Skip to Content

No senām, jaukām bērnu dienām ...

No senām, jaukām bērnu dienām
Man mīļa, balta roka māj:
Nāc dzīvot tālā aizmirstībā
Tu, draugs, kas manis neatstāj!
Jā, atmiņas es neatstāšu,
Tā mana laime, tā mans prieks!
Es viņai baltu galdu klāšu,
Es, dzīves drošais nebēdnieks!
Man cerībā viss drūms kā ziemā,
Tur šaubu vēji gaudi šalc,
Bet atmiņās man pavasara,
Tur zaļā mežā nams mans balts.
Un atmiņās es tāļāk iešu,
Līdz nāves reibons galvu trieks;
Es mīklās dzīvoju un ciešu,
Es, dzīves drošais nebēdnieks.



book | by Dr. Radut