Skip to Content

Horācija - Satīra

Satīra

Horācija

Šo arī, Teirezij, vēl bez tā, ko līdz šim tu
man teicis,
Atbildi: kādā ceļā lai es pie mantas atpakaļ
tieku,
Kuru man izputinājši. Tu smej? — «Tev
gudrniekam vēl nav
Diezgan uz Itaku atpakaļ tikt un tēvzemes
dievus
Ieraudzīt?» — Tu, kas nevienu vēl neesi vīlis,
pats redzi.
Kails un tukšs kā uz māju, tev vēlot, es dodos,
un tur man
Precnieki taupijši nav ne mantu, ne lopus.
Tu zini,
Naudas ja nav, tad krietnums un tikums
nevelk ne smilgas.
«Tātad, īsumā sakot, no trūcīgas dzīves tu
baidies;
Labi, tad klausies, kā bagātam tikt. Ja
strazds tev ir dāvāts
Vai arī cits kāds dārgums, tad tur lai tas
noskrien, kur zināms
Bagāts mantības krājums, kam īpašnieks
vecis; lai saldos
Āboļus un, kādus lauks dod, labākos augļus
Agrāk kā Lars par Laru cienīgāks bagātnieks
bauda.
Lai viņš zvērētājs viltīgs, no vergu kārtas,
lai brāļa
Asinīm traipījies būtu, lai bēglis, tu neliedzies
tomēr
Iet viņam līdz, to pavadīt ārā, kad staigāt
viņš vēlas.» —
Tad lai es riebīgam vergam par biedri ietu?
Pie Trojas
Mēdzu es cīnīties tik starp krietniem un
dūšīgiem. — «Tātad
Palieci nabags.» — Es dusmām neļaušu vaļu,
jo esmu
Vairāk jau cietis līdz šim. Bet tagad tūliņ
tu man saki,
Pareģi, — kā lai es bagāts tikt varu un
iemantot zeltu?
«Esmu jau teicis un saku to pašu: tu
makšķerē visur,
Testamentus kur veči sev raksta; ja dažreiz
ar āķis
Makšķerei lūst, tu cerību nemet pie malas
un mākslu.
Ja pie tiesas nāk spriežama prāva, vai maza
vai liela,
Meties par aizstāvi tam, kas bez bērniem un
bagāts, kaut ar!
Netaisnā prātā tas pārdroši uzbrūk
viskrietnākam vīram.
To turpretim, kam taisnības vairāk un labāka
slava,
Neievēro, ja bērni tam mājā un auglīga sieva.
«Kvint», tu uzruna to jeb «Publij», — jo
mīkstajās ausis
Priekšvārdus dzirdēt mīl, — «es krietnības
dēļ tevi cienu:
Likumus visus es zinu un saprotu aizstāvēt
prāvas;
Acis sev izraut es drīzāk likšos kā atļaut, lai
tevim
Zaudējums celtos par grasi; tu atļauj man
rūpēties, lai tev
Nezustu manta, nedz slava.» Teic viņam, lai
iet tik uz mājām
Un lai dzīvo bez bēdām. Tu pats par vietnieku
paliec.
Ciet un izturi visu, lai lietus nāktu, lai vētras.
«Paskaties,» kāds, tevi cieši pie gultas
redzēdams stāvot,
Teiks: «Cik viņš pacietīgs, draugiem cik
pakalpot centīgs, cik dūšīgs!»
Tūliņ tev manta sāks plūst, tūliņ sāks
vairoties nauda.
Vārgulīgs dēls ja ir piedzimis bagātniekam,
tad veikli,
Nelikdams manīt, ka dzītos pēc mantas, tu
pierunā viņu
Iecelt tevi -par otro mantnieku zēnam, ja
jaunam
Nolemts tam būtu uz Plutonu doties, tā ka
tu visu
Mantu tad dabū viens pats: šis ķēriens ir
reti kad vīlis.
Ja tev testaments pasniegts tiek, lai izlasi
viņu,
36
Zini, tad jāatteicas un jāatstumj tas atpakaļ,
tomēr
Acis, kā nemana, jāpamet ir uz to, kas stāv
rakstīts
Otrā daļā, lai redz, vai viens esi mantnieks,
