Skip to Content

Kārlis Egle. Komentāri

Eduarda Veidenbauma kopotu rakstu otrajā sējumā ievietoti Veidenbauma zinātniskie un populārzinātniskie apcerējumi un vēstules, kā arī bibliogrāfija par viņa darbiem un rakstiem par viņu.
No zinātniskajiem darbiem saglabājusies četri apcerējumi. Trīs no tiem iespiesti krājumā “Pūrs”, ko izdeva grupa toreizējo Tērbatas universitātes studentu: Sodu likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats (Pūrs I, 1891), Vairāk gaismas! (Pūrs II, 1892) un Apcerējumi iz mekānikas (Pūrs III, 1894). Ceturtais un pats zīmīgākais no tiem, “par privātīpašumu, kapitālismu un strādnieku kustību”, nav nobeigts, palicis bez virsraksta rokrakstā; to tikai vēlāk, 1908. g., Edvards Treimanis uzņēmis Veidenbauma kopotos rakstos, uzlikdams virsrakstu “gabals iz tautsaimniecības”. Šo sacerējumu cara laika cenzūra tūlīt konfiscēja, tiklīdz šī kopotu rakstu burtnīca bija iznākusi, un tiesa redaktoram Ē. Treimanim piesprieda cietuma sodu.

Tāpat kā citu progresīvi noskaņotu latviešu studentu darbi studiju gados Tērbatā, arī šie Veidenbauma apcerējumi radušies studentu zinātniskās pašdarbības ierosmē. Studentu pulciņš jeb studentu zinātniskā biedrība, tā sauktie “Pīpkaloņi”, kas tā dēvējās viena no šī pulciņa dibinātāja un rosīgākā locekļa — Pīpkalēja vārdā, savās sanāksmēs lasījuši referātus un tos pārrunājuši. Ievērību arvien izpelnījies Eduards Veidenbaums ar saviem referātiem. Ar asu pētnieka skatu Veidenbaums jaunu vielu uztvēris ne vien zinātniskā literatūrā, bet jaunas atziņas smēlies arī no citiem revolucionāri noskaņotiem studiju biedriem. Tautas rakstnieks Andrejs Upīts uzsver, ka Veidenbaums Tērbatā tolaik saticies ar krievu, poļu un citu tautību revolucionārajiem studentiem un to ierosmē ne tikai iepazinies ar marksistisko literatūru, bet guvis ieskatu arī par to, ka inteliģences izplatītās teorijas modina proletariātu cīņai. Literatūrzinātnieks Antons Birkerts, pētīdams sociālistisko ideju ietekmi Veidenbauma pasaules uzskatā un daiļradē, jaunākā laikā ceļ gaismā dokumentus, kas to apliecina.
Bez šiem lielākiem apcerējumiem pazīstami arī daži piezīmju uzmetumi, kas vai nu radušies kā mazi pirmuzmetumu varianti, viena vai otra apcerējuma tēmu pārdomājot, vai arī jaunu iecerētu darbu ierosmē. Veidenbauma kopotu rakstu 1926. g. izdevumā, 763.— 764. Ipp., Rūdolfs Egle atzīmē dažus. Tā, piemēram, Veidenbaums 1883. gada piezīmju burtnīcā rakstījis:
“1848.— 50. gadu jukas nogurdināja un noņēma spēku visām no revolūcijas aizņemtām zemēm, tā ka tās ilgi nevarēja iestiprināties. Itālijā mēs redzam tautu, kas par velti nopūlējusies no trīssimts gadus ilgā politiskā miega uzcelties, kas vecos apstākļos vairs nevar dzīvot un jaunus nespēj sasniegt; Ungārijā uzvarētu tautu celmu, kas tikko iemantotās civilizācijas un pilsoņu brīvības mantas karstā nāves cīniņā pazaudējis un kam uz savas agrākajās laimes drupām jaunas dzīves formas jārada, Vācijā nogurušu tautu, kas niecīgā cīniņā pēc politiskas vienības savus labākos spēkus izlaidusi un izšķiedusi, salauzītu valsts būšanu bez cieta un pastāvoša likumīga pamata, postītu familijas un valsts saimniecības labumu. Turklāt visās malās bēgļus, notiesātos un apcietinātos neskaitāmā pulka. Apsūdzības un proceses bez mēra un gala: izbiedējušu ierašu rupjību, mazinātu goda un pienākuma sajušanu, vissvētāko taisnības mācību apgriešanu un sajaukšanu.
