Skip to Content

Inkvizīcijas izveidošanās iemesli un priekšnoteikumi

Lūsis's bilde

Dardega Legzdiņa

Inkvizīcijas izveidošanās iemesli un priekšnoteikumi
Rīga, 2007.

Ievads

Tā kā inkvizīcija ir vēstures parādība, kas cieši saistīta ar sava laika reliģisko un sociālo aspektu, savu referātu iesākšu ar attīstīto viduslaiku vispārējas situācijas raksturojumu.
Viduslaikos garīgā kultūra ir cieši saistīta ar reliģiju un bieži vien ir tieši pakļauta kristietības dogmām un priekšstatiem. Nereta parādība ir fanātiska reliģiozitāte, kas izpaužas gan individuāli (galēja askēze, sevis šaustīšana), gan visā sabiedrībā (krusta kari). Vēl viena tipiska viduslaiku garīguma izpausme ir burtiska ticības mācības uztvere, kas nepieļauj simbolisma vai metaforas iespēju Svēto Rakstu un citu reliģiozu tekstu interpretācijā.1
Īpatnēji, taču vienlaicīgi ar stingro reliģiozitāti katoļu Baznīcas garīdzniecība bieži vien ir korumpēta, skaidri redzams, ka liela daļa klēra ir mantkārīgi cilvēki, kas tiecas pēc varas. Ignorējot aicinājumu uz vienlīdzību un pieticību, kas nemitīgi izskan Jaunajā Derībā, katoļu priesteri nekautrējas dzīvot greznībā, dažreiz pat atklāti nodoties aristokrātiskām izklaidēm. Arī pāvesti tiecas pēc arvien lielākas varas ne tikai reliģijas jautājumos, bet arī politikā. Arvien biežāki kļūst gadījumi, kad pāvests iejaucas laicīgās varas lietās.2
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, nepārsteidz pieaugošā sabiedrības tendence kritizēt katoļu Baznīcas garīdzniecību. Radikāla vēršanās pret Baznīcu izpaužas dažādās ķecerībās, kuras pilnīgi noliedz Baznīcas autoritāti, un nereti vēršanās pret to ir huligāniska un pat vardarbīga. Mērenāka un saprātīgāka rīcība ir mēģinājumi reformēt Baznīcu no iekšienes, pamatā izmantojot savu piemēru un miermīlīgus aicinājumus sekot Svētajiem Rakstiem, taču nevēršoties pret Baznīcas tiesībām uz varu un tās izsludinātajām ticības dogmām. Tieši šādas izpausmes vērojamas mūku ordeņu darbībā, kas veidojas 12. un 13. gs.- tie ir cistercieši, franciskāņi un dominikāņi. Interesants piemērs ir franciskāņi: Svētais Asīzes Francisks, kurš izveidoja šo mūku ordeni, būtībā rīkojās ļoti līdzīgi valdiešu ķecerības aizsācējam- viņi abi pilnīgi atteicās no laicīgās mantas, pievērsās askēzei un sludināšanai, taču valdiešu kustība tika pasludināta par ķecerību, turpretī Asīzes Franciska ordeņa izveidi pāvests apstiprināja, turklāt pēc nāves Francisks tika kanonizēts (iecelts svēto kārtā). Kaut arī Asīzes Franciska darbībā bija vairākas iezīmes, kas tuvojās robežai, kuru pārkāpjot tās jau kļūtu ķecerīgas, tomēr šī robeža netika pārkāpta, franciskāņu kustība pakļāvās katoļu Baznīcas varai un saglabāja lojalitāti pāvestam.3

1. nodaļa

Galvenais inkvizīcijas institūcijas izveides iemesls ir galēja neiecietība pret citādiem uzskatiem, viedokli un dzīvesveidu, tamdēļ, lai izprastu inkvizīcijas veidošanos, iesākumā nepieciešams gūt īsu ieskatu šīs neiecietības rašanās un attīstības vēsturē.
Attīstīto viduslaiku kristietībai raksturīgā agresīvā reliģiskā neiecietība veidojusies ilgā laika posmā- šī uzskata aizsākumi meklējami jau 4.gs. beigās, kad kristietība kļuva par Romas valsts reliģiju. Šajā laikā kristietība vēl nebija viengabalaina, tai bija daudz dažādu novirzienu un kustību ar atšķirīgiem reliģiskiem priekšstatiem. Tā kā valsts stabilitātei bija nepieciešama vienota un stipra reliģija, dažādo uzskatu apkarošana bija laicīgās varas iniciatīva, un vēl iesākumā reliģiskajiem līderiem tāda rīcība ne vienmēr šķita pieņemama. Kā piemēru var minēt gadījumu ar ķeceri Prisciliānu, kuru 385.g. nogalina pēc imperatora Maksimiliāna pavēles. Tobrīd vairums bīskapu un teologu protestē pret tādu rīcību, kas tiek uztverta kā bezjēdzīgi nežēlīga un ir pretrunā ar kristietības ideāliem. Tomēr ir arī tādi, kas pieļauj iespēju, ka dažos gadījumos varētu arī pieņemt palīdzību no laicīgās varas. Viens no tiem ir Svētais Augustīns.4 Savos darbos, kas attiecas uz viņa teoloģiskās darbības otro periodu, viņš pieļauj iespēju, ka ticības vārdā varētu arī lietot vardarbību pret ķeceriem.1 Viņa darbi kļūst par pamatu vēlāku laiku teologiem, kuri atbalsta un pamato vardarbības pielietošanu pret savādāk ticošajiem. Arī inkvizīcijas ideoloģijas izveidē Sv. Augustīna teksti ir viens no nozīmīgākajiem pamatojumiem. Tāpat par teoloģisku attaisnojumu vardarbībai tiek izmantoti arī daži evaņģēlija fragmenti, kurus nevar tulkot viennozīmīgi.2 Jau 5.gs. pati katoliskā baznīca pievēršas ķeceru sodīšanai, gan izmantojot humānus sodus 3, taču tas iezīmē Baznīcas uzskatu- katoļu Baznīca ir nemaldīga, un cilvēks, kurš uzskata vai tic savādāk, kļūdās, līdz ar to tiek noliegtas tiesības uz domas brīvību.
Zīmīgi, ka praktiski visā kristietības vēsturē ir gandrīz nepārtraukti pastāvējušas dažādas, tā saucamās, herēzes. Arī viduslaiki nav izņēmums. Tāpat arī turpinās garīdzniecības un teologu cīņa pret uzskatiem, kas nesakrīt ar dogmatiskajiem katoļu baznīcas priekšrakstiem. Paralēli tam notiek arī Romas pāvesta varas absolutizācija, kas arī ietekmē neiecietīgo un naidīgo attieksmi pret herētiķiem, jo centralizētai baznīcas varai, kas turklāt cīnās arī par ietekmi laicīgajā pasaulē, dažādas brīvdomības izpausmes un Baznīcas kritizēšana ir ļoti neizdevīga.4 Taču līdz pat 13.gs. cīņa pret ķeceriem nav sistematizētai, tai raksturīgs lokāls, un dažreiz pat stihisks raksturs, kā, piemēram, linča tiesas, kad satracināts pūlis sadedzina ķecerus bez tiesas. Kaut gan Baznīca tādus gadījumus neuzskatīja par savu vainu, manuprāt naidu pret ķeceriem tomēr varēja izsaukt vien sprediķi vietējās baznīcās. Līdz 12.gs. ķeceru tiesas prāvas un sodīšana bija baznīcas iekšējā lieta, ar to nodarbojās bīskapi, kuri arī vainīgajam uzlika epitīmiju (sodu) pēc saviem ieskatiem, kas biežāk izpaudās kā svētceļojumi uz dažādām reliģiski nozīmīgām vietām. Taču 12.gs. ķecerību apkarošanā iesaistās arī laicīgā vara. Dažādās Eiropas vietās viens pēc otra tiek izsludināti likumi pret ķeceriem, sodi kļūst daudz smagāki: izdzīšana no valsts, īpašuma konfiskācija, kauna zīmes iededzināšana utml.5 Šis apstāklis galvenokārt liecina par diviem faktiem: ķecerības ir diezgan plaši izplatītas un apdraud katoļu baznīcas autoritāti, turklāt ievērojama ir Romas pāvesta ietekme uz laicīgās varas pārstāvjiem.
Reliģiskās neiecietības kulminācija bija karš pret Francijas provinci Langedoku, iniciators ir pāvests Innocents III, kurš savā 1207.g. bullā aicina Francijas senjorus cīņā pret Langedokā plaši izplatīto albiģiešu ķecerību, turklāt karotājus, kas dosies šajā karā, viņš pielīdzina krusta karotājiem, līdz ar to pret Langedoku tika pavērsts karš reliģijas vārdā- krusta karš.6
Tātad no iepriekš minētā varam secināt, ka attīstīto viduslaiku reliģiskā neiecietība ir komplicēta vēstures parādība, kas veidojusies ilgā laika posmā un ir atkarīga no daudziem aspektiem- gan politiskiem, gan sociāliem, gan teoloģiskiem.

2.nodaļa

Pēc savas definīcijas un būtības ķecerība ir „nepareiza” kristietība- no reliģijas dogmām novirzījusies, nekanoniska mācība.7 Zinot viduslaiku Rietumeiropai raksturīgo izteikti dogmatisko reliģijas uztveri un pārliecību par katoļu Baznīcas nemaldīgumu, loģisks ir jautājums, kā gan vispār var rasties ķecerības, ja visi sabiedrības pārstāvji jau no bērnības tiek audzināti šajā stingrās kristietības garā? Viens no galvenajiem iemesls ir jau ievadā aplūkotā sociālā situācija: katoļu Baznīcas korumpētība, tieksme pēc bagātības, greznuma, izpriecām un pat izvirtības. Tā kā garīdznieku rīcība bija pretrunā ar viņu vārdiem un reliģiskajiem uzskatiem, ko viņi mācīja, likumsakarīga ir dažu sabiedrības pārstāvju rīcība, kad viņi sāka kritizēt Baznīcu, tās hierarhisko institūciju un garīdznieku divkosīgo dzīvesveidu. Iedziļinoties šajā jautājumā, pašrocīgi studējot Bībeli, varēja arī nonākt pie secinājuma, ka ne visi Svēto Rakstu interpretējumi, ko māca Baznīca, ir nemaldīgi un neapšaubāmi, turklāt nebija grūti pamanāma lielā atšķirība starp evaņģēlisko Baznīcu kristietības rītausmā un katoļu Baznīcu, kāda tā bija kļuvusi attīstītajos viduslaikos. Līdz ar to saprotams, kamdēļ vairumam šī laika ķecerību raksturīga novēršanās no Baznīcas, nicinoša attieksme pret garīdzniecības pārstāvjiem un katoļu kristietības liturģiju, simboliem un reliģijas atribūtiem. Kaut arī dažos jautājumos pašu ķeceru mācība bija fanātiska un arī dažas Svēto Rakstu vietas tika interpretētas aplami, nenoliedzams ir fakts, ka ķeceru mācībās bija liela daļa patiesības, jo tās ātri izplatījās, tām pievērsās ne tikai neizglītoti ļaudis, bet arī inteliģenti, turīgie un nereti pat pašas katoļu garīdzniecības pārstāvji.
Kaut arī no neskaitāmajiem ķeceru grāmatu dedzināšanas aprakstiem ir secināms, ka šādu grāmatu ir bijis tiešām daudz (minēti pat nesankcionēti ķeceru tulkojumi Bībelei), cīņa pret viduslaiku ķeceriem ir bijusi tik izvērsta un visaptveroša, ka līdz mūsdienām nav saglabājies praktiski neviens vērā ņemams ķecerīgās literatūras piemērs, tāpēc par viņu uzskatiem un mācībām mēs varam uzzināt vien no tādiem tekstiem, kurus sarakstījuši pret ķecerību noskaņoti autori, līdz ar to jāņem vērā, ka ne viss aprakstītais ir patiesība, jo ir iespējama faktu falsifikācija gan nezināšanas vai baumu iespaidā, gan apzinātas vēlmes nomelnot dēļ.1
