Skip to Content

Dzeja

Dzejas disks POETICUS MIXTURALIS (2004)

dzejas disks "Corpus poesis" 2016

nes mani ... Leons Briedis

nes mani ... Leons Briedis

nes mani vilnis tāls
un neesošs
un es tik drošs
tik pārgalvīgi izaicinošs
jūtos
ka jūtas vilnis
kluss un spožs
jums garām paslīdošs
bet sava skaidra ceļa mērķi
skaidri zinošs
piepildošs
to
ko
šais dzīves brīžos abpusēji grūtos
katrs no jums
sen
neapzinoši
ja jūtas zinošs

(1994)
Leons Briedis
krājums “negatavā brīvība”

Degošas ogles

Toreiz kā gājām!
Toreiz kā skrējām!
Līdzīgi liesmām,
Nestām pa vējam!

Visa dvēsele
Pilna ar dziņām,
Pilna ar jaunām
Ziedoņa ziņām!

Es esmu iestādīts šai pusē ...

Es esmu iestādīts šai pusē,
Kur smiltis cieši priežu saknes tur,
Šī zeme manu sēklu auklējusi,
Un aiziedams es nebūšu nekur;
Vien te. Lai zari uzliek zaļu kroni
Pār vēlēšanos citur saknes dzīt,
Un lai šis vējš man nāk par pavadoni,
Kad čiekuri virs bezdibeņa krīt.
Šī zeme manu sēklu auklējusi,
Un ne man citur priedi iestādīt,
Kad muļķa čiekuri tik klusi,
Tik neprātīgi bezdibeņos krīt.

Olafs Gūtmanis (1927-2012)

Dzīve

Dzīve

Prot brīžiem skaista būt dzīve,
kad ielās krīt dzeltenās lapas
un neļķes smaržo kā maldi,
bet ielā, no lietus slapjās,
vējš gaviles nesavalda,
kad lūpas skar slieksni, ko mini.

Bet skumja un smaga kļūst dzīve
kā vētras brāzma aiz loga,
kā aizlauzta koka vaidi,
kad vakars nāk purpura togā,
sirds tevi pārnākam gaida,
bet tu viņu neatmini.

Cik vienkāršā ir dzīve:
stingst smiekli un asaras mokās,
klāt putekļi ziedu krūzi,
bet naktīs kaulaina roka
uz krūtīm liek pīķa dūzi...
vai mīlas pasaku zini?

Ilgas

Ielu drūzmā
deg sirds kā rudens vakars
mūžīgās ilgās...
Saki, kad beigsies tās reiz?
Tikai zem kapsētas smilts!

/Austra Skujiņa/

Brīdinājums

Nepieskaries savam lūpam
vairs pie manām, mazais, mīļais draugs:
tās kā vīna kauss der klaidoņiem un žūpām,
tevī aizmirstību neizsauks...

Neliec rokas savas man ap pleciem --
zemes pievilkšanas spēks tos liec.
Sāpes spiež pirms laika palikt veciem,
bet es gribu, lai tu laimīgs tiec.

Atļauj, ka tev nosēstos pie kājām,
brīdi paklausies, ko klusi čukstu es:
sirds, kas vienmēr bijusi bez mājām,
salta ir ka kalnu virsotnes.

Vairies dvēseles, kas dzīvo tik no niekiem, --
viņam ārprāts sen vairs nava svešs,
tavai laimei, tavam priekam
svešinieces tās kā dedzis mežs ...

Nepieskaries savam sārtām lūpām
vairs pie manām, mīļais , naivais draugs, --
vīna kauss, kas pildīts tikai žūpām,
tevī aizmirstību neizsauks.

Pūt, vējiņi!

PŪT, VĒJIŅI!

Tā ir tautas sirdsapziņa,
un tai mūžam tādai būt -
pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
pūt, vējiņi, pūt...

*

Rijas klons vai pļavas ciņi,
vai nu vagars, vai nu jods
un tik vien tā "pūtvējiņi",
cik tu Jāņu naktī zodz.

Esi mierīgs, dzīvo rāmi,
kamēr kauli sausi kalst.
Dieviņš iedos savu prāmi
nokļūt tur, kur veļu valsts.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu
aizdzen mani kapsētā!

*

Muižas svilst kā darvas ķīpas...
Platā mugurā kā galds

Līgaviņas dziesma

Ar kādu goda – sirsniņu
Man Indriķs mīlina,
Pār zeltu un pār sudrabu
Es viņam mīļāka.

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut