Skip to Content

No sapņiem dzimst valsts

No sapņiem dzimst valsts

Ansis Dobelis, LSDSP biedrs
Trešdiena, 17. novembris (2010) 09:27

Ik gadu katrs no mums, kam rūp ne tikai paša sētā notiekošais, 18. novembra priekšvakarā neviļus aizdomājas par savas ideālās Latvijas atbilstību apkārt redzamajam un jūtamajam. Šī drīzāk neapzinātā salīdzināšana un pamanītās atšķirības, kā arī tām sekojošie secinājumi un attieksme pret valsti un tās pārvaldes institūcijām pietiekami labi ilustrē dažas mūsu tautas iezīmes.

Vērojot kopējo noskaņojumu, kas dažādās savās izpausmēs sasniedz augstāko punktu galvenajos valsts svētkos, esmu pārliecināts, ka Latvijas iedzīvotāji sirds dziļumos ir romantiski sapņotāji. Gan tie, kuri, neraugoties uz grūtībām, ir gatavi ar lepnumu sirdī dziedāt himnu pie svētku galda vai Brīvības pieminekļa, gan arī tie, kuri nekautrējas skarbi izteikties par valsti, kurā dzīvo vai kuru ir jau atstājuši. Acīmredzot tieši milzīgās atšķirības starp iedomāto un reālo, ko cilvēki īpaši skaidri apjauš 18. novembrī, daudzos nostiprina vilšanās sajūtu un ļauj dvēselē iemājot smeldzīgām dusmām.

Sapņotājiem ir savi trūkumi un savas priekšrocības. Tie, kas kara izpostītā zemē 1917. gadā apņēmās īstenot ideju par savu neatkarīgu valsti, izvēlējās priekšrocību ceļu. Nav nekādu šaubu, ka šīs idejas aktīvisti Latvijas Pagaidu Nacionālajā padomē un Demokrātiskajā blokā bija salīdzinoši neliela sabiedrības daļa - sapņotāji, kuriem nācās rosīties apkārtējo skepses, neticības, šaubu un baiļu atmosfērā. Neskatoties uz to, ka starp tiem bija tādi nācijas gara līderi kā Fricis Menders, Kārlis Skalbe, Marģers Skujenieks, Pauls Kalniņš un citi, Gustava Zemgala 1918. gada 18. novembra Tautas Padomes sēdes noslēguma aicinājums visiem tautas dzīvajiem spēkiem nākt palīgā pie grūtā Latvijas izveidošanas darba, manuprāt, bija ne tikai svarīgs simbolisks žests, bet arī liecība tam, cik nedroši jutās paši idejas tēvi. Apkārt posts, tūkstošiem cilvēku devušies bēgļu gaitās, praktiski iznīcināta tautsaimniecība, ārējie ienaidnieki plosās lielā valsts teritorijā, traucē arī ietekmīgi iekšējie pretinieki – kur smelties spēkus cerībai un iedvesmai?

Arī tagad, teju 100 gadus pēc tā laika, par spīti milzīgām ārējo un iekšējo apstākļu atšķirībām, daudzi no mums jūtas līdzīgi – pamesti, vāji un izmisuši. Tomēr mūsu senči-sapņotāji izvēlējās nelokāmi sekot savas valsts ideālam nesalīdzināmi grūtākos un neskaidrākos apstākļos. Viņi šķēla vienaldzības un pretdarbības viļņus, lai pulcētu tūkstošus un panāktu savu mērķi. Es ticu, ka mēs visi labi saprotam – dzīve ir ikdienas cīņa par savu mazo mērķu īstenošanu, un jo īpaši šajos laikos ir ļoti viegli noslēgties savā sētā, nepaceļot galvu. Katram pat ir tiesības uz to. Tomēr neaizmirsīsim - tieši tāpat kā mīlestība, kas sākas ar vienkāršu smaidu, un māja, kas sākas no pamatu izbūves, arī valsts, kurā mums būtu ērti un cienīgi dzīvot, sākas ar katru no mums. Jo vidi, kurā dzīvojam, nosaka ne tikai Saeimas un pašvaldību vēlēšanu rezultāti, bet arī ikdienas darbību un bezdarbības summa.

Katrs mūsu sapnis lai pārtop par ideju, par mērķi un galvenais – lai seko rīcība! Lai, svinot Latvijas dibināšanas simtgadi, mēs varētu lepoties, ka nepadevāmies, ļāvāmies sapņiem un panācām, ka dzīvojam valstī, kurā galvenā prioritāte ir tās iedzīvotāju izglītība, veselība, pārticība un konkurētspēja globālā tautsaimniecību sistēmā. Valstī, kuras vadītāji jūtas kā apkalpojošās sfēras darbinieki, nevis jauna tipa aristokrātijai piederīgi. Valstī, kurā tautība un izcelsme tiek uztverta par sekundāru, nevis primāru cilvēku raksturojošu iezīmi. Valstī, kurā atgriežas aizbraukušie - un cilvēka cienīgus ienākumus pienācīgos darba apstākļos bauda arī skolotāji, ārsti un policisti. Valstī, kurā ir izdevīgi uzsākt un veikt privāto uzņēmējdarbību. Valstī, kurā izsaimniekotāji, kaitnieki un «shēmotāji» nav cieņā. Valstī, kurā tiesībsargājošās iestādes veic galvenokārt audzinošu, nevis represīvu funkciju. Valstī, kurā laikmetīgā kultūra nav mazāk svarīga par tradicionālo. Visbeidzot, valstī, kas visos pārvaldes līmeņos atvērta jaunradei un savu funkciju nodrošināšanai, kā arī aktīvi izmanto modernā informācijas tehnoloģiju laikmeta piedāvātās iespējas.

Daudzi no šiem sapņiem realitātē neatspoguļojas. Taču esmu pārliecināts, ka, aizstāvot taisnīgas vērtības, dzelzs griba kļūst par magnētu sekotājiem, ar kuriem kopā var veikt varenas pārmaiņas. Tāpēc 18. novembris man ir svarīga iedvesmas diena. Katram šajā mūsu valsts tēvu sapņu un to īstenošanas piemērā vajadzētu sameklēt savus spēka avotus, lai atjaunotu ticību, vairotu cerību un stiprinātu neatlaidību savu sapņu piepildīšanā.

0
No votes yet
 


story | by Dr. Radut