Skip to Content

Antuāns de Sent-eksiperī "Mazais princis"

http://tikainesakinevienam.lv/princis/index.htm
Antuāns de Sent-eksiperī "Mazais princis" Citāti

Es pastāstīju jums tik sīki par asteroīdu B 612 un atklāju jums tā numuru vienīgi pieaugušo dēļ. Viņiem patīk skaitļi. Kad jūs viņiem stāstāt par kādu jaunu draugu, viņi nekad nepajautās pašu svarīgāko. Viņi nekad jums nevaicās: "Kāda draugam balss? Kādas rotaļas viņam labāk patīk? Vai viņš kolekcionē tauriņus?" Viņi gan jautā: "Cik viņam gadu? Cik viņam brāļu? Cik viņš sver? Cik nopelna viņa tēvs?" Un tikai tad viņiem liekas, ka viņi to pazīst. Ja jūs sakāt pieaugušajiem: "Es redzēju kādu skaistu, rožainu ķieģeļu māju ar ģerānijām uz palodām un baložiem uz jumta..." - viņi nespēj iztēloties šo māju. Viņiem ir jāsaka: "Es redzēju māju, kas maksā simttūkstoš franku." Tad viņi iesauksies: "Cik skaisti!"

***

Auksts durvju rokturis.
Apsūbējis.
Sengadus
Pēc saimnieka rokas lūdz.
Viņš neskaita tos,
Kuri aiziet garām,
Nevienu viņš neapsūdz.
Viņš tikai liecina,
Mēms un mirstošs:
Te bija soļi
Un gaiša rūts ...
Viņš tikai piesauc
Tos pieskārienus --
Kā sirdspukstus siltus.
Viņš neapsūdz.

/Vija Gune "Velves"/

Noslēpums

Pirmo nakti mēs sēdējām kopā uz noliktavas trepēm, kur dienā pārdod sienu. Bijām tik mēs, mēslu smaka, mēness un kāpes, vēsas kā miroņa kājas.
Es sēdēju zemāk par viņu, ar elkoņiem iegulies klēpī, un raudzījos viņai acīs kā akā, kur noslīcis būtu mans bērns.

Vecās un mūžam jaunās cerības

Žurnālists ar parakstu A (A..Čaks) 1935 gada 17. novembra laikrakstā “Rīts” publicēja sekojošu rakstu:

Jaunā un vecā mīlestība
Kā dzīvo un strādā Milda Zīlava

Dzirnavu ielā 34-ā nama 39. dzīvoklī dzīvo viena no mūsu jaunās paaudzes populārākām māksliniecēm — Milda Zīlava.
Parasti domā, ka māksliniekiem intervijas sagādā sevišķu patiku. Milda Zīlava šo ieskatu pilnīgi apgāž, jo žurnālista ierašanās viņas klusajā mājā — īsta nelaime.
— Nudien, intervijas dot, — viņa sirsnīgi saka, — to gan es neprotu.
Protams, tāpat "parunāties" mēs varam.

Meitene tautas tērpā

Pagājušo nedēļu mani pārsteidza lasītais raksts Kandavas novada vēstnesī(http://kandava.lv/novads/vestnesis/) 2012.gada Jūlija numurā:

Noskaidrots autors meitenes skulptūrai pie pūcēm.

"Meitene latviešu tautas tērpā" attēls

Matkules pagastā, pagriezienā pie Pūcēm, pie veikala ceļa labajā pusē, jau daudzus gadus atrodas skulptūra - meitenes tēls ar Jāņu vainagu uz vienas rokas un trim tulpēm otrā rokā.

Diletantisma epidēmija

Nekad laikam Latvijā nav tā plaucis diletantisms kā tagad. Saimniecībā, politikā, tēlojošās mākslās, bet jo sevišķi rakstniecībā. Simtiem nezināmu jaunekļu un jaunavu drudžainām acīm, nevaldāmu spītību un īsredzību spiežas rakstniecībā iekšā un pievazā to pilnu līdz nepazīšanai ar savu muļķību.

Darba organizācija

Iepriekš es runāju par nepieciešamību likvidēt darba spēka klejošanu, par strādnieku piesaistīšanu uzņēmumiem. Bet ar strādnieku piesaistīšanu vien vēl viss nav aptverts. Ar klejošanas novēršanu nepietiek. Strādniekiem vēl jāsagādā tādi darba apstākļi, kas viņiem dotu iespēju strādāt apzinīgi, celt ražīgumu, uzlabot produkcijas kvalitāti. Tātad darbs uzņēmumos jāorganizē tādā veidā, lai ar katru mēnesi, ar katru ceturksni celtos ražīgums.
Vai var teikt, ka pašreizējā faktiskā darba organizācija mūsu uzņēmumos atbilst modernām ražošanas prasībām? Diemžēl to nevar teikt. Katrā ziņā mums arvien vēl ir vairāki uzņēmumi, kur darba organizācija nostatīta pavisam slikti, kur darba kārtības un saskaņotības vietā ir nekārtība un juceklis, kur atbildības vietā valda pilnīga neatbildība un bezpersoniskums.

