Skip to Content

"Vairāk gaismas"

«VAIRĀK GAISMAS!»
(Kultūrvēsturisks apcerējums par apgaismošanas tehniku)

Dzīvības māte priekš mūsu zemes un vispārini visas mūsu planētu sistēmas ir spīdošais debesu ķermenis — saule. Tā mums sūta gaismu un siltumu lielā daudzumā. Bet šis daudzums gaismas cilvēkam tomēr nepietiek visās zemes malās un visos gada un dienas laikos. Tādēļ redzam, cik tāļu vien sniedzas vēsturiskās liecības par tautu dzīvi, ka viņas pazinušas un izlietojušas mākslīgu uguni, lai iegūtu gaismu un siltumu. — Nevienai tautai virs zemes uguns nav sveša, uguni pazinuši un pratuši cienīt jau visu sirmajās senatnes alu apdzīvotāji. To pierāda ogļu atliekas, kas daudz vietās Eiropā atrastas kopā līdz ar šo apdzīvotāju kauliem. Mēs nezinām, kādā kārtā cilvēks pašā sākumā iepazinies ar uguni. Tikai tautu teikas par to stāsta. Teika par Prometeju, šo varoni, kas dieviem laupījis uguni, lai to nestu cilvēkiem, ir daudzām tautām kopēja; šī kopējā teika, zināms, aizrāda tikai uz to, ka uguns cilvēkam tapusi dota, ka viņš to iesākumā nav mākslīgi radījis. — Uguns iesākumā var būt divējādi cēlusies, pirmkārt, iededzināta caur zibeni, otrkārt, caur uguns vēmēju kalniem. Izspriest, kurš no šiem abiem avotiem cilvēkam dāvājis uguni, nebūs gan nekad iespējams. Bet, ja apdomājam, ka cilvēks, — tajos laikos, kad tas vēl kokus apdzīvoja, - tāpat kā lops tika izbiedēts un iztraukts, ieraugot uguni viņa pirmatnējā spēkā — kā sperošu zibeni vai kā vulkāna uguns stabu, tad pieņemams, ka viņš tikai tad to būs pirmo reizi izlietojis, kad tas viņu sastapa tādā veidā, kādā tas viņam bija derīgs un patīkams. Tāda nu uguns ir vispirms kā siltuma devēja, elements, kas arī silto zemju iedzīvotājiem viņu samērā aukstā naktī diezgan patīkams. Šādā veidā uguns vēl šodien parādās visvienkāršāki kvēlojošā lavas straumē. Tādēļ varbūt nemaldīsimies, pieņemdami, ka kvēlojoša lavas straume bijusi pirmā uguņa devēja. Koka zars, ko senatnes cilvēks iegrūda kvēlojošā lavas straumē, lai to izmeklētu, iedegdamies tam rādīja līdzekli un ceļu, kā jaunatrasto elementu kalpināt un izlietot sev par labu.

Šādā kārtā sev vienreiz uguni ieguvis, cilvēks nu centās to šķirti no pirmā avota sev uzglabāt, kas bij iespējams tikai caur lielu rūpību.
Ugunskurs nu bija viducis, ap kuru kopojoties ļoti stiprinājās cilts jeb dzimts saites. Sieva tika uzskatīta par to, kurai pienākums kopt savaldīto elementu.
Uguni iesākumā izlietoja vienīgi tai nolūkā, lai neatkarīgi no dabas sev uzturētu gaismu un siltumu, bet nebūt vēl ne ēdienu sagatavošanai, kuram nolūkam tā tikai daudz vēlākā laikmetā sāka kalpot.
Šaī pirmā uguns izlietošanas laikā abi nolūki, kādēļ to izlietoja, t. i., siltuma un gaismas iegūšanai, nav vēl šķirami, kādēļ arī tos pārrunāsim kopus.
Kā uguņa īpašnieks, cilvēks palika neatkarīgs no savas dzīves vietas klimata. Viņš vairs nebija saistīts pie siltajiem zemes vidiem, jo, ko viņš pazaudēja no saules staru siltuma, to tam atdeva uguns. Uguns gaisma atkal atbaidīja no viņa naktī plēsīgos zvērus. Uguni ieguvis, cilvēks tikai vēl palika par īsto zemes valdnieku. Viņš nu visos zemes vidos ļoti viegli varēja iedzīvoties un aprasties, caur ko tam atkal bija iespējams tāļāk attīstīt savas iespējas, tā miesīgās, kā garīgās. Pēdējo attīstību īpaši veicināja uguns kā gaismas devēja.
Uguni pret plēsīgiem zvēriem izlietojot, cilvēkam tika atvieglināts viens no viņa lielākiem darbiem, viņš vairs nebija piespiests nerimstoši bruņoties pret draudošām briesmām, caur to viņam cēlās dūša un pašapziņa, un katrs zina, no cik liela svara tas priekš attīstības.
Bet pat tajos vidos, kur pret plēsīgiem zvēriem apdrošināties nebija vajadzīgs, ugunij tomēr bija tas pats svars dvēseles spējas attīstībā.
Lai pierādītu, ka še izteiktās domas vēl tagad zīmējas uz Austrālijas nēģeriem, pievedīsim kādu K. E. Junga, ievērojamākā Austrālijas apstākļu pētītāja, piezīmi: «Pret visiem ļauniem gariem uguns ir spēcīgākais līdzeklis, un tādēļ austrālietis nekā briesmīgāka nevar iedomāties kā šausmīgi tumšās nakts stundās, kurās it īpaši ļaunie gari staigā apkārt, nodzīvot bez uguns. Tādēļ tāpat ziemā, kā arī karstākā vasarā katras telts priekšā kuras uguns, kura nekad nedrīkst izdzist, un uguns austrālieti pavada uz visiem ceļojumiem.»
Arī mēs, apgaismotie cilvēki, runājam par «nakts šausmīgumu» un nejūtamies omulīgi, ja, saulei nogājušai, nespējam dabūt mākslīgu gaismu. Cik daudz vairāk to nesajutīs māņticīgais mežonis, kas visur ierauga draudošus spokus un briesmas.
Ugunij, kā gaismai, ir neapsverami liels iespaids uz jūtām un tamlīdz uz kultūras attīstību. Šai ziņā uguns tiešām ir «gaismas debešķīga lāpa». — Uguns, bez šaubām, bijusi pirmais apgaismošanas līdzeklis, un tāda viņa palika ilgu laiku, jo pat Homēra laikos vēl nebija citādas ietaises. Homēra Odisejā mēs lasām:
«Kad nu līgsmojot klāt bija pienācis tumšajais vakars,
Istabā ienesa tie tūlīt trīs uguņa traukus,
Gaisma lai būtu, un uzlika virsū iekurus sausus,
Plēzdami tos ar cirvi iz sausajās malkas it drīzi,
Malku tad virsū tiem. Odiseja kalpones gāja
Gan pie viena, gan otra un uzkūra dziestošo liesmu.»
Līdz pat jaunākajiem laikiem pastāvēja šāda apgaismošana. Degošais skals, sienā vai lākturi iesprausts, vēl mūsu tēvutēvu laikos bija galvenākais apgaismošanas līdzeklis.
Viduslaikos ielas apgaismoja — tajos retos gadījumos, kad to pavisam darīja, — vienīgi ar malku, ko ielika drāts kurvjos. Kārļa Lielā ķeizarisko pili arī visvairāk mēdza apgaismot sveķu skaliem.
Skala izlietošana agrākajā ugunskura vietā nenozīmē par sevi nekādu attīstību, jo tā, īstenībā ņemot, nav nekas vairāk kā ugunskura lielāka dalīšana, kas bija vajadzīga pašos pirmos laikos, ja gribēja lielākas telpas pilnīgi apgaismot.
Ugunskura vai skala izlietošana lielumā bija iespējama tikai tādos apgabalos, kur daudz meža, tādēļ redzam arī Ēģiptē, kur mežu trūkums, jau agri izlietojam citu apgaismošanas līdzekli.
Skalu lietošana veda uz domām izgudrot lāpu; skals jau pats nozīmē ar sveķiem piezīdušos koka šķēpeli. Ja nu koka vietā, ko, zināms, iepriekš nebija jāsamērcē dedzējās vielās, ņem ašķus jeb ezera niedras, samērcētas taukos, piķī vai sveķos (vaskus šim mērķim
sāka lietot daudz vēlākos laikos), tad dabū mūsu jaunlaiku lāpu vai sveci viņas pirmatnējā veidā.
Šāda apgaismošana jau mākslīgāka, un viņas atradējiem vajadzēja būt visādā ziņā jau tik daudz piedzīvojumu un tik lielai prāta attīstībai, ka mums jāpieņem, ka tā izcēlusies samērā vēlākos cilvēces laikmetos.
Pārejai no koka pagales uz mākslīgu lāpu pašai par sevi kultūras ziņā nav ļoti lielas nozīmes, un šī nozīme pilnīgi pazūd, ja to salīdzina ar milzisko starpību, kāda ir starp tiem laikiem, kad nebija uguns, un tiem, kad to atrada; tomēr lāpas atrašana norāda, ka kultūra vispārim jau tāļāk attīstījusies.
Tā rāda, ka uguns izlietošanā cilvēks jau šķīris abus galvenākos uguns nolūkus, t. i., tās izlietošanu gan kā siltuma devēju, gan kā apgaismotāju. Un laikam gan nemaldīsimies, pieņemdami, ka šāda šķiršana varēja notikt tikai tad, kad uguni prata lietot jau pie ēdienu sagatavošanas. Jo tikai tad, kad, ēdienus sagatavodams, cilvēks iepazinās ar tauku īpašībām, tam bija iespējams taisīt lāpu, kādu augšām aprakstījām.
Lāpai līdzīgs atradums izcēlās ļoti vienkārši caur to, ka cieto sveķu vai cieto tauku vietā izlietoja eļļu vai šķidrus taukus.
Šķidra eļļa nevarēja ilgāku laiku turēties ašķu jeb niedru serdē, ārā netecējusi. Tādēļ visādi bij jāliek apakšā trauks, lai eļļa nedabūtu pilēt zemē. Šī ietaise nu bija lampa
pirmatnējā veidā. Tā sastāvēja, kā teikts, iz kaut kāda trauka, kura vienā malā iemērca ašķa serdi vai stādu šķiedru, vai arī iz lopu spalvām sagrieztu posmu.
Šīs lampas atradējiem jau vajadzēja pazīt trauku taisīšanu. Tātad viņa pieder samērā vēlākiem kultūras laikiem. Redzams, ka priekš viņas izgudrošanas bijusi vajadzīga tik liela domāšanas attīstība, ka pat grieķi tai laikmetā, kas mums caur Šlīmaņa izrakumiem pazīstams, vēl nav lietojuši lampas. Šlīmans atrada turpretim lāktura pirmveidu, sastāvošu iz mālu trubas, kurā iesprauda lāpas apakšgalu un kurai apakšā vēl bija pietaisīta ripa, ar ko roku aizsargāt.
Ka vajadzība cilvēku spiež domāt, to redzam arī šajā kultūras arodā. Grenlandiets pilnīga malkas trūkuma dēļ savā dzimtenē bija piespiests izlietot taukus un trānu malkas vietā, un tādēļ arī redzam, ka viņa kurināmais un apgaismojamais aparāts ir izdobjots mīksts akmens, pildīts ar taukiem vai trānu, kurā iemērktas smalki saberztas sūnas vai dakts iz roņa spalgām.
Bez šaubām, grenlandieši un grieķi atraduši to pašu aparātu gluži neatkarīgi viens no otra.
Grieķu un romiešu lampa izšķiras no grenlandiešu lampas tikai caur to, ka pie pirmējām dakti satura truba, kamēr pie grenlandiešiem dakts iemērkta traukā.
Šādā, pēc mūsu ieskatiem, nepilnīgā stāvoklī apgaismošanas tehnika palika līdz pat pagājušā gadusimteņa beigām.
Toreiz lietojamās lampas izšķīrās no lampām, ko izraka Pompeji pilsētā jeb kas citādā ceļā no veciem laikiem atrastas, lielākais tikai caur to, ka senatnes lampām ir skaistākas formas, kurpretim apgaismošanas tehnikas ziņā nav pamanāma nekāda starpība.
Būs pievilcīgi īsumā apskatīt cēloņus, kādēļ apgaismošanas tehnika gandrīz divu tūkstošu gadu ilgi palikusi savā pirmatnējā stāvoklī, tālāki neattīstījusies.
Ja ievēro, ka jaunizgudrojumi tehnikā notiek arvienu tikai tad, kad uz to spiež stipri sajūtama vajadzība, tad drīkstēsim arī pieņemt, ka apgaismošanas tehnikas lēnajai attīstībai bijuši tādi pat cēloņi.
Vecos laikos labāka apgaismošana nebija nemaz vajadzīga. Tā kā, salīdzinot ar mūsu laikiem, atklātā satiksme naktī bija ļoti maza, tad ielas un laukumi nebija jāapgaismo. Visas politiskās un tirdznieciskās darīšanas bija izdarāmas gluži labi dienas laikā. Ja kāds gribēja naktī iet uz ielu, tas ņēma līdz sveķu vai piķa lāpu, kura pietiekoši apgaismoja ceļu, lai būtu drošs pret laupītāju uzbrukumiem un nejaušu sasišanos. Bagātnieku dzīvokļiem krāšņā veidā izgatavotas lampas deva gaismas diezgan, lai varētu būt omulīgs un lai jautrajās dzīrēs netiktu traucēts no tumsības baiguma. Romiešu ķeizaru laikos lietoja arī
vasku lāpas jeb sveces. Apgaismošanas materiāla dārgums šiem bagātniekiem nekrita svarā, un eļļas lampu vai vasku sveču kūpēšana tiem nedarīja nekādu nepatikšanu, jo romiešu siltā klimata dēļ vaļēji būvētās mājās dūmi viegli atrada izeju gaisā.
Romiešu un grieķu vergiem pat dienā bija vairāk svabada laika nekā jaunlaiku strādniekam, tā ka naktī nebij vajadzīgs strādāt. Un romiešu proletārijiem (nabadzīgajiem ļaudīm) ķeizaru laikos bija tikpat maz dzīves vajadzību kā jaunlaiku Neapoles ubagiem.
Teātru izrādes un svinīgos izrīkojumus, kas tagadējos laikos notiek vakariem, senos laikos noturēja vienīgi dienas laikā milzīgās, neapjumtās telpās. Kas zīmējas uz seniem laikiem, zīmējas savā ziņā arī uz viduslaikiem.
Nabagāko dzīves vajadzības bija palikušas vēl mazākas nekā senāk, un bruņenieku un lielkungu pilīs vasku sveces un piķa lāpas deva diezgan gaismas dzīrēm. Mācītie strādāja pie vienkāršas vecu laiku eļļas lampas. Arī viduslaikos ielas netika apgaismotas. Tajos retos gadījumos, kad tas lielu svētku dēļ notika, apgaismošanai izlietoja piķa lāpas, ko dzelzs riņķos piestiprināja pie ielu stūriem, vai arī ugunskurus drāts kurvjos, lai pilsētai dotu svinīgu izskatu, vai sakūra vienkārši lielas ugunis iz salmiem un malkas.
Tikai tad, kad, tvaika mašīnu ievedot, pilnīgi pārgrozījās visi darba un ražojamie apstākļi, bija stipri sajūtams, ka vajadzīga labāka apgaismošana. No šā laika arī iesākās apgaismošanas tehnikas attīstība līdz viņas tagadējai pilnībai.
Šī attīstība, kaut gan pati izcēlusies no pārgrozītām ražotāju būšanām, tomēr atkal no savas puses piepalīdzējusi ražošanu darīt aizvienu sekmīgāku.
Kaut gan pārejai no pirmlaiku apgaismošanas metodes uz daudz pilnīgākām un labākām metodēm nav tādas pašas kultūras veici nātājas nozīmes, kāda ir gaismas pirmai izlietošanai vispārim, tad tomēr jāatzīst, ka tehnikas lieliskā attīstība visos arodos, tamlīdz arī apgaismošanā, nozīmē jauna kultūras laikmeta sākumu.
Cik lieliska starpība starp elektrisku lampu un senatnes eļļas lampu — tik lieliskā mērā pārgrozījušās visas sadzīves būšanas, sākot no tā laika, kad vienkāršā eļļas lampa vairs nespēja apmierināt augošās vajadzības.
Bet, kā jau teikts, tādēļ, ka apgaismošanas tehnikas sekas vienas pašas nav izcēlušas tos varenos pārgrozījumus sadzīvē, tad tāļāk arī vairs neievērosim kultūras apstākļus un apskatīsim vienīgi tehnikas panākumus.
Lāpu vai sveču attīstību atstāsim nepārrunātu, jo tā tik maz ievērojama, ;ka tai kultūras ziņā nava nozīmes. Daudz lielāks iespaids turpretim bijis panākumiem otrā apgaismošanas tehnikas arodā — lampu pārlabošanā. Lampu pārlabojumi iesākās ar senatnes lampu — kura savā pirmveidā arī vēl tagad kalnraktuvēs gandrīz vienīgi tiek lietota. Dedzināmā viela pie vecu laiku lampām bija vienīgi eļļa (rāceņu vai kokeļļa), kura īpaši priekš šīm lampām ļoti nepraktiska, tādēļ ka tā iemērktā daktī lēni kāpj uz augšu un aizvien lēnāki, jo tāļāku degošais dakts gals no eļļas virspuses. Caur to izceļas, zināms, tas, ka gaisma paliek arvienu vājāka, jo vairāk eļļas nodedzis.
Šai kaitei lampu taisītāji mēģinājuši daždažādi līdzēt, ierīkodami pie lampām sevišķas ietaises, kas eļļu arvienu turēja vienādā augstumā. Tagadējos laikos visas šīs ietaises pilnīgi novecojušās un retums tik kur vēl tiek lietotas.
Visām šīm ietaisēm nebija jau pašā iesākumā tādas nozīmes kā kādam citam daudz svarīgākam izgudrojumam, proti, cilindra izgudrojumam, kuru pagājušā gadu simteņa beigās pirmoreiz apgaismošanas tehnikā ieveda Parīzes aptieķa turētājs Kenkē (Quinquet).[Cilindru apgaismošanas tehnikā vispārim ieveda fiziķis Argands.]
Šis atradums dažam varbūt izrādās niecīgs un neievērojams, un tomēr tam bija vislielākais svars, jo tikai caur to spēja visderīgāki izlietot dedzināmo materiālu. Tikai caur lampas cilindru bija iespējams dabūt mierīgu, gaišu liesmu.
Lai ieskatītu, kādēļ tas tā, tad apraudzīsim drusku tuvāk pašu degšanu, caur ko tad būs pats no sevis saprotams, kāds nolūks un uzdevums cilindram un kāda forma tam vajadzīga. Liesmas gaisma ceļas no tā, ka viņā, smalkās daļiņās sadalījies, ogleklis sāk kvēlot.[Pie katras liesmas izšķiramas trīs savādas daļas, vispirms liesmas viducī redzams tumšs gabals, kurā liek sakarsēti gāzi jeb tvaiki, kas attīstās iz dedzināmās vielas, tāļāk riņķī ap šo tumšo kodolu atrodas gaiši spīdoša kārta, kurā ogleklis, no citiem gāziem atšķiries, kvēlo, un pēdīgi šai gaišai kārtai apkārt šaura kartiņa, kurā ogleklis un gāzi sadeg lielākā vai mazākā mērā.]Tātad tā liesma dos visvairāk gaismas, kurā ogleklis vislielākā mērā un visgaišāki kvēlos. Lai šo gaišo kvēlošanu sasniegtu, vajadzīgs ļoti liels karstums, kas sasniedzams tikai, gaisu jeb tajā atrodošos skābekli pietiekošā daudzumā pievedot; bet pie tam atkal ogleklis nedrīkst pilnīgi sadegt, jo caur to izceltos liesma bez kādas gaismas. Tādēļ no pārāk lielas gaisa pievešanas tāpat jāsargā kā no pārāk mazas. Ka pārāk daudz gaisa tiktu pievests, par to, vispārim ņemot, nebūs jābaidās, jo šāda pievešana iespējama tikai caur plēšu ietaisēm, tādēļ it īpaši vērību jāgriež uz to, ka gaiss piekļūst bagātīgā mērā, un tas notiek caur cilindru, kas veicina caur liesmu sakarsēta gaisa straumes plūšanu augšup.
Tātad cilindram tā pati darbība, kas skursteņam virs ugunskura. Zināms, ka lampas cilindram jāir, lai savu mērķi izpildītu, iz pilnīgi caurredzamas vielas, glāzes etc.
Kāda forma lampas cilindram, tas jau izteikts vārdā «cilindrs»; ierāvumiem, kādi bieži sastopami pie lampu cilindriem, ir nolūks caurejošo gaisu vadīt liesmai klāt.
Pēc cilindra ievešanas un pēc ietaisēm, kas eļļas augstumu nokārtoja, pie eļļas lampām vairāk pamatīgu pārlabojumu nebija iespējams.
Tālāk milzisku panākumu apgaismošanas tehnika ieguva caur dedzināmās gāzes ievešanu. Katra liesma gan izceļas tikai, gāzēm sadegot, kuri caur karstumu attīstās iz šķidrām vai cietām degošām vielām. Šī ir tā sauktā «sausā gāzu destilācija». Bet vispārim, ja runā par cietu vai šķidru vielu sadegšanu, šo sauso destilāciju nemēdz ievērot. Gluži otrādi tas pie dedzināmo gāzu sadegšanas. Te gāze taisni dod barību liesmas uzturēšanai.
īstenībā dedzināmā gāza jau ļoti senos laikos tikusi izlietota apgaismošanas nolūkā, jo uz Baku pussalas un Persijā degošie mūžīgie uguņi, kas jau gadu tūkstošiem noderējuši reliģijas mērķiem, ceļas no dedzināmā gāza, kas iz zemes plaisām plūst ārā.
Bet še mums šī pirmā gāzes izlietošana nav ievērojama, tādēļ ka to dod pati daba. Piegriezīsim savu vērību tikai mākslīgi sagatavotai gāzei, kā tā tagadējos laikos lielumā tiek ražota.
Zinātņu vīru aprindās dedzināmā gāze jau izgājušā gadu simteņa beigās bija pazīstama, 1798. gadā tā pat vienā vietā tehniski tika izlietota; jo šai gadā anglis Murdoks ar viņu pirmo reizi apgaismoja savu mašīnu fabriku, caur ko pierādīja tā praktisko derīgumu.
Francijā gandrīz ap to pašu laiku Lebons izdarīja mēģinājumus, gribēdams iz malkas izdabūt gāzes apgaismošanai. Bet viņa pētījumi ne publikā, ne mācītos neatrada piekrišanu, un Lebons, visu mantu uzupurējis un par savām pūlēm ieguvis tikai nicināšanu un apsmieklus, galu galā aiz izsamisēšanas nošāvās.
Daudz labāki panākumi bija kādam vāciešam, vārdā Vincers, kam ar lielisku reklāmu piepalīdzību izdevās angļu publiku piedabūt pie apgaismošanas ar gāzu. Divi reizes atraidīts, Vincers pēdīgi 1810. gadā dabūja patentu sava gāzes pagatavošanai un izlietošanai, un 1825. gadā Vincera sabiedrībai jau bija vairāk lielu gāzu fabriku darbā, kas apgaismoja Londonu un dažas viņas priekšpilsētas.
Pārejā Eiropā jaunai apgaismošanai iesākot radās lieli kavēkļi ceļā, tikai 20 gadu vēlāk nekā Anglijā to sāka vispārīgi ievest.
Dedzināmo gāzi iegūst caur destilāciju iz organiskām vielām, it īpaši iz akmeņa oglēm un malkas, un sastāv iz dažādiem oglekļa un ūdeņraža savienojumiem; galvenākā iz šīm sastāvdaļām ir etiķa gāze (Aethylengas), kura deg ļoti gaišu liesmu.
Aprakstīt, kadējādi izgatavo dedzināmo gāzu, nesakristu ar mūsu apcerējuma nolūku, tādēļ apskatīsim tikai, kā to izlieto apgaismošanas tehnikā.
Vispārim zināms, ka gāza lampām ļoti vienkārša ietaise. Gāza lampa pastāv iz īsas trubiņas, kam galā garens, šķirbai līdzīgs caurums, pa kuru izplūst gāza iz gāza vadiem, un, ja tiek aizdedzināta, sadeg platā, dzeltenbaltā liesmā. Šķirbai nolūks dot liesmai lielu izplatījumu, lai pavairotu, cik iespējams, tās gaismas spēku. Šādas lampas vēl šodien izlieto visgarām, bet viņām ir viens liels nelabums. Viņu liesmas lieluma dēļ nav iespējams izlietot cilindru, lai aizkavētu liesmas nemierīgo raustīšanos, un tādēļ tā daudz vietās, it īpaši pie strādāšanas, nav izlietojama, ja negrib acis samaitāt. Lai šo nelabumu novērstu, tad gāzei lika izplūst iz daudziem riņķa veidā saurbtiem caurumiņiem, un nu izlietoja cilindru. Caur šādu ietaisi sasniedza liesmas pilnīgi vienādu degšanu un mierīgu gaismu. Šīs lampas nosauca par Arganda lampām, pēc fiziķa Arganda, kurš 1883. g. izgudroja apaļās daktis ar cauru vidu.
Līdz šī gadu simteņa piecdesmito gadu beigām bija gāza un eļļa vienīgie apgaismošanas līdzekļi. Gāzu izlietoja lielāku telpu apgaismošanai, kur vairāk skatījās uz greznumu nekā uz lētumu, un eļļu — mājas vajadzībai.
Retumis izlietoja dažas mākslīgas ogļūdensraža vielas, kā fotogenu, lucigenu u. c.
Bet tās nebūt nespēja konkurēt ar rāceņu eļļu. Te piepeši ieradās iz okeāna viņpuses jauna viela, kas pilnīgi pārgrozīja apgaismošanas tehniku, — petroleja. Petroleja lētās cenas un vieglās izlietošanas dēļ drīz ieviesās saimniecībās, tā ka tagad grūti atradīsim visā civilizētā pasaulē kādu māju bez petrolejas lampas, No rāceņu un citām augu eļļām petroleja izšķiras caur to, ka tā ātrāki iztvaiko un tāpēc vieglāki aizdegas nekā eļļa; bez tam petroleja kāpj daudz vieglāki kokvilnas daktī uz augšu nekā rāceņu eļļa. Tādēļ nav jāizlieto nekādi mākslīgi mehānismi, kas petroleju uzpumpētu līdz dakts galam, viņa sadegdama pati kāpj ļoti ātri uz augšu.
Petroleja labi ietaisītā lampā deg tīrā, baltā, gaiši spīdošā liesmā. Galvenā vērība pie petrolejas lampu taisīšanas jāgriež uz to, lai gaiss tiktu pietiekošā mērā liesmai pievests. Šis apstāklis ir vienīgais, kādēļ pretrolejas lampu ietaises viena no otras izšķiras.
