Skip to Content

Kurši: pagāni, "marksisti" vai kas?

Ļoti interesants raksts ir pārplublicēts historia.lv vecajā vietnē, līdzīgos toņos izturēts arī vikipedijas raksts par kuršiem, kur tie ir dēvēti par "jūras laupītāju" komūnu, ko mēs labāk zinām no stāstiem par vikingiem, kas kļuva populāri ar britu salu laupīšanas reidiem. Arī apgalvojums "Kurši bija viena no pēdējām baltu tautām, kas pieņēma kristietību. Vienkāršajā tautā pagānu rituāli notika līdz pat 19. gadsimtam" ir ļoti interesants.

video materiāli "Kurši/Curonians"

<<<--->>>
Šnē, A.[*] Senlatvijas valstiskums: vai viens no mītiem? Diena. 2003. 9.februārī, 12.lpp.
________________________________________________________________

Vēl pēdējos gados izdotajos apkopojošajos pētījumos, Latvijas aizvēstures sabiedrību attīstību skaidrojot kā augšupejošu līniju ar loģisku valsts izveidošanos aizvēstures beigās, tiek izdalītas kuršu un latgaļu agrās valstis, pie tam pēdējās veidojušās pēc senkrievu kņazistu parauga. Vēsturnieks Andris Šnē aicina pārskatīt šo fosilizēto shēmu

Rakstība nebūt nav senākais cilvēku izgudrojums, un par cilvēces aizvēstures ilgajiem gadu tūkstošiem pirms rakstības izveidošanās vienīgās ziņas sniedz materiālā kultūra - liecības, ko pēta arheoloģija. Viens no pašiem populārākajiem priekšstatiem par arheoloģiju un arheologiem saistās ar šīs nozares praktisko pusi - arheoloģiskajiem izrakumiem, ko sabiedrības pārstāvji reizēm reducē uz apslēptu dārgumu meklēšanu un speciālistiem, reizēm to izvirzot par arheologa galveno uzdevumu. Tomēr jau diezgan pasen arheoloģija ir kļuvusi ievērojami daudzveidīgāka, un arheoloģiskie izrakumi nebūt nav vairs nozīmīgākā arheologu darba daļa. Arheoloģijā mūsdienās, plaši izmantojot gan eksaktās metodes, gan humanitāro zinātņu atziņas un pieejas, par nozīmīgāko ir kļuvušas materiālās kultūras interpretācijas, ieskaitot arī jautājumus par sabiedrību veidošanos un attīstību, cilvēku domāšanas un darbības atspoguļojumu materiālajās liecībās utt.

Nacionālisms un marksisms

Atsevišķi sabiedrības uzbūves jautājumi arheoloģijā tika risināti jau XX gs. pirmajā pusē, kad izteikti sociāla, bet dogmatiska sabiedrību attīstības gaitas izpratne nostiprinājās padomju marksistiskajā arheoloģijā. Tomēr plašāka sociālo jautājumu pētniecība rietumu (it īpaši jau ASV) arheoloģijā ienāca līdz ar jauno jeb procesuālo arheoloģiju XX gs. 60.-70.gados, kas īpašu uzmanību sāka pievērst jautājumiem par sabiedrības attīstību aizvēsturē. Pirmo reizi tika izstrādātas detalizētas (kaut arī ļoti statiskas un vispārinātas) pirmsvalsts sabiedrību attīstības shēmas un modeļi. Kopš 70.gadiem arheoloģijā kļuva populāra amerikāņu antropologa E.R.Servisa izstrādātā četru pakāpju sociālās evolūcijas shēma, kas ietvēra grupu sabiedrības, ciltis, vadonības sabiedrības un agrās valstis. Šī laika evolūcijas shēmās sabiedrības attīstība risinājusies virzienā no vienkāršākām uz sarežģītākām sabiedriskās dzīves formām, pieaugot iedzīvotāju skaitam, palielinājās arī sabiedrības locekļu integrācija, sociālā un politiskā nevienlīdzība, kā arī nostabilizējās varas formas. Savukārt dažas desmitgades vēlāk līdz ar evolūcijas teorijas un cilvēku sabiedrību attīstības skaisti un skaidri iezīmētās trajektorijas kritiku aizvien lielāka vērība arheoloģijas pētījumos tika pievērsta sabiedrības uzbūvei un cilvēku darbībai, varas attiecībām un dzimtes jautājumam, galvenokārt pateicoties socioloģijas un antropoloģijas ideju pārņemšanai un pielietošanai.