vai vairāk,
Pievilts lai netiktu tā kā Naziks no Korana
ticis.»
— Vai tu ārprātīgs esi vai izjokot domājies
mani? —
«Laerta dēls, it viss, ko es saku, tā būs vai tā
nebūs:
Jo man Apolons lielais ir dāvājis pareģa
garu.»
— Tad tu man, lūdzams, teic, — ko šī pasaka
apzīmē īsti? —
«Tajos laikos, kad jauneklis bīstams iz Eneja
cilts būs
Partiešus pārvarējis un tapis uz jūras un
zemes
Varens valdnieks, tai laikā apprecēs dūšīgais
Korāns
Cēlāju Nazika meitu, kurš parādiem apkrauts
līdz kaklam.
Znots tad izdarīs tā: dos testamentu un lūgs,
lai
Sievastēvs pārlasot to, daudz pretojies,
Naziks to tomēr
Beidzot paņems un, klusām lasīdams, redzēs,
ka znots tam
Novēlējis nava nekā kā tik vaidēt par parādu
nastu.
Tad bez tam es tev ieteicu vēl: ja viltniece
sieva
Jeb ja brīvlaistais vergs kur pārvalda
muļķīgu veci,
Tuvojies tiem par biedri, tos slavē, lai pats
tiktu slavēts.
Dažreiz ir derīgs šis āķis, bet tomēr daudz
lielāks ir svars, ja
Veci tu uzvari pašu. Ja sliktas dzejas viņš
raksta,
Uzteic tu tās; ja uz sievām kārs, tu neliecies
lūgties,
Penelopeju tam piesoli pats, ka labākam!» —
Vai tu
Domā, ka pavest tā liktos, līdz šim tik krietna
un tikla,
Kuru no pareiza ceļa nav spējuši precnieki
grozīt? —
«Tagad tās precnieki visi, cik nāk, nav bagāti
ļaudis,
Mīlestība tiem nerūp daudz, ja tik ēst dabū
labi:
Tādēļ tev krietna ir Penelopeja, bet pagaidies
vien, cik
Lakstīga būtu tā tad, ja to bagātnieks kārotu
sevim.
Teikšu, kā Tebās man dzīvojot notika: netikla
sieva
Mirstot teikusi bij, ka lai aprokot šo — viņas
līķi,
Eļļā iemērktu, mantnieks uz kailiem pleciem
lai nesot,
Cenzdamās laikam pēc nāves, vai nespētu
izbēgt no tā, kurš
Dzīvojot mieru tai nebija licis. Aizvien esi
manīgs,
Neuzbāzies par daudz, bet esi arvienu pie
rokas.
Nelaipniem večiem un īgniem daudz netīk
kad runā, bet klusēt
Neklājas atkal par daudz. Tev jāspēlē
skatuves loma,
Jāstāv ar nodurtu galvu, it kā kad izbijies
būtu,
Cienība jārāda stipri; ja mani, ka vēsmiņa
uzpūš,
Lūdz, lai dārgaju galvu tas apsedz; pa ļaudīm
kad jāiet,
Taisi tam pleciem ceļu; ja pļāpā viņš, vērīgi
klausies.
Kad tu, atpestīts beidzot no verdzības ilgās un
pūlēm,
Uzmanīgs klausies un dzirdi to nosakām:
Ceturto daļu
Odisejs manto. ~~ «Ak dievs, man mīļākais,
dārgākais draugs jau
Taisās mirt! Kurš cits būs tik uzticīgs man
un tik krietnis?»
Iesaucies tu un, ja iespējams, noraudies
drusciņ, — ir labi,
Priecīgu ģīmi kad apslēpj priekš citiem. Tad
kapu, kā klājas,
Ierīko lieliski tam un visu, kā pienākas.
Bēres,
Labi kas izrīkotas, ir kaimiņi uzslavē. Ja tev
Līdzmantnieks kāds ir vecīgs un vājīgs, tad
steidzies tam sacīt,
Ka no savas daļas tu labprāt gatavs tam
dāvāt
Māju vai dārzu, ja vien tik viņš vēlas. Bet
tagad sauc mani
Valdniece Prozerpina, tātad sveiks paliec nu
vesels!»



book | by Dr. Radut