Skip to Content

Mana dzeja (Astrīda Stānke)

MANA DZEJA

Manī iespēra zibens
vai
ideja.

Es satrūkos, nevienam neteicu,
Un kādu laiku staigāju apkārt
ar pukstošu galvu.
Šķita, cilvēki uz mani skatījās aizdomīgi.

Tad, vienā jaukā rītā – dušā tas bija –
Es uzliku roku savai sirdij.
Kā tad! Sajutu pukstienus, sitienus.
Neapšaubāmi dzejas sirsniņa pulsēja manā.
Es jutu tās plūsmu un ritmus,
Vārdi spēra, dauzījās tikt ārā,
Bet vēl nebija noliktais laiks.

Pēc minūtēm (varam sacīt) deviņām,
Dzemdību sāpju prieks nāca pār mani.
Dzeja lauzās uz āru,
Caur manām rokām, acīm, muti
Vesela

Dzīva!

Uzliku viņu uz baltas papīra lapas
Un aplūkoju tās formu un saturu:
Nervozi raudzījos, vai visi vārdi vietā,
Vai paradoksi
metaforas
onomatopoēzes nedarīs kaunu.
Kāds nu mums būs īstais tonis?

Vai doma ir kā kristāls?

Tad atkāpos.
Pagāja laiks.
Dienās dzeja gulēja mierīgi,
Bet naktīs tā brēca, spārdījās, mani sauca,
Un es aši cēlos,
Sakārtoju nokarājušos divdabjus,
Pārsviedu liet- un darbības vārdus uz otriem sāniem.
Pieliku semikola vietā punktu.

Gāju atpakaļ gultā.

Bet vienā jaukā dienā sacīju:
„Tevi nu, mīļā, sūtīšu pasaulē.”
Raižu pilna, es iestūmu savu dzeju brūnā, ērtā aploksnē
apzīmogotu ar „Fragile. Handle with Care.”
Žēl bija šķirties.
Mūsu intimitāte izbeidzās ar pastmarku.

Kad pēc mēnešiem satikāmies,
Tā bija jau patstāvīga
lepna
DRUKĀTA

Es gan vēl šo to nomurmināju, bet teicu:
„Nu, es vairs nekā nevaru darīt –
Kāda esi, tāda esi.
Es Tevi tikai radīju
laboju
pārlaboju.

Es Tevī klausījos
ieklausījos...
Mēs strādājām un rotaļājāmies.

Bet zini, zini vienmēr to,
To vienumēr apzinies:

Tavs vārds ir Patiesība.
Tu esi manu mirkļu piemineklis.”

Astrida Stānke

http://zagarins.net/JG/jg156/JG156_Dzeja.htm

Patiešām daži labi dzejoļi. Man patīk.

No votes yet


blog | by Dr. Radut