Latvijas arheoloģijā sociālo jautājumu risināšana kļuva aktuāla tikai pēdējā desmitgadē, kad, sākot ar 90.gadu vidu, atsevišķi arheologi un vēsturnieki pievērsās dažiem aizvēstures sabiedrību sociālpolitiskās attīstības jautājumiem. Tomēr vairākas pētnieciskās pieejas joprojām saglabājušās no iepriekšējiem laikiem, kļūstot jau par stereotipu. Viens no stabilākajiem šādiem stereotipiskiem priekšstatiem, no kura mēs nespējam atteikties jau gandrīz gadsimta garumā, ir uzskats par kārtu sabiedrības un valstu pastāvēšanu Austrumlatvijas teritorijā aizvēstures beigās (vēlajā dzelzs laikmetā no IX līdz XII gs.). Latvijas aizvēstures sabiedrību veidošanās un organizācijas jautājumi gan arheoloģijā, gan vēsturē nebūt nav pieskaitāmi pie plaši analizētiem un apspriestiem jautājumiem. Drīzāk tieši pretēji - šo jautājumu risināšana ir pagaidām atstāta novārtā, izlīdzoties ar vispārējiem spriedumiem vai vecām klišejām. Jau kopš arheoloģijas pirmsākumiem Latvijas teritorijā XIX gs. vidū Latvijas arheoloģija un aizvēsture galvenokārt pievērsusies kultūrvēsturiskajā tradīcijā nozīmīgajiem senlietu izpētes jautājumiem vai etniskās vēstures problēmām. Arī būtībā pirmā zinātniskā diskusija starp vairākiem baltvācu arheologiem un vēsturniekiem XIX gs. 40.-50.gados par toreiz atklātajiem Aizkraukles kapulauka apbedījumiem risināja jautājumu par kapulaukā apglabāto iedzīvotāju etnisko piederību: vai viņi bija varjagi vai vietējie iedzīvotāji lībieši. XIX gs. baltvācu arheologi vairāk nodarbojās ar senlietu vākšanu un analīzi, savukārt pirmie latviešu vēsturnieki (J.Krodzinieks, V.Olavs), kas diezgan bieži pievērsās aizvēstures beigām Latvijas teritorijā, sociālpolitisko jautājumu risināšanai piegāja politizēti, idealizējot Latvijas teritorijas sabiedrības un uzsverot to augsto attīstības līmeni pirms krusta kariem.

Izveidojoties Latvijas valstij, radās nepieciešamība pārrakstīt Latvijas vēsturi, un šoreiz tas, protams, tika darīts nacionālā garā, reizēm tam upurējot pat arheoloģiskās liecības. Pirmajā Latvijas arheoloģiskos materiālus apkopojošajā darbā latviešu valodā (Latvijas archaioloģija, 1926) sociālo attiecību raksturojums nav atrodams. Vienīgi, raksturojot vēlā dzelzs laikmeta sabiedrību, tiek uzsvērta tās demokrātiskā uzbūve, visi latvieši bija brīvi ļaudis, vienlīdzīgi gan mantiski, gan sociāli. Tiesa, bija jau izdalījies dižciltīgo labiešu slānis, kuriem piederēja lielāki zemes īpašumi, pilis un vara un kuri pulcināja ap sevi karadraudzes. Runājot par politisko struktūru Latvijas teritorijā pirms krusta kariem, starpkaru periodā dominēja tikai viens viedoklis - valsts organizācijas ir bijušas. Gan izcilais vēsturnieks A.Švābe, gan viens no tā laika vadošajiem arheologiem F.Balodis, sekojot sava laika garam, atzina valsts pastāvēšanu ar mantojamu valdnieka varu latgaļu sabiedrībās, par neapšaubāmāko piemēru izvirzot Jersiku, bet Tālavu un Koknesi traktējot kā sava veida bufervalstis, ko izveidojis Jersikas valdnieks ar Polockas kņazu atbalstu.