Izplatītākās ķecerības bija valdieši un albiģieši. Kaut arī abām šīm mācībām ir atšķirīga veidošanās vēsture, un atšķiras arī daži uzskati, tomēr attieksme pret Baznīcu abām ķecerībām ir līdzīga. Autori laikabiedri šiem ķeceriem pārmet necieņu pret Baznīcu, ķeceri uzskatot, ka katoļu Baznīca ir visu ļaunumu un netikumu iemiesojums, tā vairs nav Kristus baznīca, īstie apustuliskās tradīcijas turpinātāji ir paši ķeceri, ka garīdzniecība ir pielīdzināma farizejiem no Jaunās Derības, viņi arī noliedzot Baznīcas hierarhisko struktūru. Viņu dievkalpojumus, mācības skaidrošanu un grēku atlaišanu varot veikt jebkurš labs cilvēks, pat sievietes.2 Konkrēti albiģiešu kustībā laikabiedri un arī mūsdienu vēsturnieki saskata maniheisma atdzimšanu 3, tāpēc saprotams, kāpēc tieši albiģieši tika īpaši nežēlīgi apkaroti- maniheisms ir sens katoļu Baznīcas ienaidnieks.4 Taču būtībā ikviena ķecerība, kas tika apkarota, bija Baznīcai netīkama, jo ķeceri bija antikatoliski noskaņoti, kritizēja garīdzniecību un piesaistīja ļaudis ar saviem augstajiem ideāliem un askētismu, lai gan tajā pat laikā laikabiedru darbos ķeceriem tiek pārmesta izlaidība, izvirtība un netiklu seksuālo orģiju piekopšana.5
Sabiedrības neapmierinātību ar Baznīcas garīdzniecību pierāda arī jauna tipa mūku ordeņu veidošanās. Gan franciskāņi, gan dominikāņi par savu ideālu izvirzīja askēzi, pieticību un nabadzību, tādejādi cīnoties pret garīdzniecības korumpētību, taču, tā kā viņu cīņa bija daudz mērenāka par ķeceru rīcību, un viņi nevērsās tieši pret Baznīcu un tās pretenzijām uz nemaldīgumu, Romas pāvests akceptēja šo ordeņu izveidi un deva tiem savu svētību.
Tā 1207.g. pāvesta legāts ar Innocenta III atļauju apstiprināja Dominika tiesības sludināt, kā arī dibināt klosteri. Dominika izveidotā kustība ātri kļuva sabiedrībā populāra, turīgi cilvēki dāvināja īpašumus un materiālās vērtības, arvien vairāk cilvēku vēlējās pievienoties Dominika sekotāju pulkam, taču Innocents III neatļāva veidot pilnīgi jaunu mūku ordeni, Dominika darbību viņš apstiprināja ar noteikumu, ka tiks pieņemti kādi no jau esošajiem mūku statūtiem.6 Taču nākamais pāvests- Gonorijs III- 1216.g. apstiprināja dominikāņus par jaunu atsevišķu mūku ordeni un atļāva viņiem pieņemt savus statūtus. Ordenis attīstījās strauji- jau 1221.g. bija ap 60 dominikāņu klosteru, tie bija izplatījušies Spānijā, Francijā, Anglijā, Ungārijā, Vācijā, Rumānijā un Lombardijā. Dominikāņu mūku kustība turpināja attīstīties arī pēc Dominika nāves 1221.g.7
Redzams, ka sabiedrībā tiešām auga neapmierinātība ar katoļu Baznīcas garīdzniecību, to pierāda gan ķeceru kustību plašā izplatība, gan klejojošo mūku ordeņu popularitātes strauja pieaugšana sabiedrībā. Tāpat iezīmīgs fakts ir ķeceru un jauno mūku kustību kopīgās iezīmes: askēze, pieticība un tieša vēršanās pie ļaudīm. Tie bija pozitīvie faktori, kas ļāva iekarot cilvēku uzticību un atbalstu tieši tāpēc, ka bija pretēji katoļu Baznīcas garīdzniecības rīcībai un dzīvesveidam.

3. nodaļa

Kaut arī Baznīcas un laicīgās varas centieni apkarot ķecerības nebija sistemātiski, tomēr 13.gs. sākumā, un it sevišķi pēc krusta kara pret albiģiešiem, ķeceru mācību piekritēji sāka slēpt savu reliģisko pārliecību un uzskatus, līdz ar to tas apgrūtināja Baznīcas darbību šajā virzienā. Pierādīt cilvēka ķecerību kļuva grūti, jo ķeceris jau ir pieradis melot, noliegt savu patieso pārliecību un uz izmeklētāja jautājumiem atbildēt, kā pienākas katolim.1 Augstākā garīdzniecība un pāvests nonāca pie secinājuma, ka, lai nopratinātu aizdomās turamo un atklātu viņa slēptās domas, nepietiek ar vietējo bīskapu izmeklēšanu, jo dažādi sadzīviska rakstura aspekti- kontakti ar vietējiem, vietējās laicīgās varas ietekme- traucē izmeklēšanas darbā. Radās ideja par speciālu instanci, kas nodarbotos tikai ar ķecerības lietu izmeklēšanu.2 Tika nolemts, ka vispiemērotākie šim uzdevumam varētu būt klejojošo mūku ordeņu mūki, it sevišķi tāpēc, ka viņi bija tieši bez pastarpinājuma pakļauti pāvestam. Tā 1227.g. pāvests vēršas pie dominikāņiem ar lūgumu palīdzēt šajā jautājumā, ar speciālu rīkojumu klejojošie mūki sāk arvien biežāk izmeklēt ķeceru lietas.3 1233.g. ar divu dienu starpību pāvests Gregorijs IX izdod divas bullas, kurās dominikāņu ordenim paredz īpašas mūžīgas tiesības izmeklēt un tiesāt ķeceru lietas, kā arī lūgt laicīgās varas palīdzību, ja tas nepieciešams. Šeit redzams arī Gregorija politiskais aprēķins- saviem bīskapiem viņš gan raksta, ka dominikāņi nozīmēti tikai kā palīgi vietējiem garīdzniekiem grūtajā cīņā ar ķeceriem, taču otrajā bullā redzams, ka dominikāņu primārais uzdevums ir cīnīties ar ķecerīgiem klēra pārstāvjiem. 1233.g. līdz ar to tiek uzskatīts par juridisko inkvizīcijas sākumu. Gadu vēlāk- 1234.g. tā sāk arī reāli darboties.4 Taču ne visi pētnieki vienprātīgi piekrīt šim viedoklim, daži vēsturnieki pauž uzskatu, ka juridiskais inkvizīcijas sākums ir 1243./1244.g., kad Narbonas sapulces laikā bīskapi oficiāli atsakās no tiesībām tiesāt ķecerus, jo dokumenti liecina, ka līdz tam inkvizitorus viņi tiešām vēl uztvēra tikai kā palīgus, nozīmētus ārkārtas gadījumam.5
Lai kāda arī nebūtu viedokļu atšķirība, ir skaidri redzams, ka episkopu un inkvizitoru attiecības veidojas sarežģīti, ne visi bīskapi uzreiz bez iebildumiem rēķinās ar inkvizitoriem dotajām tiesībām. Vairākkārt notiek dažādi episkopāta mēģinājumi ierobežot inkvizīcijas varu, bīskapi cīnās par savām tiesībām piedalīties ķeceru tiesās, ietekmēt spriedumu utml. 13.gs. gaitā domstarpības turpina pieaugt, līdz 1248.g. tiek atrunātas sankcijas, kādas paredzamas garīdzniekiem, kas traucē inkvizīcijas darbību. 1257.g. pāvests Aleksandrs IV padara inkvizīciju neatkarīgu no bīskapiem- inkvizitoriem nav jākonsultējas ar vietējiem garīdzniekiem. Protesti tomēr turpinās un 1273.g. pāvests Gregorijs X atkal paredz inkvizitoru un episkopāta savstarpējo sadarbību, šis likums turpmāk netiek mainīts. 6 Taču domstarpības vēl kādu laiku saglabājās. Visticamāk šādu episkopāta reakciju izraisīja nojauta par pāvesta politisko paņēmienu mazināt vietējo bīskapu ietekmi un vēl vairāk centralizēt savu varu, par ieroci izmantojot tieši dominikāņu un arī franciskāņu mūkus, jo abi šie ordeņi bija tieši pakļauti pāvestam.