Gāze un petroleja līdz pat jaunākiem laikiem ļoti maz viena ar otru konkurējušas. Ar gāzi apgaismoja visvairāk ielas, laukumus, atklātas ēkas, birojus utt, kamēr petroleja bija un ir vēl līdz šai dienai (izņemot dažas lielpilsētas gaismas devēja mājai un familijai.
Tādā stāvokli atradās apgaismošanas jautājums gadus 20 atpakaļ. No tā laika apgaismošanā, kā arī visos citos tehnikas arodos jauns dabas spēks iesācis uzvārētāja gaitu. Tas ir elektricitāte, kura, tāpat kā savā laikā tvaiks, sāk vareni pārgrozīt tautu dzīvi.
It īpaši caur Vernera Sīmensa (1867.) un Hefnera Alteneka (1879.) atradumiem elektrotehnikā panāktas milziskas un gluži necerētas sekmes. Elektricitāte pārgrozījusi jau tagad ļoti daudz tehnikas arodus, un uz priekšu tas notiks arvienu lielākā mērā, mašīnām pārlabojoties un jauniem atradumiem klāt nākot. Jau tagad elektricitāte dzen vagonus pa dzelzceļiem, kustina rūpniecības mašīnas un daudz vietās izpilda pat dienestnieku darbus fami-lijās, piemēram, ēdienu salikšanu uz galdiem u. c., nerunājot nemaz par telegrāfu, fonografu utt.
Viens no svarīgākiem nolūkiem, kuram elektricitāti kalpina, ir arī apgaismošana. Visās lielākās pilsētās jau iekustināts jautājums, apgaismošanu izdarīt ar elektrisku gaismu, ar ko tagad pa lielākai daļai vēl apgaismo tikai atklātus laukumus un ielas (Rīgā apgaismo jau pilsētas teātra namu un dažas citas ēkas), un liekas, ka nepaies desmit gadu, kad elektricitāte izspiedīs veco apgaismošanas metodi ar gāzu.
Jau savā tagadējā attīstības pakāpienā elektriskā gaisma sasniegusi tādus panākumus, ka to varētu dēvēt gandrīz jau par mākslīgas apgaismošanas ideālu. Ar elektricitāti spēj radīt gaismu, kas līdzinājās desmit tūkstošu sveču gaismai un vēl lielāku, bet arī mazākās gaismas iespējamas līdz pat zemākajai gaišuma robežai, kā kuros apstākļos vajadzīgs. Nav nevienas citas mierīgākas, skaistākas un acīm veselīgākas gaismas kā elektriskās lampas gaisma. Cēlons, kādēļ viņa vēl visur neizplatās, ir tas, ka acumirklī viņas cena samērā vēl diezgan augsta.
Bet par to nebūt nevar šaubīties, ka elektriskai gaismai pieder nākotne. Jau tagad viņa ļoti lielā mērā izplatīta. Tā, piemēram, Amerikas Savienotās Valstīs pastāv 650—700 elektrisku apgaismošanas fabriku pilsētās, kas kopā katru vakaru dod gaismu apmērā 1 200 000 lampām [Pievestie skaitļi zīmējas uz 1888. gadu.] gan uz ielām, gan privātos dzīvokļos. Še vēl nav ieskaitītas ļoti daudzās sevišķās elektricitātes ietaises, kuras statistika nespēj pārskatīt.
Lai varētu iedomāties, cik lielu gaismas daudzumu izstaro Amerikas pilsētu elektriskās lampas, mēs nupat minētiem skaitļiem piespraudīsim aprēķinumu, cik gara būtu iela, kuru šās lampas apgaismotu tā, ka katrā vietā varētu bez pūlēm lasīt avīzi.
Iznākums: šī iela būtu 20 tūkstošu verstis gara, tas ir, garāka nekā pus zemes bumbas apmērs.
Tērbatā 1891. g. sept. 10. d.



book | by Dr. Radut