Latvijas (tāpat kā citu Baltijas valstu) arheoloģijā marksistiskā pētniecības metodoloģija un sabiedrības vēsturiskās attīstības filozofija ienāca līdz ar 40.gadu nogali. Marksisms uz 50 gadiem kļuva gan par zinātnisko dogmu, gan arī par sabiedrības attīstību pirmo skaidrojošo teoriju Latvijas vēsturē. Ja pirms 40.gadiem nevar runāt par sociālu arheoloģisko pētniecību, tad padomju tradīcijā ikviens izskaidrojums bija iekļaujams marksisma klasiķu izveidotajā sociālekonomisko formāciju attīstības shēmā.

Plašāku Latvijas aizvēstures apskatu sniedza igauņu arheologs H.Moora (Pirmatnējās kopienas iekārta un agrā feodālā sabiedrība Latvijas PSR teritorijā, 1952), kura darbs būtībā ir pirmais marksisma teorijas pielietojums Latvijas arheoloģijā un aizvēsturē, dogmatiski iekļaujot arheoloģiskās liecības noteiktās sabiedrības attīstības stadijās. Tieši H.Mooras izveidotā teorētiskā shēma kļuva par dogmu un aksiomu arheoloģijā (ne velti viņa izstrādātā periodizācija sastopama visos Latvijas vēstures apkopojošajos izdevumos un zinātniskajās monogrāfijās), un šīs fosilizētās shēmas ietekme diemžēl vēl aizvien jūtama arī mūsdienās. Padomju historiogrāfijā valsts un augstākās feodālās kārtas veidošanās latgaļu sabiedrībā X-XII gs. bija saistīta ar tiešu krievu ietekmi, latgaļu un lībiešu sabiedrībā neapšaubāmi nobriestot feodālajām attiecībām.

Vadoņi nav karaļi

Būtībā valstu (jeb kā tās tika dēvētas padomju historiogrāfijā - valstisko veidojumu) pastāvēšana latgaļu sabiedrībās tika pārņemta no bijušās nacionālās arheoloģiskās tradīcijas pirms II pasaules kara, tikai šoreiz valstis bija nepieciešamas, nevis lai apliecinātu nacionālo pašlepnumu, bet gan pierādītu šķiru sabiedrības un feodālo attiecību noformēšanos. Mūsdienu vēsturnieku vidū nostabilizējies viedoklis (tas pats, ko nu jau pirms vairāk nekā 50 gadiem izteica H.Moora), ka Jersika un Koknese ir vietējo latgaļu iedzīvotāju valstis ar vietējas izcelsmes valdniekiem, kas gan atradās vasaļatkarībā no Polockas. Vēl pēdējos gados izdotajos apkopojošajos pētījumos, Latvijas aizvēstures sabiedrību attīstību skaidrojot kā augšupejošu līniju ar loģisku valsts izveidošanos aizvēstures beigās, tiek izdalītas kuršu un latgaļu agrās valstis, pie tam pēdējās veidojušās pēc senkrievu kņazistu parauga.

Tādējādi pat atšķirīgu politisku uzskatu pārstāvji pauduši kopumā līdzīgus viedokļus par latgaļu sociālpolitisko organizāciju aizvēstures beigās, pieņemot valsts sabiedrības veidošanos latgaļu apdzīvotajā teritorijā. Šis galvenokārt ar viduslaiku rakstīto avotu (no kuriem izšķiroša nozīme ir XIII gs. sākumā krusta karu apstākļos sarakstītajai Indriķa hronikai) ziņām pamatotais uzskats jau sen ir kļuvis par mītu, kas atspoguļojas gan speciālistu, gan vēstures interesentu darbos. Tomēr gan kritiski izvērtētais arheoloģiskais materiāls, gan mūsdienu arheoloģijas teorija ļauj veidot atšķirīgu Austrumlatvijas sociālpolitiskās uzbūves un attīstības ainu. Valsts sabiedrības izveidošanās nebūt nav ikvienas sabiedrības attīstības mērķis vai vēlamais rezultāts, tā ir visnozīmīgākā pāreja uz institucionalizētu pārvaldi no sabiedrības, kam pamatā bijusi radniecību. Un šī pāreja nav ilglaicīgs process, kaut gan dažādi priekšnoteikumi var gatavot valsts sabiedrības izveidošanos pat daudzus gadsimtus. Pāreja no vadonības sabiedrības uz valsti ir īsa, un tā var beigties gan sekmīgi, izveidojot valstisku organizāciju, gan nesekmīgi, sabiedrībai atgriežoties pie iepriekšējā sociālpolitiskās organizācijas veida. Pāreja uz valsts sabiedrību tikpat labi var nenotikt nekad, sabiedrībai turpinot pastāvēt vadonības sabiedrības ietvaros (kā tas, piemēram, vērojams arī Eiropas dzelzs laikmeta ķeltu sabiedrībās). Jebkurā gadījumā nepieļaujama ir vēlēšanās ikreiz saskatīt aizvēstures beigās valsts sabiedrības organizācijas līmeni, kam it kā būtu secīgi jānāk pēc vadonības sabiedrības. Vadonības sabiedrība var veidot alternatīvu attīstības trajektoriju, kas nepāraug valsts organizācijas sabiedrībā. Vadonības sabiedrības un valstis ir vērtējamas kā līdzvērtīgas un vienlaikus pastāvēt spējīgas sociālpolitiskās organizācijas formas, kurām savā attīstībā nav obligāti jāseko vienai aiz otras.

Visā Baltijas jūras reģionā I gadu tūkstoša otrajā pusē pēc iepriekšējo gadsimtu krīzes un panīkuma perioda sākās dinamiski sociāli, ekonomiski, etniski un kultūras procesi, kas vēlāk spilgti izpaudās vikingu laikmeta aktivitātēs. Šajā laikā veidojas vienota Baltijas jūras reģiona telpa, kurā vienlaikus pastāvēja sociālpolitiski daudzveidīgas sabiedrības. II gadu tūkstoša sākumā, reģionā izplatoties un pakāpeniski nostiprinoties kristietībai, daļā teritoriju (piemēram, Skandināvijā pēc vikingu laikmeta) izveidojās valstis, savukārt Baltijas jūras austrumu krastā valsts struktūras radās vēlāk, līdz ar XIII gs. krusta kariem, kad parādās arī pirmie rakstītie avoti un veidojas viduslaiku sabiedrība. Latvijas teritorijā, līdzīgi kā pārējā Baltijas jūras reģiona austrumu piekrastē, XII gs. beigas un XIII gs. ienesa radikāli jaunas pārmaiņas, kas skāra visas dzīves sfēras. Sākoties krusta karu laikmetam Austrumbaltijā, kas tās teritoriju un iedzīvotājus iekļāva viduslaiku Rietumeiropas ietekmes zonā, šajās zemēs beidzās aizvēstures laikmets. Tieši krusta karu rezultātā Latvijas teritorijā tika nodibināta Centrāleiropai raksturīgā lēņu sistēma, kas veidoja pamatu viduslaiku valstīm un sabiedrības organizācijai. Līdzīgi kā anglosakšu Lielbritānijā feodālisms ar tā raksturīgāko iezīmi lēņu sistēmu pirms XI gs. nebija pazīstams, arī Latvijā tas ienāca no ārienes militāru procesu rezultātā XIII gs., aizstājot līdz tam valdošo vietējo sabiedrību sociālpolitisko un ekonomisko uzbūvi, ko visadekvātāk būtu dēvēt par vadonības sabiedrību.

Aizvēstures beigu sabiedrības bija diezgan stabilas un spēcīgas, un tikai atsevišķi indivīdi mēģināja pārvarēt sabiedrības tradicionālos ierobežojumus, cenšoties iegūt lielāku varu. Šādus mēģinājumus krusta karu laikmetā atspoguļo XIII gs. rakstītie avoti, atsevišķus līdzīgus momentus var saskatīt arī aizvēstures beigu laikposma materiālās kultūras liecībās. Tā, piemēram, spriežot pēc uz vietas kaltajiem Rietumeiropas monētu atdarinājumiem, iespējams, ka XI gs. otrajā pusē kāds Daugmales vadonis (kurš mums gan palicis anonīms) neveiksmīgi mēģināja nostiprināt savu individuālo varu. Vietējo monētu kalšana, lai gan saglabājot svešo simboliku, jau norāda uz mēģinājumu iegūt kontroli pār tirdzniecību, kas savukārt varētu veidot ekonomisku pamatu politiskajām ambīcijām. Taču šo jaunieviesumu laiks bija ļoti īss, pieļaujams, ka vietējā un/vai apkārtnes sabiedrība un vadoņi pārtrauca šī anonīmā aktīvā indivīda darbību, iespējams, pat nodedzinot Daugmali. Ne velti XIII gs. sākumā, ierodoties krustnešiem, Daugavas lejtecē rakstītie avoti nemin nevienu spēcīgu politisku figūru, drīzāk šajā reģionā vērojama izteikta vienlīdzība.

Visvaldis un Kaupo

Arī Indriķa hronikā vairākas reizes pieminētais Visvaldis no Jersikas, kurš hronikā nosaukts pat par Jersikas karali un kuru mēs vislabāk pazīstam kā L.Liberta iztēlē radīto sirmo, masīvo un kažokādās tērpto kungu no viņa nebūt ne tās nozīmīgākās gleznas, drīzāk bija tikai viens no latgaļu vadoņiem. Tieši viņam, vērojot 1209.gada krustnešu uzbrukuma laikā aizdedzināto Jersiku, Indriķis savā hronikā liek teikt vārdus par Jersiku kā viņa tēvu mantojumu un Jersikas iedzīvotājiem kā viņa tautu, kas vēlāk ne reizi (līdz ar 1209.g. Jersikas zemes izlēņošanas grāmatu) izmantoti argumentācijai par labu mantojamas varas pastāvēšanai latgaļu sabiedrībā. Acīmredzot Visvaldis, kurš, spriežot pēc šīs emocionālās frāzes, tāpat kā viņa vecāki, bija dzimis un audzis Jersikā, bija pietiekami veiksmīgs politiķis, lai krusta karu apstākļos un ārējo draudu spiests spētu apvienot vairākus latgaļu vadoņus un izvirzīties to priekšgalā, tomēr viņa vara drīzāk balstījās uz viņa radnieciskajiem sakariem ar Lietuvu un paša personību. Arī neviena arheoloģiskā liecība neapstiprina spēcīgu un mantojamu varu latgaļu zemēs, ikviens vadonis, lai cik ietekmīgs viņš vai viņa arī būtu, vienmēr palika tikai viens no daudziem citiem sev līdzīgiem.

Lai mainītos sabiedrības uzbūve un varas attiecības, nepieciešami gan labvēlīgi objektīvie apstākļi, ieskaitot sabiedrības gatavību mainīties, gan veiksmīgi aktīvie indivīdi, kas darbojas subjektīvās interesēs. Austrumlatvijas aizvēstures beigu sabiedrībās bija ambiciozi, varaskāri un godkārīgi aktīvie indivīdi (agents - angļu val.), un vikingu laikmetā (kā arī pēcvikingu laikmetā) viņiem bija arī plašas iespējas apliecināt gan savu veiksmi, gan savas spējas kā militārajā jomā, tā arī saimnieciskajā darbībā. Tiesa, pieļaujams, ka no XI gs., beidzoties skandināvu vikingu aktivitātēm, šīs iespējas sevi apliecināt un iegūt ievērību, godu un mantu pakāpeniski samazinājās. Tomēr šķiet, ka arī objektīvā situācija nebija labvēlīga aktīvo indivīdu individuālās varas un autoritātes centieniem. Pieļaujams, ka pati sabiedrība vēl nebija gatava atteikties no tradicionālajām varas attiecībām, kam pamatā bija kolektīva egalitārisma ideoloģija. Nespēja salauzt šo ideoloģiju, iespējams, neļāva izveidoties jaunām varas attiecībām. Tāpēc, piemēram, sākoties krusta kariem, atsevišķi aktīvie indivīdi savās interesēs kā jaunu līdzekli mēģināja izmantot kristietību, ar tās ideoloģisko palīdzību (kā arī ar tās sludinātāju militāro atbalstu) mēģinot nostiprināt paši savu ietekmi. Arī pretrunīgi vērtētais (baltvācu apoloģētiski slavinātais, bet latvju bāleliņu tikpat dedzīgi peltais un tautas nodevībā apvainotais) viens no Gaujas lībiešu vadoņiem Kaupo, kurš Indriķa hronikā pat ticis nodēvēts par «it kā karali», galu galā bija tikai viens no aktīvākajiem tā laika indivīdiem, kas mēģināja salauzt pastāvošās varas struktūras un palielināt savu varu un ietekmi. Jau Indriķa dotais Kaupo statusa apzīmējums norāda uz viņa neskaidro izpratni par Kaupo ietekmi un varu sabiedrībā, un Indriķim kā viduslaiku hronistam nav adekvātu apzīmējumu, lai raksturotu mainīgās un nestabilās pozīcijas tālaika vadonības sabiedrībās. Tāpēc viņš mēģina piemērot sev zināmos apzīmējumus (tos bieži arī mainot) situācijām un indivīdiem, kuri tiem būtībā neatbilda. Viens no pirmajiem pieņēmis kristietību (jau 1191.g.), apmeklējis Romu un saticies ar pāvestu, Kaupo mēģināja izmantot jauno politisko spēku kristietību un krustnešus savās interesēs, tomēr, Turaidas lībiešu sacelšanās rezultātā zaudējis savus īpašumus, bija spiests pārbēgt pie krustnešiem. Pēc piedzīvojumiem pilnās dzīves 1217.gadā kādā kaujā Kaupo tika nāvīgi ievainots un mirst, taču viņa ķermenis pēc nāves tika kremēts atbilstoši pagāniskajām tradīcijām kristīgās Livonijas garīgo un laicīgo pārstāvju klātbūtnē. Tādējādi, neapšaubot varas koncentrācijas mēģinājumus, izmantojot mūsdienu pētnieka rīcībā esošās aizvēstures liecības un modernās teorijas, nav pamata uzskatīt, ka Austrumlatvijā vēlajā dzelzs laikmetā veiksmīgi risinājās varas centralizācija un veidojās valstis, drīzāk pretēji - vadonība saglabājās kā alternatīva valstij.
____________________________________

[*] Andris Šnē, vēsturnieks, nesen izdotās grāmatas Sabiedrība un vara: sociālās attiecības Austrumlatvijā aizvēstures beigās (Rīga, Intelekts, 2002) autors.

Publicēts: Diena. 2003. 9.februārī, 12.lpp.

<<<--->>>

Your rating: None Average: 6 (1 vote)


blog | by Dr. Radut