Arī sabiedrība inkvizīcijas izveidi neuztvēra vienprātīgi un mierīgi. Apgabalos, kur ķecerības bija izplatītākas, notika bruņotas sadursmes, inkvizitoru slepkavības, kā arī garīdznieku padzīšanas, baznīcu un klosteru izlaupīšanas un dedzināšanas. Visasākie protesti notika Francijas provincē Langedokā, taču nemieri bija arī pārējā Francijā, Spānijā, Itālijā un citās zemēs, turklāt pilnībā tie aprima tikai 13.gs. beigās.7
Kaut arī ķeceru sodīšana notika arī iepriekšējos gadsimtos, inkvizīcijas izveide ir jauns pavērsiens. Tā ir specializēta institūcija, kas nodarbojas tikai ar reliģisko dogmu pārkāpumu tiesāšanu, turklāt šī tiesa ietver gan izmeklēšanu un apsūdzības uzstādīšanu, gan nopratināšanu un tiesāšanu, gan soda piemērošanu.1 Vēl viens būtisks aspekts ir rūpīgi izstrādātais inkvizīcijas arhīvs: vārds vārdā tika pierakstītas gan liecinieku liecības, gan apsūdzētā nopratināšanas gaita, gan pārējais tiesas process, pēc konkrētās lietas pabeigšanas šos dokumentus uzglabāja divos eksemplāros, lai nodrošinātos pret inkvizīcijas arhīva iznīcināšanas mēģinājumiem, ko dažreiz veica ķeceri. Tika veidota kartotēka, kas noderēja atkārtotas ķecerības lietu izmeklēšanā, līdz ar to ir zināmi gadījumi, kad arī pēc vairākiem gadiem un pat gadu desmitiem bija iespējams pierādīt, ka konkrētais cilvēks jau vienreiz ticis apsūdzēts ķecerībā.2 Pēc likuma bija stingri noteikta arī inkvizīcijas tiesas kārtība, kas gan nereti tika pārkāpta vai apieta. Tā, piemēram, bija paredzēts, ka apsūdzēt cilvēku var tikai tad, ja ir vismaz divi viens no otra neatkarīgi liecinieki, kas sniedz līdzīgas liecības, taču, ja inkvizitors uzskatīja, ka varētu būt darīšana ar īpaši smagu ķecerīgu pārkāpumu, bija pieļaujama apsūdzības uzstādīšana pamatojoties tikai uz vienu liecību. Spriest par pārkāpuma smagumu bija paša inkvizitora ziņā. Tāpat tika apiets arī noteikums, ka spīdzināt var tikai vienu reizi- nākamās spīdzināšanas tika interpretētas kā procedūras turpināšana, nevis kā jaunas uzsākšana. Noteikumi paredzēja, ka atzīšanās, kas nākusi spīdzināšanas laikā, nav derīga, tāpēc, lai pierakstītu atzīšanos, apsūdzēto aiznesa uz citu telpu un uzdeva viņam tādus pašus jautājumus kā spīdzināšanas laikā. Ja atbildes bija citādākas, spīdzināšanu turpināja.3
Vispārīgi lūkojoties, var teikt, ka inkvizīcija ir jauns pavērsiens Baznīcas cīņā pret ķecerībām- tā ir institūcija ar izstrādātu darbību, lielu ietekmi un reglamentētu darbību. Problēmas un šķēršļi, kas radās inkvizīcijas darbības sākumā, šķiet, to tikai nostiprināja, radot nepieciešamību veidot stingras juridiskas atrunas un pamatojumus.

