Skip to Content

Horācija - Satīra

Satīra

Horācija

Kā gan, Mecenāt, nāk, ka neviens, kāds
liktens tam dots ir —
Vai nu no paša gribas, vai necerot, mierā ar
viņu
Nava nebūt, bet tos tikai teic, kam citādi
klājas?
«Tirgotāji ir laimīgi ļaudis!» — tā vecuma
dienās
Kareivis saka, kam pūles jau lauzušas
locekļu spēku.
Tirgotājs turpretim, kad kuģis no vējiem
tiek svaidīts:
«Kareivim dzīvot ir labāk. Kas viņam?
Iet kaujā un drīzā
Laika brīdī tam ātri nāk nāve vai uzvara
spoža.»
Slavenu zemkopja dzīvi ik reizes sauc
likumu pratējs,
Kad ap gaiļiem tam padoma prasītājs,
klauvē pie durvīm.
Tas, kas uz prāvu no zemēm ir pilsētā
aicināts nācis,
Vienīgi laimīgus tos tikai sauc, kas pilsētās
dzīvo.
Piemēru šādu tik ļoti ir daudz, ka tie
nokausēt spētu
Pļāpīgo Fabiju pat. Bet, lai netērē laiku,
tad klausies,

Ko es sacīt gribu. Ja dievs kāds teiktu:
«Es gatavs
Izdarīt to, kas jums tīk: Tu, bijušais kareivi,
paliec
Tirgotājs, — tu, likumu pratēj, par zemnieku;
tūliņ
Lomas maināt un viens ejat tur, kur bij otris.
Nu drīzi!
Ko vēl stāvat?» — Tie neies, kaut laime ir
solīta viņiem.
Kāds tad brīnums, ja Jupiters dusmīgs par
neklausām vaigus
Uzpūš abus un teic, ka šis vēlāk tik
pielaidīgs nebūs
Vairs ne pret vienu un klausīt liegsies
lūdzēju vārdus.
Bet lai es neizliktos, it kā stāstītu jocīgas
lietas,
Smiedamies klāt, kaut arī gan smiedamies
taisnību sacīt
Iespējams ir; kā, piemēram, saldumus zēniem
dod laipnie
Skolotāji, lai ātrāk tiem iekaltu zinības
pirmās;
Tomēr jokus pie malas, un nopietni lūkosim
tagad:
Tas, kas ar smagaju arklu griež tīruma
garozu cieto,
Viltīgais tirgotājs šis, tāpat ar' zaldāts un
jūrnieks,
Droši pa jūrām tāļām kas braukā, tie tādēļ
teic nesot
Pūles, lai mierīgu dzīvi sev iegūtu vecuma
dienās,
Jo tad sagādāts būšot barības krājums;
tāpat kā
Maziņā skudra, par piemēru, lielus
veikdama darbus,
Velk ar muti, ko vien tikai spēj, un klāti
liek kaudzei,
Kuru tā būvē, par nākotni rūpīga gudrajā
prātā.
Tomēr viņa, tiklīdz ka, grozoties gadam, nāk
rudens,
Ārā vairs nelien nekur, bet uzturai lieto,
ko agrāk
Prātīgi iekrājusies, bet tevi ne vasaras
karstums
Mantu gūt atturēt nespēj, ne ziema, ne
uguns, ne jūra.
Grūts tev nekas nav, kad tikai par otru tu
bagātāks paliec.
Ko gan palīdz tev milzīgas sudraba kaudzes
un zelta
Bailīgi zemē rakt un tur tās slepeni glabāt?
«Bet, ja mazināt sāks, tad jau atkal uz grasi
tās saplaks.»
Un, kad to nedara, kāds tad gan labums ir
saraustai kaudzei?
Lai ar tavs piedarbs tūkstošiem izkultu
labības pūrus,
Tādēļ jau neuzņems vairāk nebūt tavs
vēders par manu,
It kā maisu ar maizi uz smaguma apkrautiem
pleciem
Strādnieku pulkā kas nes, tam nemaz netiek
vairāk kā tiem, kas
Nesuši nav. Jeb ar saki, — kas ir par
starpību tādam,
Dabai kas dzīvodams klausa, vai simtu viņš
pūrvietas apar
Jeb vai tūkstoš? «Bet labāk ir ņemt no
lielākas kaudzes.»
Kad no mazas mums grābt tikpat daudz ir
atļauja dota,
Kādēļ tad apcirkni vairāk lai slavē kā
mazaju šķirstu?
It kā ja, ūdeņa gribēdams dzert ne vairāk
par stopu
Vai par glāzi, tu teiktu: «Iz lielās upes
man labāk
Smelt to tīk, ne iz šitenā strautiņa.» Tādēļ
ar tos, kam
Kārojas lielāku iegūt mantu, kā taisnībā
vajaga,
Prom no krasta reiz gājušus nomāc
straujajais ūdens,
Bet, kas tikai tik kāro, cik vajadzīgs, tas
nedz ar dubļiem
Maisītu ūdeni dzer, nedz ar dzīvību pazaudē
viļņos.
Tomēr lielais pūlis, no aplamas kaislības
mānīts,
«Diezgan nekas nav,» teic, «jo tik, cik tev ir,
tik tu vērtēs.»

