Skip to Content

Vai latviešiem ir tiesības uz "eitanāziju"?

Zārks jau nevar palikt tukšā! (J.Rainis - “Zelta zirgs”)
Iesākumā gan gribētos brīdināt, ka runa neies par individuālu eitanāziju, kur tomēr iesaistīti, tuvinieki un dakteri, kas palīdz pieņemt šādu svarīgu lēmumu. Manas domas vairāk šaudās ap latviešu likteni. Kā gan tāda doma var ienākt prātā? Nu, īstenībā, jau mēs visi zināt faktisko demogrāfisko situāciju, un demogrāfijas speciālisti neprognozē nekādu pozitīvu nākotni tautai, kas sarūk tik straujos tempos.i ii Proti, pasīvā eitanāzija latviešu tautai jau tiek veikta tagad! Un jautājumi jau ir vienkārši: kāpēc mēs esam nonākuši tādā situācijā un kā mēs viņu varam labot, un vai vajag?

Iesākumā gribējās ļauties emocijām un vainot latviešu skaita mazināšanās pēdējo gadu “veiksmes stāstu” un milzīgo latviešu emigrāciju. Es domāju, Valdis Dombrovskis par to pat varētu uzņemties “politisko atbildību”, tāpat kā par Zolitūdes “Maximu”, tā dodot juridisko pamatu latviešiem turpināt “eitanizēties”, jo viņš ir gana skaists un nosvērts vīrietis, bet nu, tomēr pievērsīsimies faktu materiālam. Lielākais iedzīvotāju skaits, un atbilstoši arī latviešu skaits, bija sen – 1910.gadā. Proti, Latvijas vēsture ir pagājis gadsimts, kurā 1910.gada iedzīvotāju līmeni nav sasniegusi un pārsniegusi. Pamata iemesls, kari. Pirmais pasaules karš, Brīvības cīņas, Otrais Pasaules karš, Represijas. Pieaugums miera laikā, gan pirmais neatkarības posms, padomju posms, gan, hmzs, otrs neatkarības posms ir ar pretēju tendenci. Otrs neatkarības posms raksturojas ar stagnējošu ekonomiku (stabilitāti), lielu emigrāciju, un lielu sociālo nevienlīdzību (un ironijai bērnus visvairāk rada taisni trūcīgie). Kas liek domāt par to ka Latvijas demogrāfija nav problēma pati par sevi: Latvijā vēl joprojām ir daiļas sievietes un bērnus mīloši tēvi, bet gan indikators citām problēmām. Konkrētajā gadījumā, “neatkarības gados” realizētajai politikai, kas nebūt neizraisīja brīvās tautas demogrāfisko sprādzienu. Esošā vara par to saka, ka relatīvi latvieši paliek vairāk, kaut ar absolūti vēl joprojām rūk. Mierinājumam, var atzīmēt, ka arī pirmajā neatkarības periodā iedzīvotāju skaits auga lēnāk nekā uz 1910.gadu.

Kā gan tāda situācija, ka latviešu tauta ar divreiz lielākie soļiem tuvojas izmiršanai, varēja rasties neatkarīgā Latvijā (1990-2013), nekā padomju periodā (1945-1990), kuram vienīgā demogrāfiski pozitīvā iezīme bija “mierīga eksistence”? Un, manuprāt, tā ir politiskas izvēles vaina, kas Latvijā faktiski krita uz “politisku anarhiju”, kur ideoloģija bija “aprobežotība”iii. Proti, izskaidrot, kā tas viss notika var. Deviņdesmitajos gados Latvijā bija gana daudz apjukušu un samulsušu cilvēku, kurus varēja bīdīt un virzīt kur nu vien vajadzēja, neradot ne mazāko pretestību. “Politiskajai anarhijai” visvairāk raksturīga “bezatbildība”, kurai kroni uzlika Valdis Dombrovskis uzņemoties “politisko atbildību”. Un vislabāk, šo politisko anarhismu raksturo Latvijas Saeima. Saeima tiek dēvēta par parlamentu jeb “pārstāvju sapulci”, bet viņa tāda nav. Saeima ir tipisks Senāts. Ja kādam ienāks prātā Saeimas Deputātam pajautāt, ko tad viņš pārstāv bez populistiskām frāzēm latviešu tautu vai vēlētājus, mēs neko citu nevaram īsti uzzināt. Un mēs tak saprotam, ka neviens deputāts nevar uzzināt, kas bija tie vēlētāji, kas tieši par viņu balsoja, līdz ar to viņš nevar neko “pārstāvēt”. Bet viņš saņem Senatora mandātu, viņam patīkamas politikas īstenošanai. Bet es nedomāju, ka šāda iracionāla jēdzienu lietošana ir raksturīga tikai Latvijai. Bet Latvijā arī pats vēlēšanu process ir padarīts par farsu. 1991 gadā velēšanu sistēma ieviestais Satversmes garam neatbilstošā 10% barjera, kaut arī viņa ir pretrunā ar Satversmes 6 pantu, kas liek vēlētājiem balsot nevis pēc savas pārliecības, bet gan pēc socioloģisko aptauju viedokļa par partijām, kas spēs pārvarēt barjeru, lai balsis netiktu pārdalītas, par citiem politiskiem spēkiem. Tas bija vienkāršākais veids, bet neviens nav rāvies atrast citus veidus, kaut ar tādi ir. Otra krāpšana ir plusiņi un mīnusiņi, kuru nozīme ir reti diskutējama, it sevišķi partijās ar stingru disciplīnu. Vislabāk to raksturo vēlēšanu zīmes, kur 90% uzvārdu ir izsvītroti. Šādā visai neveiklā veidā, tiek ievēlēta valdošā koalīcija ar vismaz 50+1 senatoru balsīm, kuri tīri mehāniski pie 70% vēlētāju dalības pārstāv 35%+ pilsoņus un kuru izveidota valdība var terorizēt 100% pilsoņus, jo pilsoņi vairs šiem senatoriem nevar izdarīt. Faktiski, mehāniski tas izskatās kā nacionālās nabadzības režīma, kur 50+1 un viņu darbību nosakošie aizkulišu mahinatori terorizē visu valsti un valstī iestājas demogrāfiska krīze, par kuru režīma uzturētāji pavēl nerunāt un sacer pasakas par latviešu relatīvo pieaugumu. Bet tas ir apskatot situāciju mehāniski, jo var jau aprakstīt to emocionāli, jo Latvijas tauta ir sajūsmināta par masu mēdiju piedāvāto “klaunu mestajiem kūleņiem”, vai Latvijas lielāko politisko notikumu - “Ugunsgrēka” kārtējo sēriju.

