jo juridiski valsts vēl it kā bija republika, taču faktiski kopš Gaja Jūlija Cēzara (100.- 44.g. p.m.ē.) vienpersoniskās valdīšanas laika senātam vairs nebija nekādas reālas varas1. Aplūkojot Romas politiskās norises 1.gs., redzams, ka valsts šajā laikā neturpina izvērstus iekarojumus, bet vairāk koncentrējas uz iekšējo problēmu risināšanu. Kaut arī impērijas iekšienē ir vērojamas nesaskaņas (sacelšanās Jūdejā 66.- 73.g.; pilsoņu karš 68.- 69.g.), var uzskatīt, ka valda relatīvs miers, tāpēc mūsu ēras pirmos divus gadsimtus Romā mēdz dēvēt par Pax Romana2. Sociālā struktūra bija izteikti diferencēta, impērijas iedzīvotāji dalījās Romas pilsoņos un nepilsoņos, piederība vienai no šīm grupām bija nozīmīga galvenokārt politiskajos un tiesiskajos jautājumos. Tāpat, protams, pastāvēja arī dabiskā sociālā diferenciācija- dalījums bagātajos, turīgajos un nabagajos, kā atsevišķs sociālais slānis bija vergi, kuri bija nebrīvi un beztiesiski.
Etniskā daudzveidība Romas impērijā ir iespaidīga. Impērijas provincēs dzīvo ļoti daudz dažādu lielāku un mazāku etnisku kopību un tautu, tās ir piederīgas pie dažādām valodu grupām, līdz ar to arī kultūru ziņā vērojama liela daudzveidība. Neskatoties uz to, 1.gs. Romas impērijā jau ir stipri izteikta kosmopolītisma parādība- vairākas etniskās diasporas, jauktās laulības, par saziņas valodām kalpo divas lielās valodas- latīņu valoda (impērijas rietumos) un grieķu valoda (impērijas austrumos). Senās Romas iedzīvotāju kultūras dzīve 1.gs. ir nesaraujami saistīta gan ar reliģiju un ideoloģiju, gan ar pastāvošo politisko varu. Pašu romiešu reliģija šajā laikā ir izteikti eklektiska un atvērta arvien jaunām reliģiskām vēsmām. Reliģiskie priekšstati veidojušies saplūstot senākajiem slāņiem ar izteiktu sengrieķu mitoloģijas un reliģijas ietekmi, bet, paplašinoties impērijas robežām, romiešu reliģijā turpina ienākt dažādi austrumu reliģiju un kultu elementi. Paši romieši savā dievu panteonā mēdza nodalīt vecos, sentēvu dievus (dii indigetes) un jaunos, pārņemtos dievus (dii novensides)3. Romas valsts attieksmi pret citām reliģijām šajā laikā varētu raksturot kā reliģisku liberālismu, impērijā valda tolerance pret daudzo un dažādo etnisko grupu nacionālajām reliģijām. Tolerance vērojama arī politikā- katrai iekarotajai zemei, padarot to par provinci, tika piešķirts īpašs statuss, kas pielāgots vietējiem apstākļiem.
Palestīnas reģions par Romas provinci kļūst 63.g. p.m.ē. Tāpēc m.ē. 1.gs. jūdu tautai vēl spilgtā atmiņā ir zaudētais neatkarības laiks, tas izpaužas iedzīvotāju neapmierinātībā ar pastāvošo varu. Tiek gaidīts glābējs- mesija, kurš atbrīvos tautu no romiešu kundzības, un piepildīs pravieša Jesajas sludināto. Jūdaisms senajā pasaulē ir īpatnēja parādība, tas atšķiras no citām tā laikā reliģijām ar savu monoteisma ideju. Kad Palestīna nonāk Romas pakļautībā, tai piešķir autonomijas statusu, ļaujot saglabāt zināmu pašpārvaldi un ticības brīvību. Turklāt vietvalžu veiksmīgas politikas rezultātā ebreji iegūst priviliģētas tautas statusu Romas impērijā, saņemot īpašas priekšrocības. Tomēr 1.gs. jūdaisms ir sašķēlies vairākos diezgan atšķirīgos virzienos, no kuriem daži ir ne tikai ar reliģisku, bet arī politisku ievirzi:
Saduķeji. Šo virzienu mēdz dēvēt arī par Tempļa jūdaismu. Tie ir senās priesterības pārstāvji. Pastāv uz Svēto Rakstu stingru un skrupulozu ievērošanu, neatbalsta nekādus garīgus jauninājumus, noraida ticību jebkam, kas nav minēts Rakstos, piemēram, dvēseles un miesas augšāmcelšanos, labo un ļauno garu (eņģeļu un dēmonu) eksistenci, vēršas pret farizejiem un viņu sludinātajiem likumiem. Politiski saduķeju interesēs ir esošās stabilitātes saglabāšana, tāpēc tie ir lojāli pastāvošajai varai. No tā arī izriet turēšanās pie tradīcijām, jo jauni garīgie strāvojumi varētu izraisīt tautas sacelšanos.
Farizeji. Atsevišķa garīdznieku kārta, kas izveidojusies Babilonijas trimdā. Tā kā trimdinieki tika atšķirti no jūdaisma garīgā pamata- Tempļa, viņu kopienā izvirzījās cilvēki, kas pārzināja un varēja skaidrot Svētos Rakstus, rituālus aizstāj Mozus likumu ievērošana un pildīšana. Kad pēc Babilonijas sabrukuma šī jūdu diaspora atgriežas Jūdejā, farizeji kā garīgā kārta turpina savu darbību līdzās saduķejiem. Arī farizeji vēl dalās divās virzienos: Šamaja jeb Vecajo skola un Gilela skola. Farizeji un viņu atbalstītāji tic un gaida mesijas atnākšanu.
Kumranas kopiena un esēņi. Joprojām turpinās diskusijas par to, vai šīs ir bijušas divas dažādas kustības, vai arī abi nosaukumi uzskatāmi par sinonīmiem. Šīm kopienām raksturīga eshatoloģija (mācība par pasaules galu), apokaliptisks noskaņojums. Esēņi uzskatīja, ka laicīgā dzīve un politika ir sekundāra parādība, kas tikai novērš no galvenā reliģiskā uzdevuma, tāpēc izplatīta bija prakse doties kalnos un veidot kopienas4.
Šis raksturojums sniedz ieskatu vidē, kurā veidojās kristietība. Raksturīgākās idejas ir eshatoloģisms un mesijas gaidas. Kā arī iezīmīgs ir jūdaisma daudzveidīgais sašķeltais raksturs.

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut