Skip to Content

H. Heines - Belzacars

Belzacars

H. Heines

Jau klāt ir pusnakts brīdis kluss,
Sen mierā Babilone dus.

Tik ķēniņa pilī vēl pamanāms
Ir uguns, un troksnī skan ķēniņa nams.

Tur ķēniņa zālē dzer jautrais bars,
Jo dzīres dod valdinieks Belzacars.

Tur kalpi spīdošās rindās sēž
Un mirdzošā vīnā slāpes sev dzēš.

Skan biķeri, dziesmas skan līgsmajās,
Tas lepnajam ķēniņam patīkas.

Kā ugunīs ķēniņa vaigi deg,
Un apdomība projām bēg.

Un aklībā vīns viņam prātu tin,
Viņš dievības vārdu zaimodams min.

Viņš briesmīgi nopulgo to, kas ir svēts,
Un kalpu pulks piekrizdams viņam brēc.

Un sulaini valdinieks lepni sauc,
Tas steidzas un drīzi atpakaļ trauc.

Daudz zelta lietu uz galvas ir tam,
Tās laupītas Jehovas dievnamam.

Un ķēniņš ņem biķeri svētajo,
Un zaimodams smejas, un pildīt liek to.

Un iztukšo ātri līdz dibenam,
Un skaņi sauc lūpām putošām:

«Jehova! Priekš manis tu smieklis un nieks,
Es esmu Bābeles valdinieks!»

Vēl šausmīgais vārds nebij izrunāts,
Kad ķēniņam bailība sirdi jau māc.

Un skaļajos smieklus kalpi beidz,
Un līķa klusums ir pilī uzreiz.

Raug, raug, pie sienas baltajās
Kā cilvēka roka parādās —

Un raksta pie sienas baltajās
Kvēlošus burtus, un pazūdas.

Un stīvi raugās ķēniņa acs,
Tam ceļi sāk drebēt, kā mirons viņš pats.

Un kalpu pulks bailēs sēž drebēdams,
Ne vārdiņš visapkārt nav sadzirdams.

Nāk gudrajie, tomēr neviens nav, kas prot
Tiem liesmaino uzrakstu iztulkot.

Bet Belzacars, iekams vēl saule lēc,
No saviem kalpiem bij nonāvēts.



book | by Dr. Radut