4. nodaļa

Lai mēģinātu izprast inkvizīcijas būtību, liela nozīme ir ideoloģiskajām iezīmēm. Katoļu Baznīca inkvizīciju uzskatīja par ķecera pēdējo iespēju nožēlot grēkus un glābt savu dvēseli. Idejiski inkvizitors bija mācītājs, pie kura vērsties ar grēksūdzi un izlūgties piedošanu. Tamdēļ inkvizīcijas pastāvēšanas sākumā, kad inkvizitori pārvietojās no viena apgabala uz otru teritorijā, kurai viņi bija nozīmēti, ierodoties pilsētā tika izsludināts žēlastības laiks, kad ķeceris pats varēja ierasties un godprātīgi atzīties savā pārkāpumā, līdz ar to arī epitīmija bija mazāk barga- svētceļojums uz kādu tuvāku svētvietu. Jāpiebilst, ka par pilnīgi vaļsirdīgu atzīšanos uzskatīja vien tad, ja ķeceris minēja visus savu līdzbiedru vārdus un pulcēšanās vietas. Arī tad, ja ķeceris atzinās spīdzināšanas rezultātā un nožēloja savu šaubīšanos par katoliskajām ticības dogmām, viņš saņēma piedošanu un epitīmiju, tikai smagāku un pazemojošāku- īpašas zīmes nēsāšanu uz apģērba, dažreiz arī publisku pēršanu, smagākos gadījumos ieslodzījumu. Sārtam nodeva tikai tos ķecerus, kas nenožēloja savus grēkus, kā arī atpakaļ atkritušos, kas jau vienreiz saņēmuši sodu par ķecerību.4 Juridiski gan Baznīca pati nevienu nesodīja ar nāvi, skaitījās, ka inkvizitors neglābjamu ķeceri nodod laicīgās varas rokās, taču bija skaidrs, ka tas nozīmē sadedzināšanu uz sārta.5
Tā kā mūki, kas tika norīkoti par inkvizitoriem, tomēr bija garīdznieki, arī uz viņiem attiecās vispārējais uzskats, ka klēra pārstāvim vajadzētu izvairīties no saskares ar asinīm, inkvizīcijas sākumā tas iespaidoja spīdzināšanas paņēmienu izvēli. Tika izstrādāti moku rīki, kas nodarīja maksimālas sāpes, taču ļāva izvairīties no asins izliešanas, taču gadījumos, ja mocīšanas rezultātā tomēr parādās asinis, ievainoto vietu piededzināja ar nokaitētu dzelzi, kas apturēja asiņošanu.6 Tā viens no mocīšanas pamatveidiem ir t.s. strappado- apsūdzētajam sasēja rokas uz muguras, piesēja tās pie svirā iekārta striķa un lēnām vilka augšā, tad strauji palaida vaļā un uzreiz arī apturēja, kas izraisīja locītavu izmežģījumus un cīpslu savilkumus- sāpes nežēlīgas, taču asinsizliešana nenotiek. Pēc līdzīga principa- miesas stiepšana un vilkšana- darbojās arī moku rats.7 Ja arī gadījās asinsizliešanas vai nāves gadījumi spīdzināšanas laikā, kopš 13.gs. vidus inkvizitori ar īpašu pāvesta indulgences atļauju drīkstēja viens otram atlaist grēkus.1
Jāatzīmē, ka inkvizīcijas juridiskajā izpratnē vairāki likumiskie aspekti mūsdienu cilvēkam šķistu nehumāni un beztiesiski. Piemēram, atšķirībā no mūsdienām, apsūdzētais tika uzskatīts par vainīgu līdz ar apsūdzības uzstādīšanu, un bija tāds tikmēr, kamēr nepierādīja savu nevainību, līdz ar to jebkuri šaubīgi vai neskaidri lietas apstākļi darbojās apsūdzētajam par sliktu. Pēc likuma apsūdzētajam drīkstēja būt juridiski izglītots aizstāvis tiesas laikā, taču praktiski šāda iespēja tika gandrīz pilnīgi izslēgta, jo, ja ķeceri notiesāja, advokātu varēja apsūdzēt ķecerību atbalstīšanā un simpātiju paušanā ķecerim, par ko arī pienācās sods.2 Arī nepilngadīgie tika uzskatīti par spējīgiem spriest un rīkoties patstāvīgi, tāpēc vecums, no kura drīkstēja spīdzināt Rietumeiropas zemēs svārstījās no 12 līdz 14 gadiem, savukārt liecības pieņēma arī no jaunākiem bērniem.3 Viss tiesas process bija slepens, apsūdzētais nezināja liecinieku vārdus un apsūdzības raksturu, pārējā sabiedrība nepārzināja inkvizīcijas darbību, līdz ar to gandrīz izslēgta bija iespēja sūdzēties pāvesta instancē par iespējamiem pārkāpumiem.4 Tāpat mūsdienu tiesvedībā nepieņemama būtu miruša cilvēka apsūdzēšana un sodīšana. Ja mirušais tika atzīts par vainīgu, viņa mirstīgās atliekas izraka no zemes un sadedzināja, savukārt īpašumu, kas tam piederējis dzīves laikā, konfiscēja.5
Inkvizīcijas īpatnība tātad ir uzskats, ka Baznīca ir vienīgais veids, kā nodrošināt cilvēka dvēseles nokļūšanu Paradīzē pēc nāves, līdz ar to attaisnota tika inkvizīcijas nežēlība un vardarbība, kas vērsta pret cilvēka miesu, kā arī beztiesiskums pret cilvēka garu (izvēles brīvības noliegšana), jo tādā veidā tiek dota iespēja glābt dvēseli.

