Skip to Content

Referāts seno laiku vēsturē (padziļinošajos semināros)

Lūsis's bilde

Referāts seno laiku vēsturē (padziļinošajos semināros) Kristietības attīstība 1.- 4. gs.

Dardega Legzdiņa

Rīga 2006

Ievads

Pasaules vēsturē kristietība starp daudzajām un dažādajām reliģijām izceļas kā īpašs fenomens: savā 2000 gadu ilgajā pastāvēšanā tā piedzīvojusi neskaitāmas pārvērtības un transformācijas, devusi ierosmi gan humānismam, līdzcietībai un labdarībai, gan arī nežēlībai, vardarbībai un diskriminācijai, veicinājusi kultūras un izglītības attīstību, bijusi iedvesmas avots daudziem ģeniāliem mākslas darbiem, bet tai pat laikā iznīcinājusi citas kultūras un to sasniegumus, veicinājusi tumsonību, māņticību un aprobežotību sabiedrībā. Kristietība ir pretrunīgi vērtējama parādība cilvēces vēsturē, taču nenoliedzams ir tās nozīmīgums, kā arī ietekme uz kultūru, kurai piederam mēs- rietumu civilizāciju. Savā divdesmit gadsimtu garajā vēsturē kristietība izgājusi dažādus, savstarpēji diezgan atšķirīgus attīstības posmus. Savā referātā es pievērsīšos šīs reliģijas vēstures pirmajam periodam- no rašanās laika 1.gs. līdz 4.gs. beigām, kad kristietība kļūst par Romas valsts reliģiju un ieiet jaunā attīstības posmā.
Kristietība rodas 1.gs. sākumā Romas impērijas provincē Palestīnā un sākumā ir cieši saistīta ar ebreju nacionālo reliģiju, tāpēc iesākumā sniegšu īsu Romas valsts aprakstu šajā laikā, kā arī raksturošu Palestīnas provinci un jūdaismu.
1.gs. Romas vēsturiskajā hronoloģijā ietilpst principiāta periodā. Principiāts ir īpatnējs monarhijas veids, jo juridiski valsts vēl it kā bija republika, taču faktiski kopš Gaja Jūlija Cēzara (100.- 44.g. p.m.ē.) vienpersoniskās valdīšanas laika senātam vairs nebija nekādas reālas varas1. Aplūkojot Romas politiskās norises 1.gs., redzams, ka valsts šajā laikā neturpina izvērstus iekarojumus, bet vairāk koncentrējas uz iekšējo problēmu risināšanu. Kaut arī impērijas iekšienē ir vērojamas nesaskaņas (sacelšanās Jūdejā 66.- 73.g.; pilsoņu karš 68.- 69.g.), var uzskatīt, ka valda relatīvs miers, tāpēc mūsu ēras pirmos divus gadsimtus Romā mēdz dēvēt par Pax Romana2. Sociālā struktūra bija izteikti diferencēta, impērijas iedzīvotāji dalījās Romas pilsoņos un nepilsoņos, piederība vienai no šīm grupām bija nozīmīga galvenokārt politiskajos un tiesiskajos jautājumos. Tāpat, protams, pastāvēja arī dabiskā sociālā diferenciācija- dalījums bagātajos, turīgajos un nabagajos, kā atsevišķs sociālais slānis bija vergi, kuri bija nebrīvi un beztiesiski.
Etniskā daudzveidība Romas impērijā ir iespaidīga. Impērijas provincēs dzīvo ļoti daudz dažādu lielāku un mazāku etnisku kopību un tautu, tās ir piederīgas pie dažādām valodu grupām, līdz ar to arī kultūru ziņā vērojama liela daudzveidība. Neskatoties uz to, 1.gs. Romas impērijā jau ir stipri izteikta kosmopolītisma parādība- vairākas etniskās diasporas, jauktās laulības, par saziņas valodām kalpo divas lielās valodas- latīņu valoda (impērijas rietumos) un grieķu valoda (impērijas austrumos). Senās Romas iedzīvotāju kultūras dzīve 1.gs. ir nesaraujami saistīta gan ar reliģiju un ideoloģiju, gan ar pastāvošo politisko varu. Pašu romiešu reliģija šajā laikā ir izteikti eklektiska un atvērta arvien jaunām reliģiskām vēsmām. Reliģiskie priekšstati veidojušies saplūstot senākajiem slāņiem ar izteiktu sengrieķu mitoloģijas un reliģijas ietekmi, bet, paplašinoties impērijas robežām, romiešu reliģijā turpina ienākt dažādi austrumu reliģiju un kultu elementi. Paši romieši savā dievu panteonā mēdza nodalīt vecos, sentēvu dievus (dii indigetes) un jaunos, pārņemtos dievus (dii novensides)3. Romas valsts attieksmi pret citām reliģijām šajā laikā varētu raksturot kā reliģisku liberālismu, impērijā valda tolerance pret daudzo un dažādo etnisko grupu nacionālajām reliģijām. Tolerance vērojama arī politikā- katrai iekarotajai zemei, padarot to par provinci, tika piešķirts īpašs statuss, kas pielāgots vietējiem apstākļiem.
Palestīnas reģions par Romas provinci kļūst 63.g. p.m.ē. Tāpēc m.ē. 1.gs. jūdu tautai vēl spilgtā atmiņā ir zaudētais neatkarības laiks, tas izpaužas iedzīvotāju neapmierinātībā ar pastāvošo varu. Tiek gaidīts glābējs- mesija, kurš atbrīvos tautu no romiešu kundzības, un piepildīs pravieša Jesajas sludināto. Jūdaisms senajā pasaulē ir īpatnēja parādība, tas atšķiras no citām tā laikā reliģijām ar savu monoteisma ideju. Kad Palestīna nonāk Romas pakļautībā, tai piešķir autonomijas statusu, ļaujot saglabāt zināmu pašpārvaldi un ticības brīvību. Turklāt vietvalžu veiksmīgas politikas rezultātā ebreji iegūst priviliģētas tautas statusu Romas impērijā, saņemot īpašas priekšrocības. Tomēr 1.gs. jūdaisms ir sašķēlies vairākos diezgan atšķirīgos virzienos, no kuriem daži ir ne tikai ar reliģisku, bet arī politisku ievirzi:
Saduķeji. Šo virzienu mēdz dēvēt arī par Tempļa jūdaismu. Tie ir senās priesterības pārstāvji. Pastāv uz Svēto Rakstu stingru un skrupulozu ievērošanu, neatbalsta nekādus garīgus jauninājumus, noraida ticību jebkam, kas nav minēts Rakstos, piemēram, dvēseles un miesas augšāmcelšanos, labo un ļauno garu (eņģeļu un dēmonu) eksistenci, vēršas pret farizejiem un viņu sludinātajiem likumiem. Politiski saduķeju interesēs ir esošās stabilitātes saglabāšana, tāpēc tie ir lojāli pastāvošajai varai. No tā arī izriet turēšanās pie tradīcijām, jo jauni garīgie strāvojumi varētu izraisīt tautas sacelšanos.
Farizeji. Atsevišķa garīdznieku kārta, kas izveidojusies Babilonijas trimdā. Tā kā trimdinieki tika atšķirti no jūdaisma garīgā pamata- Tempļa, viņu kopienā izvirzījās cilvēki, kas pārzināja un varēja skaidrot Svētos Rakstus, rituālus aizstāj Mozus likumu ievērošana un pildīšana. Kad pēc Babilonijas sabrukuma šī jūdu diaspora atgriežas Jūdejā, farizeji kā garīgā kārta turpina savu darbību līdzās saduķejiem. Arī farizeji vēl dalās divās virzienos: Šamaja jeb Vecajo skola un Gilela skola. Farizeji un viņu atbalstītāji tic un gaida mesijas atnākšanu.
Kumranas kopiena un esēņi. Joprojām turpinās diskusijas par to, vai šīs ir bijušas divas dažādas kustības, vai arī abi nosaukumi uzskatāmi par sinonīmiem. Šīm kopienām raksturīga eshatoloģija (mācība par pasaules galu), apokaliptisks noskaņojums. Esēņi uzskatīja, ka laicīgā dzīve un politika ir sekundāra parādība, kas tikai novērš no galvenā reliģiskā uzdevuma, tāpēc izplatīta bija prakse doties kalnos un veidot kopienas4.
Šis raksturojums sniedz ieskatu vidē, kurā veidojās kristietība. Raksturīgākās idejas ir eshatoloģisms un mesijas gaidas. Kā arī iezīmīgs ir jūdaisma daudzveidīgais sašķeltais raksturs.