Šās bezspēcības un pārgrozības visbēdīgāko bildi rāda Francija, šī vētrainā zeme, kas caur savu lielumu, savu vēsturīgo un politisko dzīvi jau no senatnes tik . lielu iespaidu darījusi.”
Fragmentā doma sasaucas ar tiem uzskatiem, kas vēlāk plaši izvērsti 1886. gada apcerējumā par privātīpašumu, kapitālismu un strādniecību. Veidenbaums jau uz slimības gultas gribējis uzrakstīt tādu pašu apcerējumu par Baltijas apstākļiem, izmantojot šādus uzmetums, bet nodomu atmetis slimības dēļ. Atlicies tikai ar zīmuli uz Aleksandra Dauges 1892. gada martā rakstītas vēstules uzmests fragments:
“Augšā izteiktās domas zīmējas uz Vāczemi un vispār uz Vakareiropas būšanām; es viņas atstāstīju, domādams, ka arī latviešiem nebūs neinteresanti ar tām iepazīties. Te cēloņi, kādēļ bagātākie pieņem viduslaiku un muižniecības ierašas, rakstnieks (Kārs) pieved bagātnieku nolūku senos ļaudis, jo vairāk izsūkt. Baltijas apstākļi pa daļai līdzinās Vakareiropas apstākļiem. Arī pie mums turīgākie un lepnākie noslēdzas no citiem un pieņem savas ierašas, bet še tas vēl nenotiek apzinīgā nolūkā nabagākos izsūkt. Smalkas ierašas, lepnu dzīvi turīgākie pieņem vienkārši aiz lepnības un lielīšanās. Tas īpaši redzams pie dažiem turīgiem latv. saimniekiem. Bet arī šāda atšķiršanās ļoti kaitīga un galu galā var pacelt tikpat stipru plaisu un ienaidu starp kalpiem un saimniekiem, kā redzams Vakareiropā. īstenībā šo jauno aristokratu pamata likums ir tas, ka cilvēks ir tikai tik cienījams, cik tam naudas, tātad krietnību vērtē pēc naudas. Šādi ieskati apzīmē tikumības grimšanu un tādēļ mums tiem visiem spēkiem pretim jāstrādā.”
Laikrakstos, tāpat arī Aronu Matīsa sastādītajā aforismu antoloģijā “Bāka” (1923., 1042. Nr.) sastopam dažus Veidenbauma izteicienus, lai gan parasti dzejnieks mēdzis pārfrāzēt pazīstamu klasisko dzejnieku un prātnieku izteicienus un tautas parunas. “Bākā” uzņemts šāds Veidenbauma izteiciens: “Vajadzīgi bez gala mums labi un lieli ideāli, bet, lai viņu valdību tiešām varētu nodibināt dzīvē, priekš tam mums pa- šiem jābūt labiem un lieliem.” Veidenbauma papīros tāds uzmetums nav atrasts, Rūdolfs Egle domā, ka to atzīmējis Aleksandrs Dauge.
Šai izdevumā uzņemti Veidenbauma apcerējumi tādi, kādi tie ievietoti 1926. gada kopotos rakstos, izlabojot dažu acīm redzamu iespiedkļūdu.

Gabals iz tautsaimniecības [Raksts par privātīpašumu, kapitālismu un strādnieku kustību]. Pirmiespiedums Treimaņa rediģētajos Ed. Veidenbauma kopotos rakstos. V burtnīcā, resp. daļā, kas iznāca Valmierā P. Skrastiņa apgādā, 1908. gadā, pavisam 30 lappuses. Jau tolaik manuskriptam, kas sarakstīts paprāvā burtnīcā, nav bijis sākuma, bijuši arī daži robi vidū, tāpēc nav zināms paša Veidenbauma dotais virsraksts, ja tāds šim darbam vispār ir bijis. E. Treimanis izvēlējies virsrakstu “Gabals iz tautsaimniecības”, kā pats paskaidro: “Tā kā manuskriptam virsraksta trūka, tad es nedomājos nekā noziedzies, dodams šim sacerējumam minēto nosaukumu. Tālāk man būtu te jāpiezīmē, ka autors šo gabalu sarakstījis ģimnāzista gados, sevišķi priekš savas apkaimes nemācītiem kalpiem, caur ko arī izskaidrojas, ka viņš vietām rakstījis pārāk saprotami, t. i., licis domām atkārtoties. Cik esmu no dažiem izzinājis, autors vēlāk ar šo savu darbu pats nav bijis viscaur apmierināts, bet, tā kā viņa izteiktās domas apcerēšanas cienīgas un īsti mūsu laikos cilātas, tad es neiedrošinājos šo darbu tautas plašākām aprindām atraut. Un tas nebūtu jau tādēļ vien attaisnojami, ka Veidenbaums tautā tik mīļš, ka tā ar interesi lasīs ikvienas no viņa reiz izteiktas domas vai ieskatus." Tālāk vēl: "Dažas vietas autora rakstā aiz zināmiem iemesliem bij gribot negribot jāsaīsina resp. jāmīkstina." (Ed. Veidenbauma Kopoti raksti V. 1908. g., 3. Ipp. — Bet 1920. g. izdevumā šās piezīmes vairs nav, taču autors palicis pie tādām pašām domām arī vēlāk.)
Treimanis devis ne vien virsrakstu un dažas ievadrindas, bet labojis arī tekstu. Vārda "muižnieki" vietā viņš rakstījis "lielgruntnieki", "nabagie" vietā "trūcīgie", "bagātie" vietā "turīgie", "valdība" vietā "vara", "garīdznieki" vietā "mācītāji", tāpat vecākas izteiksmes formas aizstājis ar jaunākām, "paģērējumi" vietā "prasījumi", "ķēdes" vietā "važas" utt. Strīpotas arī daudzas vietas, kur Veidenbaums kritizējis pastāvošo iekārtu vai kur savas domas izteicis musinošos izteicienos un tos atkārtojis. Tāpēc Rūdolfs Egle, kam tolaik bijis pieejams apcerējuma rokraksts, 1926. gada Veidenbauma Kopotu rakstu izdevumā apcerējumu uzņēmis saskaņā ar rokrakstu, bez labojumiem, grozījumiem un valodas gludinājumiem (atskaitot dažas rakstības nepareizības), kādus izdarījis E. Treimanis Veidenbauma Kopotu rakstu 1908. un arī 1920. g. izdevumā.
Tomēr ar visu piesardzību un asāko vietu mīkstinājumiem Veidenbauma apcerējumā Treimanis nav varējis izvairīties no cara laika cenzūras un tiesu bardzības.
Tiklīdz Veidenbauma Kopotu rakstu V burtnīca ar rakstu "Gabals iz tautsaimniecības" iespiesta (1908. g.), cenzūra to konfiscē un Pēterburgas tiesu palāta piespriež par to redaktoram Eduardam Treimanim-Zvārgulim, tāpat izdevējam, sešus mēnešus cietuma, ko Treimanis izcieta Cēsu cietumā no 1910. g. oktobra līdz 1911. g. aprīlim. (K.Egle. Latviešu progresīvās grāmatas vajāšana pagātnē. LPSR ZA Vēstis. 1950, Nr. 1, 131. lpp. Ed. Treimaņa-Zvārgu|a Kopoti raksti I, 1924, XLI lpp.) Cietumā pavadītā laika pārdzīvojumus Treimanis izteicis dzejā, kas sakopota iznāca ar virsrakstu "Cietuma rozes" (1911). Tur dzejnieks starp citu ar rūgtumu runā par brīdi tiesas zālē.
Mani tiesā. Klausītāju
Zālē tikai pieci seši.
Vai gan es un mani darbi
Manai tautai būtu sveši.
Veidenbauma Kopotu rakstu 5. burtnīca ar apcerējumu "Gabals iz tautsaimniecības" nav paspējusi daudz izplatīties, konfiscētā metiena daļa tiek iznīcināta, un izdevums jau toreiz kļūst par bibliogrāfisku retumu.
