Skip to Content

Jēkabi

Jēkabi

Jēkaba diena tiek svinēta 25.jūlijā. Jēkabi iezīmē viena darba posma beigas un otra sākumu: līdz Jēkabiem tika pabeigta siena pļauja, un sākta rudzu un miežu pļaušana. Tautasdziesmās Jēkabs tiek minēts kopā ar Jāni un Pēteri, norādot uz Jēkaba pārākumu bagātībā.
Vai Jēkabus – dienu, ko ik gadu atzīmē 24. jūlijā, uzskatīja par nozīmīgo un lielāko svinamo dienu jūlija mēnesī. Tā kā Jēkabs bija atbildīgs, galvenokārt, par miežu un rudzu ražu, čaklākie no saimniekiem šajā dienā varēja jau likt galdā pašceptu maizes klaipu. Lai to izdarītu, kaimiņu starpā nereti notikusi pat ļoti sīva sacenšanās, kurš pirmais iesēs, nopļaus un nokuls labību, lai Jēkaba dienā ar izcepto maizi varētu pacienāt ne vien savu saimi, bet arī kaimiņus.
Ko ēd: Pašceptu maizi un karašas. Ar šo dienu sāka ēst arī jaunos ābolus, kā arī vārīja jauno rudzu biezputru, kā arī zupu ar jaunajiem kartupeļiem un kāļiem.

Ticējumi:

Ja Jēkaba diena skaidra – būs bagāta raža.

Ja Jēkaba diena ir silta un gaiša, būs auksti Ziemassvētki.

Ja Jēkaba diena iekrīt jaunā mēnesī, rudzi jāsēj ar jauno sēklu, ja vecā mēnesī – ar veco.

Jēkaba dienā nedrīkst vest sienu šķūnī, tad tas sadeg un bojājas.

Ja Jēkaba dienā ap sauli daudz mākonīšu, ziema būs bagāta ar sniegu.

Svētki tautasdziesmās:
Tukšs un nabags Jānīt’s nāca,
Vēl tukšāks Pēterītis;
Jēkabiņš, bagātnieks,
Tam rudzīši, tam miezīši.

11926. Lai Jēkabu godam pieminētu, tad tēvu laikos kaimiņu starpā notika sīva sacensība nevien rudzu, bet arī agrīno miežu laukos. Katrs centās pirmais iesēt, nopļaut, izkult un samalt, lai savai saimei un kaimiņiem Jēkaba dienā celtu galdā jauno maizi un karašas. Dažos Vidzemes novados vēl tagad piekopj parašu pacienāt savus kaimiņus ar pirmo klaipu. Jēkabi ir saimnieku, bet viņiem sekoja Annas - saimnieču diena. Tēvu laikos Jēkabi un Annas bijuši iecienīta kāzu diena, kad pirmā lauku raža deva iespēju kāziniekus godam pacienāt.
/Jaunākās Ziņas, 1932, 162, 23. VII./
11927. Jākaba dienā vāra jaunu rudzu biezputru, tad tiekot svētīti visi ēdieni: kāsim un podiņam dod papriekšu, lai varētu visus paēdināt un būtu gausa. Vakarā pie ēdiena nav brīv runāt.
/L. k. vārdnīca, 14291./
11928. Jēkaba dienā steidzas cept jaunu rudzu maizi un pirmo kukuli nes uz lauku ziedam. Pirmo reizi jauno maizi ēdot, katram jāsaka: "Dievs dod sātu, gausu!"
/L. k. vārdnīca, 14291./
11929. Jēkaba dienā kāva kādu jēru un vārīja zupā ar jauniem kartupeļiem un kāļiem.
/Zemes Spēks, 1928, 176./
11930. Citā vietā tai svētdienā pēc Jēkaba dienas upurē kādā upē, zināmā vietā.
/K. Šilings, 1832., Tirza./
11931. Jēkaba dienā (24. jūlijā) pats Jēkabs sviežot Gaujā pirmo aukstuma akmeni, tad jau peldēšanai jāmet miers. Otru akmeni sviežot Labrencis (10. augustā). Trešo aukstuma akmeni sviežot ūdenī Mīkalis (Miķelis). Citi teic, ka Mīkalis taisot arī pār ūdeņiem tiltu pāri, citi atkal, ka Mārtiņš ūdeni pārklāj ar ledu. [Sal. Jēkabs, Krustdiena, pelnu diena.]
/K. Bika, Gaujiena./
11932. Jēkaba (Jēkaupa) dienā lielskungs visiem dzīvotājiem atsacīja no vecā līguma.
/H. Skujiņš, Aumeisteri./
11933. Kad Jēkaba diena ir skaidra, tad būs bagāta raža.
/L. k. vārdnīca, 14290./
11934. Ja Jēkabs iekrīt jaunā mēnesī, rudzi jāsēj ar jauno sēklu; ja iekrīt vecā mēnesī, tad jāsēj ar veco sēklu.
/L. k. vārdnīca, 14290./
11935. Cik dienas priekš Jurģiem ir rasa, tik dienas iekš Jēkabiem ir rudzi pļaujami.
/L. k. vārdnīca, 14290./
11936. Labība, kas līdz Jēkaba dienai neizplaukšot, līdz rudenim nenogatavojoties. /L. k. vārdnīca, 14290./
1937. Kas ap Jēkaba dienu nav izplaucis, tas krīt astagalī.
/J. Rubenis, Ērgļi./
11938. Kad vasarājs pēc Jēkabiem plaukst, tad viņš viss sakrājies rijas dibenā (pelavu pūnē).
/Atbalss k. 1894. P. Lodziņš, Sērpils./
11939. Jēkaba dienā burvis griežot citu tīrumos vārpas un liekot tās sava apcirkņa dibenā, tad viņam tiekot visa svētība.
/L. k. vārdnīca, 14291./
11940. Ja ap Jēkaba dienu vēl nav kāpostiem galviņu, tad arī nebūs nekad.
/K. Bika, Gaujiena./
11941. Jēkaba dienā nevajaga iet kāpostu dārzā, jo Jēkabs iegriež kāpostiem serdes. Ja kāds ejot dārzā, tad kāpostiem netiekot lāga galviņu.
/L. k. vārdnīca, 14290./
11942. Jēkābs iegriež kāpostu serdes; tad nedrīkst iet kāpostu dārzā, jo tad netiekot lāga galviņas.
/L. k. vārdnīca, 15507./
11943. Ja Jēkaba, Annas vai Labrenča dienā iet vilkt vai ravēt kartupeļus, tad tie kļūstot cirmuļaini.
/L. k. vārdnīca, 14291./
11944. Jēkabs raudzējot un briedinot ābolus, kādēļ priekš Jēkabiem tos nevar ēst. Kad skaidra Jēkaba diena, tad var gaidīt daudz dārza augļu.
/L. k. vārdnīca, 14290./
11945. Labrenča un Jākupa dienā sienu nebāza ne šķūnī, ne arī meta kaudzē, lai pērkons neiespertu šķūnī vai kaudzē.
/A. Aizsils, Kalsnava./
11946. Jēkāba dienā nevar vest sienu šķūnī, tad tas sadeg, maitājas.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./
11947. Kad Jēkaba diena pagājusi, tad var bāzt tādu sienu šķūnī, kad vai ūdens gar dakšām pil.
/L. k. vārdnīca, 14291./
11948. Ja Jēkaba dienā ap sauli daudz mazu mākonīšu, tad ziema būs bagāta ar sniegu.
/Latvis, 1932, 3094./
11949. Ja Jēkaba dienā pie debesīm staigā mazi balti mākonīši, tad saka: "Sniegs zied uz nākošo ziemu."
/L. k. vārdnīca, 14291./
11950. Silta un gaiša Jēkaba diena zīlē aukstus Ziemas svētkus.
/Latvis, 1932, 3094./
11951. Priekš Jēkopiem ja nosit vienu odu, tad simts vietā.
/K. Kristape, Olaine./
11952. Kad Jēkāba un Annas dienā lietus līst, tad riekstiem melni kodoli, sapuvuši.
/Atbalss k. 1894. P. Lodziņš, Sērpils./

/no http://www.eurika.lv/lv/cont/6/52/16.html un
http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/jekabd.htm un
http://www.dzintarsrasnacs.lv/index.php?option=com_content&view=article&... /

0
No votes yet
 


story | by Dr. Radut