Skip to Content

Fragments no Aleksandra Čaka poēmas "Mūžības Skartie"

Dvēseļu zvejnieks

Es klausos: viens pretimnācējs
Dzied dziesmu par Daugavas krācēm,
Par straumēm, par kāro upi.

Plūst skaņas skarbi un strupi,
Un dursta viļņotais gaiss
Kā pavērsies adatu maiss
Man elpu, prātu un ausis.

Dziesmas saldais cukura rausis
Kur kļuvis nelāgs un skarbs!
Vai to kaltējis darbs,
Atmiņu žāvēta šausma,
Tuvo atmiņu jausma?

Dzied dziesmu vientuļais nācējs
Par to, kas bijis nesen:
Kā Daugavu panāca vāci.

Kam durklis sirdī dzen?
Kur ir tavs mēles maigums,
Kam gribi elpā kost?

Noliec bijušo laiku
Kā vītušu rozi nost.

Bet vientuļais pretimnācējs
Citu dziesmu neiesāk.

Viņš tikai lēni man pretim nāk
Ar seju kā mūžību vecu,
Ar savu iešķībo plecu,
Uz kura guļ milzīgi tīkli.

Dzied skarbā, iesistā rīkle:
- Upe, kauto dvēseļu gulta. -

Zem kājām kūp zeme kulta.

Varbūt tā tikai pasaka,
Viņš briesmīgu kaut ko pasāk:
Smagos tīklus straumēs gulda,
Kur zivju bari kā bulta
Uz jūru, uz jūru tiecas.

Dzied skarbā, iesistā rīkle:
- Upe, kauto dvēseļu gulta. -

Līkstot krastu brūnganā mīkla
Uz jūru, uz jūru tiecas.

Kausupe, Ķekava, Iecava,
Purvu un mežu skaistums,
Savu vilni kā elpu aiztur,
Redzot zvejnieku katru gadu
Ejam Daugavai cauri ar vadu.

Kad vīram kāds lēti prasa:
- Ei, ko tu šai upē meklē?
Tad viņam atbilde asa
Kā pašam velnam peklē:
- Mani tīkli dvēseles lasa,
Kas kaujās par savējiem krita
Bez mita. -

Dreb audums un debess līdzi.
Kāpj krastā vilnis īdzīgs.

Bez bailēm no nāves un sala
Vīrs dziedot līkst uz to pusi,
Kur Nāves sala
Guļ miglājā satumsusi.

Dzied kvēlā, skarbā rīkle:

- Tu, upe, dvēseļu gulta,
Kad atdosi maniem tīkliem
Tās sirdis, ko ņēma bez gala
Mūžīgā Nāves sala?

Varoņu elpu un algu
Ar tīkliem audumu smalku
Celšu no Daugavas dzīles,
Ūdeņu zilās vīles. -

Dzied velti skarbā rīkle
Un tīkli bez stājas kust.
Dziļa ir atvaru mīkla,
Tur var tikai zust.

Un Kausupe, Ķekava, Iecava,
Purvu un sāpju skaistums,
Savu soli kā elpu aiztur,
Kad zvejnieks šis katru gadu
Iet Daugavai cauri ar vadu.

Redz upes klātu to laiku,
Kad zvejnieks ar skaidru vaigu
Cels kaut ko dvēseļu elpu
Pret zemi un visu telpu.
Nāks mūžība smaidot lejā
Un pārvērtīs dzīvi dzejā.

Aleksandrs Čaks no “Mūžības skartie”



page | by Dr. Radut