1. nodaļa

Kristietības reliģiskais pamatojums ir tās Svētie Raksti- Bībele, tāpēc reliģisko priekšstatu raksturojumu sākšu ar Bībeles satura un tās tapšanas apskatu.
Bībele sastāv no divām daļām- Vecās Derības un Jaunās Derības. Vecās Derības pamatā ir jūdaisma Svētie Raksti- Tora, tās ir 5 Mozus grāmatas, likums, kas atspoguļo galvenos jūdaisma reliģiskos principus, kā arī vairāku dažādos laikos dzīvojušu ebreju praviešu vēstījumi. Kopumā Vecā Derība sastāv no 27 grāmatām. Gandrīz visi teksti sarakstīti senebreju valodā, izņēmums ir daži aramiešu valodā rakstīti fragmenti5. Vecajai Derībai ir arī vēsturiska vērtība, jo gan arheoloģiskie, gan rakstiskie avoti pierāda aprakstīto ebreju tautas vēstures notikumu patiesumu. Šos rakstus veidojusi ilglaicīga mutiskā tradīcija, pierakstīti un kanonizēti tie tika 1.gs. vidū p.m.ē6. Tā kā pirmie Jēzus mācības sekotāji bija ebreju tautības un būtībā turpināja sevi uzskatīt par jūdaismam piederīgu, Veco Derību, kuru 1.gs. sākumā gan vēl tā nesauc, viņi bez diskusijām uzskata arī par saviem Svētajiem Rakstiem. Vēlāk, kristietībai izplatoties cittautiešu vidū, kā neatņemama reliģijas sastāvdaļa līdzi nāk arī jūdaisma Svētie Raksti, un to iekļaušana Bībeles kanonā neizraisa nopietnas diskusijas un iebildumus.
Jauno Derību veido četri evaņģēliji (evaņģēlijs- no grieķu val. priecīga vēsts), Apustuļu Darbi, Apustuļu Vēstules un Jāņa Atklāsme jeb Apokalipse. Evaņģēliji stāsta par Jēzus dzimšanu, sludināšanu, nāvi un augšāmcelšanos. Apustuļu Darbos aprakstīti notikumi pēc Jēzus nāves, savukārt Vēstules ir kristietības skaidrojumi un pamācības jaunpievērstajiem kristiešiem7. Lasot Bībeli, gan Jaunajā, gan arī Vecajā Derībā mēs sastopam daudzas brīnumainas un fantastiskas epizodes, kas mūsdienu zinātnes un racionālisma laikmeta cilvēkam šķiet līdzīgas pasakām. Tas ir viegli izskaidrojams ar seno laiku cilvēka pasaules uztveri, kuram pārdabiskums un dievišķums nešķiet nekas neiespējams, jo ikdienas dzīve ir piesātināta ar mitoloģiskiem un reliģiskiem nostāstiem un mītiem.
Jautājums par Jaunās Derības rakstu tapšanas laiku un autoriem joprojām ir strīdīgs. Baznīcas tradīcija tos pasludinājusi par autentiskiem un tapušiem īsi pēc Jēzus nāves, par autoriem uzskatot tos, kuru vārdi uzrādīti darbu nosaukumos: evaņģēlijiem- divi apustuļi Matejs un Jānis, apustuļu Pētera un Pāvila mācekļi Marks un Lūka, Vēstulēm- Pāvils, Jēkabs, Pēteris un Jānis. Taču, kad līdz ar zinātnes attīstību sāka mazināties Baznīcas ietekme uz sabiedrisko domu, šo dogmu sāka apšaubīt, izvirzot hipotēzes, ka Jaunā Derība ir vēlīns darbs, tapis tad, kad katoliskā Baznīca jau ir izveidojusies un nostiprinājusies- tātad 3.gs. vai pat 4.gs. Taču šobrīd populārākais datējums ir šāds:

50.-51.g. – 1. un 2. Vēstule Tesaloniķiešiem
53.-56.g. – 1. un 2. Vēstule Galatiešiem, Vēstule Filipiešiem, 1. un 2. Vēstule Korintiešiem, Vēstule Romiešiem
56.-58.g. – Vēstule Kolosiešiem, Vēstule Filemonam
Ap 70.g. – Marka Evaņģēlijs
70.-90.g. – Lūkas Evaņģēlijs
80.-90.g. – Apustuļu Darbi, Vēstule Ebrejiem
80.-100.g. – Mateja Evaņģēlijs, Vēstule Efeziešiem
90.-95.g. – 1.Pētera Vēstule, Jāņa Atklāsme
90.-100.g. – Jāņa Evaņģēlijs, 1.-3. Jāņa Vēstule
Pirms 100.g. – Jēkaba Vēstule
Ap 100.g. – Jūdas Vēstule
Pēc 100.g. – 1. un 2. Vēstule Timotejam, Vēstule Titam
125.-150.g. – 2. Pētera Vēstule8.