No kurienes Eduards Veidenbaums guvis ierosmi revolucionārām domām un uzskatiem, kas izpaužas šai apcerējumā un citos viņa rakstos? Kur un kā viņš iepazinies ar marksismu? Par to līdz šim skaidru ziņu trūka. Tagad literatūrzinātnieks Antons Birkerts, pētīdams marksisma pirmsākumus latviešu literatūrā, atradis tekstus, ko izmantojis E. Veidenbaums un kas cieši saskaras arī ar šī apcerējuma tematu.
Antons Birkerts raksta: "Nezināms mums līdz šim palicis avots, no kura Veidenbaums jau 1886. gadā smēlis šīs revolucionārās idejas. Viņa biogrāfi un literatūrzinātnieki — Ed. Treimanis-Zvārgulis, Rūdolfs Egle, Alfons Vilsons aizrāda, ka Ed. Veidenbaums pazinis sociālistisko literatūru un studiju laikā studentu aprindās diskutējis par marksismu. Taču mums nav zināms, no kādiem avotiem Veidenbaums smēlis savas revolucionārās idejas."
Veidenbaums savā apcerējumā minot Lasala un Marksa vārdus, bet, kādi šo autoru raksti viņam bijuši rokā, to nedabūjam no viņa zināt. Īsi pieminējis Lasala dibināto "Vispārīgo vācu strādnieku biedrību", Veidenbaums tuvāk pakavējoties pie Marksa 1864. gadā Londonā dibinātās "Starptautiskās strādnieku biedrības", kas apstiprināta Ženēvas kongresā 1866. gadā.
"Šī Marksa dibinātā biedrība nav cits nekas kā Pirmā internacionāle," Birkerts turpina, "ar kuras statūtiem Ed. Veidenbaums iepazinies un iepazīstina ar tiem arī latviešu lasītājus, nosaukdams tur izteiktās domas par galvenākajām, kas liktas biedrības statūtu pamatā." Tās esot atrodamas Pirmās internacionāles biedru kartē, kuras otrā pusē tās iespiestas trijās valodās: angļu, franču un vācu. Veidenbaums tās nevis atstāstījis, bet gandrīz vārdu pa vārdam tulkojis latviski. Salīdzināšanai Birkerts sniedz oriģinālu un Veidenbauma tulkojumu, kas pierāda Birkerta domas pareizību. Vēl skaidrāk par to runā pats Veidenbaums, savu apcerējumu nobeidzot: "Šī biedrība bija tā pirmā, kas tik skaidri un vispusīgi aizrādīja uz īsto ceļu priekš darbaspēka atsvabināšanas no kapitāla varas. Šīs biedrības vadošie sajēgumi pēc tam ieviesās visu mācītu zemju sociāldemokrātisku partiju programās.
Mosties, mosties reiz, svabadais gars!"
Tātad savas revolucionārās idejas E. Veidenbaums smēlies no sociālistiskās literatūras, norāda A. Birkerts, galvenām kārtām no Pirmās internacionāles biedru kartes un visa, kas ar to sakarā.
Šai izdevumā apcerējums "Gabals iz tautsaimniecības" ievietots pēc 1926. gada izdevuma, kur tas uzņemts no rokraksta, kas mums tagad nav bijis pieejams.
Soda likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats. Pirmiespiedums krājumā "Pūrs" I, 1891. gadā, 67.-75. lpp. Veidenbaums šo apcerējumu pirms tam nolasījis Tērbatas literāri zinātniskajā studentu biedrībā 1890. gada 21. aprīlī, galīgi to izstrādājot iespiešanai 1890. gada oktobri. Krājumu "Pūrs" vērtējot, recenzents žurnālā "Austrums" (1891. g. 10. numurā 1275. sl.) piezīmē, ka "daži priekšmeti izvēlēti un apstrādāti par daudz sausi (teorētiski)", un to starpā min arī šo Veidenbauma apcerējumu.
Uz šo apceri var attiecināt arī to piezīmi, ko Veidenbaums ierakstījis kādā piezīmju burtnīcā:
"Likums un taisnība. Taisnību var tikai darbos redzēt, kas ar citiem saderas. Pie katras tautas un cilvēku šķiras savāda darbošanās, bet ari pie vienādiem darbiem savādi uzskati. Cilvēki ir likumos savas taisnības jūtas tiktāl realizējuši, cik tas varenajos dabas kavēkļos bij iespējams. Likumu uzdevums ir kārtībā uzturēt cilvēku kopdzīvi. Likumu attīstīšanās ies uz priekšu ar jaunu (nesalasāms vārds), jauniem uzskatiem, kur šie pēdējie ceļas, nav te izmeklējams. (Bet kā stāv ar Baltiju, pp., vai te nav spēks taisnībā. No dažu, varbūt daudzu stāvokļa skatoties gan. Bet visiem jau likumi nekad pēc prāta nevar izdarīt. Mēs piederam pie krievu valsts; Krievijas valsts likumu devēja griba ieskatījusi sodu lik. par vajadzīgiem, tie paliek likumi, kamēr viņi pastāv.) Vai likumiem jāpaklausa? Kā grib. "Bet tie pretimturētājies sev pašiem sodību sakrās," bībele saka. "Konflikts starp morāli un likumiem, starp likumiem un ierašām (?). Fiat justitia, pereat mundus."
"Vairāk gaismas!" Pirmiespiedums krājumā "Pūrs" II, 1892. gadā, 159.—167. lpp., jau pēc autora nāves. Krājumā vēl arī ievietots K. Kasparsona sarakstīts nekrologs par Eduardu Veidenbaumu. Apcerējumu "Vairāk gaismas!" Veidenbaums sarakstījis 1891. gada 10. septembrī, un 21. septembrī tas nolasīts literāri zinātniskās studentu biedrības ("Pīpkaloņu") sanāksmē.
Apcerējumi iz mehānikas (pirmpublicējumā — mekānikas). Pirmiespiedums pēc autora nāves krājumā "Pūrs" III, 1894. gadā, 106.—186. lpp., kur apcerējums aizņem gandrīz pusi no visa krājuma. Apcerējumam, liekas, paša Veidenbauma dots apakšvirsraksts: "Pārstrādājums iz franču valodas". Apcerējumu Veidenbaums pabeidzis 1891. gada rudenī, kā to studiju biedri un piederīgie izteikušies, cerībā, ka Derīgu grāmatu nodaļa pie Rīgas Latv. b-bas Zinību komisijas to izdos atsevišķā grāmatā kā populāru fizikas mācību jeb ievadu mehānikā vispār un viņš saņems par savu darbu honorāru. Bet, studiju biedru pamudināts, Veidenbaums iesniedzis vispirms šo darbu Maskavas latviešu izsludinātai godalgu komisijai, kam pēdējais iesniegšanas termiņš bija noteikts 1891 gada 10.novembris. Godalgošanai izsniegto 10 darbu no vērtēšana Valdemāra slimības un nāves dēļ stipri novilcinājās, godalgu izspriešana notika tikai 1892. gada 10.aprīli. Pēc komisijas vienprātīgā atzinumu, par mijas ieguvuši divi autori: Pēteris Dambītis par filozofisku apceri — 75 rubļi un Eduards Veidenbaums par savu "Apcerējumu iz mehānikas" — 50 rubļu, ko viņš bija iesniedzis, dodot līdz slēgtu aploksni ar moto:
"Tout comprendre c'est tout pardonnez".
Komisijas lēmums publicēts žurnālā "Austrums" 1892. gada 5. burtnīcā, kas iznākusi maija pirmajās dienās. Bet Veidenbaumam par viņa darba godalgošanu jaunākais brālis Voldemārs ziņu nodevis tikai ap 10. maiju, kad Veidenbaums gulējis jau uz nāves gultas. Prēmiju viņš novēlējis citiem, un piederīgie, izpildīdami autora gribu, visas tiesības uz šo darbu un piespriesto prēmiju nodod Studentu literāri zinātniskajai biedrībai Tērbatā. 1892. gada beigās rokraksts nodots Zinību komisijas Derīgu grāmatu nodaļai izdošanai. Manuskriptu izskatījuši inž. E. Spriņģis un Kr. Barons. Derīgu grāmatu nodaļa nolēmusi darbu neizdot. Manuskriptu studiju biedrs K. Kasparsons paņēmis atpakaļ, un darbs ievietots krājumā "Pūrs". Kritika tolaik šo rakstu atzīmē par labāko, kas lasāms ar interesi un esot labi saprotams.



book | by Dr. Radut