Skip to Content

Pārdomas par marksismu

“Te sava noteikta ietekme bija vācu, it īpaši Heidegera eksistenciālismam. Arī Francijā, kur kapitālisma pretrunas sasniedza īpaši asu pakāpi, liela inteliģences daļa izjuta neapmierinātību ar visu pastāvošo, pārdzīvoja tai raksturīgās sīkburžuāziskās svārstības. Tā uztvēra Heidegera domu, ka jānomaina visa vecā filozofija un tās vietā jāliek pamati jaunai metafizikai, lai rastu kādu pagriezienu cilvēku garīgajā satversmē, visā pasaules uztverē, ja ne tās izmainīšanā. Šī miglainā, abstraktajās konstrukcijās ieslēptā, uz oriģinalitāti pretendējošā, odiozā nāves kā eksistences sintēzes glorifikācija saistīja franču inteliģences uzmanību. Eksistenciālisma motīvi aizvien vairāk parādījās literatūrā un mākslā, sevišķi sirreālismā, kura dzimtene bija Francija. Pat tādas acīm redzami objektīvas kategorijas kā matērija, laiks, telpa, dzīvība, nāve Heidegera sludinātajā un arī Francijā pārņemtajā eksistenciālisma iegrimst subjektīvisma virpulī un izmisuma jutoņā.” (avots "www.liis.lv/paslit/Literatura/26b/Sartrs,citati.htm")

Te runa iet par pirms 2.pasaules kara laiku un noskaņojumu pēc 2.pasaules kara jeb laikmeta, kad Latvija sāka savu eksistenci aiz “dzelzs priekškara” kopā ar citam brālīgajām “padomju cietuma” tautām. Tā sakot, kapitālisma pretrunas, kas atklāti izpaužas arī mūsdienās, un arī mūsdienās mums ir jārisina kapitālisma problēmas.

Un mūsdienu Latvijas populārākā filosofija ir šis pats pēckara eksistenciālisms, kura viens no interesantākajiem autoriem ir Žans Pols Sartrs.

“Sartrs savā "Dialektiskā prāta kritikā" pauž domu, ka marksisms principā pareizs, taču tā mūsdienu stadijā esot vairāki trūkumi - proti, marksistiskais formālisms izslēdzot individuāli savdabīgo, tas pārvēršot cilvēkus savas šķiras pasīvos instrumentos, ignorējot nejaušību, subjektīvo un eksistenciālo realitāti. Marksismam, no Sartra viedokļa, trūkst “starpposmu sistēmas”. To tad arī piedāvā Sartrs. Viņš gribot papildināt marksismu trijos “starpposmu” jautājumos: psihoanalīzē, socioloģijā un fenomenoloģiskajā “izpratnes metodē”.” (avots "www.liis.lv/paslit/Literatura/26b/Sartrs,citati.htm")