Kā redzams, datējums aptver 1.gs. otro pusi un 2.gs. pirmo pusi. Turklāt uz pirmajiem divdesmit gadiem tiek attiecinātas tikai Vēstules. Būtībā tas atbilst tā brīža situācijai, jo kristietība ir vēl jauna reliģija, kas tikko sākusi izplatīties, nav vēl noformējusies, tāpēc apustuļi, kas sludinādami ir izveidojuši jaunas draudzes dažādās Romas impērijas vietās, dod norādījumus un reliģijas skaidrojumus jaunajiem kristiešiem. Tāpat loģiski izskaidrojama ir arī evaņģēliju sarakstīšana 1.gs. beigās, jo ir notikusi paaudzes nomaiņa, kristiešu skaits ir audzis, rodas vajadzība mutiski saglabāto stāstu par reliģijas dibinātāju pierakstīt. Vienlaicīgi turpinās arī Vēstuļu kā pamācību tradīcija. Šie darbi radušies neebreju un hellenizēto ebreju kristiešu vidū, tāpēc tie sarakstīti sengrieķu valodas dialektā, ko dēvē par koine9.
Taču zināms, ka Jaunajā Derībā iekļautie teksti nav vienīgie kristiešu raksti, kas tapuši šajā laikā, kaut arī tie nav iekļauti Bībelē, katoliskā Baznīca tos tomēr atzīst. 1.gs. un 2.gs. kristietībai ir daudz novirzienu, kuru mācības reliģiskos jautājumos mēdz pat krasi atšķirties. Vairākumu šo novirzienu nodēvē par maldu mācībām jeb herēzēm. Šķiet, ka agrīnās herēzes un to pretrunīgās mācības jau 2.gs. rada neizpratni un sajukumu kristiešu kopienu vidū, tāpēc 2.gs. vidū sākas Bībeles kā kanonizētu tekstu kopuma veidošana10. Jaunajā Derībā tiek iekļauti četri evaņģēliji, lai gan par Jāņa evaņģēliju tobrīd vēl tiek diskutēts. Līdz 2.gs. beigām kanonā tiek iekļauti arī Apustuļu Darbi, Vēstules un Jāņa Atklāsme, lai gan dažos no senākajiem Bībeles kodeksiem Jēkaba, Jāņa, Pētera un Jūdas Vēstules un Jāņa Atklāsme vēl nav iekļauta11. Tāpat zināms, ka pirms kanona galīgās izveidošanas dievkalpojumos kā liturģiskus tekstus lasa arī citus rakstus, kas vēlāk Bībelē netiek iekļauti. Tie ir Klementa 1. Vēstule Korintiešiem, 2. Klementa Vēstule, Barnabas Vēstule, Didahe (12 Apustuļu Mācība), „Hermas Gans” un citi kristiešu teksti12. Atbilde uz jautājumu, kāpēc tad šie teksti netiek iekļauti kanonā ir visai interesanta. Jaunā Derība sastāv no 27 grāmatām- tieši tāpat kā Vecā Derība. Tātad tekstu izvēli noteicis ierobežotais iekļaujamo rakstu skaits. Tos tekstus, kurus neiekļāva Bībelē, bet tomēr atzina par katoliskās kristietības domai atbilstošiem, nosauc par apokrifiem.
Nosaukumi Vecā Derība un Jaunā Derība Bībeles daļām doti tādēļ, lai uzsvērtu tradīciju turpinājumu un kristiešu tiesības uz jūdaisma Svētajiem Rakstiem, jo ebreju sabiedrībā jau 1.gs. otrajā pusē bija izveidojusies noliedzoša un naidīga attieksme pret tiem tautiešiem, kas sekoja jaunajai mācībai. Jūdi - Jēzus sekotāji tika ekskomunicēti, tas nozīmē - izslēgti no Tempļa kopienas, līdz ar to tika noraidītas viņu tiesības uz jūdaisma Svētajiem Rakstiem13. Derība šajā gadījumā domāta derība ar Dievu. Vecā Derība tiek noslēgta starp Dievu un Mozu, kad tas saņem no Dieva 10 baušļus, savukārt Jaunā Derība tiek noslēgta starp Dievu un cilvēci.
Lai nošķirtu herēzes, līdzās Bībelei 3.gs. sākumā rodas vēl viens kanonisks teksts- Apustuļu Ticības Apliecība, kas veidota kā koncentrēts katoliskās Baznīcas uzskatu kopsavilkums par jautājumiem, kuri ir galvenie diskusijās ar herētiķiem:

„Vai tu tici uz Dievu Visuvaldītāju Tēvu?

Vai tu tici uz Jēzu Kristu, Dieva Dēlu,
Kas dzimis no Svētā Gara un Jaunavas Marijas,
Kas piesists krustā pie Poncija Pilāta un miris
Un piecēlies trešajā dienā dzīvs no mirušajiem,
Un uzkāpis debesīs,
Un sēdies pie Tēva labās rokas,
Un atnāks tiesāt dzīvos un mirušos?

Vai tu tici uz Svēto Garu, un svēto Baznīcu
Un miesas augšāmcelšanos?”14

Kopš 4.gs. šis pats teksts parādās jau pārfrāzēts apgalvojuma teikumos un pamatā tāds arī ir saglabājies līdz mūsdienām15.
Par galveno iemeslu Bībeles kanona izveidošanai var uzskatīt daudzveidīgos herētiskos kristietības novirzienus, no kuriem katrs centās pretendēt uz īstās un pareizās mācības titulu. Tāpat kā citiem kristiešiem, arī herētiķiem bija savi autori, kas rakstīja reliģiska satura sacerējumus, tai skaitā arī evaņģēlijus16. Ar Bībeles kanona palīdzību herētiķu tekstus varēja nošķirti un turpmāk ar tiem nerēķināties.