Dāmas pa virtuvi

Pēc Klintonietes komplimenta Laura Reinika zilajam kreklam, sāku domāt, kas tad notiek Latvijas politikā katram cilvēkam saprotamā veidā. Un visa pārējā starpā uzskrēju virsu divām publikācijām – pirmā protams, mūsu politikas dāmai numur viens Solvitai Āboltiņai, kur viņu intervē LA “galms” žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Māris Antonevičs un Ģirts Zvirbulis. Valstī notiekošās lietas dāma numurviens izskaidro ar vienkāršu teicienu - "Mans vīrs mani nemīl." Vienkārši, glauni un eleganti. Visa pārējā starpā dāma saka arī: “Veidojot negatīvu attieksmi pret politiķiem, tiek veidota negatīva attieksme arī pret valsts pamatiem, jo cilvēkiem ir jātic savai valstij, tajā skaitā arī politiķiem un viņu darbiem.” un piebilst “Deputāti, kuriem nav dotas pielaides, pamatā ir no "Saskaņas centra" un Nacionālās apvienības. Tālāk viņu uzticamība ir jāvērtē vēlētājiem. Viņu darbībai kā deputātiem tas liedz strādāt Nacionālās drošības un citās komisijās, kur jāstrādā ar klasificētu informāciju” tā mums pavēsta Latvijas politikas pirmā dāmā.

Trauksmainais vientulis — Sudrabkalns

Uz dzejnieka Jāņa Sudrabkalna dzīvokļa durvīm vajadzētu uzrakstīt: «Šeit mājo vientulība.» Jo tiešām Jānis Sudrabkalns šai pasaulē jūtas ārkārtīgi vientuļi. Viņam daudz draugu, kas viņu mīl, viņam daudz grāmatu, kuras viņš mīl un bez kurām dažbrīd nevar iztikt kā klibs bez kruķiem, un tomēr dzejnieks jūtas vientulis.
«Viena bezdelīga lido», tāds virsraksts viņa jaunākajai grāmatai, un šis nosaukums ir zelta vērts. Dzejnieks, protams, nelido, bet klīst ielās stundām bez miera, pilns alku. Viņa dvēsele saskaras ar visām lietām, sāpēm un parādībām un tad klusi skan tā kā neviena cita.
Sudrabkalns ir īsts pilsētnieks: trauksmains, ātrs un reizē lēns, pat gluži mierīgs kā tramvajs depo.
Dzejnieks savā dzīvē ir mitinājies neskaitāmos dzīvokļos, sākot ar bulvāriem un beidzot ar šķībo nomali, kur naktīs bļaustās dzērums un staigā atvāzts nazis.
Dzejnieks ir ēdis neskaitāmos ēdienu namos, bet nav nevienā palicis līdz galam. Atkal ir cēlies un gājis ar piparu sīvumu mutē.
Jānis Sudrabkalns nav ne mednieks, ne makšķernieks kā Jānis Jaunsudrabiņš, ar kuru viņu ļoti bieži samaina. Makšķeres kātu viņš savā mūžā nav turējis rokā. Un, kad tam reiz vienā vasaras ceļojumā tomēr bija šis makšķeres kāts jātur, viņš pasauca kādu zēnu, lai tas par piecdesmit santīmiem patur viņa vietā.
Sudrabkalna alkas un kaislības ir tīri pilsētnieciskas. Tās visas var apmierināt četrās sienās. Dzejnieks mīl teātri, īpaši mūziku, kas glāsta dvēseli un dod reibinošus sapņus, paceļ uz dažām pēdām augšup no asfalta tuvāk kokiem, mākoņiem un saulei. Bet dzejnieks mīl arī daiļas sievietes, skaistas grāmatas un gleznas, daudz tādu lielu, kas domas un jūtas sakuļ putās.
Nakti diezin vai Sudrabkalns mīl, bet zvaigžņotas debesis gan. Tajās viņš mērc savas acis, lūpas, visu savu sakarsušo galvu. Tad plašumu, kur druska puteņo vai plūst ūdeņi.
Tagad pašulaik Sudrabkalnam ir dzīvoklis, kam logi veras uz Daugavu un tālāk uz Dzegužkalnu. Sudrabkalns katru dienu skatās Daugavas ūdeņos, un viņa domas kustas un kūp līdzīgi šiem ūdeņiem.
Vispār dabu Sudrabkalns kā pilsētnieks mīl gandrīz slimīgi, bet ūdeņi tomēr dzejniekam ir vismīļākais dabas elements. Vispirms jau tāpēc, ka Sudrabkalns ļoti daudz dzer ūdeni. Visai raksturīgi. Sudrabkalnam vienmēr ir slāpis, vienmēr tas alcis nākotnes un nebijuša.
Kad atnāk vasara, Sudrabkalns stipri nodeg un izskatās tumši brūns kā viņa jaunais rakstāmgalds. Kur viņš iegūst savu nodegumu? Tikai uz ūdeņiem. Dzejnieks vasarā peldas rītos un vakaros, pusdienā un pusnaktī. Es nezinu, kāpēc Latvijas peldēšanas biedrības nav ieguvušas viņu par savu mūža vai goda biedru. Kad dzejnieks iekļūst ūdenī, viņš pārvēršas, top jaunāks un izplaukst kā balta ūdensroze.

Toniju apbēdināja sajūta, ka starp viņu un šiem jauniešiem ir bezdibenis ...

(Fragments)
Toniju apbēdināja sajūta, ka starp viņu un šiem jauniešiem ir bezdibenis, starp viņa iekšējām mokām un viņu svaigo, bezbēdīgo jaunību, viņu mierīgo paļāvību uz dzīvi. Pat Margareta, gandrīz ar viņu vienā, vecumā, kura taču bija cietusi, šķita daudz tuvāka viņiem, nevis Tonijam. Tas bija vēl viens iemesls priecāties par savu atteikšanos dzīvot šai mājā. Viņš pat nespēja iedomāties, ka viņa nomāktība, sagandētā dzīve, neticība un sāpes varētu kaut mazliet kļūt tiem zināmas un izraisīt viņos aizdomas, ka tie dzīvo patiesi velnišķīgā laikmetā.

Kopsavilkuma saturs


by Dr. Radut