Ko tad darīt? Nepatīkams tas situācijas mehāniskais apraksts, ko tad ņemt par piemēru? Manuprāt, labs piemērs būtu situācija uz 1990 gadu. Latviešiem vajag cerību un sociālo bāzi. Cerību garīgā formā, un sociālo bāzi kā minimumu patēriņam. Un jautājums jau nav, vai pastāvēs Latvija, viņa noteikti būs pat eitanāzijas gadījumā, teiksim pārvērtusies kalifātā ar lielu iecietības garu ikdienas politikā. Jautājums ir vai būs latvieši kā tauta. Uzdevumi it kā ir maz, bet viņi ir ļoti sarežģīti. Un esošajā Latvijas politikā nav nevienam piedāvājumi viņus risināt pagaidām. Teorētiski viņi ir iespējami, teiksim cerību varētu latviešiem sniegt plašāka tautvaras realizācija Latvijā, kas mazinātu nepārvaramo bezdibeni starp varu un tautu. Ar sociālo bāzi ir daudz vieglāk, vajag paskatīties, kā veselīgas ekonomikas valsti kā Somijā to izdarīja un neradoši (bez zagšanas) to atkārtot, vienkārši atkārtot 70-to gadu pieredzi, un netēlot “svētās govis” ar jaunāku laiku izpratni. Protams, šeit pastāv dažādi varianti.

Bet varbūt nevajag, varbūt latvieši ir ģenētiski bojāti un nevajag viņus mākslīgi turēt pie dzīvības? No otras puses, varbūt mums daba pati saka priekšā, kāds būs rezultāts, jo lai latviešu tautu izglābtu no demogrāfiskas katastrofas vajag viedus lēmumus. Taisni tā, 'gudrus un zinīgus' lēmumus, taisni tādus - viedus, kas apzīmējami ar paša Linarda Laicenaiv izdomāto tikai 1924. gadā vārdu. Arī mūsdienās šo vārdu izmanto vairāk poētikā vai saistībā ar jaunvārdu viedtālrunis. Vai tiešām latviešu valoda ir tik trūcīga, ka šīs vārds bija jāizdomā dzejniekam, kam pašam pietrūka vieduma nebraukt uz padomju savienību un nekrist tur no Staļiņa soda sistēmas, kopā ar citiem padomju latviešu dzejniekiem, kultūras un militārajiem darbiniekiem. Nē, izrādās ka jau Atis Kronvalds ieteicis vārdu 'mudrs', ar niansētu nozīmi vārdam 'gudrs'. Tā sakot, 'mudrs'v – vāciski Weise, ne tikai gudrs, bet arī zinošs, ar padziļinātu izpratni jeb ar lietpratēja viedokli – 'viedu'. Mēs latviešu vārdu 'mudrs' zinām no vārda Mudrīte, vienīgais mēs vairs nesaprotam, ko šīs vārds nozīmē. Vienlaikus, šī vārda liktenis var norādīt uz latviešu ģenētisku bojājumu, uz nespēju veikt 'viedas' darbības. Protams, ir vēsturiski un savādāki izņēmumi, bet tas vairāk apstiprina, nekā noliedz vieduma trūkumu jeb tā vienkārši sakot, lētticību. Un šo latviešu īpašību labi apraksta latviešu tautas pasakas, ja bet cik latvieši viņas ir lasījuši, cik latvieši lasīs vai kā savādāk uzzinās? Hmzs, izklausās pēc ieteikuma, nevajag līst pie augstās tehnoloģijas, ja tu nezini latviešu tautas pasakas, kas jebkuram gudram cilvēkam izklausīsies pēc teju vai apvainojuma, bet īsteni vieds cilvēks sapratīs šīs frāzes patiesīgumu. Bet viedumu ar stibu neiedzīsi, tā kā, skarbs tas tautas liktenis. Varbūt Dombrovski un eitanāziju tomēr?

i Latvija izmirst, latviešu tautai draud asimilācija 2010. gada 2. jūnijs http://www.db.lv/citas-zinas/latvija-izmirst-latviesu-tautai-draud-asimilacija-223971




v Konstantīns Karulis “Latviešu etimoloģiskā vārdnīca” Rīga:Avots 2001

Your rating: None Average: 10 (1 vote)


blog | by Dr. Radut