2. nodaļa

Pirmās kristīgās kopienas veidojas Palestīnā. Uzreiz jāatzīmē, kā šīs kopienas sevi nesauc par kristiešiem, jēdziens „kristieši” nāk no sengrieķu valodas vārda christianof, kas nozīmē „Kristus ļaudis”, un pirmo reizi tiek lietots Antiohijā grieķu un hellenizēto jūdu vidē m.ē. 1.gs. četrdesmitajos gados, turklāt biežāk ar to apzīmē tos kristiešus, kas nav ebreji. Domājams, ka sākumā tā bijusi iesauka ar nicinošu pieskaņu, ko kristieši vēlāk pieņem, lai apzīmētu savu reliģisko identitāti17. Jēzus sekotāju komūnas, kas veidojas Palestīnā 1.gs. pirmajā pusē apzinās sevi kā jūdus, lasa jūdaisma Svētos Rakstus, kalpo Templim un ievēro visus Mozus likumus. No citiem jūdiem viņi atšķiras ar ticību tam, ka Jēzus ir bijis gaidītais mesija, kā arī ar eiharistiju18. Eiharistija ir rituāls, kas atspoguļo evaņģēlijos aprakstīto Svēto Vakarēdienu, tā laikā ticīgie ēd maizi un dzer vīnu, ar domu, ka tā ir Jēzus miesa un asinis. Vēl iezīmīga ir eshatoloģiskā (pasaules gala gaidīšanas) noskaņa un Jēzus otrreizējās atnākšanas gaidas. Nereti šīs komūnas norobežojas un dzīvo atsevišķi, bet tajā laikā ebreju sabiedrībā tā ir pierasta parādība, līdzīgi rīkojas arī Kumranas kopiena un esēņi19. Jēzus sekotāju kopienas savai pašpārvaldei izvēlas sonagogālo pārvaldes formu- 7 vecajo padomi, kurus dēvē par diakoniem. Šis amats, vadoties no nosaukuma „diakonija”- kalpošana-, vairāk izpaužas kā goda lieta, nevis varas postenis. Šajās kopienās darbojas arī apustuļi, pravieši, skolotāji, kas nodarbojas ar jaunās mācības sludināšanu un skaidrošanu20. Drīz vien šajā noslēgtajā sabiedrībā izveidojas pārējo ebreju nosodījums par to, ka tie piesituši krustā mesiju. Pieaugošais jūdu un jūdu- kristiešu attiecību saspīlējums noved pie pirmajām kristiešu vajāšanām. 43.g. tiek izpildīts nāvessods vienam no diakoniem- Stefanam un apustulim Cebedeja dēlam Jēkabam. 41.g. pēc vietvalža Hēroda nāves varu Jūdejā pārņem Hērods Agripa II. 44.g. viņš izsludina Jēzus sekotāju vajāšanas21. Visticamāk tam ir politisks, ne reliģisks iemesls- kristiešu kustībā viņš saskata draudus pastāvošajai varai. Liela daļa jūdu- kristiešu izklīst pa tuvākajām zemēm- Cēzareju, Samariju, Damasku, Kipru, Sīriju, kur turpina sludināšanu. Daudzi dodas uz Sīrijas galvaspilsētu Antiohiju. Tādejādi kristietība no lauku vides reliģijas pamazām kļūst par pilsētas vides reliģiju. Tie, kas vēl paliek Jūdejā tiek izkliedēti 70.g., kad pēc ebreju sacelšanās romiešu karaspēks posta Jeruzalemi22.
Antiohija ir kosmopolītiska pilsēta, te dzīvo sīrieši, jūdi, grieķi un citas tautības. Šajā vidē veidojas pirmās etniski jauktās draudzes, aramiešu valodu nomaina sengrieķu valodas dialekts koine, kas vairāk izplatīts zemāko sociālo slāņu vidē. Cittautiešu iesaistīšana reliģijā raisa diskusijas par to, vai arī neebrejiem jāievēro tādi jūdaisma likumi kā halacha tīrības, ēšanas noteikumi, Sabata ievērošana un apgraizīšana. Tas rada diezgan lielas domstarpības pašu ebreju- kristiešu starpā, taču galarezultātā sāk dominēt viedoklis, ka cittautietim nav vispirms jākļūst par jūdu, lai varētu kļūt par kristieti23.
Visticamāk, ka jēdziens „Baznīca” rodas šajā vidē, jo ģermāņu valodās kirche, church atvasināts no grieķu valodas: kyriake- „kungam piederošs”, romāņu valodās ecclesia, iglesia, chiesa, eglise- no grieķu ekklesai, kam līdzīgs arī ebreju kahal, abiem vārdiem nozīme ir „sapulce”24. Šajās kristiešu draudzēs vēl nepastāv monarhiska tipa baznīcas pārvalde, tāpēc arī vārda izvēle ir likumsakarīga, jo Baznīca tiek uztverta kā visu kristiešu kopiena, nevis atsevišķa hierarhiska garīdznieku organizācija. Nepastāv arī garīdznieku ordinēšana ar roku uzlikšanu. Par apustuli, pravieti vai skolotāju var kļūt jebkurš, viss atkarīgs no konkrētā cilvēka personības harizmas. Bez garīgajiem darboņiem ir arī laicīgie kalpotāji, kas nodarbojas galvenokārt ar labdarību25. Visticamāk, ka tieši šis labdarības princips ir galvenais iemesls kristietības straujajai izplatībai un augošajai popularitātei. Tieši tādēļ vairums pirmo kristiešu ir no zemākajiem sociālajiem slāņiem, lai arī ir ļaudis no aristokrātu un turīgo vidus.
Daudzu draudžu izveidi Romas impērijas austrumu daļas zemēs saista ar apustuli Pāvilu, savukārt Romas draudzi saista ar apustuli Pēteri. Kristietības izplatīšanās ātrums tiešām ir pārsteidzošs. Nērona izsludinātās kristiešu vajāšanas Romā 64.g. liecina par to, ka šajā laikā Pilsētā jau ir diezgan ievērojams skaits kristiešu.
Jeruzalemes tempļa nopostīšanai 70.g. ir teoloģiska rakstura sekas: kristietība vairs nejūtas piesaistīta jūdaismam un tā priekšrakstiem. Būtībā ar šo brīdi, kad Jeruzalemes draudzes nozīme zūd un par reliģiskajiem centriem kļūst Antiohija, Roma un Efeza, mēs jau varam runāt par kristietību kā par atsevišķu reliģiju26.
1. un 2.gs. mijā kristietība jau ir izplatījusies Mazāzijā, Sīrijā, Maķedonijā, Grieķijā un Romā. Impērijas rietumu daļā gan šī parādība vērojama mazākā mērā. Galvenais kristietības reģions ir Mazāzija. Ap 111.- 113. g. Bitīnijas pārvaldnieks Plīnijs ziņo imperatoram Trajānam, ka kristietība atrauj iedzīvotājus no dievkalpošanas tempļos, tie vairs nevēlas upurēt dieviem27. Tik plaša reliģijas izplatība sekmē dažādu novirzienu, jeb tā dēvēto herēžu rašanos, kas savukārt rada nepieciešamību pēc daudzo draudžu apvienošanas vienotā Baznīcā, lai vieglāk būtu kontrolēt reliģijas teoloģiskās un rituālās uztveres interpretāciju. 2.gs. sākumā rodas jēdziens „katoļu Baznīca”. Pirmo reizi to lieto Antiohijas bīskaps Ignācijs ap 110.g. vēstulē Smirnas draudzei. Nozīme tam ir „visa, kopīgā Baznīca”. Tulkojot latīņu valodā tas ir „ecclesia catholica”28. Ignācija laikā jau nostabilizējas trīs garīdznieku amati: bīskaps, prezbiteris un diakoni. Palielinās bīskapa vara- reliģiskos rituālus vairs nedrīkst izpildīt bez viņa klātbūtnes. Tā līdzšinējo kristietības demokrātismu strauji nomaina monarhisks episkopāts, veidojas hierarhiskā struktūra29. Tagad, lai kļūtu par garīdznieku, vajadzīga īpaša iesvētīšana no jau atzītas garīgās autoritātes puses: ordinēšana jeb „roku uzlikšana”. Šis rituāls ir pārņemts no jūdaisma30. No vienas puses baznīcas hierarhija ir aizsargs pret savādākas izpratnes mācību veidošanos, bet no otras puses- veicina kristīgās kopienas dalīšanos garīdzniekos jeb klēros un pārējos- lajos. Bīskapu vara vēl vairāk nostiprinās pēc 250.g. Decija vajāšanām Kartāgā, kad jāizlemj, kā rīkoties ar atkritušajiem garīdzniekiem. Turpmāk ievieš bīskapu horizontālo atzīšanu, lai ordinētu bīskapu, klāt jābūt vismaz vēl trijiem bīskapiem, tāpat notiek nepārtrauktas sarakstes, tiek rīkotas sinodes31. 313.g. Nīkajas koncilā Baznīcas pārvaldē iejaucas valsts. Konstantīns I Baznīcas provinces vienādo ar valsts provincēm, katrai ieceļ savu metropolītu un sinodi32. Kristietības pasludināšanu par valsts reliģiju 395.g. nevar vērtēt viennozīmīgi. No vienas puses to var uzskatīt par kristietības uzvaru pār apspiedējiem, jo kristieši ir pārcietuši visas nežēlīgās vajāšanas un saglabājuši savu reliģiju. Bet no otras puses šis notikums aizsāk jaunu posmu kristietības attīstībā, kurā izpaužas strauja līdzšinējo kristīgo vērtību degradācija, reliģijas vārdā uzplaukst vardarbība un neiecietība pret citādāk domājošajiem.

3. nodaļa

Atsevišķu nodaļu veltīšu jautājumam par Jēzu, jo kristietības kodols ir ticība Jēzum Kristum, tādam, kā to attēlo evaņģēliji. Taču Baznīcas varai kļūstot vājākai un vienlaicīgi pieaugot zinātnes nozīmei, sāka apšaubīt Bībeles dogmas, tai skaitā arī Jēzus Kristus vēsturisko eksistenci. Mūsdienās gan lielākā daļa vēsturnieku neapšauba Jēzus kā vēsturiskas personas eksistenci. Tomēr, kaut arī ir atrasti nekristiešu rakstīti vēstures avoti, kas varētu apliecinātu Jēzus Kristus vēsturisko darbību m.ē. 1.gs. sākumā, tie tomēr ir strīdīgi un joprojām tiek apšaubīti. Viena no šādām liecībām ir ebreju izcelsmes vēsturnieka Jozefa Flāvija 93. vai 94. gadā rakstītā darba „Jūdu senatne” fragments (XVIII:3):