Savukārt Latvijā, atjaunojot savu pirmskara Ulmanismu jeb “zemnieku Latviju”, ir piesūkusies ar naidu par pavadītajiem gadiem “padomju tautu cietumā” pat dzirdēt negrib par kapitālisma nepilnībām, kaut uz 1940. gadu gan jau arī Latvijas vadošā inteliģence bija tādā pat stāvoklī kā pirmajā citātā varam lasīt. Ko tad Latvijā vaino Marksismu - kā nepareizo ceļu kurš noved neceļā. Bet kā tad tas nākas, ka Ž.P.Sarts izsakās ka viņš nemaz tik ļauns nav? Atmetot ideoloģisko ļaunumu, meklēsim pēc atbildēm. Tā kā latviešu valodā par marksismu izdotās literatūra ir skopa, pievērsīsimies tīkla resursiem. Un tur uzmeklējam http://lv.wikipedia.org/wiki/Marksisms Jocīgi, bet patiesi ir tāda lapa, jau kopš 2008 gada. Un tur ir jocīga uzbūve. Marksisms izrādās ir klasiskais marksisms, Rietumu marksisms un Austrumu marksisms. Klasiskais Marksisms labi ir aprakstīts J.Augškalna-Aberberga grāmata „Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Vēsturisks atskats.“ (Rīga, 1929, izdevniecības p./s. „Nākotnes kultūra“ (http://kubele.tk/forums/viewtopic.php?f=36&t=155), kura mērķus uzdod jau Komunistiskās partijas manifests:
Komunisti tur par nicināmu lietu slēpt savus uzskatus un nolūkus. Viņi atklāti pasaka, ka viņu mērķi ir sasniedzami, tikai ar varu gāžot līdzšinējo sabiedrisko iekārtu. Lai dreb valdošās šķiras Komunistiskās Revolūcijas priekšā! Proletāriešiem nav ko tajā nekā ko zaudēt kā tikai
savas važas. Bet iegūs viņi visu pasauli. Visu zemju proletārieši, savienojieties!
Kā tad nākas ka rodas Austrumu un Rietumu Marksisms? Jau Kārļa Marksa dzīves laikā veidojas cilvēki, kas devējas par marksistiem, bet dziļi tādi nav. Pēc Frīdriha Engelsa izteikumiem, Kārlim Marksam pieder izteiciens "ce qu'il y a de certain c'est que moi, je ne suis pas Marxiste” (kas ir skaidrs, ka es neesmu marksists), viņš gan bijis izteikums kontekstā, ka ja viņi ir marksisti, tad viņš tāds nav. Pēc 1917 gada novembra apvērsuma Krievijā, Krievijas boļševiki praksē saskaras ar daudzām izvēlēm, ko pirms reālas prakses bija grūti izanalizēt, līdz ar to izvēle jāizdara balstoties uz tā laika boļševiku ētiku. Boļševiku ētika nebija ne par matu sliktākā kā citu zemju marksistu ētiku un šo problēmu apraksta Maksis Vēbers:

Te ir izšķirīgais punkts. Mums jāsaprot, ka jebkuru ētiski orientētu darbību var raksturot divas fundamentāli atšķirīgas, savstarpēji nesavienojamas maksimas: tai var būt “uzskatu ētikas” (Gesinnungsethik) vai
“atbildības ētikas” orientācija. Ne jau tas, ka uzskatu ētika būtu identa ar bezatbildību, bet atbildības ētika ar bezprincipialitāti. Par to, protams, nav runa. Taču pastāv bezdibenīgs pretstats starp to, vai rīkojas saskaņā ar uzskatu ētikas maksimu — izsakoties reliģiski - "kristietis rīkojas pareizi, bet veiksmi atstāj Dieva ziņā", vai arī saskaņā ar atbildības ētikas maksimu, ka par savas darbības (paredzamajām) sekām ir jāmaksā. Jūs varat pavisam pārliecinoši klāstīt sindikālistam, kas darbojas saskaņā ar uzskatu ētiku, ka viņa darbības sekas palielinās reakcijas izredzes, kāpinās viņa šķiras apspiešanu, kavēs tās uzplaukšanu, - uz viņu tas neatstās nekādu iespaidu. Ja sekas, kas izriet no tīriem uzskatiem, ir nelāgas, tad atbildīgs par to ir nevis tas, kas rīkojās, bet gan pasaule, citu cilvēku dumjība vai Dieva griba, kas to visu radījusi. Turpretim atbildības ētiķis tieši rēķinās ar cilvēku vidēji pastāvošiem defektiem, viņam, kā pareizi teicis Fihte, nav nekādu tiesību pieņemt, ka cilvēki ir labsirdīgi un pilnīgi, viņš nespēj novelt uz citiem savas darbības sekas, ciktāl viņš var tās paredzēt. Viņš teiks: šīs sekas pierēķināmas manai darbībai. Uzskatu ētiķis jūtas "atbildīgs" tikai par to, lai neizdzistu tīrā uzskata liesma, piemēram, protesta liesma pret sociālās kārtības netaisnīgumu. Viņa visnotaļ iracionālās rīcības, ja vērtē pēc iespējamiem panākumiem, mērķis - uzpūst to aizvien no jauna, bet rīcībai var un vajag būt tikai eksemplārai vērtībai.
Bet ar to vēl problēma nav atrisināta. Neviena pasaules ētika nevar izvairīties no fakta, ka "labo" mērķu sasniegšana daudzos gadījumos ir saistīta ar tikumiski šaubīgiem vai vismaz bīstamiem līdzekļiem un nelāgu blakusefektu varbūtību vai pat iespējamību; neviena pasaules ētika nevar pierādīt, kad un kādā apjomā ētiski labais mērķis “svētī” ētiski bīstamos līdzekļus un blakusefektus.
Politikai izšķirīgais līdzeklis ir vardarbība, bet par to, cik svarīga ētiskā skatījumā ir spriedze starp līdzekļiem un mērķi, varat spriest pēc tā, ka, un to zina ikviens, revolucionārie sociālisti (Cimmervaldes virziena) jau kara laikā atzinās principā, ko varēja formulēt pavisam precīzi: “Ja mums ir izvēle, vai nu vēl daži gadi kara un tad revolūcija, vai ari miers tagad un nekāda revolūcija, mēs izvēlamies vēl dažus gadus kara!” Uz nākamo jautājumu “Ko šī revolūcija var sniegt?” ikviens zinātniski izskolots sociālists atbildētu, ka runa nav par pāreju uz saimniecību, ko varētu nosaukt par sociālistisku viņa nozīmē, atkal jārodas buržuāziskai saimniecībai, kas vienīgā var izdeldēt feodālos elementus un dinastiskās paliekas. Tātad šī pieticīgā rezultāta dēļ "vēl dažus gadus kara"! Šajā gadījumā laikam gan atļauts pateikt, ka, pastāvot pat ļoti stingrai sociālistiskai pārliecībai, var atteikties no mērķa, kas prasa šāda veida līdzekļus. Taču ar boļševismu un spartakismu, vispār ar jebkura veida revolucionāro sociālismu, ir tieši tā, un tas, protams, ir ārkārtīgi smieklīgi, ja vecā režīma “vardarbības politiķiem” tiek tikumiski pārmesta tādu pašu
līdzekļu izmantošana, lai cik attaisnota arī būtu viņu mērķu noraidīšana.
Šķiet, ka sakarā ar šo problēmu - attaisnojot līdzekļus ar mērķi - arī uzskatu ētikai ir jāpiedzīvo neveiksme. Loģiski tai patiešām ir tikai viena iespēja - noraidīt jebkuru darbību, kurā tiek izmantoti tikumiski bīstami līdzekļi. Reāliju pasaulē mēs, protams, aizvien no jauna gūstam pieredzi, ka uzskatu etiķis pēkšņi pārtop par hiliastisku pravieti, ka, piemēram, tie, kas tikko kā sludinājuši «mīlestību pret vardarbību», nākamajā mirklī aicina uz vardarbību - uz pēdējo vardarbību, kas nu iznīcinās visu vardarbību gluži tāpat, kā mūsu militāristi teica karavīriem pirms katras ofensīvas: tā esot pēdējā, tā nesīšot uzvaru un tad arī mieru. Uzskatu etiķis nespēj izturēt pasaules ētisko iracionalitāti. Viņš ir kosmiski ētisks “racionālists”.

Makss Vēbers “Politika kā profesija un aicinājums” (“Politik als Beruf” Munchen, 1919)(Tulkojis I.Šuvajevs)

Tā nu ar laika ierobežojumiem ieprogrammētiem trūkumiem rodas boļševisma marksisma eksperiments Padomju savienība un vēlāk Maoisms Ķīnā. Kas arī veido Austrumu marksisma necilvēcisko pamatus un praksi, kas pat īsti ar klasisko Marksismu neiet kopā.
Principā paliek tikai Rietumu marksisms, kam vel ir laiks briest gan apstākļos kāda viņam jārodas, gan teorētiskā izpētē. “Ar “komunistiem” 21. gs. ir sarežģītāk, jo komunismu universāli neatzina par ļaunuma iemiesojumu. Neo-marksisms protams ir vēl dzīvs universitātēs, bet tas jau nav gluži tas pats kā komunisms.”
Aija Veldre-Beldavs http://groups.google.com/group/sveiks/msg/92da9e7324383baa?hl=lv
Tā kā cilvēkiem , kas grib iepazīt marksisma dzīvās un varbūt vēl auglīgās atvases skati jāvērš Rietumu marksisma virzienā, kur vēl jaunas domas par nākotnes dzīves kartību.



page | by Dr. Radut