Ko ar tādu lai dara? Lai paliek viņš
nelaimīgs, kamēr
Pats to viņš labprāt grib; kā Atēnēs reiz
esot bijis
Sīkstulis bagāts, kas ļaužu valodas vērā
nav ņēmis,
Teikdams šādi: lai tauta ar izsvilpo mani,
bet mājā
Pats es plaukšķinu sev, kad apbārstu naudu
pa kasti.
Tantals, no slāpēm mocīts, pēc bēgošā
ūdens aizvienu
Sniedzas ar lūpām... Kādēļ tu smej? Tikai
pārgrozi vārdu —
Pasaka apzīmē tevi: tu guli uz sanestiem
maisiem,
Slāpdams pēc mantas aizvien vēl un it kā
svētumu sargāt
Spiests esi viņus jeb apbrīnot tos kā
gleznotas bildes.
Vai tad tu nezini, nauda kur der, kā jālieto
viņa?
Maize ir pērkama, ēdamas lietas un vīns,
un vēl citas
Lietas, ko, noliedzot sevim, sāpes jūt
cilvēka daba.
Jeb vai pa dienām un naktīm bez elpas
tev vaktēt un bīties
Ļaunos zagļus un ugunsgrēkus, un sulaiņus,
ka tie
Bēgdami neapzog tevi, vai tas tevim patīk?
Es gan no
Tādām mantām visnabagāks vēlētos dzīvot
aizvienu.
Un, kad tev miesa, no aukstuma sagrābta,
vāja reiz paliek,
Vai kad citāda slimība gulda tev' gultā, vai
būs, kas
Klāt tev sēdēs, kas vājību vieglos un ārstu
kas lūgs, lai
Uzceltu tevi un atdotu bērniem un dārgajiem
radiem?
Ne tevi sieva grib veselu redzēt, ne dēls,
tevi ienīd
Kaimiņi visi un apkārtējie, gan zēni, gan
meitas.
Kāds ar tur brīnums, kad visus tu zemākus
turi par naudu,
Ja tevi nemīl neviens: tu jau mīlestīb' neesi
pelnījs.
Bet, ja tu radus, ko daba tev dod, gribi
draudzīgus sevim
Paturēt, sīksts būdams pats un liegdamies
palīdzēt viņiem,
Veltīgas pūles tev būs; tas tikpat ir, kā
ēzeli mācīt
Gribētu kāds, lai tas, iemauktiem klausīdams,
rikšo pa lauku.
Beidzot īsi es teikšu: ja iekrāts tev mantas
ir vairāk,
Trūcību bīsties tad mazāk un mierā met
darbu, kad iegūts
Tas, ko tu vēlējies, ir; lai tu nebūtu tāds,
kā ir bijis
Umidijs. Stāstiņš par to nav tik garš. Viņš
tik bagāts
Bija, ka pūriem mērīja naudu, tik skops, ka
ne reizas
Labāki neģērba sevi par vergu un baidījās
vienmēr
Līdz pat dzīvības beigām, ka uzturas
trūkums šim kādreiz
Nepienākot un bads. Viņu pāršķēla vidū ar
cirvi
Brīvlaista verdzene, Pindara cilts visdrošākā
meita.
«Kādu tad man tu dod padomu? Vai man kā
Menijam dzīvot
Būs jeb kā Nomentanam?» Tu aizvienu
pretīgas lietas
Vienu ar otru kopā vest mēdzi: es, noliegdams
tevim
Skopam palikt, jau nelieku tādēļ vis izšķērst
un plītēt.
Visām lietām ir mērs, ir zināmas robežas,
kurām
Pāri kāpjot uz šo vai uz to pusi taisnība
beidzas.
Atgādināšu vēlreiz, ko teicu, ka, mantu kas
kāro,
Mierā nava neviens ar sevi, bet citus mēdz
slavēt;
Tādam, ieraugot tesmenu pilnāku svešajai
kazai,
Skaudība mostas; uz to, ka daudz nabagāks
cits ir par viņu,
Vērību negriež nemaz viņš, bet cīšas tik
bagātos pārspēt.
Steidzoties tā, tam aizvienu stāv bagātāks
priekšā priekš acīm,
It kā kad ratos, uz derību skrejoties, dzinējs
tik cenšas
Zirgiem līdzi tikt tiem, kas jau priekšā viņam,
pavisam
Vērā neņemdams tos, kas no pakaļas
beidzamie dodas.
Tādēļ tik retums var cilvēku atrast, kas
laimīgi dzīvojs
Teiktos un, apmierināts pēc dzīvības
pabeigtas gaitas,
It kā paēdis viesis uz mājām atpakaļ dotos.
Bet nu ar būs diezgan: lai es pusaklā
Krispina skapjus
Laupījs tev neizliktos, tad neteikšu ne vārda.



book | by Dr. Radut