„Ap to laiku parādījās gudrs cilvēks- Jēzus, ja viņu vispār var saukt par cilvēku; viņš patiesi paveica brīnumainus darbus un mācīja cilvēkus, kas tiecās pēc taisnības. Viņam pievienojās daudz jūdu, kā arī daudz grieķu. Viņš bija mesija (Kristus). Un pēc tam, kad Pilāts mūsu ievērojamāko cilvēku nodevības dēļ sodīja viņu ar nāvi krustā, tie, kas viņu mīlēja no paša sākuma, mīlēja viņu joprojām. Patiesi, viņš parādījās trešajā dienā, atkal dzīvs, ar to piepildīdams dievišķā pravieša pareģoto šo un vēl tūkstošiem citu brīnumu. Vēl šobrīd nav sarukusi to ļaužu cilts, kas nosaukti pēc viņa par kristiešiem.”
Taču pēc rūpīgas vēsturiskās un lingvistiskās analīzes ticis secināts, ka šis fragments ir vēlāks iespraudums, ko nav rakstījis pats autors. Var konstatēt, ka šī interpolācija notikusi ap 3. un 4. gs. miju, jo 3.gs. pirmajā pusē Origens savā darbā „Pret Celzu” min, ka Jozefs Flāvijs nav ticējis Jēzum kā mesijai, savukārt 4.gs. sākumā vēsturnieks Cēzarejas Eizēbijs savā darbā „Baznīcas vēsture” jau atstāsta citēto epizodi. Jozefa Flāvija darbā „Jūdu senatne” ir vēl divi fragmenti, kas varētu apliecināt Bībeles sniegtās ziņas. Fragments (XX:9), kas apraksta Jēkaba, „par mesiju sauktā Jēzus brāļa” nāvi, arī neiztur autentiskuma kritiku. Savukārt fragmentā par Jāņa Kristītāja nāvi (XVIII:5) netiek minēta nekāda Jāņa saistība ar Jēzu33. Citos nekristiešu Romas vēsturnieku, t.i. Plīnija Jaunākā, Tacita, Svetonija un Hadriāna darbos Kristus vārds tiek tikai pieminēts, vai arī stāstījums veidots kā leģendas atstāsts, līdz ar to ziņas ir netiešas34. Šī nenoteiktība arī ir pamats joprojām nerimstošajām diskusijām par Jēzus vēsturiskumu. Personīgi es uzskatu, ka Jēzus kā vēsturiska pravieša eksistence nav nekas neiespējams un ir pat loģiski pamatojama. Mana viedokļa argumentācija ir vairāk socioloģiska rakstura: 1.gs. sākumā ebreju tautai ir sava noformējusies un kanonizēta nacionālā reliģija, jaunas mācības parādīšanās šāda vidē manuprāt var būt izskaidrojama tikai ar viena konkrēta cilvēka- pravieša darbību.
Vārds „Jēzus” ir grieķiskota forma no senebreju vārda „Jehošua”, kas nozīmē „Jahve ir glābiņš”. Šis personvārds ebreju vēsturē 1. un 2.gs. nav nekas neparasts, ir konstatētas apmēram 20 vēsturiskas personas ar šādu vārdu. Savukārt pielikums „Kristus” ir radies jau mazliet vēlāk, kad agrīno kristiešu kopienās izveidojas uzskats, ka Jēzus ir bijis pravieša Jesajas sludinātais mesija. „Māshīah” senebreju valodā nozīmē „iesvaidītais”, „Kristus” (Christos) ir tulkojums grieķiski35.
Tātad es savā referātā pārstāvu viedokli, ka Jēzus bija vēsturiska persona, kas darbojies kā pravietis un sludinātājs Palestīnā m.ē. 1.gs. sākumā. Viņa mācība vēlāk pārauga kristietībā, kuras agrīnās reliģiskās un ētiskās vērtības tiek atspoguļotas Jaunās Derības evaņģēlijos, līdz ar to evaņģēlijus lielākā vai mazākā mērā var uzskatīt par Jēzus sludinātās mācības pamatprincipu atspoguļojumu. Iepazīstoties ar evaņģēlijiem, redzam, ka kristietība tās sākotnējā veidolā mudinājusi uz humānismu, līdzcietību, labdarību, cilvēkmīlestību, vienlīdzību. Būtībā agrīno kristietību varētu raksturot kā reliģiski filozofisku mācību, jo tā vēl nav apaugusi ar kultiem un rituāliem. Taču tā nav nošķirama no jūdaisma, evaņģēliji aicina ievērot Mozus likumus un apmeklēt Templi, pretrunas ar Veco Derību ir tikai dažos jautājumos, piemēram par etnisko un sociālo nevienlīdzību, atriebību. Būtiskākā atšķirība ir Dieva izpratne: jūdaismam Jahve ir dusmīgs un visvarens soģis36, bet agrīnajā kristietībā to uztver kā mīlošu tēvu. Pēc evaņģēlijos sniegtajām ziņām var spriest par zināmu līdzību ar tā laika jūdaisma novirzienu Kumranas kopienu, jo arī šai mācībai bija humāniska ievirze, tās piederīgie nodarbojās ar labdarību37.
Iespējamais Jēzus darbības laiks ir ap 29. gadu. Viedokļi par sludināšanas ilgumu dalās: no dažiem mēnešiem līdz pat vairākiem gadiem. Pravieša nāve- piesišana krustā-, nav nekas neparasts, tajā laikā tas ir izplatīts romiešu soda veids dumpiniekiem38. Pēc Jēzus nāves, kas varēja būt ap 30.g., agrīno kristiešu mutiskajā tradīcijā pravietis pamazām tiek dievišķots, līdz kamēr evaņģēlijos 1.gs. beigās viņam jau tiek piedēvēta pārdabiska izcelsme- jaunava ieņēmusi Jēzu no Svētā Gara. Nostāsti par nedabisku, dievišķu ieņemšanu un cilvēku pielīdzināšana dievam senajā pasaulē nav nekas neparasts. Interesants ir diezgan detalizētais Jēzus brīnumdarbu un dziedināšanu apraksts. Tos var uzskatīt par laika gaitā tapušām leģendām, bet var arī meklēt tam racionālu izskaidrojumu, piemēram, ja pieņemam, ka Jēzus dziedināja cilvēkus ar zālēm, kas vienkāršajai tautai varbūt nebija pieejamas, tad cilvēku atmiņā saglabājās šie dziedināšanas darbi, kas vēlāk jau ieguva pārdabisku izskaidrojumu.
Pēc Jēzus nāves agrīno kristiešu kopienas turpināja dzīvot eshatoloģiskā noskaņojumā. Gaidot pasaules galu, pamazām veidojās uzskats, ka pravietis Jēzus kā Dieva sūtnis drīz atnāks vēlreiz un dibinās sludināto „Dieva valstību”. Apustuļa Pāvila Vēstulēs, kas tapušas 1.gs. otrajā pusē jau iezīmējas idejas, kas vēsturisko Jēzu pārvērš ticības Jēzū Kristū- pravietis pamazām kļūst par Dieva substanci. Tiek izvirzīta doma, ka Jēzus ir „Jaunais Ādams”: ikviens cilvēks cēlies no pirmā cilvēka Ādama, kurš grēkoja un tika padzīts no Paradīzes, tādejādi piedzimstot cilvēks manto Ādama „iedzimto grēku” un tāpēc ir lemts nāvei, taču Jēzus kā „Jaunais Ādams” savā nāvē pie krusta ir izpircis visus cilvēces grēkus un ticība Viņam ir vienīgais veids, kā iegūt augšāmcelšanos39. Vēl šajās vēstulēs parādās jautājums par Jēzus preeksistenci- eksistenci jau pirms iemiesošanās cilvēka auglī caur Svēto Garu. Apvienojot idejas no Vecās Derības Zālamana pamācības par Gudrību kā Dieva instrumentu un palīgu pasaules radīšanas gaitā ar grieķu stoicisma mācību par Logosu (no grieķu valodas- vārds), tiek izveidots priekšstats par Jēzu kā Dieva līdzgaitnieku jau no pasaules pirmsākumiem40. Jēzus Kristus preeksistences idejas tālāka attīstība noved pie domstarpībām kristiešu starpā, 2.gs. veidojas dažādi novirzieni, kurus katoliskā Baznīca nodēvē par maldu mācībām jeb herēzēm. Tā, piemēram, ebionīti preeksistenci noliedz, viņi uzskata, ka Jēzus ir parasts cilvēks līdz brīdim, kad ar Svētā Gara iemiesošanos Dievs viņu it kā „adoptē”, padarot par savu Dēlu. Savukārt monarhiānisti uzsver monoteismu un Dieva monarhiju, viņu mācībā Jēzus Kristus nebija Dievs, bet cilvēks, kurā iemājojis bezpersonisks Dieva spēks. Preeksistences interpretācijas galējs paveids ir patripasiānisms, pēc kura uzskatiem pie krusta cietis pats Dievs Tēvs41. Iebildumi un pretargumenti herēzēm sastopami 2.gs. apoloģētu darbos, kuru traktāti pamazām izaug par vienotu logosa kristoloģiju, kā spilgtākais piemērs minami Svēta Justīna Mocekļa darbi42.
3.gs. kristoloģija jau kļūst izteikti attālināta no realitātes, tas spilgti parādās, piemēram, Aleksandrijas Klementa darbos:

„Kas attiecas uz Pestītāju, tad būtu nenopietni uzskatīt, ka miesa Viņam prasīja parastos līdzekļus tās uzturēšanai. Jo Viņš ēda ne jau, lai uzturētu miesu, kas pastāvēja, pateicoties Viņa svētajai enerģijai, bet tikai tāpēc, lai kāds nedomātu par viņu ko sevišķu. - - - Viņš bija absolūti bezkaislīgs, nepakļauts jūtām- priekiem vai bēdām.”43

Būtībā Jēzus Kristus preeksistences ideja ir pretruna jūdaiskās tradīcijas monoteismam, ko pārņēmuši arī agrīnie kristieši. 2. un 3. gs. teologu vidū vēl nevalda īstas skaidrības par Jēzus Kristus un Dieva attiecībām, no viņu darbiem var secināt, ka Dēls ir pakārtots Tēvam. Taču Nīkajas koncilā 313.g. izveido Baznīcas ekumenisko ticības apliecinājumu, pēc kura Jēzus Kristus ir „Dievs no Dieva, gaisma no gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, dzemdināts, ne radīts no tēva substances”. Dēla pakārtotība Dievam Tēvam tādejādi tiek nomainīta ar substanciālu Dēla un Tēva vienlīdzību, līdz ar to turpmāk var runāt par „Dievu Dēlu” un „Dievu Tēvu”44. 381.g. 2. ekumeniskajā Konstantinopoles koncilā apstiprina Trīsvienības formulu, ko izstrādājuši „trīs kapadokieši” (Kapadokija Mazāzijā)- Basilijs Lielais, Gregors no Naciancas un Gregors no Nisas. Tādejādi tiek definēta arī Svētā Gara vienlīdzība ar Dievu Tēvu un Dievu Dēlu45.

4. nodaļa

Kā jau minēju, tad tas, ko dēvējam par agrīno kristietību, sākotnēji ir jūdaisma novirziens, tādēļ kristietība ir pārņēmusi daudzas jūdaisma idejas gan pasaules uztverē, gan rituālos. Tā kā Tora ir svētie raksti, tad tur rakstītais tiek uzskatīts par neapstrīdamu, tādēļ arī priekšstati par pasaules radīšanu un pasaules uzbūvi (elle, paradīze) ienāk no jūdaisma. Tāpat kristietība pārņem un tālāk attīsta jaunākas jūdaisma idejas par garīgajām būtnēm eņģeļiem un dēmoniem. Kristīšanās ar iegremdēšanos ūdenī arī ir jūdaisma rituāls, ko vēlāk pilsētas vidē nākas racionalizēt46. Arī kristietības galvenajam sakramentam- eiharistijai jeb Svētajam vakarēdienam (Pēdējam vakarēdienam) aizsākums meklējams jūdaisma tradīcijās. Tās prototips ir esēņu agapes mielasts, kur jūdaisma asiņainais upuris jau ir aizstāts ar maizi un vīnu47. Kristietībā šis rituāls iegūst sakramentālu nozīmi, maize simbolizē Jēzus miesu, vīns- Jēzus asinis. Šī izpratne redzama jau evaņģēlijos, kur aprakstīts Jēzus Pēdējais Vakarēdiens. Šķiet, ka līdz 1.gs. beigām rituāla norise vēl ir diezgan brīva un nenoteikta, bet jau apustuļa Pāvila Vēstulēs, kā arī vēlāk Didahē tiek doti konkrēti norādījumi eiharistijas norisei48. 2. un 3.gs. mijā Aleksandrijas Klements raksta, ka maize un vīns nevis simbolizē, bet ir Jēzus Kristus miesa un asinis, jo logoss iemiesojas materiālajā, turklāt priesteris prezentē pašu Kristu. Šeit jau redzama ietekme no grieķu reliģiskajiem kultiem, kur uzskatīja, ka rituālam maksimāli jāatspoguļo par prototipu ņemtā sakrālā notikuma norise49. Tā eiharistija kā piemiņas rituāls pāraug garīgas nozīmes sakramentā ar mērķi veidot tiešu saikni ar Jēzu Kristu un Dievu.
2.gs. kristietība jau ir izplatījusies dažādos Romas impērijas reģionos, tāpēc tās turpmāko attīstību ietekmē konkrētā kultūras vide, kas daudzām draudzēm ir atšķirīga. Tas, šķiet, ir galvenais iemesls daudzajām herēzēm jeb maldu mācībām, kas rodas dažādi interpretējot Svētos rakstus. Uzreiz jāatzīmē, ka par maldīgām tās nodēvē katoliskā Baznīca, paši herētiķi sevi uzskata par īsteniem kristiešiem, līdz ar to ortodoksālo apoloģētu diskusijas ar herētiķiem nevajadzētu uzskatīt par „labā un ļaunā cīņu”, kā to vēlāk pasniedz katoliskā Baznīca, bet gan par dažādu, dažreiz pat līdzvērtīgu kristietības interpretāciju diskusijām, kuru rezultātā viena mācība kļūst par dominējošo un tāpēc pārējās pasludina par nepareizām. Protams, ka šis „pareizums” vai „nepareizums” līdz ar to ir diezgan nosacīts. Tā, piemēram, katoliskā Baznīca par herētiķiem pasludina arī jūdaiskā kristietisma paveidus, jo uzskata šo mācību par novecojušu un iesīkstējušu. Bet būtībā jūdeokristieši ir tie, kas bez pārtraukuma mantojuši kristietības pašus senākos uzskatus. Lielākais no jūdaisma kristietības virzieniem ir ebionīti. Viņi noraida Jēzus dievišķumu un preeksistenci, kā arī pārdabisko ieņemšanu un uzskata viņu par cilvēku- dižu pravieti, kurā Dievs savu spēku iemieso kristīšanas brīdī, tā it kā „adoptācijas” ceļā padarot Jēzu par savu dēlu. Ebionīti stingri pieturas pie visiem Vecās Derības un Mozus likumiem, neapšauba jūdaisma priekšnosacījumus par apgraizīšanos un Sabata ievērošanu, jo uzskata, ka Jēzus nebija nācis pestīt cilvēci, bet gan atgādināt par likumiem un to pildīšanu. Šajā mācībā ir izteikts duālisms, labā un ļaunā princips, vīrišķais un sievišķais, kas gan izriet no viena Dieva. Ebionītu mācības piekritēji nekad nav bijuši lielā skaitā, bet tomēr šis virziens pastāv vēl vairākus gadsimtus.
Īpašu vietu starp herēzēm ieņem gnosticisms. Ar šo nosaukumu apzīmē vairākas reliģiskas kustības, kuras nav izaugušas no kristietības, bet gan pārņēmušas daudzus tās elementus. Galvenā gnosticisma iezīme ir sinkrētisms, tas nozīmē- dažādu reliģisku un filozofisku priekšstatu bezprincipiāls apvienojums vienā mācībā. Gnosticisms sevī apvieno gan daudzus kristietības elementus, gan idejas no Ēģiptes hermētisma, persiešu duālisma, Babilonijas astrālajiem priekšstatiem un citām senās pasaules reliģijām un filozofijām. Gnosticisma uzplaukuma periodā 2.gs. vidū tas ir samērā izplatīts un populārs, it sevišķi intelektuāļu aprindās. Kaut arī ortodoksālā Baznīca kristīgo gnosticismu pasludina par herēzi, tomēr austrumu kristietībā vērojama gnosticisma ietekme, īpaši tas iespaidojis Aleksandrijas teoloģisko skolu. Tāpat askētismu kristietībā iespaidojis gnosticisma uzskats, ka matērija (miesa) ir ļauna, tas ir cietums, kurā ieslodzīts gars.
Kaut arī daudzie dažādie gosticisma mācību paveidi bieži nonāk pretrunā kristietībai ļoti būtiskos jautājumos, tomēr vērojama tieksme tikt atzītiem no ortodoksālās Baznīcas puses. Pretēja ievirze ir Markiona dibinātajai Markionistu baznīcai. Atšķirībā no gnostiķiem, kas visi dibina skolas, Markions pēc izraidīšanas no katoļu Baznīcas 144.g. nodibina pats savu baznīcu, tādejādi piesakot sevi kā tiešu kristietības sāncensi. Šīs mācības teoloģija ir duālistiska, tajā eksistē divi dievi: viens dievs ir tas, kurš radījis un pārvalda materiālo pasauli, viņš ir stiprs un dusmīgs, virza cilvēces vēsturi, prasa asiņainus upurus un ved cilvēkus karos, prototips tam ir ebreju Jahve, bet tālāk, „aiz” šī dieva ir Jēzus sludinātais bezgalīgas mīlestības un piedošanas dievs. Līdz ar to šī kustība māca noraidošu attieksmi matēriju un ķermeni, pastāv uz pilnīgu askēzi un celebātu visiem draudzes locekļiem. Kaut arī markionismam ir diezgan daudz piekritēju, 3.gs. tas jau ir izzudis, kas gan nav nekas pārsteidzošs, ņemot vērā absolūto celebātu. Savu baznīcu dibina arī Montāns, izbijis pagānu priesteris, kurš ap 155.g. pieņem kristietību. Viņa mācība principiāli neatšķiras no kristietības, pie herēzēm to pieskaita tādēļ, ka Montāns sevi pasludina par Svētā Gara iemiesojumu un sludina drīzu otrreizēju Jēzus atnākšanu, kam sekos pasaules gals, turklāt tas notiks pašreizējās paaudzes laikā. No tā izriet stingrie ētiskie priekšstati un celibāts, jo pēc šīs galējās eshatoloģiskās uztveres cilvēku populācijas atjaunošanās nav vajadzīga, līdz ar to montānisms tāpat kā markionisms nav ilglaicīga parādība50.
Vairums šo herētisko mācību rodas dažādi interpretējot kristietības pamatjautājumus, tāpēc katoliskā Baznīca ir spiesta nostiprināt gan savu hierarhisko struktūru, gan veidot Bībeles kanonu un ieviest dogmas ticības jautājumos. Tā, piemēram, 2. un 3.gs. mijā Tertuliāns raksta: „Ir jātic bez pamatojuma, jo domāšana noved pie filozofijas, bet kristietība ir ticība bez šaubām”51.
Paralēli šādiem teoloģiskiem jautājumiem norisinās diskusijas par tīri praktiskām lietām, piemēram, par Lieldienu datumu. Bīskapi impērijas austrumos pastāv uz ebreju Pessah, kas iekrīt dažādās nedēļas dienās, bet Romā to svin tikai svētdienā. Šis jautājums tiek risināts gandrīz 50 gadu garumā 2.gs. otrajā pusē, notiek vairākas bīskapu sinodes, veltītas tieši šai tēmai. 2.gs. beigās dominē Romas tradīcija, taču Mazāzijas reģions saglabā veco datumu. Romas bīskaps Sv.Viktors (189.- 198.g.) šī iemesla dēļ Efezas bīskapu Polikartu un citus nepaklausīgos paziņo par ekskomunicētiem. Šī rīcība jau iezīmē Romas bīskapu tieksmi pēc monarhiskas varas pār visu katoļu Baznīcu, ko Romas draudze pamato ar tiešo apustuļa Pētera pēctecību, kuram pēc evaņģēlijiem Jēzus esot uzticējis dibināt Baznīcu52.
3.gs. notiek pārmaiņas kristiešu tikumiskajā attieksmē. 1. un 2.gs. kristiešus var raksturot kā ticības cilvēkus, kas no savas pārliecības neatsakās pat nežēlīgu spīdzināšanu laikā. Reliģija viņiem ir patiesība, kuras priekšrakstus viņi pilda saskaņā ar sirdsapziņu. Par to liecina Didahe (1. un 2.gs. mija), kur askētisms parādās kā ideoloģija, nevis pamācība53. Šī sirdsapziņas ideoloģija arī ir galvenais kristiešu vajāšanu iemesls, jo kristieši, ticēdami tikai vienam Dievam, nespēj pieņemt domu par upurēšanu elktēlu priekšā, bet pēc Romas likumiem atteikšanās upurēt valsts dieviem nozīmē nelojalitāti un dumpīgumu, līdz ar to kristieši un viņu fanātiskā pašupurēšanās idejas vārdā tiek uztverti kā nopietns drauds Romas valstij. Bet jau 2.gs. vidū darbā „Hermas Gans” ir runa par to, ka pēc nāves kristietis saņems proporcionālu atmaksu saviem darbiem, tātad jau šajā laikā rodas nepieciešamība pēc ētisko principu atgādināšanas54. 3.gs. daudzi ir kristieši nevis pārliecības pēc, bet gan tāpēc, ka, piemēram, jau piedzimuši kristiešu ģimenē. Kartāgas bīskaps Kipriāns savos darbos pārmet kristiešiem alkatību, nežēlību un skaudību, brāļošanos un laulības ar nekristiešiem55. Kaut arī 3.gs. ir laiks, kad veidojas aizsākums mocekļu kultam (piemin viņu nāves dienas, tur godā relikvijas), pēc Decija vajāšanām 250.g. redzams, ka ļoti daudzi kristieši viegli atmet kristietību un upurē pagānu dieviem, lai izvairītos no spīdzināšanām, bet pēc tam vēlas iekļūt atkal Baznīcā. Tā kā šo atkritēju ir diezgan daudz, rodas jautājums, vai mīkstināt attieksmi pret tā saucamo Jūdasa grēku, vai nē. Viedokļi dalās. Dominē Kipriāna viedoklis, kas paredz, ka atkritēji jāpieņem atpakaļ tikai īsi pirms nāves, lai viņi nomirtu kā kristieši. Tā pamatojums ir Baznīcas salīdzināšana ar Noasa šķirstu: tie, kas paliek ārpusē- „noslīkst”, pestīšanu saņem tikai tie, kas ir ortodoksālajā Baznīcā. Kipriāns arī nonāk pie dogmatiskā secinājuma, ka ārpus Baznīcas labu cilvēku nav56.
4.gs. pēc 313.g. Nīkajas koncila, kad kristietību atzīst par līdztiesīgu citām valsts reliģijām, Baznīcā sāk ieplūst arvien vairāk cilvēku, kuri tai pievēršas nevis pārliecības, bet izdevīguma dēļ. Konstantīns I vēl piekopj reliģiski lojālu politiku, taču pēc viņa nāves, kad valsts tiek sadalīta starp abiem dēliem, impērijas austrumu daļas valdnieks Konstancijs jau izvērš vajāšanas pret nekristiešiem: slēdz tempļus, par upurēšanu paredz nāvessodus, iznīcina mākslas darbus57.
Jau 3.gs. iezīmējas atšķirības starp rietumu un austrumu baznīcu. Austrumos koncentrējas uz teoloģiju, ko iespaido platonisma filozofija, rietumos uzmanības centrā ir praktiskā Baznīcas dzīve un kārtības normas58. 4.gs. otrajā pusē Romas bīskapi uzsāk mērķtiecīgu garīgās varas pārņemšanu savās rokās, pamatojot to ar tiešo apustuļa Pētera pēctecību. Kaut arī Romā zem Sv. Pētera katedrāles ir atrasts kaps, kur varētu būt apglabāts apustulis Pēteris, skaidru pierādījumu tam, ka tieši viņš ir dibinājis Romas draudzi nav. Pirmkārt tieksme pēc dominantes izpaužas ar pāriešanu latīņu valodā, tiek tulkota gan liturģija, gan Bībele59.