Secinājumi

Pētot inkvizīcijas vēsturi, nedrīkst aizmirst, ka viduslaiku sabiedrības cilvēku pasaules uztvere diezgan būtiski atšķīrās no mūsdienu rietumu sabiedrībai raksturīgās. Ļoti būtisku, varbūt pat pašu būtiskāko vietu ieņēma reliģija, attīstītajos viduslaikos Baznīca bija panākusi lielu ietekmi, tās vadītājs pāvests tika uzskatīts par Pētera pēcteci- Dieva vietnieku uz zemes, tāpēc viņa lēmumi un vispārējā Baznīcas nostāja tika uztverti par nemaldīgi patiesiem. Līdz ar to vēršanos pret katoļu Baznīcu un tās reliģiskajām dogmām uzskatīja par antisociālu, sabiedrību dezorientējošu pārkāpumu, nevis par domas brīvību, kā tas tiktu uztverts mūsdienās. Kaut gan, nenoliedzami, garīdzniecības rīcība ne tuvu neatbilda evaņģēliskajam ideālam, kas tiek sludināts Jaunajā Derībā, tāpēc arī nepārsteidz plašā ķecerību izplatība.
Taču inkvizīcijas izveidē vienīgo uzsvaru likt uz reliģisko aspektu nedrīkstētu, manuprāt diezgan liela nozīme bija arī politiskajiem iemesliem: tā kā valsts vara un Baznīcas vara bija cieši saistīta, ķecerības apdraudēja Rietumeiropas valstu stabilitāti, vēršanās pret Baznīcu vienlaicīgi varēja būt arī vēršanās pret laicīgo varu, turklāt pāvesta politikai tas bija paņēmiens kā vēl vairāk nostiprināt un paplašināt savu varu, jo tieši pāvestam pakļautie inkvizitori bija neatsverams spēks bīskapu kontrolēšanai, viņu varas un ietekmes mazināšanai.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, esmu nonākusi pie secinājuma, ka inkvizīcija ir ļoti neviennozīmīgi vērtējama parādība. Ir grūti spriest, kā būtu attīstījusies Rietumeiropas sabiedrība- uz labo, vai uz slikto pusi, ja inkvizīcija nebūtu izveidota. Tāpat arī nežēlība, ar kādu parasti asociējas inkvizīcijas vārds, nav viennozīmīga: jāņem vērā arī individuālais cilvēka faktors- daudz kas bija atkarīgs no konkrētā inkvizitora, kā jau minēju, nereti notika nesankcionēta noteikumu pārkāpšana vai apiešana. Ir pamats šaubīties arī par inkvizitoru garīgo stabilitāti, jo vidusmēra cilvēkam, kuram nav noslieces uz vardarbību vai arī kurš nav ieslīdzis reliģiskā fanātismā, šis darbs būtu smags un nepanesams tieši šīs te nežēlības un cilvēku sāpju dēļ.

Izmantotie avoti:
Inquisitior`s Manual of Bernard Gui. Ievietots krājumā Medieval Worlds. A Sourcebook. New York, 2003.
Raynaldus. On the Accusations against the Albigensians. Ievietots krājumā Medieval Worlds. A Sourcebook. New York, 2003.
Saccho R. Of the Sects of the Modern Heretics. Ievietots krājumā Medieval Worlds. A Sourcebook. New York, 2003.
Witnesses against Beatrice, widow of Othon of Lagleize of Dalou. Ievietots krājumā Readings in Medieval Historty. Mississanga, 2003.

Izmantotā literatūra:
Lawrence C.H. Medieval Monasticism.. Harlow, 2001.
Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. Rīga, 2004.
Rubenis A. Viduslaiku kultūra Eiropā. Rīga, 1997.
Svešvārdu vārdnīca. Rīga, 2002.
Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. Москва, 2003.
Кадмин И. Философия убийства. Москва, 2005
Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. Смоленск, 2002.

1 Rubenis A. Viduslaiku kultūra Eiropā. 158.- 162.lpp., 172.- 176.lpp.

2 Turpat. 166.- 172.lpp.

3 Lawrence C.H. Medieval Monasticism. 243.-244.lpp.

4 Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. 10.lpp.

1 Кадмин И. Философия убийства. 9.lpp.

2 Кадмин И. Философия убийства. 10.lpp.

3 Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. 10.lpp.

4 Кадмин И. Философия убийства. 12.lpp.

5 Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. 43.lpp.

6 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. 51.lpp.

7 Svešvārdu vārdnīca.

1 Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. 29.lpp.

2 Reinarius Saccho. Of the sects af the modern heretics.

3 Raynaldus. On the Accusations against the albigensians.

4 Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. 34.lpp.

5 Witnesses against Beatrice, widow of Othon of Lagleize of Dalou.

6 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. 82.lpp.

7 Turpat. 83.lpp.

1 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. 98.lpp.

2 Turpat. 101.lpp.

3 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 34.lpp.

4 Turpat. 36.lpp.

5 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века.107.- 108.lpp.

6 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 37.lpp.

7 Meikoks A. Inkvizīcijas vēsture. 160.- 166.lpp.

1 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 42.- 43.lpp.

2 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. 127.lpp.

3 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 51.lpp.

4 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. 123.lpp.

5 Turpat. 105.lpp.

6 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 43.lpp.

7 Кадмин И. Философия убийства. 79.lpp.

1 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 43.lpp.

2 Ли Г. Ч. История инквизиции в средние века. 153.lpp.

3 Turpat. 135.lpp.

4 Turpat. 137.lpp.

5 Бейджент М., Ли Р. Инквизиция. 48.lpp.



book | by Dr. Radut