Skip to Content

Te, pie bedres, kas pilna ar tikko noslepkavotiem žīdiem ...

(citāti)
***
Gaspars bija savāds un interesants, lai ari slimīgs un stipri tuvredzīgs cilvēks. Viņi, kas nāca mācīties fotografēt, sauca meistaru vārdā – par Gasparu. Fotogrāfs Gaspars. Par fotogrāfiju, šo gaismas brīnumu, Vincentam bija stāstījis Jozaps, un viņš, vēl pusaudzis būdams, izlasīja grāmatiņu “Fotogrāfija amatieriem” un vairākus rakstus par fotografēšanu, bet astoņpadsmit gadu vecumā nopirka savu pirmo aparātu – Kodak Retina. Tā kā ar fotografēšanu diez ko labi neveicās, viņš sameklēja Gasparu, fotogrāfu Gasparu. Bez savām biezstiklu brillēm tas neko neredzēja. Mēdza noņemt brilles , skatīties taisni uz priekšu savadām, tukšām acīm un teikt - tagad redzu patieso pasauli.

***
Gaspars stāstīja par Platonu un viņa alu. Cilvēki esot līdzīgi vergiem, kas tup pazemes alā, saslēgti ķēdēs, un nevar ne pakustēties, ne atskatīties, viņiem aiz muguras ir sprauga, un viņi, un viņi redz tikai ēnas uz priekšā stāvošās sienas. Ja kāds tur, aiz muguras, staigā , viņi redz tik kustīgas ēnas, un redz arī paši savas ēnas, bet neredz patieso gaismu, jo neapjēdz tās avotu. Tā neplūst no debesīm, un ne jau elektriskās spuldzes to izplata. Patiesā gaisma ir tur, iekšienē, Sokrāts to zināja, un to zināja Kristus, un, kad viņš runāja par mīlestību, viņš runāja par šo gaismu.
Taču, pasaule ir riebīgas Dieva domas, ja mēs esam domas par meliem, dusmām un skaudību, tad mums ir beigas, - beigas mūsu dvēselēm.
Gaspars bieži mēdza pieminēt Platina alas alegoriju un apgalvoja, ka Platons ir pirmais fotogrāfijas teorētiķis. Cilvēks ar neapbruņotu aci nevar saredzēt šīs pasaules skaistumu, tas visbiežāk redz tikai lietu ēnas, nevis būtību. Fotogrāfija gan to spēj. Parādīt, kas katra lieta patiesībā ir. Pat vēl vairāk: fotogrāfija vienmēr ir viņpus lietām, pāri lietam, taču nav pašas lietas.
***
Te, pie bedres, kas pilna ar tikko noslepkavotiem žīdiem, viņš sajutās nodevis Juditu. Viņš nekad nekad neuzdrošināsies atzīties, ka ir iepinies tik neveiklā stāvoklī, un vienmēr jutīsies vainīgs. Lai arī pats nevienu nav noslepkavojis. Jā, viņš ir tikai vērotājs. Tāpat kā tas Otrs. Karājas pie sava krusta un vēro, kā Viņa vārdā tiek pastrādātas nelietības. Labs attaisnojums – es rīkotos, taču manas rokas ir pienaglotas. Ar vainas naglām pie kaunu staba. Vincents juta, ka tūlīt apvemsies.
***
- Ko, Fotogrāf, biji apraudāt savus domubiedrus? - tad pagriezās Tadu. – Kāpēc tu nenovāci to boļševiku izdzimumu?!
Tads nodūra acis, nokrakšķināja ieroci. Vincents palūkojās uz Tadu. Tātad tas nebija sekojis tāpat vien. Jokūbs Vecākais bija gribējis, lai Tads viņu nošauj. Bet Tads nošāva zēnu. Bērns izglāba viņam dzīvību.
***
Sigits Paruļskis (Sigitas Parulskis) “Tumsa un partneri”
tulkotāja Dace Meiere

No votes yet


blog | by Dr. Radut