Secinājumi

400 gadu laikā kristietība piedzīvojusi stipras pārvērtības gan reliģisko priekšstatu, gan draudžu organizācijas ziņā, kā arī stipri mainījušies kristiešu ētiskie uzskati. Tam iemesls ir vide, kurā kristietība veidojas: raibs etniskais sastāvs, dažādu kultūru ietekme, nežēlība un vardarbība kā galvenie valsti stiprinošie paņēmieni, kā arī vispārējā dekadences atmosfēra Romas impērijā. Par valsts reliģiju kristietība kļūst ar vairāk vai mazāk, bet tomēr jau izveidojušos un nostabilizējušos garīdzniecības hierarhisko struktūru un reliģisko sistēmu, to vēl vairāk nostiprina baznīcu celšana, kas tiek uzsākta pēc 4.gs. ar valsts atbalstu. Jau ir iezīmējušās atšķirības rietumu un austrumu kristietībā, kas kļūst par iemeslu pirmajai Baznīcas šķelšanai.
395.g. Romā aizliedz visas pagāniskās reliģijas un herēzes. Pēc tā laika valsts likumiem tas nozīmē, ka kristietība ir kļuvusi par valsts reliģiju. Pret citādāk ticošajiem un domājošajiem tiek izvērstas represijas. Kristietība no humāniskas reliģiski filozofiskas mācības ir kļuvusi par vardarbīgu varas līdzekli. Pēc 4.gs. kristietība ir nesaraujami saistīta ar valsti, līdz ar to turpmāk kristietības vārdā valsts paspārnē norisinās organizēta kristietības pretinieku, reliģisko konkurentu un oponentu iznīcināšana. Galvenais iemesls tam ir dogma par kristietību kā par vienīgo pareizo reliģiju, pasaules uztveri, dzīvesveidu un ticību. Lai gan var uzskatīt, ka šī izpratne ir deformēta, jo konkrētā dogma radusies laikā, kad cilvēka pievēršana kristietībai ar vardarbīgiem līdzekļiem ir nepieņemama un neiedomājama situācija.
Ja salīdzinām kristietību 4.gs. ar kristietību 1.gs., tad pārsteidzošākā atšķirība vērojama ētiskās morāles normās. Pirmie kristieši reliģijas iespaidā atteicās stāties armijā, lai nebūtu jānogalina. Pēc 4.gs. nogalināt kristietības un Dieva vārdā ar laiku kļūst par normu.

Izmantotā literatūra

Donīni A. Kristietisma sākumi. – Rīga, “Zinātne”, 1984.
Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. - Apgāds „Atēna”, Rīga, 2003.
Rubenis A. Senās Romas kultūra. – „Zvaigzne ABC”, Rīga, 1999.
Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313) - Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes izdevniecība, Rīga, 1995.g.
Токарев C.A. Религия в истории народов мира. - Москва, Издательство политической литературы, 1986.

1 Rubenis A. Senās Romas kultūra. 82.- 83.lpp.
2 Turpat. 74.lpp.
3 Токарев C.A. Религия в истории народов мира. 427.lpp.
4 Токарев C.A. Религия в истории народов мира. 373.- 374. lpp.
5 Donīni A. Kristietisma sākumi. 11.lpp.
6 Turpat. 11.lpp.
7 Donīni A. Kristietisma sākumi. 12.lpp.
8 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 75.lpp.
9 Donīni A. Kristietisma sākumi. 13.lpp.
10 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 156.lpp.
11 Turpat. 156.- 157.lpp.
12 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 157.lpp.
13 Turpat. 61.lpp.
14 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 158.lpp.
15 Turpat. 158.lpp.
16 Turpat. 156.lpp.
17 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 41.lpp.
18 Turpat. 36.lpp.
19 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 59.lpp.
20 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 60.lpp.
21 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 36.- 37.lpp.
22 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 62.lpp.
23 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 42.lpp.
24 Turpat. 29.lpp.
25 Turpat.
26 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 72.lpp.
27 Turpat. 83.lpp.
28 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 41.lpp.
29 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 123.- 124.
30 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 45.lpp.
31 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 197.lpp.
32 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 58.lpp.
33 Donīni A. Kristietisma sākumi. 42.- 45.lpp.
34 Turpat. 47.lpp.
35 Turpat. 41.lpp.
36 Токарев C.A. Религия в истории народов мира. 358.lpp.
37 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 49.- 50.lpp.
38 Turpat. 54.lpp.
39 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 68.lpp.
40 Turpat. 132.lpp.
41 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 136.- 154.
42 Turpat. 121.lpp.
43 Turpat. 220.lpp.
44 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 58.- 59.lpp.
45 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 61.lpp.
46 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 50.lpp.
47 Turpat. 29.lpp.
48 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 85.lpp.
49 Turpat. 202.- 203.lpp.
50 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 134.- 154.
51 Turpat. 187.lpp.
52 Turpat. 162.- 163.lpp.
53 Turpat. 97.lpp.
54 Taivāns L.G. Teoloģijas vēsture. I daļa. Pirmskristīgo laikmets (A.D. 1-313). 238.lpp.
55 Turpat. 192.- 193.lpp.
56 Turpat. 196.lpp.
57 Kings H. Katoļu baznīca: Īsa vēsture. 59.lpp.
58 Turpat. 243.lpp.
59 Turpat. 63.- 64.lpp.



book | by Dr. Radut