Skip to Content

Mieželaitis

Vecmāmuļas pasakas

Bija vecmāmuļas senās teiksmās
Zelts, caunādas tik karaļiem.
Mums, jānīšies, tur nebij veiksmes,
Mums, nabagiem un muļķīšiem.

Bij pasakās tai princesītes,
Kas mīlēja šos karaļus.
Bet jums, Sigutes, sērdienītes,
Tur bija tik darba sūrums kluss.

Šai vecmāmuļas pasaciņās
Iet gulbjus medīt valdnieks,
Prom Eglīti rauj Zalktis viņās,
Tai jūras dzelmē nogrimt liek.

Brauc karalī šais teiksmās senās
Ar zirgiem divpadsmit arvien,
Mūs, brāļus divpadsmit, tur dzenā
Pa celu, kuru kraukļi skrien.

Bet vecmāmuļa vienu teiksmu
Man nepaguva izstāstīt,
Kam lepnos ratos sēsties veiksmes
Un kas zem riteņiem tiem krīt.

E. Mieželaitis
/no lietuviešu val. atdzejojusi M.Ķempe/

Mieželaitis, Eduardas dzeja

Monēta

Pirmo reizi – sudrabota, auksta
Franču monēta guļ manā plaukstā.

Vienā pusē redzu gallu gaili,
Otrā – lepnas francūzietes daili.

Vardi sīkās rakstu virknēs vērti.
Tiešām skaisti, tiešām zelti vērti:
Liberté,
Egalité,
Fraternité . . .

Zelta vārdi tie, kas senās dienās
Lika sagrūt bastiliju sienām.

Tagad katrs, jo tam franku vairāk,
Jo viņš vārdos ieskatīties vairās.

Un bez tam starp franču bagātniekiem
Valda vel arvien bez vārdiem liekiem
Liberté,
Egalité,
Fraternité . . . . .

Kāda brīvība gan priecē franču tautu?
Vai ir brīvs kaut vīrs, kas kaļ šo naudu?

Vienlīdzīgi vai vīrs, kas liektu galvu
Saņem otra žēlastības balvu?

Brālība? Kāds brālis var būt arābs
Frankiem samaksāto bumbu varā?

Un kā kokote, sen zaudējusi kaunu,
Zelta vārdi ņirdz ar prieku ļaunu:
Liberté,
Egalité,
Fraternité . . .

Nē, uz monetām, uz frankiem lētiem
Vietas nevar būt šiem vārdiem svētiem.
(Parīze)
(atdzejojusi Vizma Belševica)

Mieželaitis, Eduardas, (1919-1997)
http://lt.wikipedia.org/wiki/Eduardas_Mie%C5%BEelaitis

Ja pasaule

Sen zinu es, ka raibs ir dzenis
Daudz raibāka ir mūsu dzīve,
Pēc maizes prāts jau brēc sensenis,
Un posts ir posts, tam sava sīve.

Kaut dimants, zelts tik lepni zaigo
Un pasauli zīds krāšņi grezno,
Bet melnais posts ar tumsu baigo
Ka īlens lien caur zīdu glezno.

Ar čaklu, rūpju pilnu plaukstu
Var badu nekratīt no kakla,
Bet mēlneši ar roku aukstu
Dur acis taisnībai. Tā akla.

Kaut visiem saule uzlēkusi,
Tā paiet garam daudziem logiem.
Var redzēt zemei skaisto pusi,
Bet posts vēl glūn aiz sētu žogiem.

Varbūt ka es daudz skaistāk tāpēc,
Daudz līksmāk dziedātu par rītu,
Ja cilvēks neļimtu vairs sāpēs
Ja visas zemēs laime būtu.

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut